V.E.Schwab „A Darker Shade of Magic” + visas triloģijas apskats

all shades

Dažas grāmatu sērijas jauniešiem interenta vidē ir ļoti populāras. Viena no tādām ir V.E. Schwab fantāzijas triloģija „Shades of Magic”. Fanu bāze šai autorei ir savākusies ļoti stipra un aktīva, un sekojot dažādiem grāmatu blogiem, neglābjami kādā brīdī uzpeld arī Schwab vārds. Triloģijas noslēgums „A Conjuring of Light” iznāca tikai šopavasar, un izpelnījās ļoti emocionālu reakciju no faniem.

Pa šo laiku arī man neglābjami bija izveidojies kāds priekšstats par “Shades of Magic”, un neapšaubāmi biju nolēmusi, ka tā ir ļoti laba un taupāma lieta kā deserts. Pirmoreiz gan Schwab lasīju citā viņas sērijā – „Monsters of Verity” dualoģijā. Tās pirmā grāmata „This Savage Song” bija izslavēta tuvu un tālu, kā arī Norelle to nosauca par savu gada mīļāko grāmatu jau pavasarī. Tad jau jābūt labai, vai ne? Jā, bija laba, bet ne absolūti fantastiska. Kaut kā man nebija saiknes ar tēliem un notikumiem, taču autores stils bija ļoti labs, un turpināju domāt, ka „Shades of Magic” beidzot uztaisīs man klikšķi un es sapratīšu, par ko visi jūsmo. Vai tā bija? Nē un arī jā.

1. “A Darker Shade of Magic”

Nepārprotiet, koncepts un pasaules uzbūve šai triloģijai ir lieliski. Četras paralēlas Londonas – Sarkanā, Pelēkā, Baltā un Melnā. Katra tik ļoti dažāda un ar savādāku maģijas līmeni. Reiz tās visas bija plaukstošas un piesātinātas, taču Melnā vairs nespēja savaldīt savu maģiju un tā draudēja aprīt visu. Pārējās pasaules aizslēdza savas robežas, atstājot Melno Londonu nolemtībai, un savstarpējā ceļošana starp visām pasaulēm beidzās.  Ja agrāk jebkurš cilvēks,kurš bija gana prasmīgs maģijā, varēja šķērsot pāri uz citu Londonu, tad tagad tas ir pa spēkam tikai Antari – arvien retākiem magiem, kuri spēj pārvaldīt visus sešus elementus kā arī dara to ar īpašu spēku. Viņu pazīme ir viena pavisam melna acs. Tikai Antari magi spēj izveidot durvis starp dažādajām pasaulēm un pārvietoties starp tām. Kells ir viens no pēdējiem Antari, uzaudzināts Sarkanās Londonas valdnieka ģimenē un pilda viņu vēstnieka amatu ceļojot pie Baltās un Pelēkās Londonas karaļiem.

Kamēr Sarkanā Londonā ir maģijas piesātināta un teju visi ļaudis to pārvalda, Pelēkā Londona, tā teikt, mūsu Londona, ir sen šīs prasmes aizmirsusi un vada ļoti parastu ikdienu. Savukārt Baltā Londona ir mirstošā pasaulē, cietusi no robežu slēgšanas un tagad slīgst panīkumā un agresijā. Kellam nav nekāda prieka apmeklēt to vadītājus, taču viņa paša karalis ir norīkojis savu Antari par vēstnieku, lai saglabātu attiecības starp palikušajām pilsētām.

Tātad mūsu galvenie tēli ir Kell – Antari, vēstnieks, uzaudzis karaļģimenē, dažkārt vāc dažādas piemiņas lietiņas no citām pasaulēm. Holland – otrs zināmais Antari, nedaudz baiss, kalpo Baltās Londonas valdniekiem. Lila – meitene no Pelēkās Londonas, zagle, ļoti patīk naži. Rhy –  Sarkanās Londonas princis un adoptētais brālis Kell, jo viņi abi jau no bērnības ir uzauguši kopā.

Visi tēli ir ap divdesmit gadiem veci, izņemot Holland, kuram varētu būt pie četrdesmit. Tas kaut cik novērš vairumu pusaudžu grāmatu klišejas, un kā jau teicu, stils šeit nudien ir labs. Teorētiski arī tēli ir interesanti, taču savos centienos uzsvērt atšķirīgumu, manās acīs viņi dažkārt kļuva par sava citāduma stereotipiem. Lila ģērbjas vīriešu drēbēs un nav kā citas meitenes. Rhy flirtē ar visu un visiem, un tas būtībā arī ir viss viņa tēls. Kell ir… pieri raucošs rudmatis? Un Holland nedaudz uzdzen tirpas, taču droši vien pārprastais cietējs.

Man tik ļoti gribējās sajūsmināties par šo triloģiju, taču tas īsti neizdevās un tāpēc radīja nerimstošu frustrāciju. Ļoti novērtēju idejas, taču to izpildījums manī rezonansi neizraisīja. Nepalīdzēja arī fakts, ka grāmatā bija ļoti lēns sižets, ja tāds vispār bija. Kādā brīdī Kell uzgāja priekšmetu no citas Londonas, kas sāka taisīt starppasauļu likstas, un tad Kell, Lila un Holland dažādās draudzības un ienaidnieku pakāpēs staipīja šo objektu un nolaupīja vienam no otra. Drusku cīņas, drusku slepkavībiņas. Eh. Nekādi nespēju tam visam pieslēgties.

Šķiet, ka man tā īstāk  iepatikās nobeiguma nodaļas. Varbūt biju gana pie visa pieradusi un, nedēļu lēnā tempā izcietusi lasīšanu, sāku vēl intensīvāk meklēt labo. Gluži kā pašsaglabāšanās instinkts. Katrā ziņā, viss nebeidzās uz cliffhanger un pat raisīja domu, ka varbūt vajadzētu kādā brīdī mēģināt lasīt otro daļu, jo Lila bija mans mīļākais tēls no visiem, un viņa aizgāja zagt pirātu kuģi, tā kā tas vismaz apsolīja ko interesantu.

Kopumā, tomēr piedzīvoju vilšanos, jo savā prātā biju saskrūvējusi dikti lielas ekspektācijas. Ja ignorē to, ka grāmata nebija tāda, kā biju domājusi, tā bija laba diezgan, lai nemestu pret sienu un nepaziņotu, ka tālāk sēriju nelasīšu. Pasaule ir intriģējoša, valoda un stāstījums – ekselenti, arīdzan interesanti tēlu aizmetņi, no kuriem tālāk var cerēt ko vairāk. Pietrūkst gan tā knifa, tās neaprakstāmā klišķa ar grāmatu, kad nespēj vairs to nolikt nost un  lasi līdz diviem naktī.

6/10

Tagad neliels (un cenšoties iztikt bez maitekļiem)  ieskats turpmākajās daļās. Paldies, Asmo, kurš atdāvināja savus eksemplārus ar pirmajām divām grāmatām, tas bija papildus stimuls turpināt lasīšanu.

 

2.”A Gathering of Shadows”

Ar otro daļu es piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, jo MAN PATIKA. Man nudien, nudien patika, un kad uzsāku trešo daļu, kas atkal bija kā kritiens atpakaļ, beidzot spēju nodefinēt, kas ir mana problēma ar Schwab darbiem Tā laikam nav tik ierasta lieta jauniešu literatūras praksē, taču Schwab dod skatpunktu arī saviem ļaundariem. Kas bieži vien ir garlaicīgi. Ja man jālasa, kā melni dūmi plāno pārņemt varu pasaulē un grib  vēl, vēēēēl, vēēēllllll, tad drīz vien sāku bakstīties pa tumblr un meklēt smukas aesthetic bildītes par triloģiju, nevis lasu pašu triloģiju. Gan šie ļaundara skatpunkti, gan cīņas ar šo ļaundari man galīgi gāja pār galvu un ātrāk centos tikt tām cauri. Savukārt paši tēli un to mijiedarbība mani jau ieinteresēja.

Iedomājieties tos svētkus, kad atklāju, ka otrā grāmata ir ar ļoti retu un ļoti minimālu ļaundaru skatpunktu, un viss pārējais ir par tēliem un to piedzīvojumiem maģiskās spēlēs?? Jā, vērtējums uzšāvās augstu debesīs.

Darbība galvenokārt notiek Sarkanajā Londonā, jo tā ir galvaspilsēta Arnes impērijai, kura šogad rīko Elementu Spēles – internacionālas sacensības trīs kaimiņu impēriju magiem, kurās labākie elementu pārvaldītāji sacenšas savā starpā.

Oi, taču pašas grāmatas darbība sākas uz pirātu kuģa, jo Lila Bard noblieza tādus uguņus jau pirmajā nodaļā, ka man drusku vajadzēja atgulties un atkopties no tā, cik fantastiski episki tas bija. Sākums vienlaikus iepazīstina ar jaunu tēlu, kurš pievienojas galveno varoņu grupiņai. Kapteinis Alucard Emery ir viena no labākajām lietām triloģijā. (Jā,jā, es jau sen viņu tumblr redzēju, ups :D)

Tā nu visa grāmata centrējas uz šo četrinieku – Kell, Lila, Rhy, Alucard. Visiem ir kāda saistība ar otru, daži viens otru nevar ciest, daži ir labākie draugi, daži mēģina būt kopā. Un tad vēl ģeniāli stulbas idejas, ka derētu piedalīties Elementu Spēlēs. Tas bija fantastiski.

Un beigas! Sasodītās beigas šoreiz ar cliffhanger! Tas bija vairāk nekā intensīvi un uzreiz lika man grābt pēc trešās daļas.

9/10

3.”Conjuring of Light”

Sākuma nodaļas bija vēl intensīvākas par iepriekšējās finālu. Man pat parādījās maza emocijiņa par Kell! Un Alucard skatpunkti sākas??? Jā, es nedaudz sēdēju dīvānā un brēcu. No tiesas likās, ka šai grāmatai beidzot varēšu iedot piecas zvaigznes.

Nedaudz vēlāk gan atkal nācās taisīt diendusu, jo atgriezās lielais sižets ar antagonistu un man tas viss nevarētu rūpēt vēl mazāk. Vienīgās ainas pa vidu, kas man atkal lika saslieties ieinteresētībā, bija ainas ar manu četrinieku.

Fināls bija okay? Kaut kā likās, ka jābūt kam lielākam. Pats noslēgums atkal nolīdzināja gar zemi, jo mans četrinieks. MANS ČETRINIEKS. Jā, beidzot es tiešām kaut ko jūtu par tiem tēliem.

Schwab turklāt piekopa pēdējo gadu modi, kad dažas lietas paliek neatrisinātas vai neizskaidrotas. Visiem pirmais šoks un aplauziens bija pie Megijas Stīvoteras „The Raven King”, bet tas ir Stīvoteras stilā izlikt lamatas un raisīt viltus pieņēmumus. Schwab šeit izdara ko līdzīgu un liek pašiem lasītājiem izdomāt, kā iztulkot pāris elementus. Tā kā tie elementi man nebija tik svarīgi, daudz galvu nelauzu. Pretrunīgu emociju vētru man toties izraisīja dažas viņas izvēles ainu attēlojumā, kuras bija neskaidri pasniegtas un saprotamas diezgan dažādi – viena no versijām no  būtu neglaimojoši autorei.

8/10

Bet lai nu kā, tagad esmu šo briesmīgi izslavēto triloģiju izlasījusi, un vismaz zinu kā komentēt dažus viedokļus ar savu viedokli. Ironiski, bet fakts – var ticēt gan tiem, kas liek 3 zvaigznes un saka, ka nevarēja īsti iejusties, gan tiem, kas bliež 5 zvaigznes un sauc šo par meistardarbu. Tas ir ļoti atkarīgs no katra lasītāja un es pati esmu abās nometnēs, jo dažas sižeta līnijas manās acīs ieguva maksimālo vērtējumu, kamēr pārējais nerūpēja vispār.

 

Tātad, ja jums patīk šīs lietas, tad ir izredzes, ka jums patiks arī „Shades Of Magic”. (ar nelieliem spoileriem)

*meistarīga un vijīga stāstījuma valoda

*meitenes, kuras izvēlas bikses un nažus, un dēmonu maskas

*meitenes kuras kļūst par dēmonisku leģendu starp pirātiem

* slowburn starp diviem idiotiem, kuri acīmredzi sader kopā, bet negrib to atzīt

*slowburn starp diviem idiotiem, kuri BIJA kopā, bet nu ir jātiek pāri šķietamai nodevībai

*prinči kuri flirtē ar kuģu kapteiņiem

*kuģu kapteiņi, kuri flirtējot ar prinčiem, izved no pacietības prinču brāļus

*brāļi, kuri gatavi upurēt visu viens otra labā, mazākais no tā ir dzīvība

*maskotas meitenes, kuras ceļo kopā ar kuģu kapteiņiem un kopā iekuļas nepatikšanās

Noslēgumā vēl daži citāti.  Mans darbs nu ir padarīts, secinājumi paliek katra paša ziņā.

“Sure I do,” countered Lila cheerfully. “There’s Dull London, Kell London, Creepy London, and Dead London,” she recited, ticking them off on her fingers. “See? I’m a fast learner.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“Kell wore a very peculiar coat.
It had neither one side, which would be conventional, nor two, which would be unexpected, but several, which was, of course, impossible.
The first thing he did whenever he stepped out of one London and into another was take off the coat and turn it inside out once or twice (or even three times) until he found the side he needed. Not all of them were fashionable, but they each served a purpose. There were ones that blended in and ones that stood out, and one that served no purpose but of which he was just particularly fond.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“She bent most of the rules. She broke the rest.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

“Oh yes, your relationship with Miss Bard is positively ordinary.”
“Be quiet.”
“Crossing worlds, killing royals, saving cities. The marks of every good courtship.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

 

“I am Delilah Bard, she thought, as the ropes cut into her skin. I am a thief and a pirate and a traveler. I have set foot in three different worlds, and lived. I have shed the blood of royals and held magic in my hands.”
― Victoria SchwabA Gathering of Shadows

 

“What are we drinking to?”
“The living,” said Rhy.
“The dead,” said Alucard and Lila at the same time.
“We’re being thorough,” added Rhy.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

“In myths, the hero survives.
The evil is vanquished.
The world is set right.
Sometimes there are celebrations, and sometimes there are funerals.
The dead are buried. The living move on.
Nothing changes.
Everything changes.
This is a myth.
This is not a myth.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

Advertisements

Mārtiņš Zvīdriņš. #Fudzi161km

fudzi161

Grāmatu cilvēki Latvijā pa vienu pīļu dīķi vien peras un beigu beigās visi vienalga kaut kā satiekas. Tā arī pie manis nonāca piedāvājums izlasīt jau gatavo #Fudzi161km grāmatu, par kuru kā projektu pirmoreiz izdzirdu pagājušā gada pavasarī.

Neveikli, bet fakts, bet kaut kā biju palaidusi garām visu oriģinālo hype no 2013.gada, kad risinājās galvenais notikums, kura dēļ tapa šī grāmata – latviešu puisis Mārtiņš Zvīdriņš bija uzstādījis sev mērķi piedalīties Japānas ultramaratonā, apskrienot 161 kilometru ap Fudzi vulkānu. Varbūt kaut ko pa ausu galam dzirdēju, bet sociālajos tīklos vēl nesekoju pareizo cilvēku kombinācijai, tāpēc viss interneta tusiņš man paskrējis garām. Nu ko, toties man tagad bija iespējams lasīt fantastisku grāmatu, kas citiem varbūt ir daļēji zināmas aizkulises ar zināmu rezultātu, bet man bija kā pilnīgi jauns piedzīvojums.

Laikam biju nospriedusi, ka grāmatai formāts būs tāds klasisks ap 400lpp, tāpēc acis drusku iepletās, kad man uz letes BABAH! nolika tādu vienu kilogramu smagu un 616lappušu biezu ķieģelīti. Pirmā doma – šitā man līdzi uz Frankfurti nespīd! Kā vienmēr viss notiek reizē, un biju iegājusi pēc sava eksemplāra tieši pirms sākt jūnija ceļošanas nedēļu. Uz Vāciju #Fudzi161km neaizlidoja līdzi, bet daudzās stundas autobusā uz Trāķiem noderēja teicami. Tā nu pirmajā vakarā tikai pāršķirstīju savu blokmājas ķieģelīti, vēl nesaprotot, ko par to visu domāt.

Iespaids sākotnēji bija diezgan haotisks un tiešām nezināju ko gaidīt, bet tā kā grāmata bija nonākusi pie manis, nu kā var nelasīt. Biezajā sējumā kā kišmiš ar rozīnēm slēpās paša Mārtiņa stāsts, lēkājot caur vairākiem gadiem un nelineāriem notikumiem, kombinējumā ar dažādu populāru darbu fragmentiem, atsevišķām lappusēm ar kādu treknrakstā izceltu teikumu [tie turklāt uz beigām vēlreiz iegūst citu kontekstu], un dažbrīd sms sarakstēm un bloga ierakstiem, kā arī dažām ilustrācijām. Skan haotiski? Jā.

Bet beidzot ķeroties klāt, sākums momentā ierauj, un pavisam drīz sāc, tā teikt, rubīt fišku, kā šī interesantā grāmata spēlējas ar vairākiem slāņiem uzreiz. Var arī gadīties, ka ir knapi astoņi no rīta un tu sēdi Bastejkalnā un zviedz par sašķiebtām tortēm. Tas tā, no pieredzes.

Nemēģināšu izstāstīt visus sižeta slāņu un līkločus, drīzāk paliekot pie galvenajām tēmām un pieturvietām. Lai gan galvenais notikums ir tieši ultramaratons ap Fudzi vulkānu, tikpat nozīmīgi bija notikumi, kas Mārtiņu līdz tam noveda. Grāmata sākas ar laiku, kad viņš vēl strādāja par Latvijas Nacionālās Operas biļešu kontrolieri un beidzot uzsāka lasīt sev jau sen aizdotu romānu. Grāmata izrādījās neviena cita kā Alfreda Lānsinga „Izturība”, kura drīz vien simboliski sasaucās ar Mārtiņa paša ceļojumu un grūtībām. Papildus citētiem fragmentiem no šīs grāmatas, #Fudzi161km iekļauti simboliski izvilkumi arī no „Grāfs Monte-Kristo”, „Dvēseļu putenis”, „Nāves sala. Latvju strēlnieku cīņas Ikšķiles priekštilta apcietinājumos” un „Mazais Princis”, veidojot spēcīgu asociāciju tīklu.

[ Starp citu, man ļoti patīk, kā Valkīra rekomendē „Izturību” ]

Pamazām vien, viena pēc otras atklājas arī citas nozīmīgas Mārtiņa dzīves šķautnes, kuras kopā rezultējas, ka viņš 21 gada vecumā stāvēja Fudzi kalna pakājē ar domu tam apskriet, tādejādi uzceļot pieminekli. Darbs Latvijas Nacionālajā Operā, RuneScape geimera laiki, vidusskolas līkloči, pašas skriešanas uzsākšana un Montblāna ultramaratons, ekstrēmas spēles #MieraMuzejs veidošana kopā ar draugiem, kuri apvienojās zem nosaukuma Baltais Kalns, ģimenes lietas un attiecību sāpīgās mācības, kad divi cilvēki ir neglābjami sapinušies un tikpat neglābjami turpina viens otru sāpināt.

20170702_202548

Nē, tur nav nekāda ziepene, tas viss bija vajadzīgs. Es pat neiedomājos, cik tas patiesībā šāda vēstījuma grāmatā ir vajadzīgs, līdz to jau lasīju. Tikpat labi #Fudzi161km varēja būt sausu faktu atstāstīšana tikai par to pusgadu, kurā notika ultramaratona gatavošanās un pašas sacensības. Un kas tad būtu? Cilvēks nav sala, vajag stāstu kā tur nokļuva nevis „ai, jā, bija viens džeks, kas gribēja apskriet ap vulkānu, un re, kā viņam izgāja”. Vajag kontekstus tam, kas maļas pa skrējēja galvu šajā trakajā distancē un liek tam turpināt vai izstāties.

Grāmatā darbojošies cilvēki teju vienmēr ir saukti segvārdos, visbiežāk ļoti prozaiskos vai pat no pasakām aizgūtos, taču pieļauju, ka savējie saprata un tie, kas zina Mārtiņu, var arī atrast pieminētos, tādēļ ceru, ka ar viņiem šāda stāsta tapšana tika sarunāta un piekrišana gūta. Bieži vien gan vispār aizmirstas kā šī grāmata ir par patiesiem notikumiem, cik meistarīgi tā ir savīta. Mārtiņš būtu varējis taisīt augšā prozas grāmatu balstītu šajos notikumos un ar izdomātiem tēliem, un tas būtu pamatīgs hits. Izdevniecības paspārnē tāda sistu augstu vilni, un man jau tagad patīk labāk par visām izlavētajām Jelgavām un Maskavām. Tomēr tieši reālumam piemīt patiesais svars un spēja nodot iedvesmu tālāk.

Šis ir piemērs, kā top tie trakākie lēmumi. Nē, lēmums jau ir pieņemts, bet tad jāiegulda visi spēki, lai to realizētu. Pat tad, kad viss nostājas pretī un izejas šķietami nav. Ir tādas naktis, kad aiz spīta un ar teju pārcilvēcisku gribasspēku no sevis tiek izcelta pēdējā iespējamā ideja, kas tad arī ir uzvarošā. Tas ir gluži vai pārpasaulīgs prāta stāvoklis, kad neizdošanās nav pieļaujama, un pats Visums ieklausās. Man interesanti šķiet, ka daudziem šobrīd pirmā reakcija būtu sacept projektu internetā un prasīt tur palīdzību – bet Mārtiņam tā nāca kā pēdējā. Tāds oldschool paraugs par sava ceļa lauzēju, nevis lūgšanos citiem un pieņemšanu, ka mums pienākas viss, ko iegribam.

Līdz ar šo pēdējā mirkļa ideju iesaistīt būtībā visus latviešus, kas vien to vēlās, dzima mākoņkilometru tirgotājs un Mārtiņš dabūja finansējumu, lai tiktu līdz Fudzi, bet priekšā vēl pats lielākais notikums. 161kilometrs, 9100 augstuma metru, 46 stundu kontrollaiks. Tie, kas sekoja līdzi hashtag #Fudzi161km tā norises laikā jau zina, kā tas izvērtās, bet man kā neinformētam bumbierītim tas bija pilnīgs lēciens nezināmajā ar lielu stresa devu lasīšanas laikā. Un ziniet kā bija? Bija ellīgi labi.

20170703_210830

Nudien neņēmos prognozēt, kā tas viss beigsies un vai viņam izdosies. Bet notika kā bija jānotiek, un grāmata kulminēja ar vienu no iespaidīgākajām ainām, kuras iespaidā teju ieliku visam darbam maksimālo vērtējumu. Ir jābūt ar pamatīgām iekšām, lai izliktu sevi lasītāju priekšā gan garīgā, gan fiziskā šķērsgriezumā, tā kā respect autoram.

Tātad #Fudzi161km ir viena fantastiska lieta, taču ja esam pilnīgi godīgi, te savācās arī šādi tādi sīkumi, kas tomēr neļauj ar tīru sirdsapziņu dot maksimālo vērtējumu. Dažas ainas nu gluži uz 5 zvaigznēm, uz 10/10 vērtējumu, bet tad tomēr seko kāds haotiskāks gabals, un pati grāmata BIJA nedaudz par garu.

Līdz pusei visa uzbūve bija cieša un mijiedarbīga un vajadzīga, bet tad pie viduspunkta iestājas lēnāks temps Mārtiņa dzīvē, bet grāmatā, pat ja tas ir šīs dzīves atstāts, tādu sižeta atslābumu nevar ļaut. Tas pats ar finālu – tieši kad kārotos paša Mārtiņa noslēgumu zināt, pa vidu jaucas pārāk gari literārie fragmenti, kuri tajā brīdī vairāk kaitina un liek tos pārskatīt tikai pa diagonāli. To nepieciešamības būtību es pilnībā sapratu, bet te nudien prasījās redaktora klātbūtne, kurš tos izķidātu un nolīdzsvarotu. Kopumā no grāmatas varētu noņemt pat 50-100lpp, un tad tā ietilptu līdz tai mentālajai 500lpp apjoma robežai, pēc kuras šķērsošanas, ieraugot tik biezas grāmatas, cilvēkiem paliek dikti bail.

Kopumā #Fudzi161km ir grāmata-emocionālais piedzīvojums ar ļoti plaša diapazona izjūtām. Nudien no smiekliem līdz asarām nav tālu. Pie viena tā arī atgādina, ka skriešana nav kā tās smukās bildītes ar smukajiem cilvēkiem pret saullēkta fonu, bet gan līdz nokrišanai atdauzīti nagi un noberzti jēlumi. Kā mazākais! Es esmu ekstrēmā kārtā pavadījusi nomodā 40 stundas, kad jau pēc pirmās nakts galva kļūst kā spainis. Esmu arī skrējusi sev tobrīd izaicinošu distanci, kuras galā vēl ielikts kalns, kurš, ja vien būtu vairāk spēka, liktu nolamāt visus, sākot ar kaimiņu Annu un beidzot ar likteni pašu. Nākamajā dienā ne var tikt ārā no gultas, ne paiet. Bonusā pēc nedēļas gribēju kādu trīnīti noskriet, bet rezultātā vispār uz vairākiem mēnešiem sastiepu kājas cīpslu. Negribu pat domāt kāda ir sajūta šos aspektus sakombinējot un sareizinot ar simts. Vēlreiz respect Mārtiņam,tu nudien esi psihopāts vārda labākajā nozīmē.

Tomēr te uzrodas arī jautājums un filozofiskas pārdomas – jā, var sevi triekt līdz maksimumam un lūzuma punktam, bet vai tas vienmēr vajadzīgs? Super, ka grāmatas beigās uz to savā ziņā bija arī atbildēts.

Šī grāmata jau ir manos 2017.gada favorītos, un zinot, ko Mārtiņš sadarīja nākamajos gados, prasās pēc kāda turpinājuma vai vienkārši vēl kāda projekta. Šī viņam bija tikai pirmā grāmata, un, sasodīts, ja tāda ir debija, tad man steidzami vajag arī visas turpmākās! Nu kur var būt tik daudzpusīgi talantīgi cilvēki!

#Fudzi161km ir diezgan underground projekts, bet, ja ir iespēja tikt pie grāmatas, nudien iesaku to darīt. Man latviešu tipiskā literatūra ar mūžīgajiem padomijas gadu atgremojumiem un ciešanām galīgi nesaista, un šo cilvēkstāstu es izbaudīju no visas sirds. Prieks, ka ieviešas dažādība un nāk klāt arvien jauni un jauni rakstītāji. Un galvenais – iedvesmotāji.

Pusgada kopsavilkums 2017

2017plan

Šoreiz par pusgadu tāda kodolīga atskaite ciparos, jo turos pie nodoma veidot ikmēneša atskatus. Sākotnēji gribēju atrādīt vismaz pusgada izcilniekus, bet es līdz šim brīdim esmu izlasījusi 99 grāmatas un sasodīti daudz no viņām ir 10/10, tā kā labāk mēģināšu uztaisīt kādu nebūt kompaktāku top list pašās gada beigās 😀 Nu, vismaz top10 no katra žanra? WHY ARE BOOKS SO GOOD.

Bet tātad par tieši sešos mēnešos paveikto, salīdzinot ar manu 2017. gada lasāmplānu

* pilnībā izlasītas 97 grāmatas, 65 no tām bija sarakstā

* divas pārcēlu lasīt uz kādu vēlāku laiku, jo tagad nav intereses

* divas lasīšu nākamgad

* divas paši izdevēji pārcēla publicēšanu uz nākamo gadu

* piecas sērijas izdomāju, ka neturpināšu

*11 triloģijām izlasīju vai iesāku lasīt tikai pirmo daļu un pārējās atmetu

* neizlasīju līdz galam arī 6 solo grāmatas

 

Tātad kopumā no saraksta izsvītrojas jau 93 lietas. Pēc aptuveniem mērījumiem manos goodreads plauktos, izskatās,ka palikušas vēl aptuveni 100, kurām iziet cauri. Uzveikt to sarakstu izskatās pat ļoti ticami!

2017pusgads

Marta grāmatas 2017

SF_books

Šoreiz martā izlasīju…. 23 grāmatas. Tā nosacīti, jo daudzas trāpījās īsas, vai arī dzejas krājumi. Pa vidu klasikas pārlasīšanai trāpīju arī uz ļoti kaitinošiem gabaliem vai visa gada favorītiem, tā kā par dažādību nevarēju sūdzēties.

1

Lev Grossman „The Magician’s Land”

Pēc „Burvju karaļa” izlasīšanas man paslīdēja roka, kāja un vēl arī pusotra acs, un es turpināju lasīt triloģijas noslēgumu oriģinālvalodā, nespējot sagaidīt nākamo gadu.  Tas bija tik…!!! Oi, ir vērts paciesties līdz latviskajam tulkojumam, kuru noteikti lasīšu vēlreiz.

K.S. Lūiss – “Nārnijas hronikas” [1-7]

Pēc „Burvju” triloģijas izlasīšanas man bija tādas grāmattārpa pohas, ka neko citu nespēju uzsākt lasīt. Atlika vien ķerties pie tā Nārnijas maratona, kuru jau biju paredzējusi.
Mjā, bērnības atmiņas noteikti šai sērijai glaimo, un es sabojāju veselu kaudzi ar iespaidiem. 😀 Kristietība lien ārā no visiem galiem, kur vajag un nevajag, kā arī autora dzīves laika uzskati. Protams, Nārnija ir ikona, bet pilna ar problemātiskām, un bieži vien vienkārši kaitinošām lietām. Vēlreiz paldies Levam Grosmanam par daudz superīgāku versiju, izmantojot Nārnijas pieturpunktus.

Līdz ar to man ļoti iepatikās citāts no Seanan McGuire „Every Heart A Doorway” , kuru lasīju nedaudz vēlāk.

„What about, like, Narnia? ” asked Christopher. „Those kids went through all sorts of doors, and they always wound up back with the big talking lion.”

“That’s because Narnia was a Christian allegory pretending to be a fantasy series, you asshole,” said one of the other boys. “C.S. Lewis never went through any doors. He didn’t know how it worked. He wanted to tell a story, and he’d probably heard about kids like us, and he made shit up. That’s what all those authors did. They made shit up, and people made them famous. We tell the truth, and our parents throw us into this glorified loony bin.”

 Alesadro Bariko – “Misters Gvins” & “Zīds”

Zvaigzne ABC pagājušā gada nogalē izdeva divus Alesandro Bariko darbus, kurus tad arī ieraudzīju bibliotēkā un paķēru. „Misters Gvins” bija tiešs trāpījums, un vienkārši WOW. Varbūt labāk iepatiksies rakstītājiem un māksliniekiem, kuri ir paši domājuši par mākslas dziļāko esību un izpausmes veidiem, tāpat kā misters Gvins, kurš vairs negribēja rakstīt romānus, bet gluži vai salauza realitāti, sākot rakstīt cilvēku portretus. Izteiksmīga noskaņu grāmata, kura ilgi nelaiž vaļā.

Kā izrādījās, kad ieskatījos vecos pierakstos, „Zīdu” es jau biju lasījusi, taču atcerējos, labi ja vāciņu. Jā, un tad procesā tapa skaidrs, kāpēc.  Uzrakstīts jau skaisti – tikai bezjēgā. Jāvērtē katram pašam, bet man ar šo kontakta nebija. It kā tāda pati plūstoša un liriska uzbūve kā „Misteram Gvinam”, bet manās acīs rezultāti ļoti pretēji.  Neliels zīdtārpiņa tirgotāja dzīves apraksts ar mazu tvistiņu beigās.

 11

Inga Pizāne „Tu neesi sniegs”
Kā jau allaž saku, no manis nekāds dzejas vērtētājs neiznāks, tāpēc palieku pie vulgārā „patika” vai „nepatika”. Un šis man patika ļoti.  Grāmatiņa maza, bet ietekme liela.

Amie Kaufman and Jay Kristoff „Illuminae”  & „Gemina”
Pēc Grosmana triloģijas mana literārā latiņa bija mega augsta, tāpēc bija jāķeras pie jau pārbaudītām vērtībām. „Illuminae” joprojām ir man 2015.gada hits, kuram beidzot izlasīju turpinājumu. Šīs ir grāmatas, kuras obligāti jālasa papīra formātā dēļ unikālā vizuālā stila dokumentu apkopojumos – teksts bieži vien stiepjas pāri abām lapām.

„Gemina” bija pilnīga bomba, pēc kuras arī vajadzēja ilgi atgūties. Man sirds sāp, ka daudzas jauniešu grāmatas ir populāras, bet šo triloģiju bieži vien atstāj maliņā, ja vien kāds vispār ir par to dzirdējis.

Biju cerējusi lasīt trešo un noslēdzošo daļu oktobrī, kad tā iznāks, taču izlaišanas datumu pēkšņi pārbīdīja uz nākamā gada martu. Nu ko, vismaz ir zināms nosaukums – „Obsidio”. [Un tas nozīmē , ka nākamgad nekaunīgi atkal varēšu pārlasīt “Gemina”, lai atsvaidzinātu emocijas. ]

Marie Lu „ The Young Elites”
Beidzot pieķēros arī šai triloģijai, un vispār bija vērts, lai arī cik dažādas emocijas mani dažbrīd nepiemeklētu.

Vēl vairāk dzeja! Ripi Kaur „Milk and Honey” joprojām ir mega populāra, kā arī iemetu aci Nayyirah Waheed krājumā „Salt.” Par abiem kopā raksts šeit.

19

Frederic S. Durbin „A Green and Ancient Light”. Smukais vāciņš mani šoreiz piemānīja. Ar šo grāmatu krietni pamocījos, lai pabeigtu.

20

Seanan McGuire „Every Heart a Doorway”
Cik „Green and Ancient Light” bija vilšanās, tik šī bija fantastiska un pāri jebkurām manām cerībām. Gada top3!

23

Veronica Rossi „Riders”
Smuko vāciņu parāde turpinās.  „Riders” ir tāds kārtīgs mačo gabals, bet ļoti izklaidējošs. Sasodīts, man tā patika! Kas vēl labāk – maija vidū iznāks otrā daļa.

 

24

Moira Fowley-Doyle „The Accident Season”
Vēl viena grāmata, pie kuras skaļā balsī lamāties. Ideja tik super un noskaņu uzburšana arī, bet dažas kaitinošas lietas man to pamatīgi pabojāja, tā kā to teju pusceļā atmetu. Joprojām gan šo iesaku Helovīna laika lasāmajam.

 

25.jpg

Rachel Hawkins „Hex Hall”

Mēnesis noslēdzās ar diezgan cheesy pusaudžu grāmatu no 2010.gada. Viegla izklaide, bet turpināt triloģiju nav vērts 😀

Marts nudien bija bagātīgs mēnesis, un diez vai vairs atkārtojams. Ap šo laiku es arī sapratu, ka būs jāpaceļ goodreads gada challenge uz lielāku skaitu grāmatu, jo jau tagad tuvojos pusei…

kdNZ7

Februāra grāmatas 2017

19054037._SY540_

Gada īsākajā mēnesī šoreiz paspēju tikt galā ar 13 grāmatām. Turpinājās mans „The Shadowhunter Chronicles” maratons, vai drīzāk tas būtu jāsauc par sprintu, jo nudien paspēju pārlasīt visu garo sāgu 30 dienu laikā, ar Leva Grosmana astīti beigās.

Šoreiz Cassandra Clare triloģijas lasīju pareizā secībā, kas bieži nozīmēja tās jaukt pamīšus. Pa grupām tas izskatās apmēram šādi.

* Cassandra Clare „Clockwork Prince” & „Clockwork Princess”. Otrā un trešā daļa no „The Infernal Devices” triloģijas, par kuru mirkļa iedvesmā uztaisīju atsevišķu rakstu.

 

* Ceturtā līdz sestā daļa Cassandra Clare „The Mortal Instruments” sērijā. „City of Fallen Angels”  &  „City of Lost Souls” &  „City of Heavenly Fire”.

 

 

*„Shadowhunters” sāgas companion books:

 

Cassandra Clare, Sarah Rees Brennan, Maureen Johnson „The Bane Chronicles”

11 stāsti par visu mīļāko warlock ar Cassandra Jean lieliskām ilustrācijām. Timeline ziņā iesniedzas Magnusa jaunībā, līdz pakāpeniski nonāk līdz jau zināmiem notikumiem un dažos pēdējos stāstos piedāvā savu skatpunktu “The Mortal Instruments” divām pēdējām grāmatām.

Cassandra Clare, Sarah Rees Brennan, Maureen Johnson, Robin Wasserman “Tales from the Shadowhunter Academy”

Pēc notikumiem “City of Heavenly Fire”, šis bija lielisks veids, kā savienot notikumus ar nākošajām triloģjām sāgā. Grāmata ir 10 stāstu apkopojums, kurā šoreiz galvenais varonis ir Simon Lewis. Te uzrodas arī citi zināmi tēli un katrā stāstā iekombinē atskatu uz vēl kādu notikumu. Rezultātā timeline pabīdas uz priekšu par diviem gadiem, bet mums ir arī jauna informācija par “The Infernal Devices”  varoņiem, kā arī ieskats Circle sākotnē.

Cassandra Clare, Joshua Lewis „The Shadowhunter’s Codex”.

Nudien izcila esence ar labāko, kas ir tajās grāmatās, papildināta ar zīmējumiem un smieklīgām “piezīmēm” no Clary, Simon & Jace. Kodekss ir kā apmācības grāmata topošajiem shadowhunters, kura apskata ēnu mednieku sabiedrību un tās varas struktūras, visas būtņu sugas, dēmonu klasifikāciju, iepazīstina ar ieročiem un pašu  Jonathan Shadowhunter leģendu.
Visa informācija tiek nostādīta pa plauktiņiem, ir atsauces gan uz TMI oriģinālo triloģiju, gan foreshadow uz turpmākajām daļām. Timeline ziņā šis notiek 4.grāmatas sākumā un piemin tēlu, kas tur tiek iepazīstināts. Tāpat ir vēl nelielas norādes uz The Infernal Devices trešo daļu.

 Cassandra Clare „An Illustrated History of Notable Shadowhunters and Denizens of Downworld

Sastāv no satriecošām Cassandra Jean ilustrācijām par visiem galvenajiem sāgas varoņiem, un nelielu info daļu blakus lapaspusē. Lielisks gardums sērijas faniem.

tda1

Cassandra Clare „Lady Midnight”. Joprojām Shadowhunters pasaule un „The Dark Artifices” triloģijas aizsākums, kurš bija negaidīti labs.

Kad mans sprints bija beidzies, vēl atlika brīdis trīs citām grāmatām.

12.jpg

 Ronalds Briedis – Zāles pret nemirstību

Es ar dzeju pārsvarā esmu uz “jūs”, un redzu tikpat bieži, kā savas dzimtas attālākos radiniekus. Rezultātā lasu šo un to, un visu, uzturot tīri subjektīvu viedokli. Šim sējumam mans viedoklis nebija pārāk labvēlīgs. Es nezinu, kas tur notika un kāda no tā bija jēga.
Cilvēkiem patīk piesieties modernajai dzejai, sak, tas nenozīmē tikai pēc katra vārda nospiest enter. Mjā, atšķirībā no dažas labas modernās dzejas, te trūka jēgas tam visam, štrunts par visu uzbūvi.
Protams, dzeja dažbrīd bija izaicinoša, šokējoša utt, utj, bet šis man tikai atstāja iespaidu, ka par kaut ko izliekas, grib uzbūvēt šo izaicinošo fasādi.
Lai piedod man autors, bet man šis nudien nebūs. Katram jāvērtē pašam, bet man no visa krājuma patika tieši trīs gabali, un vēl par trijiem bija attālāka atzinība.

Levs Grosmans vienas grāmatas laikā kļuva par vienu no maniem mīļķajiem autoriem. Par godu “Burvju karaļa” izdošanai latviski, pārlasīju arī pašus Burvjus“.

Lai arī novirzījos no gada plāna ar to neparedzēto sprintu jau lasītā sērijā, vismaz goodreads challenge cipars no tā necieš. Vismaz tagad Shadowhunters uz labu laiku ir izdabūti no manas sistēmas, un varu pievērsties paredzētajām lietām.

 

Artūrs Bērziņš “Visuma vērpēji”

300x0_0_internet_size_visuma_veerpeeji_vaaks

Daudz izslavēts, bet vai tā vērts? Latvijas skaļākais fantastikas apakšžanra oriģināldarbs ir sasniedzis savus lasītājus un pārbauda viņu robežas. Ja jums patīk izaicinājumi un dīvainības, šī grāmata būs tieši laikā. Ja uzskatāt, kau jau parastā fantāzija un fantastika nav lasāma, tad „Visuma vērpēji” vispār jūs atstās mēmus.

Nezinu, ko biju gaidījusi, bet man bija neliels pārsteigums, ka darbība norisinās Latvijā. Galvenā varone ir Karlīna, studente no Rīgas. Viņu kādā parastā dienā uz ielas uzmeklē kāds puisis, kurš apgalvo, ka abi esot OMO Štāba specaģenti, un Karlīnai esot iztīrīta atmiņa. Apgalvojumi kļūst arvien trakāki, bet meitene piekrīt ar viņu tikties klubā, kur ar draudzenēm svinēs sesijas nobeigumu. Karlīna dodas mājās pie savas nedaudz ekscentriskās Vītolu ģimenes.

Lai arī noslēpumainais aģents Zorge, kā Karlīna viņu sauc, joprojām muld visādas dīvainības, viņa piekrīt doties ar puisi nakts izbraucienā, kas it kā pierādītu viņa stāsta patiesumu. Karlīnai gan ir aizdomas, ka viņš ir izvēlējies dikti īpatnēju aplidošanas tehniku. Nakts paiet, bet nekas īpaši fantastisks nenotiek, Zorge tikai daļājas ar vēl vairāk dīvainiem stāstiņiem. Tikai nākamajā rītā Karlīna sevis pašas mājās uziet ko tik dīvainu, ka tas pārspēj saprāta robežas.

Aptuveni 90.lpp ir tā robeža, kur beidzot sākas solītie dīvainie un pat baisie notikumi, tāds riktīgs mindfuck. Līdz tam valda latviešu slengs, dīvaini lēmumu un daži informācijas blāķi monologos. Jā, dažas metaforas un epiteti bija ļoti vizuāli kā jau māksliniekam, taču apraksti par Karlīnas dienas gaitām mani galīgi neuzrunāja, drīzāk sasmīdināja. Dažbrīd pieslēdzas arī filozofiskas sarunas, kuras ātri vien nogurdina ar savu sarežģīto terminu pārbagātību.

Grāmatas vidus manās acīs bija zelta ēra. Notikumi nudien klauvē pie ārprāta robežas, kā arī liek jaunā gaismā paskatīties uz dažām lietām no grāmatas sākuma. Visuma teorijas, tā teikt, „norāva jumtu”. Kaut kā gan tas viss turpinājās un turpinājās, līdz sāka zaudēt savu asumu.

Es pat īsti nespēju pateikt, kas norisinājās grāmatas beigu daļā, līdz bija pats fināls. Arvien vairāk filozofiskas sarunas sāk izsmelt pēdējos spēkus, nevis tiešām rosina uz pārdomām. Jā, „New Weird” žanram ir jājauc robežas un jāspēlējas ar realitāti, tikai mani nepameta sajūta, ka varbūt „Visuma vērpēji” nav tas izcilākais paraugs šāda tipa darbiem. Idejas tur bija, cik uziet, taču to piegādē līdz lasītājam kaut kas piekliboja.

Protams, katrs šādas netipiskas grāmatas uztvers pa savam. Tie, kas vēlas pārmaiņas savā lasāmajā plauktā, te var saņemt neaizmirstamu pieredzi. „Visuma vērpēji” rada ļoti spēcīgas vizuālas ainas, līdz pat robežai, kur paša lasītāja ķermenis reaģē fiziski. Grāmatas beigās smadzenes būs ļoti izvingrinātas un apvāršņi paplašināti.

Kā teica pats autors, viņam padomā ir vēl daži darbi, kurus no scenārija pārvērst prozā, taču tas būs gaidāms vēl pēc kāda laika. Līdz tam varēsim baudīt vēl vairāk viņa dizainus citu grāmatu vākiem, un apdomāt visu, kas izlasīts šajā. „Visuma vērpēji” iespiežas dziļi apziņā, un vēl ilgi nākas atcerēties dažas ainas. Visums vienmēr ir bijis neizskaidrojams, un šī ir tikai viena no versijām, kaut arī es nebrīnītos, ja kādā alternatīvā realitātē, tā arī izrādītos patiesība.

 

Linda Nemiera “Kaķa koncerts” [Kaķacis, #3]

9789934067037

Lai arī cik tālu apkārt staigātu kaķi, tie vienmēr atgriezīsies mājās. Tāpat ir ar Lindas Nemieras „Kaķača” sēriju, kas uzticami turpina atgriezties pie saviem lasītājiem – nu ar jau trešo daļu. Tā ir arīdzan mana līdz šim mīļākā sērijas grāmata, tāpēc prieks par vēl diviem gaidāmajiem turpinājumiem tikai pieaug.

Būt divdabim nav tikai izklaide un ieguvumi. Leonīda Fēliksa par to ir pārliecinājusies jau iepriekš, taču tagad šķiet, ka visas likstas līst pār viņas galvu vienlaikus un ir iestājusies melnā strīpa. Melnā strīpa uz tāda labi apaļīga kaķa dibena, jo visam bonusā, ziemas laiskošanās ir ielavījusies Leonīdas skapī un pāršujusi visas drēbes mazākas. Atvaļinājums ir beidzies, un jaunajai sievietei ir jāatgriežas darbā. Ar priekšnieci Viktoriju vēl būtu maza bēda, jo viņa zin par Leonīdas divdabja gēnu un visām no tā izrietošajām sekām, taču nodaļas direktores amatu tagad ieņem vēl lielāka ragana par Viktoriju – tīri metaforiskā nozīmē. Šķiet, ka jaunā vadītāja ir apņēmusies padarīt visu darbinieku dzīvi par elli, kurā vēl turklāt atvelk summas no ierastās algas. Tieši tad, kad Leonīdai parādās problēmas mājokli, un ir risks to zaudēt!

Tas vēl tikai ir sākums, jo Leonīda pat vairs nevar ieritināties uz dīvāna ar iemīļoto picu. Tās vietā nāk veselīgi smūtiji un vakara nodarbības aerobikā, lai izdzenātu lieko svaru un varētu tikt izraudzītā kleitā uz draudzenes kāzām. Bet kādas gan sporta nodarbības, ja Leonīdas amats par starpsugu konsultanti jau sauc. Rego Zvērs griežas pie viņas ar vēl vienu problēmu – vairāki bara locekļi ir iesprūduši vilka ādā un vairs nespēj pārvērsties atpakaļ. Kaķača spēja sazināties ar mirušajiem un gariem ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu šajā uzdevumā.

Ja viss noies greizi, tad tas tiešām būs viss. It kā Leonīdai nepietiktu ar divdabju problēmām, atgriežas arī Ingemārs Bomis un ievelk viņu tīri cilvēciskā izmeklēšanā. Tā kā Leonīdai piesolītā atlīdzība ir vajadzīga, viņa apsver šo iespēju, bet drīz vien ir par vēlu izstāties no šīs bīstamās spēles, kas visu savij arvien ciešākā notikumu virknē.

Kas man allaž ir paticis, ir autores spēja savīt ikdienas notikumus ar detektīva līniju, kura turpat vien grozās visa romāna garumā, lai beigās atklātos pilnā apjomā un saliktu visu pa vietām. Tā vien šķiet, ka notikumi brāžas pār galvu tīri nejauši, taču pēdējās nodaļas atklāj pilno mozaīku, kuras gabaliņi tie bija patiesībā. Es vēl trīs dienas nespēju beigt priecāties par „Kaķa koncerta” nobeigumu.

Ja fantāziju un detektīvu mūsu literatūrā vēl var atrast, tad Lindas Nemieras darbi noteikti izceļas ar savu humoru. Bieži vien tās ir tikai pirmās desmit lapaspuses tikko atvērtā grāmatā, kad jau jārauj vaļā lielais smējiens. Vārdu sakot, „Kaķača” sērija kalpo arī par lielisku C vitamīna avotu.

Pārdabiskie romāni pēdējā laikā ir ļoti populāri, taču šajā žanrā pārsvarā par galvenajiem varoņiem dominē pusaudži. Līdz ar to trīsdesmitgadniece Leonīda Fēliksa mūsu vidū nolaižas kā pūkains glābiņš. Nedaudz vecākam tēlam ir pavisam jauns komplekts ar vēlmēm, sarežģījumiem un spēcīgajām pusēm.

Protams, grāmatas gaitā sanāca uzskriet arī kādai loģikas kļūdiņai vai ēnas pusei. Tas gan nav par fantāzijas vai detektīva aspektu, bet tieši Leonīdas ikdienas dzīvi, kura reizēm atgādina glancēto žurnālu par spīti viņas nedienām. Mūžam enerģiskās draudzenes, teju ikvakara nodarbības sporta zālē, būtībā divas algas, noīsinātas darba dienas un ceļošana apkārt, ekstra šikā pārtika smūtijiem un divi vīrieši, kurus dancināt apkārt… Jā, Leonīda ir no privileģētās klases, un šādi sīkumi piesaista aci ik pa laikam. Bet labi – mums visiem ik pa laikam gribās aizmirsties no sūrākās ikdienas.

Ja iepriekšminētie sīkumi teorētiski pazemina darba kvalitāti, tad tiem pretī stājas savas spēcīgās puses. Mani joprojām sajūsmina viena aina no beigām, kuru varētu izvērst teju atsevišķā romānā. [Bet ar uzmestu lūpu varu jau ziņot, ka tāds nebūs, lai arī kā es censtos piekukuļot autori ar šokolādi. Nu ko, vēl jau paliek fanstāstu rakstīšana no manis pašas puses.] Divdabju mitoloģija šajā sērijas daļā bija padziļināta, un atklājās daudz interesantas informācijas. Arī Leonīda pati piedzīvoja izaugsmi – gan kā kaķacis, gan personībā. Es ļoti ieinteresēti gaidu, kur novedīs viena sižeta līnija ar vecākiem.

„Kaķa koncerts” koķetē ar amerikas mīta un Latvijas pilsētvides kombināciju, pievienojot labu devu piedzīvojumu un humora. Ja gadījies lasīt kādas pasmagākas grāmatas, tad šis būs kā labi pelnīts atvaļinājums, ar kuru atkal uzlādēt spēkus. Tiem, kuri vēl nav lasījuši „Kaķača” sēriju, noteikti iesaku to pamēģināt, un tiem lasītājiem, kuri gaida katru nākamo Nemieras romānu, varu droši apgalvot – jā, tas ir līdz šim labākais!