Dzeja spiežot „enter”?? jeb kas ir „milk and honey” un citi krājumi

 

Sāksim ar to, ka es nevienā brīdī neapgalvoju, ka es kaut ko saprotu no dzejas un tās uzbūves. Būtu interesanti par šo tēmu dzirdēt kāda eksperta viedokli, bet pagaidām varu padalīties ar saviem iespaidiem kā lasītāja.

Lieta tāda, ka pēdējā laikā jauniešu vidū ļoti populāra ir palikusi jauna veida dzeja. Vilnis ir atnācis pat līdz Latvijai, un autores Rupi Kaur dzejas krājums „milk and honey” gozējas mūšu pašu grāmatnīcās. Vēl pirms šīs grāmatiņas, biju lasījusi „Princess Saves Herself In This One” no Amanda Lovelace, kurš man patika daudz labāk, un vēl visam pa virsu piemetu „salt.” no Nayyirah Waheed, tāpēc apkopošu savas domas balstoties uz šiem trīs darbiem.

Pieņemsim, ka cilvēks parastais staigājot pa grāmatnīcu, hops! atver „milk and honey” un ierauga ko šādu.

Kas tad tā par dzeju! Spiež tik „enter” aiz katra vārda! Koelju savārstījumi! Jā, par šo tēmu dzirdēts ir daudzas tādas variācijas. Piekrītu, ka šī noteikti nav dzeja tās klasiskajā veidā un izpildījumā, bet tas nenozīmē, ka tā nav varen laba lieta, kuru izbaudīt un par kuru padomāt.

Ja izšķir cauri visu krājumu, ar laiku pierod un „ieiet” šajā dīvainajā rindu laušanā, kas tomēr rada savādākus uzsvarus. Paši teksti pamazām atklāj autores dzīvesstāstu un pārdzīvojumus. Seksuāla un emocionāla vardarbība, mīlestības atrašana un zaudēšana, un visbeidzot miera un spēka atrašana sevī, nevis pie citiem cilvēkiem.

„milk and honey” ir papildināts arī ar stilizētām ilustrācijām.

Man Rupi Kaur darbs patika ļoti, bet ne tik ļoti kā Amanda Lovelace sarakstītais. „Princess Saves Herself In This One” mani aizskāra daudz vairāk, un tur man burtisksi patika katra un ikviena lapa, kamēr „milk and honey” bija savi vājie punkti.

Lūk, daži citāti no Princess.

“ah, life—
the thing
that happens
to us
while we’re off
somewhere else
blowing on
dandelions
& wishing
ourselves into
the pages of
our favorite
fairy tales.”

 

“once upon a time, the princess rose from the ashes her dragon lovers made of her & crowned herself the mother-fucking queen of herself.   – how’s that for a happily ever after?”

“you
are not
obligated
to have
children
just because
your body
has that capability.

you
are so
so
so
much more
than the
possibility
of
children.

you give
birth
to oceans
every
single day.

“sticks & stones
never broke
my bones,
but words
made me
starve myself
until
you could
see all of them.
-skin & bone”

Vēl pirms diviem iepriekš aprakstītajiem darbiem, 2013.gadā iznāca Nayyirah Waheed krājums „salt.” Varbūt tas arī aizsāka šo visu jauno apakšžanru. Satura ziņā tēmas atšķiras, jo arī autore ir ar citādāku izcelsmi un sāpēm. „salt.” ļoti spēcīgi iemieso Āfriku un afroamerikāņu lepnumu par dzimteni. Vēl bieži sastopama tematika ir par mātēm un feminismu tieši vīriešiem, kuriem arī ir atļauts just.  Tiesa, tikai šīs dažas tēmas iemiesoja patiesu spēku,bet saturu pa vidu atšķaidīja diezgan haotiski un neizprotami izteikumi par puķēm, ūdeni un mēnesi. Puķes un ūdens tur ir ļoti daudz, lai piedod man autore.

Šeit daži no veiksmīgajiem citātiem.

“you broke the ocean in half to be here. only to meet nothing that wants you. – immigrant”

 

“i think one of the most pathological things i have ever seen is stabbing someone and then telling them that their pain and anger over being stabbed is making you sad. – white guilt”

“the worst
thing that ever happened
to
the world
was
the white man coming across gun powder.
–– the end of the world | the beginning of white supremacy”

Karam pašam jāvērtē, vai šāda veida dzeja viņiem iet pie sirds, bet nebūsim īgņas un ļausim citiem par to priecāties, jo ir tādi, kas ar šo stilu ir apmierināti. Vislabāk būtu atrast kādu jaunu apzīmējumu, jo izskatās, ka šis trio var būt tikai sākums jaunai kustībai.

Galvenais, lai rakstītais iekaro sirdis un iedvesmo. Kāda tad vairs starpība, kā šī iedvesma sākotnēji izskatījusies uz papīra.

Par “Princess Saves Herself In This One” rakstījusi arī Norelle.

 

Marie Lu “The Young Elites” triloģija

 

Viena no internetā populārajām triloģijām, kuru šogad gribēju pārbaudīt, bija Marie Lu sarakstītās „The Young Elites” grāmatas. Tā kā pirmo daļu izdevīgi nopirku Ķīpsalas grāmatu izstādē, vairāk šo apņemšanos atlikt nevarēju. Bieži vien izslavētos darbos sanāk vilties, taču es vēl joprojām līdz galam nespēju saprast savas emocijas par nupat izlasīto. Tur bija arī liela daļa sajūsmas, tāpēc tas vien jau ir daudz labāk par citām pārslavinātām jauniešu sāgām, par kurām tikai nobolu acis.

Šī ir vēsturiska tipa fantāzijas grāmata, kuras darbība notiek jaunradītā zemē Kenettra 1361.gadā. Savā pasaulē tās ir dienvidu zemes, kuras tāpat kā tālākos kaimiņus nesen ir pārņēmusi mistiska slimība, kuru cilvēki iesauca par asins drudzi. Pieaugušie no tā mira, bet bērni pārcieta, pēc tam uz ķermeņa iegūstot dīvainas pazīmes. Nedabiskas matu vai acu krāsas, tumši izsitumi utt. Tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad daži no izdzīvojušajiem bērniem sāka iegūt arī nedabiskas spējas, no visiem asins drudža skartajiem sāka baidīties un tos ienīst, nevis žēlot. Saukti par malfettos, tie tagad ir sabiedrības zemākais slānis. Tikai viens no tūkstoš malfettos var iegūt spējas, kurus tad viņus padara par the young elites, taču  aizdomās tiek turēti visi.

Kenettras lielākajā pilsētā Enstenzia pamazām sāk vākties kopā vairāki the young elites, kuri saucas par The Dagger Society. Daži viņus ienīst, daži slepus apbrīno. Taču karalis ar saviem inkvizitoriem ir uzsācis visu the young elites vajāšanu, pasludinot tos par dēmoniem un dedzinot uz sārta. Šādā neizdevīgā sabiedrībā galvenā varone Adelina Amouteru atklāj, ka arī viņai piemīt spējas.

Adelinas ģimenes situācija ir daudz sarežģītāka un tumšāka, tāpēc tikai teikšu, ka viņai ir visai labs iemesls ienīst cilvēkus un neuzticēties varai. Pēc negadījuma, kurā atklājas viņas spējas vērpt ilūzijas, Adelina izmisumā bēg uz Estenziu, cerot,ka turienes daudzo malfetto starpā tik ļoti neizcelsies un varbūt pat uzmeklēs mistiskos The Dagger Society. Viņas plāns nevedas gluži kā plānots, pa vidu viņa pamanās tapt piesieta pie sārta, taču galvenais, ka Daggers tiešām uzrodas.

Kas jau tā balansēja uz diezgan tipiskas jauniešu grāmatas robežas, te strauji parauj stūri citā virzienā. Jā, Daggers līderis viņu izglābj, atklāj slepeno sabiedrību un sāk trenēt. Lielākā atšķirība šoreiz ir Adelīnā pašā. Viņā mājo patiesa tumsa un viņas spējas barojas no bailēm un dusmām, tā kā tas satrauc pat The Dagger Society. Viņa var būt pat pārāk nekontrolējama un nestabila, lai paliktu viņu rindās, jo Daggers līderis ir uzstādījis diezgan ambiciozu mērķi.

Tuvojoties grāmatas beigām, viss sāk uzņemt patiesus apgriezienus, stūri ne tikai parauj citā virzienā, bet vēl arī nobrauc no ceļa. Cīņas, sakāve, nodevības, tumša nākotne. Bija vērts izturēt diezgan smagnējo tekstu, lai tiktu pie tāda fināla.

Otrajā grāmatā uzbūves shēma daudz maz atkārtojas, un Adeline pati paliek arvien tumšāka un baisāka. Vienā ziņā šī triloģija būtībā seko ļaundara backstory, ne vairs stilīgajai jauniešu organizācijai, kas vienmēr ir ar tādu cīnās. Adeline uzsper gaisā visus priekšstatus par YA galvenajām varonēm.

Ja pirmajā grāmatā the young elites spējas man šķita diezgan liels savārstījums kopā ar trīs mēnešiem pie debesīm un lidojošām rajām, tad otrā grāmata beidzot pieķērās plašākam to skaidrojumam, un trešā daļa vispār salika visu pa vietām un vēl kroni pa virsu. Autore bija smalki visu izplānojusi un pati daļēji savijusi ilūzijas. Triloģijas fināls ir vairāk nekā episks.

Vienīgā lieta, kas mani pastāvīgi bremzēja lasīšanā, bija dīvainā skatpunktu pārslēgšanās. Adelines posmi ir rakstīti 1.pers, bet daži apkārtējie tēli pieslēdzas ar 3.pers, kas nedaudz izsit no sliedēm. Līdz ar to, grāmatas dažbrīd atstāja nepabeigta un neizlabota manuskripta iespaidu.

Toties ļoti laba piedeva man šķita citāti katras nodaļas sākumā. Pārmaiņas pēc tie nebija pretenciozi Šekspīra asaru gabali par mīlu, bet gan izvilkumi no tās pašas izdomātās pasaules kultūras avotiem. Dažbrīd varēja lasīt par asins drudža pirmajām fāzēm, citkārt bija minēta kāda vietējā leģenda, kurai ir ietekme arī uz sižetu. Ļoti patīkams papildinājums, kurš piedod stāstam papildus dimensiju.

Lai arī cik grūti man gāja iesākumā, šīs triloģijas lasīšana tomēr būs lieta, ko atcerēties un pieminēt. “The Young Elites” noteikti izcelsies visa gada šķērsgriezumā, jo ne tik bieži gadās uziet kādu YA triloģiju,kuras galvenā varone ir dienvidnieciska meitene ar vienu zaudētu aci un tumsu sirdī.

 

“Someday, when I am nothing but dust and wind, what tale will they tell about me? Once upon a time, a girl had a father, a prince, a society of friends. Then they betrayed her, and she destroyed them all.”

 

“The irony of life is that those who wear masks often tell us more truths than those with open faces.”

 

“Why can’t I be the one to strike first, to hit so early and with such fury that my enemies cower before they can ever think of turning on me?”

 

“None of us are saints. We can all do better.”

 

“We were never meant to exist, Adelina,” he says. “And we will never exist again. But we cannot take entire world with us.” He meets my gaze. “No matter how it has wronged us.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”

Janvāra grāmatas 2017

0702469cee30794097330aa73eb19950

Jāpaliek pie savas jaungada apņemšanās rakstīt katra mēneša grāmatu kopsavilkumus, tāpēc ar tādu „nelielu” novēlošanos, jūsu priekšā mans janvārī izlasītais bariņš.  18 grāmatas šķiet daudz, taču man bija atvaļinājums, tāpēc, tā teikt, norāvos no ķēdes. Kā 1.janvārī deviņos no rīta pamodos, tā arī sāku savu lasīšanas gadu. Pa vidu ir arī komiksa tipa grāmatas un jau pārlasīti darbi, tāpēc viss gāja uz priekšu ļoti raiti.

1

Shaun Ellis – The Man Who Lives with Wolves

Diezgan pasena dāvana, kurai beidzot pieķēros pirms biju izveidojusi savu gada TBR plānu. Nudien interesanta autobiogrāfija, par vīru, kuru vilku bars pieņēma savā vidū. Vienmēr biju dzirdējusi tikai par Shaun Ellis vēlākajām dienām, kad viņš jau bija sarakstījis vairākas grāmatas un vadīja pats savus izpētes projektus, tāpēc bija interesanti beidzot uzzināt pilno stāstu, kā viņš līdz tam nonāca.

2

 Sarah J. Maas – Throne of Glass

Sāku savu gada plānu ar vienu no tumblr sajūsmas gabaliem. Sajūsmā es noteikti nebiju. Vēl viens piemērs, ka daudz smuku bildīšu blogos vēl nenozīmē tiešām labu sēriju. Vismaz atbrīvojās vieta lasāmsarakstā, jo nākamās 5 daļas noteikti nelasīšu.

Sūzana Kolinsa – „Bada spēles” triloģija

Klasika, pie kuras bija paredzēts atgriezties, kopš 2016.gada beigās izskatījās, ka ASV ir taisnā līnijā nosprauduši mērķi kļūt par Panemu. Man arī ļoti nepatīk filmas, tāpēc jau sen vēlreiz gribēju piedzīvot visu stāsta bagātību bez Holivudas klišejām un problemātikas. Trešās daļas fināls ir patiesa meistarklase. Katnisa nu jau ir kļuvusi YA distopiju badass vecmāmiņu, un vēl joprojām nav piedzīvojusi sev cienīgu līdzinieku triloģiju. Visi sižeta punkti ir tik veikli izvietoti un nekas nenotiek bez iemesla. Kopā ar intensīvo pacing, katru dienu izlasīju pa vienai daļai. Kad iesāk, vairs nav iespējams apstāties.

6.jpg

 Danika Stone – All the Feels

Tāds vieglais gabals tīri jautrībai no 2016.gada beigām. Fanu kultūra pārņem arī grāmatas, un šis ir kā veltījums fandom spēkam un ietekmei.

7

Zoraida Cordova – Labyrinth Lost

Viens no 2016.gada fantasy debitantiem. Latīņamerikas kultūras versija par fantasy.

8

Ieva Melgalve – Mēness teātris

Patīkams pārsteigums no pašmāju autoriem. Ievas stāsti man vienmēr ir patikuši, bet ar “Mirušie nepiedod” kaut kā nebija pa ceļam, tāpēc šo gabalu sāku ļoti piesardzīgi. Protams, pirmās 50.lpp neko nevar saprast, bet tad pēkšņi saprotams ir viss un neatliek nekas cits kā pabeigt visu grāmatu vienā cēlienā. Absolūti ģeniāls mindfuck.

9

Jeff Zentner – The Serpent King

Vēl viena 2016.gada debija, bet šoreiz pat pārspēja cerības. ASV dienvidi, reliģijas ietekme, vidusskolas beigšana, trīs atšķirīgi draugi, katrs ar savām rūpēm. Sākums bija diezgan bumpy ride, kamēr pieradu pie savādākās noskaņas vai stila, pat nezinu kā to nosaukt.  Lai nu kā… Tad tas drīz vien izvērtās par lielāko feels festu. Viena no grāmatām, kas izrauj sirdi, un tad sāk ar to spēlēt pingpongu pret sienu, kamēr tu tur guli asaru peļķē.  Viens no reālākajiem depresijas atainojumiem. Ja Džons Grīns veido diezgan patukšas iedvesmojošās grāmatas, tad ir šis ir real deal un būtu iesakāms visiem jauniešiem.

Sarah Andersen – Adulthod Is a Myth

Pēc „The Serpent King” vajadzēja kaut ko jautru un vieglu, ar ko „salāpīties”, tāpēc no sava gada TBR izvilku šo grāmatiņu. Smieklīgs un patiess attainojums par divdesmitgadniekiem, kuri cenšas sākt savu pieaugušā dzīvi.  Būtībā apkopojums no autores publicētajiem komiksiem twitter vietnē.

 Allie Brosh – Hyperbole and a Half

Joporjām gribēju ko jauku, tāpēc izvilku arī otru komiksu grāmatu, kura interneta vidē ir ļoti populāra.

12

Adam Silvera – History Is All You Left Me

Feels karaļa atgriešanās. Joprojām īsti neesmu atguvusies no „More Happy Than Not”, taču negribēju laist garām viņa jaunāko darbu. Bija tā vērts.

 13

Laurena Olivera – Pirms es krītu

Ieraudzīju bibliotēkas plauktā un atcerējos, ka bija paredzēts lasīt. Bija nedaudz kritiens atpakaļ stila ziņā, jo pēdējā laikā lasīta kvalitatīvi young adult gabali, tāpēc uz brīdi iestājās apjukums, līdz smadzenes pieņēma,ka tagad jādzīvo ar stilīgo ļaužu nevis misfits ikdienu.
Humors un temps bija labs, nudien grūti atrauties. Sema ir gana jauka un riebīga, lai būtu ticamas viņas pārvērtības kā arī dažbrīd dumpis pret visu. Īpašu filozofiju un svaru te nevar just, bet es jau sen vairs neesmu auditorija, tā kā droši vien vidusskolēniem šis būs tieši laikā un kaut ko apziņā papurinās.  No jauna izdzīvotā diena bija labi izplānota, tāpēc laika cilpa un lietas, kas cita ar citu savienotas pavelk uz augšu vērtējumu.

17

Maggie Stiefvater – Sinner

Divi mani mīļākie tēli no Mērsifolas triloģijas dabūja paši savu grāmatu, un es vēl neesmu beigusi svinēt.  Būtībā tas šķita kā tāds pagarš “Mūžam” nobeigums vienīgi ar Kola un Isabeles piedalīšanos. Bet Stīvotera raksta pārāk labi, un tas epilogs… Jā, bija lieliski.

Tad sākās janvāra beigas un mans walk of shame jau otro reizi. Smadzenes nolēma, ka grib pārlasīt Kassandras Klēras “The Mortal Instruments” hronikas, un es tur neko nespēju padarīt.

Nolēmu, ka labāk 30 dienas izbliezt cauri maratonu, nekā vēl 3 mēnešus par to domāt un nespēt koncentrēties uz citām grāmatām.

Es jau reiz uzrakstīju par sāgas trīs pirmajām daļām – City of Bones, City of Ashes un City of Glass.

Cassandra Clare –  Clockwork Angel

Janvārī paspēju pieveikt vēl ceturto no grāmatu no paredzētā TMI maratona. Šī ir pirmā no „The Infernal Devices” triloģijas un arī tīri laba.

Tāds nu bija mans janvāra veikums. Gada izaicinājumā nolēmu izlasīt 115 grāmatas un šāds temps pagaidām uzsita labu handikapu. Atvaļinājumi ir laba lieta.

 

 

Lasītāju problēmu TAG

This is books scramble. Many books on white background.

Vēl bez lasīšanas, grāmatu tārpiem arī ļoti patīk par grāmatām runāt. Diāna šo blogeru izaicinājumu pielāgoja latviešu valodā, tāpēc iešu Daiņa pēdās un padalīšos atbildēs, kādas tad problēmas visbiežāk sastopamas grāmatmīļu vidū.

  1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Nupat mans Goodreads to-read plaukts sasniedza 1500 grāmatas, tāpēc jūtot uz ko tas virzās, cīņas plānu sagatavoju jau gada sākumā. Vienmēr vispirms uzmetu aci izdevniecību jaunumiem, pašreiz populārajiem darbiem, kā arī svaigiem darbiem no mīļākajiem autoriem un sērijas turpinājumiem. Pārējais lasāmais sadalās sekojošās grupās.

*Kaut kad – pārsvarā klasika,detektīvi, tā teikt „pieaugušo literatūra”, kuru gribu lasīt, bet droši vien pēc gadiem divdesmit man no tā visa būs lielāks prieks.

* Pirmās klases prioritāte – anotācija ļoti ieinteresēja, un ir arī pozitīvas atsauksmes no citiem lasītājiem, tāpēc šo grupu visvairāk paturu acīs un izvelku kādu darbu, uz kuru panesas noskaņojums.

*”varbūt pārbaudīt” – šīs atķeksēju, lai nepazūd kopējā jūklī. Apraksts ir nedaudz muļķīgs, bet kādreiz tur kaut kas var slēpties. Tā teikt, kaut kad drīzumā jāpamēģina lasīt, bet lielas cerības te nelieku.

*kategorijas pēc žanra- kādreiz mēnesi no vietas varu lasīt tikai vienu žanru, kādreiz prasās atrast ko galīgi pretēju.

Pēdējā laikā no visa iepriekšminētā kombinācijas sastādu arī gada lasāmos sarakstus, tāpēc, ka kādā brīdī nevaru izdomāt, ko lasīt nākamo, varu apskatīt savu desmit lappušu sarakstu, un tad jau vienmēr kaut kas aci piesaista.

  1. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Esmu no tiem cilvēkiem, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem met mieru. Ja es nevaru beigt bolīt acis par kāda tēla vai notikumu stulbumu, un turpinu pārbaudīt atlikušo lappušu skaitu, tad kāda no tā jēga? Es zinu, ka man lasīšanas sarakstos ir daudzas tiešām labas grāmatas, tāpēc nav ko tērēt laiku ar lietām, kas man nepatīk un tikai kaitina.

  1. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā? 

Atkarībā, cik liels ir iztrūkums. Cenšos uzstādīt tādus mērķus, kas pēc tam neiedzītu stresā, jo droši vien lepnums liktu to skaitu sasniegt. Ja trūkst kādas 5-10 grāmatas un ir 2 nedēļas laika, tad tikai jāizvēlas dažas labas triloģijas, un tad jau viss būs kārtībā.

  1. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Viens no maniem pet peeves, ļoti nevaru ciest. Variācijām augstumā un platumā neko nevaru padarīt, bet ja iegādājos sērijas, vienmēr cenšos atrast visus vākus no viena dizaina.

  1. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Man pietiek ar to, ka man pašai nepatīk. Jau sen neesmu mēģinājusi cīnīties ar citiem par literāro taisnību vai prognozēt, kas kuram patiks. Iespējams, ka tuvāko draugu lokā mums gaume saskan, bet bieži vien ir gadījušies pārsteigumi. Lasīšana ir ļoti individuāls process, tāpēc uz to nevajag pārāk iespringt. Ja ļoti gribās ar kādu domubiedru uzsist klaču, tad gan jau Goodreads atsauksmēs var atrast vēl kādu lietotāju, kas ielicis grāmatai līdzīgu vērtējumu.

  1. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Acis man ir slapjā vietā, un ir grāmatas, kas mani pamanījušās pamatīgi „nokautēt”. Nu jau man ir radusies septītā maņa, lai tādas noteiktu un drošības pēc lasītu vienatnē. Ja gadās kāds tumšais zirdziņš, kas mani pārsteidz publikā… Vai nu aizmūku kādā klusā stūrī, vai drīzāk aizcērtu ciet to sātana atvasi un izvēlos turpināt lasīšanu mājās.

  1. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Ja man patika, tad aizmirsusi nebūšu, taču vienalga izvēlos pārlasīt iepriekšējo daļu, lai vēlreiz papriecātos. Ja turpinājums ir kādai mazāk svarīgai grāmatai, tad palasu recenzijas vai sižeta kopsavilkumus.

  1. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Es pārsvarā piestrādāju par maza līmeņa bibliotēku, bet savus eksemplārus aizdodu tikai tiem, kam uzticos. Ja jūtu, ka prasītājs ir paviršs un grāmatu nemaz tik ātri netaisās atdot, kur nu vēl apšņurkātā stāvoklī, tad nav problēmu arī atteikt. Labāk tā, nekā dzīties pakaļ un apstrādāt tumšā alejā. (haha, joks.) (varbūt)

  1. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt? 

Esmu arī pametusi 3 grāmatas 2 dienu laikā, bet to neuzskatu par problēmu. Tādā gadījumā vainoju nevis sevi, bet grāmatas, un pacenšos atrast kaut ko interesantu un kvalitatīvu, kas salauztu šādu neveiksmju sēriju.

  1. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Vienmēr vispirms cenšos grāmatu izlasīt, un tikai tad pirkt, gadījumā, ja gaida vilšanās. Pirkšanas vērtas var būt tikai 5 no 20, tāpēc pret jaunumiem izturos piesardzīgi.

  1. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Droši vien tajā pašā mēnesī arī izlasu, ja vien iepriekš nav sākts kas cits. Dažas nopirktās var pastāvēt ilgāk, ja tas ir bijis kādas atlaižu akcijas iespaidā un vienkārši nespēju atteikties no grāmatas par dažiem eiro.

Aicinu arī Tevi pārņemt stafetes kociņu un atbildēt uz šiem 11 jautājumiem. 

Levs Grosmans “Burvju karalis”

20160219_181927

Pēdējā laikā fantāzijas žanrs ir atgriezies modē, taču diez vai kāds bija gatavs „Burvju” smalkajai ironijai par sevis paša spēles noteikumiem. Tagad šīs drosmīgās triloģijas otrā daļa ir piedzīvojusi tulkojumu latviski. „Burvji” uzlika krietnu augstu latiņu, un lielākais jautājums bija, vai arī „Burvju karalis”spēs to pārlēkt. Tiesa, tīri Leva Grosmana garā, otrā daļa ņēma un tās vietā pārlēca citu latiņu.

Grāmatas notikumi atsākas pāris gadus pēc četrinieka atgriešanās Filorijā, lai kļūtu par karalienēm un karaļiem. „Burvju” noslēgumā pie Kventina kopā ar Eliotu un Džaneti ieradās vēl kāda cita sieviete, kas tagad izrādās neviena cita kā Džūlija. Kopš Breikbilas skola viņu atraidīja, Džūlija ar zobiem un nagiem ir cīnījusies, lai pati nokļūtu pie maģijas, un nu ir augsta līmeņa kārklu ragana, tiesa, viņa ne tuvu vairs nav tā pati meitene kuru Kventins reiz pazina.

Filorijas četri troņi atkal ir aizņemti, Briesmonis uzveikts un sācies jauns miera laikmets. Ar vienu lietu Eliots, Kventins, Džanete un Džūlija gan nebija rēķinājušies – Filorija pati tīri labi tiek galā arī bez valdniekiem. Laika gaitā karaliskā četrotne sāk slīgt teju garlaicībā. Kur nu vēl Kventins, kuram jau atkal dziļi pakrūtē urd pazīstamā „nav pietiekami” sajūta.

Ja pārējie trīs ir kaut cik ir atraduši savu vietu, vai vismaz ir procesā, lai tur nonāktu, tad Kventins paliek arvien nemierīgāks. Beidzot atradis iemeslu laisties kaut nelielā piedzīvojumā un izrauties no ikdienas, viņš kopā ar Džūliju sāk ceļu, kas tipiski Filorijas ironijai tā vien gaida, lai viņam par šo pārmaiņu vēlmi atspēlētos pēc pilnas programmas.

Vienlaikus ar tagadnes skatpunktu no Kventina, „Burvju karalī” kā jaunums nāk vēstījums par Džūlijas pagātni un viņas cīņām kārklu raganu sabiedrībā. Protams, visam ir nozīme un kādā punktā abi šie stāsti saslēdzas ar maksimālu efektu. Šajā daļā lasītājs dziļāk iepazīst maģijas saknes un citas burvju sabiedrības bez Breikbilas, kas bija izolēta un ļoti kontrolēta. Nu atklājas plašā un dažādā maģijas pasaule, kā arī lielākie jautājumi par pašām spējām kā tādām. Vai cilvēkiem vispār bija paredzēts kļūt par burvjiem? Kam oriģināli pieder šī vara?

Grāmata nudien izvēršas visos iespējamos veidos un virzienos. Jauni skatpunkti un tēli, sižeta informācija, jaunas tēlu cīņas ar sevi, jaunas teorijas par maģiju pašu un tās saistību ar reliģiju. Ģeogrāfiskā ziņā tas nozīmē arī jaunas darbības vietas. Šajā daļā redzam Venēciju un Kornvolas laukus, kā arī pašas Filorijas plašumi tiek apskatīti kā vēl nekad.

Man bija prieks no jauna sastapt Džošu un Peniju, un beidzot ieraudzīt kādu pūķi, kurus pirmajā daļā tikai attāli pieminēja. „Burvju karalis” nudien teicami pastrādāja pievienojot vēl un vēl slāņus jau zināmajām lietām un vienalga pieturoties pie sava unikālā stila, kas stāstījumam pa vidu vienmēr iemet ko negaidītu un apstulbinošu. Savā ziņā visas triloģijas  ir maģija, bet pašiem grāmatas varoņiem tās ir grāmatas par Filoriju, tāpēc bija liels gardums uzzināt ko vairāk par Ploveru un viņa rakstu darbu sākumu.

Tie lasītāji, kas pazīst Nārniju un redz smalko līdzību saspēli, kuru Grosmans ir ievijis Fiorijā, šajā grāmatā saskatīs dažādas lietas no „Rītausmas ceļinieka brauciena”. Kā vienmēr, Filorijas mērcē tās pat ir labākas.

Viss iepriekšminētais sasummējas lieliskā vērtējumā, taču mani gan šoreiz nedaudz neatstāja sajūta, ka lielās beigas kaut kur izplēnēja. Pēc laika sapratu, ka biju gaidījusi tādu pašu shēmu, kā „Burvjos”, taču šoreiz fināls bija liels citādā ziņā. Autors saviem lasītājiem neļauj atslābt un vienmēr nostrādā ko negaidītu. Viss nebūt vēl nebeidzas, un šī triloģijas otrā daļa drīzāk bija kā savienojuma posms uz noslēguma grāmatu.

Nekas nenotiek bez iemesla, un viss piedzīvotais veido Kventina tēlu arvien interesantāku. Tā vien šķiet, ka pa šo laiku viņu pazīstam, bet nē, viņš vairs nav tas puisis, kurš beidza Breikbilu. Burvju karaļa loma deva krietnu artavu viņa personības veidošanā, kā arī lika saprast dzīves skarbās patiesības.

Līdz ar „Burvju karaļa” aizvēršanu, nonākam triloģijas finiša taisnē. „Burvja zeme” pie latviešu lasītājiem nonāks aptuveni nākamā gada pavasarī, un, bitīt matos, tas tik ir fināls! Man nedaudz paslīdēja roka un acis, un pavisam nejauši trešo daļu izlasīju oriģinālvalodā. Starp citu, tas tikai lika vēlreiz novērtēt latvisko tulkojumu, jo slengs un stils ir ieturēts ideāli.

Tad nu vēlu veiksmes jaunajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, jo „Burvju karalis” ir žanra saldais ēdiens, kuru negribas nolikt nost.

2016.gada grāmatu plāns – beigu apskats

bookpile29

366 dienas cauri, tāpat iespēja ko vairs labot TBR plānā, kas bija sevišķi milzīgs un pilnībā nemaz neīstenojams. Savu goodreads izaicinājumu ar 107 grāmatām izpildīju, tāpat savu neoficiālo apņemšanos sasniegt 120. Dažas atmetu, dažas bija īsas, dažas – gatavie ķieģeli, tāpēc kopā tas izlīdzinājās un gala rezultāts ir 124.  Zemākajā plānā ir uzskaitītas aptuveni 220, bet ne visas 124 varu izsvītrot tieši no tā.

Statistika ir šāda:
atmetu kā nevajadzīgas, gan vienības, gan sērijas: 36
pāriet uz 2017 TBR: 24
patiešām izlasīju: 59

Vēl dažas vienības klīst Visumā, varbūt vēl pie tām atgriezīšos.

 

*Patriks Rotfuss – Vēja vārds + Vieda vīra bailes
* Diana Wynne Jones – Howl’s moving castle

* The Hogwarts Library – Fantastic Beasts and Where to Find Them;
The Tales of Beedle the Bard; Quidditch Through the Ages
* Stephen King – Green Mile , „Zvēru kapiņi”, „Doktors Miegs”
* 6 sējumi ar „D.Gray-man” mangu
* Tim Weaver – The Dead Tracks
* Ernests Klains – Spēle sākas
* Maggie Stiefvater – The Scorpio Races
* J. K. Rowling – The Casual Vacancy
* Frānsiss Skots Ficdžeralds – Lieliskais Getsbijs
* Džūlija Pauela – Džulī un Džūlija
* Džons G. Neiharts – Runā melnais briedis
* Vladimirs Kaijaks – Koka kāja, kapu māja
* Ken Follett – The third twin
* KurtsVonegūts – Kaķa šūpulis

*Hjū Hovijs – #Elevatora sāga – Maiņa, Putekļi
*Īans Tregilliss #Asinszāles triptihs
*Makss Berijs – Leksikons
*Marks Lorenss –  „Muļķu princis”
*Levs Grosmans – Burvji
*Pīrss Brauns – Zelta dēls, Rīta zvaigzne

*Mišela Peivere – Uguns sala
*Reinbova Rouella – Fanīte [Fangirl]
*Džons Grīns – Katrīna pēc Katrīnas
*Andžejs Šapkovskis  – Pēdējā vēlēšanās
*Džojs Aberkrombijs – „Shattered sea” triloģija: Pusķēniņš
*Rensoms Rigss – Pilsēta bez dvēseles, Dvēseļu krātuve
*Pola Hokinsa – Meitene vilcienā
*Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna –  „Atslēga”

*Linda Nemiera – Sofijas noslēpums
*Toms Kreicbergs – Lopu ekspresis

*Filips Pulmans – Brīnumnaža triloģija
*Pols Stjuarts, Kriss Ridels – Malaszemes hronikas [1]
*Silvana de Mari – Pēdējais Elfs; Pēdējais Orks
*Bernārs Verbērs – Tanatonautu triloģija  [?]
*Eoīns Kolfers – Artēmija Faula sāga 
*Ursula K. le Gvina – Tumsas Kreisā roka & Jūraszemes burvja sērija
*Megija Stīvotera – Mērsifolas vilku triloģija,  „Lamento”, „Balāde”
*Harija Potera  sāga

*Kristofers Paolīni – #Eragons
*Džīna M. Ouela – Alu lāča klans. #Earth’s Children.
*Mērija Hofmane – #Stravaganza  [2]
*Riks Riordans – #Pērsijs Džeksons un olimpieši
*P.K. Kasta un Kristīna Kasta – Iezīmētā #House of Night series
*Rišela Mīda – #Vampīru Akadēmija
*Lēne Koberbēle – #Kauninātājas hronika
*Orsons Skots Kārds – „Endera spēles” sekojošās daļas

*Maggie Stiefvater #The Raven Boys  +  „Sinner”
*Vēl darbi no Rainbow Rowell – Landline; Attachments; Carry On; Kindred Spirits
* Alexandra Braken #The Darkest Minds trilogy
* Becca Fitzpatrick #Hush Hush quadralogy
* Jay Kristoff #The Lotus War trilogy
* Marie Lu #Legend trilogy
* Sarah J. Maas # Throne of Glass
* Victoria Aveyard #Red Queen
* Amie Kaufman #Starbound trilogy
* Marissa Meyer #Cinder trilogy
* James Dashner #The Mortality Doctorine trilogy
* Mafi Tahereh #Shatter me trilogy
* Rick Yancey #The 5th Wave trilogy
*Džordžs R.R. Mārtins – #Troņu spēle
*John Green – Will Grayson, Will Grayson
*Robert Galbraith – The Cuckoo’s Calling
*Sergei Lukyanenko – Nakstsardzes sērija
*Andrjus Tapins – Vilka stunda
*Nīls Geimans – Zvaigžņu putekļi
*Gayle Forman – I was here
*John Williams – Stoner
* Holly Black „The Darkest Part Of The Forest”
* Patric Ness „More Than This”
* Anna Martin „Signs”
* Heidi Cullinan darbi

*Sally Green – Half Lost
*Mishell Baker – Borderline
*Ieva Melgalve – Mēness teātris
* Patriks Ness – Septiņi pēc pusnakts
* StephenKing – Under the Dome
*
Ieva Melgalve – Mirušie nepiedod
*Roberts Džordans – Pasaules acs
*Geila Formena – Ja es palieku
*Džeikobs Grejs – Zvērači
*Ērina Hantere – Klanu kaķi
*Džons un Kerola E. Berovmeni – Dobā zeme
*Džordžs Orvels -Dzīvnieku ferma
*Džordžs Orvels – 1984
*Lauren Weisberger – The devil wears prada
*Kurt Vonnegut – Breakfast for champions
*Anna Toda – After
*Hollija Bleka, Kasandra Klēra – Dzelzs pārbaudījums
*Laura Dreiže #Dance macabre
*Gavin Extence -The universe versus alex woods
*Neil Gaiman -Neverwhere
*J.K.Rowling, John Tiffany, Jack Thorne – Harry Potter and the Cursed Child

 

Tātad tikai puse no izlasītā ir no paredzētā saraksta… Ak, bet dzīve jau vienmēr ievieš savas izmaiņas. Savus ieradumus apmēram esmu sapratusi, tāpēc laiks ķerties pie 2017.gadam saplānotā.

giphy