Luisa Lorija „Devējs”

Man ir pārliecība, ka bērnu grāmatas var lasīt jebkurā vecumā. Ja grāmata ir lieliska savā žanrā un vecuma grupā, tad tā ir spējīga iekarot sirdis arī ārpus šīm robežām. Ieraugot Luisas Lorijas darbu „Devējs”, nešaubījos, ka tas apstiprinās šo pārliecību.

Neminētā nākotnē pasaule ir mainījusies, tajā nav vardarbības, ciešanu, bada vai baiļu. Izklausās pēc utopijas? Ne tik strauji. Lapu pēc lapas iepazīstot šo jauno sistēmu, rodas aizdomas, ka to drīzāk varētu raksturot kā distopiju. Kopienas dzīvē izplānots ir viss.

Jona drīz kļūs divpadsmit gadus vecs. Tā nebūs parasta dzimšanas diena, nē, tā pat īsti nebūs dzimšanas diena – decembris ir ceremoniju mēnesis, kad vienā gadā dzimušo bērnu grupa pāriet nākamajā statusā. No vārda došanas un jakas, kas aizpogājama priekšpusē līdz divritenim un amata piešķiršanai – katru gadu nāk kas jauns un iekārojams. Decembris, kas atzīmē divpadsmit gadu sasniegšanu, ir pēdējā robeža starp pieaugušajiem un bērniem. Jonam tā tuvošanās šķiet sevišķi satraucoša, jo viņam nav ne mazākas nojausmas, kādu amatu novērotāji viņam varētu piešķirt un kādu viņš vispār vēlētos.

Notiek tas, ko neviens nav paredzējis. Jonu izraugas par nākamo Devēju, jo zēnam piemīt nepieciešamās īpašības šim godpilnajam amatam. Devējs ir cilvēks, kas vienīgais glabā atmiņas par laikiem pirms Tāpatības, laikiem, kad katrs cilvēks izjuta visu dzīves sniegto emociju gammu. Jau pēc pirmās apmācības dienas, Jona ir spiests saprast, ka pasaule, kurā viņš dzīvo, nav tāda kā domāts.

Kopienas dzīvē viss ir kontrolēts un drošs, cilvēki ir pasargāti no nepareizās izvēles it visā. Tā ir drošāk. Ir drošāk, ka speciāla komiteja izvēlas tieši tavām spējām piemērotāko darbu. Ir drošāk, ka komiteja izvēlas, kuri divi pieaugušie kopā vislabāk veidos ģimenes vienību un pēc tam piešķir tiem bērnu, kas ir izturējis gadu ilgus novērojumus pie audzinātājiem, un ir atzīts par kopienai labu esam.

Ja kāds neiekļaujas šajā sistemā, to vienmēr var atbrīvot. Kā atbrīvo vecos ļaudis un jaundzimušos, kuri ir pārāk vārgi… Un ja vēl kāds uzdrošinās ienākt šajā pasaulē kā pārsteigums – dvīnītis! Nē, nē, kopienā visam jānorit pēc likuma pašu iedzīvotāju labklājības dēļ.

Cik absurda ir doma, ka cilvēkam varētu uzticēt izvēlēties tik svarīgu lietu kā dzīves uzdevums – tā Jonam šķiet sākotnēji. Ir grūti atmest vecos ieradumus, kas ieaudzināti katrā kopienas loceklī. Taču ar Devēja amata apguvi nāk jaunas perspektīvas. Vecais vīrs, kurš ir salīcis zem sāpēm, ko rada neskaitāmu paaudžu atmiņas, dara zināmas daudzas lietas, kas atšķiras Jonas pasaulē no tās, ko viņš redz saņemtajās atmiņās. Viena no tām ir krāsa.
„Reiz sensenos laikos – kad notika atmiņās redzētais – it visam bija sava forma un apjoms, tāpat kā tagad. Taču lietām piemita arī tas, ko sauc par krāsu. To bija ļoti daudz, un vienu no krāsām sauca par sarkano. Tagad tu to sāc atšķirt. ”

Autore ir savijusi apbrīnojumu stāstījumu, kas arvien audzē nepatīkamas aizdomas, līdz iemet tieši šo tumšo emociju virpulī. Visur lien ārā meli un izlikšanās, šīs utopiskās pasaules pretdabiskums. Cilvēks ir haoss un mainība. Emociju kontrole apstrīd dabu, tāpat kā nemirstība. Izvēles iespēja mūsu dzīvē ir viena no svarīgākajām. Nav tik nozīmīgi, ko tieši mēs izvēlamies, bet tas, ka to vispār varam.

Tāpat Jona izvēlas neizlikties, ka šāds pasaules modelis ir pareizs, sevišķi, kad tās dēļ viņam svarīga mazuļa dzīvība ir apdraudēta. Zēns kopā ar Devēju izkaļ plānu kā atgriezt atmiņas cilvēku vidū…

„Devējs” ir ļoti viegli lasāma grāmata, kas ierauj sevī strauji un pamatīgi, tāpēc nav gluži piemērota lasīšanai sabiedriskajā transportā – nokavēt pieturu ir pārāk viegli. Un, ticiet man, steigā grūstoties uz durvīm, jūs uz automātiski murminātajiem atvainošanās vārdiem negribēsiet izdzirdēt atbildi „Pieņemu tavu atvainošanos”.

Vienīgā nožēla, ka bērnu fantastikas grāmatas pārāk bieži ir īsas. Tā vien kārojas „Devēju” izvērst visā savā potenciālā un skaistumā, taču nākas apmierināties ar to, ko paredzējusi autore. Un tas ir pietiekami, lai liktu sajusties dzīvam un novērtēt, cik daudz mums patiesībā ir dots un šķiet kā pašsaprotams.

2014.gada augustā iznāks filma, kas balstīta uz šīs grāmatas motīviem. No pagaidām pieejamajām ziņām gan rodas priekšstats, ka ekranizācija būs tikpat sāpīgi atšķirīga kā visiem pēdējā laika fantāzijas darbiem.

Tiem, kam patika “Devējs”, iesaku izlasīt Jonasa Torstena Krīgera „Burvja mantojumu”.

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s