Mitago mežs

Tiem, kuriem patīk FF darbi, bet ir iemūrēti stūrī aiz šobrīd tik populārās urbānās fantāzijas darbu kaudzes, Roberta Holdstoka grāmata būs kā izlaušanās un svaigas dvesmas ievilkšana. Mistika, bērnu dienu gaisotne, neizskaidrojamais un fascinējošas teorijas padara „Mitago mežu” lasīšanas vērtu visām auditorijām.

Romāna darbība norisinās sākot ar 1946.gadu. Stīvens Hakslijs, aptuveni divdesmit gadus vecs jaunietis, atgriežas mājās no Francijas, kur ārstējās no karā gūtā ievainojuma. Ozolmāja ir vecs ģimenes īpašums, tajā vairs dzīvo tikai viņa vecākais brālis Kristians. Brāļu tēvs nesen ir miris pēc gadiem ilgas slimošanas un nav bijis labākajās attiecībās ar saviem dēliem – Džordžs Hakslijs vairāk laika pavadīja īpašuma tuvējā meža, nekā pie savas ģimenes, un tagad Kristians ir kritis šajā pašā valdzinājumā. Tiesa, Ropu mežs nav tāds kā visi. Tēva piezīmēs valda neskaidri izteicieni un jauni termini, viņš pats bija prom pat vairākas nedēļas no vietas.

Kristiāns liek Stīvenam izlasīt tēva dienasgrāmatu un pastāsta, ar ko Džordžs nodarbojies visu šo laiku. Bērnībā manītās lietas gūst izskaidrojumu, kaut arī jautājumu gūzma nerimst. Ropu mežs nav tikai parasta ozolu audze. Tēvs uzskatīja, ka zem tā ir īpašas enerģijas joslas, ka kokus aptver savdabīga aura, kas mijiedarbībā ar cilvēka zemapziņu ir spējīga radīt tēlus, kuri materializējas reālā vidē un tagad apdzīvo mežu.

Viena mitago forma – skaistā Gvineveta – kļūst par Haksliju ģimenes vīriešu apsēstību. Savulaik tā savaldzināja tēvu un Kristiānu, un nu ir atgriezusies, kļūstot par cīņas objektu starp Kristiānu un Stīvenu. Kristiāns dodas arvien ilgākos pārgājienos uz meža centru, līdz kādā dienā vairs neatgriežas. Tikmēr viņa brālis un Gvineveta kļūst arvien tuvāki un Ropu mežs sāk uzvesties arvien dīvaināk. Abiem nav šaubu, ka tuvojas kāds notikumu pavērsiens.

Notikumu pavērsiens tiešām seko, un šajā brīdī grāmatas garša strauji mainās un šķietami pārdala darbu divās daļās. Iepriekš autors spēja radīt specifisku gaisotni, kura to nošķīra no citiem darbiem un lika tirpiņām skriet pār mugurkaulu. Pirmā puse ir kas īpašs, piesātināts un fascinējošs, otrā – uziešana uz diezgan iemīdītas takas.

Brīdī, kad Gvineveta un Stīvens sola, ka nekas tos nespēs šķirt, nespēju atturēties no nelielas nobolīšanās, jo vēlējos, lai kaut reizi tas nebūtu fantāzijas darbs ar mīlasstāstu – vai vismaz tik sasteigtu mīlasstāstu. Kā jau tādos brīžos piedien, abi tiek šķirti, jo Kristiāns atgriežas un pa šo laiku ir šokējoši mainījies gan fiziski, gan emocionāli. Stīvens kopā ar palīgu uzsāk dzīšanos pa pēdām brālim, arī dodoties mītiskā meža dziļumos.

Piedzīvotais Ropu meža dziļākajos līmeņos man arvien vairāk sāka atgādināt Holivudas pieeju fantāzijas žanram. Grāmata izdota 1984.gadā un tolaik tas tiešām varēja piesaistīt, taču lasot vairākas dekādes vēlāk, interese salīdzinot ar oriģinālo un intensīvo ievadu atslābst. Darbs joprojām ir labs un lasīšanas vērts, ja iespējams atvairīt sajūtu, ka nupat visgardākā šokolādes konfekte tika apmainīta ar smilšu cepumu.

Lielais fināls spēja pārsteigt un mulsināt, kā arī izpelnīties no manas puses balvu par vismuļķīgāko antagonista nāvi. Aizverot grāmatu šķita, ka autors pēc iespējas ātrāk gribējis darbu pabeigt un aiziet paēst. Lasītāju domas gan noteikti dalīsies, jo ne velti „Mitago mežs” ir starp iecienītākajām un atzītākajām fantāzijas grāmatām.

Holdstoks turklāt neapstājas pie viena romāna, ciklā par Ropu mežu ir septiņi dažādos veidos saistīti darbi. Mitago pasaule ir piesaistījusi manu uzmanību, tāpēc noteikti paturēšu šīs grāmatas savā redzeslokā.

Advertisements

One thought on “Mitago mežs

Add yours

  1. Sasteigtais mīlasstāsts bija tieši tāds, kādam tam jābūt. Gvinevetu – ŠO Gvinevetu – taču radīja Stīvena zemapziņa, līdz ar to viņi bija tieši tik cieši saistīti, lai mīlestība būtu neizbēgama. Gv. ir apsēstība, kas sabojā pilnīgi visu. Viņiem visiem. Un tāpēc arī notikumi mežā man neradīja vilšanās piegaršu, jo viss taču ir tik muļķīgs un neviens mežu nesaprot.
    Bet varbūt mans viedoklis nav īsti vērā ņemams, jo es pirmoreiz šo grāmatu lasīju mazpadsmit gadu vecumā, stiklotā verandā nakts vētras laikā, un Mitago mežs man tobrīd bija tuvāks nekā jebkad. Un varbūt tāpēc arī tad, kad Zvaigzne to pārizdeva, es viņu mīlēju tieši tikpat, cik pirms desmit gadiem.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: