Pūķa Jātnieka atgriešanās

Kristofera Paolīni sērija par Eragonu, jau izsenis ir bijis mans rūpju bērns. No vienas puses, šīs grāmatas neizceļas ar oriģinalitāti [drīzāk ar smagi iebrauktām žanra sliedēm], taču kaut kas man nav ļāvis tās izmest no prāta un virzīties tālāk. Pēc ilgākas pauzes ir iznācis „Eragona” pārzidevums, kā arī otrās daļas latviskais tulkojums – „Vecākais”.

Varbūt pie vainas ir vecā laikmeta nostaļģija, jo pirmoreiz ar Eragonu saskāros aptuveni 15 gadu vecumā, kas droši vien palīdzēja to labāk panest. Tagad šis stāsts saistās ar bērnības garšu un ir drošs un pazīstams, tā kā noteikti lidošu kopā ar pūķa Jātnieku līdz galam – esmu viņam pārāk pieķērusies.

Dažkārt šī pieķeršanās ir apgrūtinoša, jo, nudien, Paolīni ir agrākās fantāzijas modes upuris. Ja tagad periodiski visam pāri veļas vampīri, eņģeļi un zombiji, viņš vēl nāk no Gredzenu Pavēlnieka atdarinātāju gadiem. Dažbrīd nepamet sajūta, ka autors ir skatījies Tolkīna darbu ekranizējumus un aprakstījis redzēto ar citiem vārdiem. Šī grāmata noteikti domāta žanra apakšpaveida nūģiem, kuri jebkuru versiju aprīs ar prieku.

Kā indikātors izturībai kalpo pirmās grāmatas pārstāsts – ja spējat izlasīt to bez galvas saķeršanas, esat īstajā vietā. „Eragona’ kopsavilkums man ļoti palīdzēja, jo īsti negribēju atkal rakties cauri pirmajai, sevišķi pēc tam, kad ekranizējums sajaucis galvu.

“Vecākā” notikumi atsākas turpat, kur beidzās „Eragons”. Ir pagājušas trīs dienas, kopš notika kauja pie Farthenduras, kur vārdeni kopīgiem spēkiem ar Jātnieku cīnījās pret urgļiem un Eragons nogalināja Durzu. Topošā sižeta ievadpunkts notiek pārsteidzoši pēkšņi – tikai trīs lapas tālāk jau notiek negaidīts uzbrukums, kurā laikus nepamanīta urgļu vienība pārsteidz no pazemes tuneļiem, un nogalina vārdenu līderi Ažihadu. Murtagu un Dvīņus viņi saņem gūstā, ko pēdu dzinēji vēlāk paziņo par visticamāk mirušiem.

Eragons attopas politisko intrigu vidū, jo Jātnieka labvēlība ir svarīga vārdenu nākamā vadoņa izraudzīšanā, ar ko savukārt manipulē Padome, negribot zaudēt savu ietekmi. Par Ažihada aizstājēju beigās kļūst viņa meita Nasuada, kura ir visnotaļ interesants tēls ar turpmāku nozīmīgumu. Eragons drīz pēc tam dodas pie elfiem turpināt savu apmācību, pirms tam arī pieņemot to godu kļūt par kādas rūķu dzimtas locekli. Jātnieks nokļūst arvien lielākās varas krustugunīs, kad sola uzticību elfu karalienei. Bet varbūt tā pat ir labāk – nu atkal visas tautas ir vienlīdzīgās pozīcijās.

Kamēr Eragons pie elfu skolotāja Oromisa apgūst maģiju un cīnās ar Durzas atstātā ievainojuma sekām, stāsts ik pa laikam atgriežas pie viņa brālēna Rorana, kas saskaras ar negaidītiem pārbaudījumiem un smagiem lēmumiem, kad Kārvahallā ierodas Galbatoriksa kareivji.

Tieši šī skatapunktu maiņa mani tomēr ieinteresēja turpināt lasīšanu. Ja Eragona līnija bija samērā paredzama, Rorans vēl ir izpētāms personāžs, kas ātri iegūst simpātijas. Viņa daļas arī ļauj atpūsties no senvalodas izteikumiem un to tulkojumu nogurdinošo meklēšanu grāmatas beigās.

Biju domājusi, ka lasīšana vilksies samērā ilgi, bet pēc trīs vakariem attapu, ka esmu jau pāri pusei. Pa to laiku Rorans ir pārliecinājis ciematniekus doties garajā un bīstamajā ceļā uz Surdu meklēt patvērumu pie vārdeniem. Galbatoriksa kareivji grib iegūt ziņas par Eragonu, tādēļ ir nākuši pakaļ Roranam. Kad neviena no pusēm negrasās padoties, uzrodas arī razaki un sākas arvien lielākas saķeršanās, līdz ir skaidrs – vai nu kārvahalieši bēg, vai viņi visi mirs. Rorans uzņemas līdera lomu, kaut gan viss ko viņš gribētu, ir doties pakaļ razakiem, kas saņēmuši gūstā viņa līgavu.

Jā, tā grāmata mani uzveica. Laikam te derētu noteikt 300 lpp izmēģinājuma periodu, jo ar katru nākamo nodaļu, stāsts ievelk sevī arvien vairāk. Varbūt pārstāsti izklausās līdz mielēm pazīstami un dažbrīd klišejiski, taču Paolīni ir paveicis labu darbiņu lasītāja ieintriģēšanas ziņā. Eragona gabalus nolīdzsvaro Rorana ceļojums (kas, manuprāt, ir grāmatas veiksmīgākais tēls un līnija) un vēlāk arī Nasuadas vēstījums par jauno pieeju vārdenu vadīšanā. Vēl jaunajai meitenei ir nācies pārcelt vārdenus uz Surdu un gatavoties cīņai pret aktivizējušajiem Galbatoriksa spēkiem.

Pat tik šķietami atdarinātu pasauli un tās notikumus nav viegli izdomāt. Kā arī dažādās klaviatūras dauzīšanas valodas – tās sniedz papildus izklaides elementu, kad divi rūķi sāk tajā kaismīgi strīdēties. Laikam mana vājā vieta no laika sākuma ir bijusi saikne starp pūķi un tā Jātnieku, kā arī Jātnieka zobena un pūķa zvīņu saskaņotās krāsas. Katram vajag vainīgo prieciņu un aizmiršanos izdomātās pasaulēs, khem.

Eragona pasaulei nenāk par labu latviskais tulkojums, precīzāk, fonētika. Ja angliski lasītājs sastopās ar tādiem vārdiem kā „dragon”, „dwarf” un „magic”, latvieši lasa par pūķiem, rūķiem un burvestībām, kas to visu nogremdē līdz pasaku līmenim. Tā nu iznācis, ka man mājās ir arī angliskais sējums, ko aptuveni pusē sāku lasīt paralēli. Noskaņa uzreiz ir veiksmīgāka. Tā bija visu fantāzijas cienītāju rūpe jau pirms pirmās grāmatas izdošanas – tulkojums visu sabojās!

Pa laikam sižets spējīgs uz labām ideju dzirkstelēm, bet līdz uguns spļaušanai „Mantojuma” ciklam vēl tālu. „Vecākā” plusi – atsauces uz pirmo daļu, pievēršanās maģijas un senvalodas skaidrojumiem, Eragona kā tēla izaugsme, Rorans un viņa stāsts, Nasuada, kā arī brīdis, ko gaidījām tik ilgi – Rorans uzzin, ka Eragons ir jaunais Pūķa Jātnieks.

Grāmatas beigās visa kā ir gana – cīņas, nodevība, Galbatoriksa nodomu noskaidrošana, atklāsmes par ģimeni, nākamās daļas sižeta iezīmēšana… Un darba atlikušais apjoms rūk arvien straujāk, līdz lasītājs tiek atstāts ar nepārprotamu vēlmi mesties virsū nākamajai daļai. Vai kā manā gadījumā – arī pirmajai. Noteikti meklēšu turpinājumus, jo nu vairs atpakaļceļa nav.

Lai jūsu zobeni nezaudē asumu!

[ Ieteikumu sadaļā: Silvana de Mari – Pēdējais Orks. Tas ir turpinājums Pēdējam Elfam, un es nezinu, ko jūs darāt ar savu literāro dzīvi, ja to vēl neesat lasījuši. Maldīgi novietotas bērnu plauktā, šīs ir vienas no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Īstā tēma ir filosofija un dzīves vērtības. Rorans ar saviem vīriem un urgļu izcelšanās stāsts ļoti atgādina Rankstailu un orkus. „Eragons” salīdzinot ar „Pēdējo Elfu+Orku” ir vien saduļķojusies tērcīte pret okeānu. Par Silvanu man arī paredzēta atsauksme – bet tikai pēc ikgadējās vasaras pārlasīšanas, jo tad aptuveni 40 stundas + trīs dienas es neesmu komunicējama un pieejama šai pasaulei. LASIET. ]

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s