Toreiz, tagad un “Mūžam”!

Visām triloģijām pienāk beigas, taču šo gadījumu es uztveru īpaši smagi. Nav neviena grāmata, kas spētu līdzināties „Mērsifolas vilku” sērijas sajūtu pasaulei.

Megija Stīvotera ir viena no manām mīļākajām urbānās fantāzijas rakstniecēm, kuras darbi vienmēr ierauj sevī un nelīdzinām nekam citam. Kad 2011.gadā latviski iznāca „Mērsifolas vilku” triloģijas pirmā daļa „Trīsas”, es zināju, ka gaidāms kas labs, taču īsti nenovērtēju tā apmērus.

Nevajag ļaut sevi maldināt anotācijai, šis nav kārtējais pusaudži-iemīlas-un-viens-no-viņiem-ir-pārdabiska-būtne atreferētais darbs. Jā, darbības laikā galvenajiem varoņiem ir apmēram septiņpadsmit gadi. Jā, tur ir mīlestība. Un jā – tur ir vilki. Vilki nevis vilkači.

Tā ir šīs pasaules veiksmes atslēga. Mīts par vilkačiem ir pagriezts pavisam citā veidā. Tam nav nekāda sakara ar mēness ciklu, neviens nepaliek par spalvainu manekenu, kas gaudo uz ēku jumtiem, vai vēl briesmīgāk – savā cilvēciskajā formā neprot valkāt kreklu. Krekli ir ļoti vajadzīgi un vēl pāris jakas piedevām, jo šeit transformācijas katalizators ir aukstums. (Bet cēloņi sniedzas vēl tālāk gēnos, kā izrādās turpmākajās daļās) Šie vilkači vasarās ir cilvēki, bet tuvojoties ziemai un aukstumam, vairs nespēj palikt savā ādā un top par vilkiem. Īstiem, dzīvnieciskiem dzīvniekiem, tā teikt. Romāna gaitā transformācijas pasniedz tik lieliski, ka nekas nešķiet loģiskāks.

Arī tēli šeit ir daudzdimensionāli un sulīgi – reiz iepazīstot Semu, Greisu, Izabellu, Kolu un pārējos, viņus nav iespējams nemīlēt. Neviens nav tikai labs vai ļauns, un visiem ir pagātne.

Kas padara šīs grāmatas tik neaizmirstamas ir abu iepriekšējo apvienojums. Valoda un apraksti visu stāstu padara tik asi reālistisku, ka burtiski ir iespējams sajust smaržas, skaņas un dabas detalizēto skaistumu. Lasītājs praktiski atrodas tur. Pirmā lapaspuse ir solis cauri durvīm, kuru otrā pusē ir kas daudzkārt labāks par 3D kino. Atšķirot jebkuru lapu, tieši no valodas ir iespējams nešaubīgi pateikt, kas tā par grāmatu.

„Trīsas” manās acīs ir un paliks triloģijas spēcīgākā grāmata. Sekojošajās „Svārstībās” darbība nedaudz pieklust un parādās citi romāna aspekti – kas nekādā ziņā nav slikti. Pēdējā daļa „Mūžam” atrodas kaut kur uz robežas. Ja sākums vēl ir nosacīti mierīgs un vairāk strādā uz tēlu atklāšanu no dažādiem skatpunktiem, beigas garantē acu nepacelšanu no lappusēm, nagu graušanu un sirdsklauves.

Kopš Greisa pārvērtās un nozuda mežos, ir pagājuši divi mēneši. Tagad tuvojas pavasaris un vilki periodiski atgriežas cilvēku ādā. Greisas prombūtnes laikā notikumi nav stāvējuši uz vietas – Semu dēļ viņas pazušanas tur aizdomās policija, Kols savā maksimālisma stilā strādā pie vilkacisma dziedināšanas līdzekļa un mežos atrod vēl vienu vilku nogalinātu meiteni. Tas ir pēdējais piliens Tomam Kalpeperam un viņš beidzot izdabū atļauju rīkot medības, lai iznīcinātu vilku baru, kas mīt Mērsifolas Robežu mežos – tikai daudzi no tiem patiesībā nemaz nav vilki…

Kad Greisa beidzot ir spējīga palikt cilvēka veidolā, viņa ierosina pagaidām labāko plānu – vilkus pārvietot. Vietas jautājums atrisinās, kad policists Kēnigs uzzin, kas īstenībā notiek un sāk sadarboties ar jauniešiem. Plāna grūtākā daļa – kā tieši aizvadīt baru ar vilkiem jūdzēm tālu.

Ja šāda tipa romānos pierasta lieta ir viens pāris, kura mīlestības stāsts ir viena no vadošajām līnijām, Stīvotera grauj arī šo ieradumu. Mums ir Sems un Greisa, taču ne mazāk spēcīgas jūtas valda starp Izabelu un Kolu. Vēl labāk – tās ir destruktīvas, izmisīgas, sāpjpilnas, un pilnīgi atšķirīgas no parasti attēlotajām. Labais, gaišais un neapšaubāmais pret iekšējiem dēmoniem. Perfekts balanss, kas neļauj stāstam palikt pārāk saldam un nodrošina līdzjutējus visiem mīlētāju veidiem.

Fināls vēlreiz apliecina, ka Stīvotera ir spējīga uz sižeta pagriezieniem, kas nebūt nav iepriecinoši. Mani nepārsteigtu, ja izrādītos, ka lasītāju baidīšana ir viņas hobijs. Saldsērīgas beigas ar nākotnes cerību – ko vēl vairāk varam vēlēties. Varbūt skaidrāku atbildi par vilkacisma infekciju, kas otrajā daļā uzsāka tik veiksmīgu gaitu medicīniskajā pieejā, bet šeit apsīka. Tiesa, iztēle vienmēr ir labāka par skaidru atbildi. Autore mums deva pamatu versijām, un šādi nevarēsim vilties, ja ekspektācijas neizrādītos patiesas.

Sērijas grāmatu nosaukumi lieliski raksturo arī fāzes, kam iziet cauri lasītājs. Sākumā trīcēšana no bagātīgajām emocijām, tad svārstīšanās, vai iecelt šos darbus savā mīļākajā plauktiņā, un visbeidzot atklāsme, ka jau esi to izdarījis un paliksi kopā ar tiem mūžam.

Tas ir par grāmatām. Izskatās, ka arī šiem darbiem taps ekranizētās versijas. „Warner Bros” ir pieteicis tiesības uz filmas adaptāciju, taču pagaidām projekts atrodas attīstības sadaļā un nav zināms pat aptuvens iznākšanas gads. Ja vien tas nebūs vēl pēc kādiem pieciem gadiem, kuru laikā tehnoloģijas būs ļāvušas radīt 6D vai 7D kino, tai filmai pat īsti nav jēgas, jo ar ekranizāciju tā tieši zaudēs, sastāvot no kā vairāk par attēlu + skaņu.
Bet ko es te muļķojos, cilvēki jau sen ir izgudrojuši 7D kino. To sauc par grāmatu lasīšanu.

Vērts apmeklēt: Autore ir sastādījusi skaņu celiņu katrai grāmatai, kas rada atbilstošo noskaņu. Visvairāk esmu pieķērusies „Trīsu” dziesmām. http://m-stiefvater.livejournal.com/118747.html
Pārējos playlist, kā arī vairāk informācijas par sērijas grāmatām, var atrast šeit. http://maggiestiefvater.com/the-shiver-trilogy/

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s