Džons Grīns. Sāpes+pusaudžu filozofija+kāda amizanta īpašība tēlam no galvenā bariņa vidus. Šo recepti viņam izdodas pasniegt, un katru reizi to pieņemam atplestām rokām kā tāds mazohistu brīvdienu pulciņš. Aļaskas meklēšana nav tik sāpīga un nomācoša kā mūsu zvaigžņu vainošana, taču bez sava dūriena pakrūtē neiztikt.
Galvenais varonis ir Mailss, kurš ir nolēmis mainīt ikdienu un pāriet uz Kalverkīkas privātskolu. Tā teikt, lai meklētu lielo varbūt, un iespējams daļēji arī tādēļ, ka tajā pašā skolā ir mācījies viņa tētis (ar zināmiem kopmītņu dzīves stāstiem). Lielais Varbūt vēl ir maskējies, taču neapšaubāmi tepat, jo liktenis ir lēmis Mailsam nonākt vienā istabā ar Čipu jeb Pulkvedi, kas ātri viņu iesauc par Resni dēļ izteiktā tievuma. Pulkvedis ir tilts uz Aļasku – vētrainu, impulsīvu, satriecošu meiteni, kas uzreiz apbur Resni. Aļaskai ir piekrauta istaba ar grāmatām, kas jāizlasa dzīves laikā, Resnis kolekcionē slavenu personu pēdējos vārdus un Pulkvedis ir iemācījies visu valstu galvaspilsētas no galvas un tagad ķeras pie to iedzīvotāju skaita.
Jau no pašas pirmās lappuses tiek skaitītas „dienas pirms”. Bez šaubām, nelabu vēstoši, bet cilvēks ir cilvēks, jo neglābjami turas pie cerības un paspēj aizmirst tuvojošo negaisu, ja pašreiz sejā spīd saule. Bandas dzīve privātskolā nudien ir iemidzinoša. Izjokošanas, Rešņa citētie pēdējie vārdi, Takumi un Laras piebiedrošanās un Rešņa apsēstība ar Aļasku. Ak, Aļaska. Mans pirmais iespaids par viņu radās kādu pusgadu pirms lasīšanas, kad interneta straumēs uzdūros viņas citējumam: „Jūs visi smēķējat, lai gūtu prieku. Es smēķēju, lai nomirtu.” Viņu vislabāk noraksturo Resnis kādā citā citātā: „Ja cilvēku būtu lietus, es tikai smidzinātu, bet viņa būtu viesuļvētra.” Un lai pilnībā uzliktu punktu uz „i”, kalpo kāds Aļaskas izteikums. „Nē. Negribu piederēt pie tiem cilvēkiem, kuri sēž un runā par to, ko darīs. Es to vienkārši darīšu. Nākotnes iztēlošanās ir nostaļģijas veids.”
Tā nu dienas sadaļā „Pirms” aizskrien, un tuvojas „Pēc”. Kad nekas vairs nebūs tā, kā bija. Var tverties pie pēdējām nodaļām, kur laikā, kad Kalverkīkas banda necīnās pret darbdienieku snobiem un netusē pie smēķu cauruma, viņi mēģina atrast jēgu Simona Bolivāra pēdējos vārdos: „Kā lai es tieku ārā no šī labirinta?!” Kas ir šis labirints? Dzīve? Vai jau pēcnāves vīzija? Vai varbūt dzīve ir tikai vienīgs ciešanu labirints?
Notiek Pēc. Un šeit man ļoti gribās uzdāvināt autoram klēpi ar cepumiem, jo šoreiz stāstījums nebeidzas ar kādu briesmīgu lietu. Tāpat kā dzīvē, arī tēliem nākas sadzīvot ar šo briesmīgo lietu un attīstīties kā cilvēkiem, izdzīvot visu emociju gammu. Veikt pilnu ceļojumu ar galapunktu.
Kad aizvērts grāmatas pēdējais vāks, neiestājas nomāktība vai kaut kāda zaudējuma sajūta. Nē, drīzāk pakrūtē gulst vēlme dzīvot, arī uzmeklēt Lielo Varbūt, un galvenais izmantot visas dienas, kas izritinātas tavā priekšā šajā neizprotamajā labirintā.
Kā neliela piebilde kalpo fakts, ka Grīnu noteikti ir ieteicams vispirms lasīt orģinālājā – angļu – valodā. Šeit itsevišķi iezīmējās vietas, kur vārdu spēles ir svarīgas tieši angliski un latviskojumā iestājas neliela neveiklība ar cikāžu sanēšanu fonā. „Meklējot Aļasku” biju domājusi pirkt orģinālvalodā, bet ieraugot bibliotēkas plauktā guļošu latviešu izdevumu, uz brīdi šī doma kaut kur pazuda vispārējā priekā, ka jau agrāk varu viņā ielaist nagus.
Līdz ar šo man aiz muguras ir divkāršs Grīna uzbrukums, un priekšā vēl tikpat liels. Līdz pavasarim, šķiet, būšu izstaigājusi šo ciešanu labirinta bibliogrāfiju. Laikam gan ne uz ilgu laiku, jo drīz būs gatavi nākamie ekranizējumi.
Citāti pārdomām:
„Kā teiktu mana mamma:”Tu domā,ka staigā pa ūdeni, bet izrādās, ka tu vienkārši i’ iekāpis čurās, kas i’ tavās kurpēs.””
„Reiz dižā sūfistu svētā Rabea al Adivija tika redzēta skrienam pa savas dzimtās pilsētas Basras ielām ar lāpu vienā rokā un ūdens spaini – otrā. Kad kāds viņai pavaicāja, ko viņa dara, sieviete atbildēja: „Es ieliešu šo ūdeni elles liesmās un tad ar šo lāpu nodedzināšu paradīzes vārtus, lai cilvēki mīlētu Dievu nevis ilgās pēc paradīzes vai bailēs no elles, bet gan tāpēc, ka viņš ir Dievs.””
Vilka Midzenis 