Nīls Geimens “Okeāns ielas galā”

300x0_cover
Ar Geimena darbiem man pagaidām ir bijušas celmainas attiecības. No vienas puses esmu sajūsmā par Kapsētas grāmatu, bet Amerikāņu Dievi bija vilšanās. Esmu redzējusi „Zvaigžņu putekļu” filmu (vēl pirms uzzināju, ka tā veidota no grāmatas), novērtēju Koralainas sižetu, kaut nav redzēts/lasīts nekas, un vēl plauktiņā nesen iegūlās Labās zīmes (atkal ar klusu cerības stariņu). Tāpēc tuvojos nākamājam viņa romānam ar maziem solīšiem un vērtējoši izošņājot gaisu. Bam, desmitniekā.

„Okeāns ielas galā” man nāca kā vitamīns gada beigās. Vēl viens apliecinājums, ka vecā fantāzija nav mirusi, un vēl arvien pienāk darbi, kas no jauna paplašina un uzlabo cilvēku priekšstatus par žanru. Grāmata ir vien 200lpp bieza, tāpēc nudien ne biedējoša, lai iemēģinātu ko jaunu, vai pareizāk – atcerētos veco. Vēl pirms urbānās fantāzijas ar mīlas trijstūriem bija pārņēmušas pasaules tirgu un vēl pirms radās urbānā mode kā tāda. Šī grāmata ir par Pirms.

Kāds vīrietis atgriežoties dzimtajā pusē uz bērēm, nonāk tālāk un senāk, nekā sākotnēji bija domājis. Viņu vilina vecās mājas, kas jau ir nojauktas, taču nams ielas galā stāv kā stāvēdams. Tur mitinājās Letija Hempstoka, viņas māte un vecmāmiņa, ap kurām centrējās šeit notikušais pirms vairākām dekādēm. Tad vīrietim bija septiņi gadi, tagad viņš ir pusmūžā. Atmiņas savukārt dzīvo citā laika straumē un viņš tām ļaujās, atceroties notikumus, kas paši šķiet no citāda laika vai pasaules.

Stāstījums uzreiz ierauj sevī, radot tik dzīvu vidi un noskaņu, ka tikpat labi acu priekšā varētu ritināties filma. Hempstokas savā lauku mājas virtuvē, kaķis miglas krāsā, dīķis – nē, okeāns! ielas galā. Viena taksista nāve, kas rada neprognozējamu notikumu gaitu. Letija, kas it kā būdama vien vienpadsmit gadus veca, nemaz nav kā maza meitene. Viņa kopā ar nesen satikto septiņgadīgo kaimiņu puiku kopā dodas atrisināt radušos problēmu, un viņa brīdina: lai arī kas notiktu, neatlaid manu roku. Mirkļa panika. Viņš atlaiž. Notikumi vēl vairāk iziet no kontroles.

Tas ir tik brīnišķīgi, brīnišķīgi, brīnišķīgi, ka pāršķirot lappusi, tevi var sagaidīt jebkas. Geimens nebūt netaisās palikt šīs pasaules robežās. Dimensiju priekškars tiek sadrebināts un radīti pavisam jauni radījumi un pasaules iekārtas. Sākot jau ar Hempstoku sievietēm, kurām tas, ko mēs saucam par maģiju ir nostabilizēta ikdiena.
Grāmata beidzas uz lielas nots, varbūt nedaudz saldsērīgas. Šī tomēr ir reālā dzīve, ne pasaka. Un lai jūs nemaldina iedomas, ka bērna skatapunkts to tā pasniegtu. Nebūt ne. Bērni ir spējīgi uz lielākām patiesībām un skaidrāku redzējumu, nekā pieaugušie.

Ar pieaugušajiem arī saistās viens no maniem mīļākajiem citātiem šajā romānā:

-Briesmoņi baidās gan, – Letija iebilda. – Tāpēc jau viņi ir briesmoņi. Kas attiecas uz pieaugušajiem… – Viņa aprāvās, ar pirkstu paberzēja vasarsraibumaino degunu un tad turpināja: – Pateikšu tev kaut ko svarīgu. Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Ārēji lieli, nedomājoši, vienmēr zina, ko darīt, bet iekšēji tādi, kā vienmēr bijuši. Tādi paši kā tu tagad. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē.

Nez kādēļ kā vēl viens favorīts man sirdī iekrita:

– Māt! – viņa iesaucas. – Dot zēnam medu! Sabojāsi viņam zobus.
Vecā misis Hempstoka paraustīja plecus.
– Parunāšu ar sīkbūtnēm viņa mutē, -skanēja atbilde. – Teikšu, lai liek viņa zobus mierā!
– Baktērijas taču nevar izrīkot,- aizrādīja viņas meita. –Viņām tā nepatīk.

Bet būtībā mīļu lietu un vietu man tur ir tik daudz, ka varētu iekrāsot kaut visu grāmatu. Tādā tā ir – no rūpīgiem, drosmīgiem, mājīgiem, brīnumainiem, biedējošiem, fantastiskiem triepieniem veidota glezna. Varbūt drīzāk ne glezna, bet audums – ko var griezt un atkal sadiegt kopā, un ej nu tu zini, kā tur agrāk bijis. Atmiņas tāpat kā audekls, rāda tikai to, kā tas acu priekšā stāv pašreiz.

„Okeāns ielas galā” uzreiz ierindojās manā pārlasāmo grāmatu kategorijā. Tāds viltīgs darbs, jo es no tiesas neievēroju, ka galvenais varonis šeit nevienu reizi nav nosaukts vārdā, līdz pēc izlasīšanas sāku domāt, kā uz viņu atsaukties. Visu cieņu Geimenam, viņam no jauna ir izdevies likt gaidīt savus darbus.

Advertisements

6 thoughts on “Nīls Geimens “Okeāns ielas galā”

Add yours

  1. Amerikāņu dievi man arī tā ne visai, bet Koralīna patika. Kapsētas grāmatu iesāku, bet nepabeidzu. Tagad nezinu, ko lai dara ar Geimenu. Var jau būt, ka jāpamēģina vēl šī. 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: