Ir tādi autori, kas iekaro lasītāju sirdis jau ar pirmo grāmatu un visas turpmākās daļas un sērijas automātiski nonāk piecu zvaigžņu must-read kaudzītē. Tieši tāda autore ir Mišela Peivere, kas pie mums līdz šim bija pazīstama ar Tumšo Senatnes Stāstu sēriju (Vilkabrālis, Garagājējs utt.).
Šoruden tiek uzsākta nākamās sērijas- „Dievi un karotāji”- publicēšana latviešu valodā, ar tāda paša nosaukuma pirmo grāmatu. Peivere meistarīgi aizved lasītāju uz bronzas laikmeta Vidusjūras piekrasti, kur divpadsmitgadīgais kazu gans Hīlass cīnās par savu dzīvību. Melnā tērpti karotāji ir uzbrukuši viņa apmetnei, atstājot aiz sevis postu un iznīcību. Ievainots, apjucis un vajāts, zēns tikai vēlas sameklēt savu mazo māsu Izu, taču notikumi viņu ierauj daudz lielākā spēlē. Hīlasa draugs Telamons palīdz, cik viņa spēkos, bet drīz vien Hīlass atrod sevi tālāk no mājām, nekā viņš jebkad ir bijis. Tur viņa ceļi krustojas ar virspriesterienes meitu Pirru, kurai ir savi iemesli bēgt, kā arī netipisku sabiedroto – delfīnu. Trīs personības, mītiskā Dievietes sala un karotāji Vārnas, kas turpina dzīties pakaļ Hīlasam, izveido elpu aizraujoši piedzīvojumu, kas pārcels uz citu realitāti un neatlaidīs līdz pēdējam vākam.
Šķiet, ka vispirms ir jāiznīcina pieņēmums, ka šī ir bērnu grāmata un domāta tikai bērniem. Jā, varoņi ir divpadsmit gadus veci, taču auditorijai robežu nav. Kvalitatīvi veidotas bērnu grāmatas var lasīt arī pieaugušie, un šajā gadījumā es to pat par tādu nenosauktu. Jau pēc dažām pirmajām lapām manas acis drusku iepletās, jo daži grafiskie apraksti vairāk asociējās ar nesen lasītā Stīvena Kinga darbiem, nevis pamatskolas sortimentu. Darbība nenorit mūsdienās, tas ir pavisam cits, brutālāks, laikmets, kur bērniem nav laika būt bērniem. Izdzīvo stiprākais un tas, kurš ir pielāgojies. Cilvēks un daba, daba pret cilvēku… Tas ir pirmatnīgums, kas iekļauts grāmatas lappusēs. Beigu beigās „Dievi un karotāji” ir smagāka un nopietnāka lasāmviela nekā young adult pēdējā laika slinkais piedāvājums ar mīlas trijstūriem, tukšu filozofēšanu un acu krāsas/žokļa līnijas/ķermeņa aprakstiem, kuru vidū sastellēta apšaubāma pasaules glābšana. Te adrenalīns, spriedze un likmes ir īstākas par īstām.
Es pat nevaru atrast nekādus mīnusus šim darbam, tādēļ uzskaitīšu ievērojamākos plusus.
- Darbība ir aprakstīta no četriem skatpunktiem, kas perfekti papildina tēla raksturojumus un padara tos daudzdimensionālus.
- Pirra ir ļoti spēcīgs un lieliski uzrakstīts sievietes tēls.
- Autore ir zināma ir ar to, ka ceļo pa neskaitāmām valstīm, sīki izpētot visus vēstures faktus, kā arī pati izmēģina pēdu dzīšanu, ādas ģērēšanu un citas aprakstīto periodu prasmes, lai sasniegtu maksimālu autentiskumu.
- Galvenais varonis Hīlass ir sarežģīts varonis, kas ne vienmēr rīkojas pareizi vai ir pats patīkamākais cilvēks, ar ko noturēt sarunu.
- Romāna sižets ir spēcīgs, un atklājumi noslēgumā var izraisīt skaļus pārsteiguma izsaucienus.
- Grāmata liek iemīlēt dabu un savādākam acīm paraudzīties uz dzīvniekiem un vidi.
„Dievi un karotāji” ir romānu cikla pirmā grāmata ar jau trīs izdotiem turpinājumiem oriģinālvalodā. Ja manis atrastā informācija no goodreads lietotājiem ir pareiza, tad nākamgad vēl ir gaidāma piektā un noslēdzošā sērijas daļa. Notikumi ir tikai sākušies un neapšaubāmi vienīgi uzņems apgriezienus un pieaugs apjomā. Šīs 289 lapaspuses bija spēcīgs ievads un spēles galda uzstādīšana. Nešaubos, ka, tāpat kā pārlasot visu Vilkabrāļa sēriju, arī šī atstāts kultūršoku, ka tomēr atrodamies modernajā laikmetā un liks pastiprināt pastaigu daudzumu pa mežu.
Ja Mišelai Peiverei ir izdevies jūs aizraut un vēlaties piedzīvot vēl kaut ko no cilvēces pirmsākumiem, tad iesaku arī Džīnas M. Ouelas „Zemes bērnu” sēriju (Alu lāča klans, Zirgu ieleja, Mamutu mednieki).
Vilka Midzenis 