Rolands Jungbluts – Atceries

300x0_978-9934-0-4959-0

Kas ir ļaunāk – fiziski draudi tev pašam vai pret taviem mīļajiem cilvēkiem? Kā ar emocionālo teroru? Vai tas ir smagāks par fiziskiem pāridarījumiem? Lai arī kādi būtu viedokļi par iepriekšējiem jautājumiem, šķiet, visi varam vienoties, ka emocionālais terors pašam pret sevi ir visbaisākais, ja ne smagākais. Ja nevari vairs uzticēties savam prātam un realitātes izjūtai, nekas nevar pielīdzināties tam izmisumam un šausmām.

Tieši tas notiek ar Anabellu un vēl trīs puišiem, kurus viņa attāli pazīst. Meitene dezorientēta pamostas psihiatriskajā klīnikā un vairs nespēj atcerēties savu vecākus. Maikls, Ēriks un Džordžs brīdina viņu, lai spēlē līdzi slimnīcas darbiniekiem, un izliekas, ka viss ir kārtībā. Arī pie puišiem ir ieradušies cilvēki, kas apgalvo, ka ir viņu vecāki. Anabella vairs nesaprot, kam ticēt, taču viņa ir apņēmības pilna aizrakties līdz noslēpuma saknei.

Neviens no jauniešiem neatceras, kā viņi nonākuši slimnīcā vai kas viņus vieno, izņemot mācīšanos vienā skolā. Viņi neatceras savus vecākus, taču pārējās atmiņas šķiet vietā. Ārsti izvairās no iztaujāšanas par viņu stāvokli un aizdomas, ka notiek kaut kas baiss, tikai pieaug. Sekojot kādas pacientes šķietamai nesakarīgai vāvuļošanai, Ana ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem pamana pavedienus, kas varētu rast lielāku skaidrību šajā mistērijā. Jaunieši izlaužas, taču ārpasaules dīvainie notikumi tikai vēl vairāk izsit pamatu viņiem zem kājām. Skrienoties ar laiku un nezināmu pretspēku, Ana, Maikls, Ēriks un Džordžs paši sāk prātot, vai tikai ārstiem nav bijusi taisnība un viņi vairs nespēj atšķirt realitāti no pašu prātu murgainajām vīzijām…

Kad grāmata man iekrita acīs ar savu izteiksmīgo vāku un biju izlasījusi anotāciju, kaut kā nospriedu, ka šoreiz varēšu paņemt pauzi no fantāzijas un palasīt veco labo mistērijas gabalu. Situācija ar pusaudžu grupu un kādu pagātnes noslēpumu atgādināja Dženisas Harelas “Slepenās dienagrāmatas”, tāpēc es nevarēju būt vēl pārsteigtāka, kad „Atceries” diezgan strauji ielēca sci-fi sliedēs. Par Anu un draugiem līdz pat grāmatas beigām nevar būt drošs, vai tas ir ārprāts vai realitāte, taču tekstam pa vidu ievietotie fragmenti ar interviju no 2019.gada, kurā nupat prezentēta pasauli mainoša tehnoloģija, nepārprotami dod mājienus, kāds žanrs tieši tiek lasīts. Spriedze tad tikai pieaug un lasītājs nemitīgi prāto, kas notiek ar jauniešiem, kas tieši nākotnē radīts un kādas varētu būt abu lietu saistības.

Grāmatas galvenā auditorija noteikti būs 14-16 gadus veci jaunieši, taču ja kāds ir gatavs paciest brīžiem neveiklo stilu un tīņu attiecības asinis uzdzenošas mistērijas labad, šis darbs spēj sniegt arī to. Pirmā grāmatas puse palidoja garām vēja ātrumā, stāstam pilnībā ieraujot sevī. Var uz brīdi šķist, ka viss ir pierimis, bet tad atkal seko kāds sižeta samezglojums, kas liek ieplesties acīm. Vēl joprojām domāju par atrisinājumu, un vai pilnībā sapratu visas atbildes un iemeslus, taču emocijas ir neapšaubāmas. Pēc pašām beigām seko vēl pēdējais pavērsiens, kas atkal atstāja mani sajūsminoties un paceļot visas grāmatas kopvērtējumu.

„Atceries” dažbrīd pieskaras nopietnākām tēmām, iekļaujot LGBTA tēlu un reālistisku epizodi par aprūpētāju, kas var izmanot savu varas posteni pār pacientu, taču jau nākamajā mirklī teksts var atgriezties pie vieglā vēstījuma ar dažām klišejiskām notīm, atspoguļojot, ka autoram šis ir pirmais romāns un īstā balss un uzdrošināšanās vēl jāizstrādā. „Atceries” līdz ar to derēs dažādiem cilvēkiem, jo kā ātra un aizraujoša lasāmviela tas ir lielisks. Sākot lasīt biju gaidījusi ko citu, taču šis romāns pārvilka mani savā pusē un pamanījās pārsteigt. Kā nekā, eksistenciāli jautājumi kādā prāta nostūrī nomoka mūs visus.

 

Nebija nevienas vietas, uz kuru varētu aiziet, kurp varētu aizbēgt, jo viss bija viņam galvā.

 

Un es nezinu, kas ir sliktāk – doma, ka jūsu teorijās kaut kas ir, vai apziņa, ka mēs visi patiešām esam sajukuši prātā.

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

One Response to Rolands Jungbluts – Atceries

  1. Fledis says:

    Varone atceras sevi, aptver, ka nonākusi psihiatriskajā klīnikā, bet nesaprot- kā, pazīst savus skolasbiedrus, zina, ka tie, kas atnākuši ciemos kā viņas vecāki, nemaz nav viņas vecāki, bet pilnīgi neatceras, kādi ir viņas vecāki… Ar trim klasesbiedriem ir tā pati situācija- skaidrs, ka tur kaut kas nav tīrs. Varētu būt aizdomas par kaut kādu jauniešu sadomātu joku, mistifikāciju, kas izgājusi ārpus kontroles, bet ja tā- tad sekas tomēr būtu pārāk dramatiskas. Varētu būt aizdomas par kādu narkotiku pārlietošanos, bet pēc jauniešu uzvedības tā kaut kā nešķiet. Atrazdamies klīnikā, viņi dzird ziņas par Apollo 11 lidojumu uz Mēnesi, un tas viņiem neliekas dīvaini- tātad viņi nav nolaupīti un pārvietoti laikā. Varbūt. Nedaudz mulsinoši liekas, ka varone ar simpātijām domā par savu skolasbiedru, kurš ir- nnu… varētu viņu īsi raksturot ar diviem krāsainiem vārdiem, bet izteiksimies politkorekti- afro- izcelsmes un neslēpj savu homoseksualitāti. Sešdesmitajos gados? Tiešām?? Stāstījumam pa vidu ievijas BBC intervija, kas datēta ar 2019. gadu, par kādu revolucionāru atklājumu, kuru varbūt vajadzētu aizliegt, jo nav pārliecības, ka to neizmantos ļauniem mērķiem. Tipa- kārtējā atombumba, kas izgudrota tāpēc, ka „mēs to varējām”. Tad tomēr- ceļojums laikā? Vai vnk divi paralēli sižeti, katrs no sava gada, kas vēlāk kaut kā saplūdīs kopā? Vai varbūt- manipulācija ar atmiņu? Ja tā, tad- kas, kam, kā un galvenais- priekš kam???
    Sižeta risinājums ir spēle, kodi, mīklas un norādes, kas jāatmin, lai virzītos uz priekšu, tikai katra norāde aizved pie nākamās tikpat mīklainas un galu galā noved atpakaļ tai pašā klīnikā un jauniešiem joprojām nav ne jausmas, kas īsti viņiem būtu jāatrod- kas gan nozīmētu meklējumu galu? Tas rada tādu kā vilšanos- kādēļ tik daudz pūļu, ja būtībā nekas nav kļuvis skaidrāks? Risinājums ir visnotaļ negaidīts, vismaz es negaidīju ko tieši tādu, bet paliek arī kaut kāda sekluma sajūta. Priekš kam tas viss- kur dziļākā ideja? Tā vien liekas, ka kārtējo reizi šauts ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Varbūt jāņem vēlreiz pārlasīt intervijas daļa.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s