sarkana-sacelsanas

Šoruden būšu sapratusi vienu ellīgi labu dzīves patiesību – ja „Prometejs” taisās izdot jaunu grāmatu, tad jāsaspicē ausis un jāskrien taisnā ceļā uz grāmatnīcu gaidīt. Garantēti augstākās kvalitātes darbi, kurus nav iespējams nolikt malā visu nakti. „Sarkano sacelšanos” man pat bija iespēja priekšlaicīgi saņemt elektroniskajā formātā, tāpēc turpmākās dienas pavadīju ar degunu iedūrusies telefonā.

Pīrss Brauns nekavējoties paņem lasītāju savā varā ar meistarīgi pasniegtu vēstījumu par pavisam jaunu pasauli. Ir nākotne un cilvēce kolonizē Saules sistēmas planētas. Sabiedrība ir sadalīta krāsu sistēmā, katrai piešķirot savus amatus un vietu, zeltam esot par valdniekiem. Zem Marsa virsmas mitinās zemākā kasta – sarkanie, kuri rok vērtīgo Hēliju-3, ar kura palīdzību planētu var sagatavot apdzīvošanai. Tad ierastos citas krāsas un būtu mūžam pateicīgas par sarkano smago dzīvi un darbu briesmīgajos apstākļos šī mērķa labad.

Derovs ir ellesnirējs – urbja vadītājs raktuvēs. Puisis ir diezgan stoisks un nealkst īpaši mainīt politisko iekārtu, kas drīzāk ir viņa sievas sapnis. Viņš ir sava darba meistars un tikai grib mierā gādāt par savu ģimeni un klanu. Vienīgi ar laiku kļūst skaidrs, ka cilvēki var censties, cik vien grib – panākumus vienalga noteiks un sadalīs augstāk stāvošie Sabiedrības locekļi. Notikums noved pie notikuma, un Derovs nonāk Areju dēlu rindās, kas cīnās pret pašreizējo sistēmu. Visiem cilvēkiem ir kāds punkts, uz kura uzspiežot, dvēsele aizsvilstas ar mērķi, un Derovs nav izņēmums.

Es jau biju iekārtojusies uz ērtu lasīšanu un izveidojusi dažādus minējumus kā varētu attīstīties grāmatas gaita, kad tas viss izlidoja ārā pa logu. Patiesība par Marsu izrādās sagrozīta un visa sarkano dzīve ir maldi. Man burtiski roka neceļas rakstīt par diviem vai trijiem nākamajiem sižeta pagriezieniem, tas bija kaut kas pārāk fantastisks un ir jāpiedzīvo katram pašam. Katrā ziņā, šī būs pavisam citāda revolūcija, nekā ja sadusmotam tēlam iegrūstu rokā ieroci un aizsūtītu fiziskā kaujā pret valdību.

Šoreiz atbalstu daļējo salīdzinājumu ar Bada spēlēm, taču „Sarkanā sacelšanās” ir kaut vēl daudz iespaidīgāks. Uz brīdi uzsitās arī asociācijas ar „Endera spēli” un lika man sailgoties palasīt kārtīgus kosmosa gabalus. Taču Pīrss Brauns nav radījis tikai sociālos kariņus kosmosā, visas grāmatas gaitā tās ir arī pārdomas par cilvēku dabu un mūsu izvēlēm. Jau tēlu pretstati vien ir fantastiski un morālās sadursmes ir nebeidzamas.

Vēl viens manas sajūsmināšanās objekts ir galvenais varonis, kas nav tipiskais „tīnis-distopiskajā-pasaulē-grib-gāzt-valdību”. Skaitliski Derovs ir sešpadsmit gadus vecs, bet sarkanajiem tas ir teju kā pusmūžs. Raktuvē darbs tiek sākts trīspadsmit gadu vecumā un precības notiek sešpadsmit gadu vecumā. Bīstamais amats un sliktie dzīves apstākļi padara trīsdesmitgadniekus par senioriem. Kad Derovs tiek nostādīts pretī pusaudžiem no zelta kastas, kontrasts uzvedībā ir neiedomājams. Tas padara visu stāstu vēl aizraujošāku.

Kad tikts cauri diezgan tehniskajam sākumam ar jaunu lietu aprakstiem un pasaules atklāšanu, vidusposms aiziet negaidīta virzienā. Kad ir pierasts pie vidusposma stila un tēmām, beigas atkal tiek parautas neprognozētā virzienā. Tas ir kā spēlēt sunīšus ar autoru, un viņš vienmēr būs soli priekšā un pasitīsies sānus. Absolūti mīlu šo taktiku, tas garantē neskaitāmas epizodes ar iesaukšanos „Viņš nupat to neizdarīja!!” Pīrss Brauns arī nekautrējas saukt lietas īstajos vārdos un rakstīt par tēmām, kuras literatūra parasti notušē smukākas. Te visa dzīve visos tās nesmukumos ir kā uz delnas. Asinis kaujā ir jaukākais, ka te var notikt, un tas laikam visprecīzāk noraksturo autora bagātīgo izdomu kaujās.

Kaujas laikam bija vēl viena no lietām, kas mani dziļi ķēra un lika atkal un atkal atgriezties pie pārdomām. Kad zeltītie pusaudži būtībā paliek par barbariem cīņās viens pret otru… „Bada spēļu” arēna ar pusaudžiem, kas viens otru kapā gabalos un nogalina, nav tik traka kā daži posmi no „Sarkanās sacelšanās”. Kad ir uzstādījums „nogalini vai tiec nogalināts” slepkavības un izkropļošanu, lai arī cik slimu, var attaisnot. Bet ja mērķis ir tikai uzvarēt un būtībā visi ir vienā pusē, bet cilvēki pa ceļam zaudē sevi mežonībā un nododas vardarbībai un slaktēšanai teju kā izpriecai… Ko lai saka, cilvēka daba ir biedējoša.

Grāmata beidzas ar vēl lielāku morālu sadursmi kā sākusies. Neviena revolūcija nav viegla, un cilvēki tajā nav tikai melni vai balti. Ir jāpieņem smagi lēmumi, upurējot vai nu daļu sevis vai savu mērķi. Nudien nepalīdz tas, ka sāc ieraudzīt savus pretiniekus kā biedrus. Pīrss Brauns ir uzstādījis pavisam fantastisku skatuvi, un es nespēju sagaidīt, kad ies vaļā nākamais cēliens. Kā vēsta ziņas no „Prometeja” puses, otrā daļa „Zelta dēls” pie mums gaidāma februārī. Droši vien, pēc tās neizturēšu vēl ilgāku neziņu un pasūtīšu triloģijas finālu oriģinālvalodā. Manam favorītu grāmatplauktam strauji pieaug slodze!

Nav cita dzīvnieka, kas no laba prāta mestos liesmās, kā tikai cilvēks. Izbaudi šo skatu. Vēleiz tu ko tādu neredzēsi.

Vietās, kur cilvēku ka biezs, cilvēcība sairst visātrāk.

Redziet, mocekļi ir kā bites. Viņu vienīgā vara tiek izpausta nāvē. Cik daudzi no jums upurētos nevis tāpēc, lai savu ienaidnieku nogalinātu, bet tikai tāpēc, lai ievainotu?

Zeltos ir labais, jo daudzējādā ziņā viņi ir labākais, kas cilvēcei ir. Tomēr viņi ir arī ļaunākais.

Es uzvarēšu. Noasināšu sevi par zobenu. Atdošu savu dvēseli. Ieniršu ellē ar cerību kādudien iznirt brīvībā. Es upurēšos.