Endijs Vīrs – Marsietis

300x0_marsietis

Mani piedzīvojumi ar kosmosa stāstiem turpinās! Šoreiz ne ar tālas nākotnes spekulācijām, bet tīri tehniskiem un mūsu mūža laikā iespējamiem sasniegumiem. Kamēr reālas misijas ar cilvēku sūtīšanu uz Marsu ir paredzētas vēl pēc kādiem divdesmit gadiem, Endijs Vīrs ir radījis alternatīvu tagadni un savu varoni uz sarkano planētu ir ne tikai nosūtījis, bet arī atstājis pilnīgi vienu un cīnoties par izdzīvošanu.

Kas sākās kā parasta „Arejs-3” ekspedīcija Marsa izpētei, pavisam ātri nonāk līdz katastrofālai neveiksmei. Sešu cilvēku komandas misijai bija paredzēts ilgt trīsdesmit vienu dienu, bet negaidīti stipras smilšu vētras dēļ tā tika atcelta jau sestajā. Vēl ļaunāk – evakuācijas laikā Markam Votnijam trāpa sakaru šķīvis ar antenām, ievainojot un aiznesot kaut kur vētrā. Komandas biedriem komunikāciju sistēmā ir redzams, ka Votnija skafandrs ir bojāts un pat ja viņi draugu atrastu, tās būtu tikai mirstīgās atliekas. Kapteine pieņem pamatotu lēmumu turpināt pašu glābšanās darbus un atstāt Marsu, kā tas ir norīkots.

Joks slēpjas tajā, ka vētras nestās atlūzas Votniju ne tikai ievainoja, bet arī  veiksmīgi noslēdza skafandra pārrāvumu un ļāva izglābties. Viņš attopas nākamajā dienā, kad laikpstākļi ir noskaidrojušies un atklājas baisā realitāte. Viens pats uz neapdzīvojamas planētas, bāzē, kura projektēta trīsdesmit dienām. Saziņa ar Zemi vai „Arejs-3” mājupceļa kuģi nav iespējama. Situācija ir no tiesas sūdīga.
Te sākas otrs joks – Votnijs ir biologs un mehāniķis un pie pilnas apņēmības nenolikt ķedeli uz nolāpītā Marsa. Ar humoru un pozitīvu skatu uz dzīvi vīrietim viss ir kārtībā, tāpēc sākas jauna misija – izdzīvot līdz ieradīsies „Arejs-4” ekspedīcija… pēc četriem gadiem un 3200 kilometrus tālāk. Tā ja, diez kas nav.

Šis nudien ir viens jestrs gabals. Nespēju vien beigt priecāties, ka autors izvēlējies iemest tik ekstrēmā situācijā tēlu, kas ir pilns ar melno humoru, nevis Holivudas grāvēju tipāžu, kas dramatiski vērtos tālumā un nozvērētu atgriezties pie savas sievas un bērniem, lai arī ko tas prasītu. Parasti tas prasītu vēl vairāk dramatiskus skatienus tālumā un episkas mūzikas montāžas ar apņēmīgi sakostu perfekto žokli.
Nē, man atkal sanāca smiekli. Tā vietā mēs dabūjam Marku Votniju – diezgan relaksētu muldoņu, kurš ir gatavs šim izaicinājumam, kaut vai aiz spīts vien. Liekot lietā savas profesijas priekšrocības un faktu, ka, kā nekā ir astronauts un trenēts visādām situācijām, Votnijs sper ārā plānu pēc plāna, kā lai izdzīvo četrus gadus, ja taupīgi saplānoti resursi nepietiek pat ne pusei šī laika. Ja tomēr izdotos izdzīvot, tad vēl paliek vairāk nekā trīs tūkstošu kilometru pārceļojums pa mirušu tuksnesi. Visa šī lieta nudien ir viena liela suņanagla pakaļā.

Paralēli Votnija stāstījumam, kas risinās kā saruna ar lasītāju caur ierakstiem borta žurnālā, mēs dabūjam zināt arī par notikumiem uz Zemes, kad NASA saprot, ka ir nokļuvusi PR murgā, atstājot savu astronautu uz kaimiņplanētas. Arī viņiem priekšā plānu kalšana, kā lai palīdz Votnijam nenolikt ķedeli. Jāatzīst, ikdienas sarunvaloda ar kādam sulīgākam lamuvārdam pa vidu, piestāv arī NASAS gaiteņiem. Tas uzreiz pietuvina reālismam, ka arī viņi ir cilvēki, ne tikai sterilie direktori un projektu vadītāji.

Visam labajam reiz pienāk beigas, un arī no šīs grāmatas man bija jāatvadās un jāaizver pēdējais vāks. Hei, kā būtu ar triloģiju, kur Votnijs aizmirstas arī uz citām planētām? Nē? Nu, cerēt varu. Bet „Marsieša” faniem atliek vēl kāds cits prieciņš – ekranizācija, kuru vēl var pagūt noķert kinoteātros.

Kustīgās bildītes Holivudai šoreiz sanākušas tīri veiksmīgas. Mets Deimons uzņemas Votnija lomu, nospīd arī citi pazīstami deguni. Man vēl nebija izlasītas pēdējās astoņdesmit lappuses, kad aizgāju uz filmu, tāpēc vienu brīdi uzsita dusmas, ka veidotāji izlaiduši svarīgas lietas, bet pēc finiša es atvainojos – tika nomainīti pāris uzsvari. (Un tika izlaistas svarīgas lietas, bet tās tomēr nekalpoja fināla kāpinājumā, tāpēc.. nu labi)  Protams, arī lielās beigas bija ļoti uzkačātas un pamainītas, bet normas robežās, un jāatzīst, ka izskatījās episki. Kad lasīju tās pēdējās piecdesmit lappuses, vispār bija pārsteigums, ka dialogi un izteikumi atbilst teju 1:1.
Tas mūs atkal noved pie „grāmata pret ekranizāciju”. Šajā raundā cīņa ir draudzīga, un abas lietas labi papildina vienu otru. Filma vienlaikus ir dramatiskāka, bet tomēr ne tik intensīva. Ar grāmatu var iegūt daudz, daudz vairāk jokus un situāciju dziļumu. Ekrānbildītēm ir tieksme visu padarīt ātrāku un vieglāku. Tiesa, filmai ir pamatīgs vizuālais faktors. Gan Marsa ainas un atvērto kosmosu, gan NASA iekārtas ir vērts redzēt.

Šī noteikti ir maksimālā vērtējuma grāmata. Gan tehniskajos aprakstos precīza, gan izklaidējoša un savās dzīlēs ievelkoša. „Marsieti” ar garantu nespēs nolikt malā ne sievietes, ne vīrieši un tas aizraus pat tos, kas zinātnisko fantastiku īpaši nepatērē. Galu galā, stāsts ir par cilvēku un nepadošanos jebkurā situācijā.

Tagad skatoties atpakaļ, tas ir acīmredzams. Taču man nebija ienācis prātā, ka daļa ūdeņraža vienkārši nesadegs! Nolāpīts, Džim, es esmu botāniķis, nevis ķīmiķis!

IERAKSTS BORTA ŽURNĀLĀ: 34.SOLS
Beidzot viss sāk notikt tā, kā vajag. Patiesībā nē – viss notiek lieliski! Man tomēr ir izredzes palikt dzīvam!
IERAKSTS BORTA ŽURNĀLĀ: 37.SOLS
Man ir sūdi, es miršu!
Viss, tagad mieru. Noteikti kaut kā tikšu galā.

RKL: Kā arī, lūdzu, domā, ko tu saki. Katru tavu vārdu tiešraidē redz visa pasaule.
VOTNIJS: Ei! Paskat, kādi pupi! -> (.Y.)

Nespēju vien sagaidīt, kad man būs mazbērni. „Kad es biju jaunāks, man nācās aiziet līdz krātera malai. Kalnup! Skafandrā! Uz Marsa, tu, sīkais sūdu bumbuli! Dzirdi? Uz Marsa!”

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

2 Responses to Endijs Vīrs – Marsietis

  1. andasstuff says:

    Redzēju Tevi kino piektdien, es arī padevos pēcgrāmatas vilinājumam noskatīties ekranizāciju. Kā jau vienmēr pēc grāmatas, filma liekas tāda “ātri, ātri nofilmējam to, šito, to izlaižam, izsaldinam beigas un gatavs” 🙂 Tās mazliet pamainītās un izsaldinātās beigas nevaru piedot, grāmatā tās tomēr tik sulīgas bija. Bet nu Mets Deimons tiešām labs, īsts Marks Votnijs.

    • Ko nepabļāvi? 😀 Kā izrādās kaudze esam bijuši, vienu rindu aiz manis arī Didzis Sedlenieks atradās 🙂

      Piekrītu, atklātā kosmosa epopeja bija…. un tad par lektoru… 😀

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s