Hjū Hovijs – Vilna

vilna

Kamēr pasauli pārņēmis jauniešu distopiju vilnis, ir vērts ieviest nelielu dažādību un, paliekot žanrā, pievērsties tā nopietnākajam galam. Hjū Hovijs ir radījis reālistisku apokalipses gabalu, kurš pievēršas dziļākiem ierastās tēmas aspektiem.

Cilvēki ir apbrīnojamas būtnes. Ja pietiekami ilgi ir dzīvots noteiktos apstākļos, tie kļūst par pašsaprotamu normu. Tā arī ļaudis no elevatora vada savu ikdienu, īpaši par to nedomājot. Viņu mājas ir 142 stāvi, kas sniedzas dziļi zemē, uz ekrāna ir redzama izpostītā un neapdzīvojamā ārpasaule, un vēsture ir vien neskaidras bērnu pasakas. Visi dodas savās ikdienas  gaitās un par ārpasauli skaļi nerunā. Ja esi tik pārgalvīgs, lai sāktu prašņāt par pagātni vai došanos ārā, tad tā tiek uztverta kā nemieru celšana un savu vēlmi arī saņem – sods ir izsūtīšana ārā notīrīt kameru, kas ar laiku tiek aizpūsta ar putekļiem. Vari izbaudīt savas divas brīvības minūtes, jo ārienes toksiskums tevi apmēram tādā pašā laikā saēdīs pat cauri visam aizsargtērpam. Tīrīšanas incidenti notiek ik pēc kāda laika, līdz arī tie ir kļuvuši par normu.

Šerifs Holstons nekad nebūtu domājis, ka viņam būs kāda saistība ar Tīrīšanu, taču tad viņa sieva sāk uziet lietas par pagātni, kas sola tikai nepatikšanas. Mērs Džensa nekad nebūtu domājusi, ka sava mūža nogalē būs jāpiedzīvo jauni triecieni un no jauna jācīnās, lai varas posteņos nonāktu labi cilvēki. Pēc dažādiem ieteikumiem, viņai padomā ir spēcīga kandidāte. Āķis tāds, ka Džuljeta ir mehāniķe zemākajos līmeņos. Sākas garais kāpiens lejup, ar cerību, ka viņa vispār piekritīs šādam piedāvājumam.

Džuljeta nekad nebūtu domājusi, ka viņai var nākties atgriezties elevatora augstākajos stāvo. To dzīvi viņa ir iemainījusi pret darbu pie ģeneratora, kas uztur visas elevatora  sistēmas pie dzīvības. Vienīgi neredzamais varas motors, kas uztur kārtību vairākos tūkstošos cilvēku, arī prasās pēc labošanas. Džuljetai ir plašāks pasaules skatījums, jo sava darba ietvaros viņa burtiski ir rakusies dziļāk par elevatora robežu, un savienojumā ar apņēmīgo personību un šerifa amatu, tas izraisa notikumu virkni un pārmaiņas, kuras neviens nebija gaidījis. Sākot ievērot aizdomīgajās lietas IT līmenī, kuru vadītājs uzvedās tā, it kā būtu noteicējs pār elevatoru, līdz informācijas druskām no iepriekšējā šerifa, Džuljeta saprot, ka ļaudis tiek turēti maldos un pasaule nebūt nav tāda, kā viņi bija domājuši.

Grāmatas sākums varbūt ir palēns, taču tas ir motors, kas uzņem jaudu. Tad visas detaļas saliekas kopā un iekustās revolūcijas mašīna. Pārmaiņas pēc ir redzams ne tikai „labo varoņu” skatpunkts, bet ieskats arī antagonistu viedoklī. Par vienu no maniem mīļākajiem tēliem kļuva Lūkass, kurš nonāk IT daļas melu labirintos un sāk uzzināt baiso patiesību, kas noticis ar pasauli.

„Vilna” ir fascinējoša ar to, ka parāda, cik ļoti ir iespējams manipulēt ar cilvēku uztveri. Elevators ir visa to iedzīvotāju pasaule. Daudzi cilvēki dzīvo pa saviem līmeņiem un citas zonas nemaz neapmeklē, jo tas nozīmē garu kāpienu. Mācītāji raduši reliģiju, ka elevators te vienmēr ir bijis un to radījis kāds gādīgs dievs, ieliekot tajā visu, kas viņiem būtu nepieciešams. Paaudze pēc paaudzes ir audzinātas melos un tās vairs neko citu nepazīst. Elevatora iemītniekiem pateikt, ka viņu mājas ir kā smilšu grauds salīdzinājumā ar pārējo planētu, būtu kā mūsdienu cilvēkiem pateikt, ka Visums patiesībā  ir vien  mikroskopiska vienība kādas citas augstāk stāvošas lietas sastāvā.

Noteikti vēl viena grāmatas stiprā puse ir fakts, ka galvenie varoņi ir pieaugušie, nevis pirmajā mīlā tvīkstoši sešpadsmitgadnieki. Tas uzreiz saliek stāstījumam citus akcentus un aptver plašākas tēmas. Kad darbības notiek tik šaurā apvidū, psiholoģijas aspekts ir sevišķi svarīgs.

Autors nekautrējas nogalināt savus varoņus kā arī parādīt cilvēces tumšākos aspektus. „Vilna” ir tikai pirmais darbs no Elevatora triloģijas, un tā piesaka Hjū Hoviju uz augstas nots. Šī būs lasāmviela visdažādākajai auditorijai, sevī ietverot izdzīvošanas tēmas un filozofiju, savu devu action, spēcīgus sieviešu tēlus, kā arī morāles sadursmes un labi veidotus ļaundarus. Perfekta izklaide, kas nodrošina arī pārdomas.

„Viņa redzēja, ka aizliegtie sapņi par ārpasauli bija skumji un tukši. Tie bija miruši sapņi. Cilvēki šeit augšā, kas pielūdza šo skatu, saprata visu ačgārni – nākotne bija lejā. No turienes nāca nafta, kas nodrošināja viņiem enerģiju, minerāli, kas pārtapa noderīgās lietās, slāpeklis, kas atjaunoja zemi viņu dārzos. To zināja katrs, kas ēnojis metalurģijā un ķīmijā. Tie,kas lasīja bērnu grāmatas un mēģināja atjaunot zaudētās un neizdibināmās pagātnes noslēpumu, maldījās tumsā.”

„Viņš iebāza kabatā sauju nāvējošo ložu, nodomādams, ka katra no tām varētu izdzēst dzīvību, un saprata, kādēļ šīs lietas bija aizliegtas. Nogalināt cilvēku vajadzētu būt grūtāk nekā vienkārši pavicināt cauruli viņa virzienā. Tam vajadzētu notikt pietiekami ilgi, lai sirdsapziņa pagūtu nostāties ceļā.”

„Mums neviens nepateicas par to, ka esam pie pilna prāta, vai ne? Man neviens nesaka paldies. Pat ne es pats sev. Es turos un turos, un tieku līdz nākamai dienai, nākamam gadam un neviens to nenovērtē. To, ka neesmu jucis.”

„Atklājās, ka dažas samudžinātas lietas izskatījās vēl atbaidošāk, kad bija iztaisnotas.”

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s