Hjū Hovijs – Maiņa

Okay, saku jau uzreiz – man ir milzīga vājība pret otrajām daļām/turpinājumiem/garām sērijām. Līdzko parādās vairāku tēlu skatpunkti, atklājas vēsture un notikumu veidošanās, jau zināms teksts tiek atkārtots no pavisam cita viedokļa… Tieši šī secība – parādīt stāstu un tad atkāpties pie notikumiem, kas to izveidoja, reducē mani uz sajūsmā spiedzošu grāmatu tārpu, kas drīzāk izlaidīs garu, nekā izlaidīs no rokām to grāmatu. Tas tā, kopsavilkumam, lai radītu aptuvenu skici, kāpēc es nevarēju izvilkt degunu no „Maiņas”, līdz biju pabeigusi to lasīt.

„Vilnas” notikumi atstāja lasītājus revolūcijas gaidās, un ja esam godīgi – man līdz ar to drusciņ noplaka interese par nākamo daļu nākotnes pavērsieniem. Vai tad tam nav iziets cauri neskaitāmas reizes? Jauna pasaules iekārta + spēcīgi tēli + tikpat spēcīgi ļaundari = lielā sadursme? Nop, apsēdieties, paņemiet tēju un cepumus, jo mums jāparunā par daudz labākām lietām.

Pirmās grāmatas nedefinēti tālo nākotni nomaina Vašingtona 2049.gadā. Tehnoloģijas ir aptuveni tādas pašas un cilvēku domu gājiens arīdzan. Diemžēl, ar abu kombināciju ir pietiekami, lai pasaules nākotne nebūt nerādītos gaišos toņos. Nesen ievēlētais kongresmenis Donalds Kīns saņem kādu piedāvājumu no paša senatora, ar kuru viņam jau ir pagātne. Sākotnēji nevainīgais lūgums palīdzēt kādas būves dizainā un atcerēties vecās, labās dienas, kad Donalds bija arhitekts, izvēršas arvien dīvainākos notikumos, kas turpinās gadiem. Donaldam ar sievu rodas arvien lielākas domstarpības, tiek pieminēti vecie sakari, senators Tūrmans kļūst aizvien nesakarīgāks, ēkas projektā ir visādas neskaidrības, ko neviens negrib paskaidrot, un Donaldam sāk šķist, ka viņš pats jūk prātā. Bet viss taču būs tā vērts, kad projekts tiks pabeigts, vai ne…

Tikmēr skatpunkts regulāri pārslēdzas arī uz Troju, sākot ar 2110.gadu. Tas ir vīrietis, kas jau dzīvo elevatorā, bet ar starpību, ka šis ir vadošais, ne uzmanīgi kontrolētais kā elevators 18 vai pārējie. Elevatoru 1 apdzīvo vīrieši, kas maiņās uzrauga notikumus citos elevatoros, un tad atkal tiek ievadīti kriomiegā, līdz pienāks nākamā reize „nostrādāt” savus mēnešus. Viņu ģimenes ir aizmidzinātas dziļākā formā, lai uzturētu motivāciju darboties, bet nesadalītu uzmanību. Tā ir nogurdinoša, rutīnas pilna eksistence, kurai ātrāk kārojas sagaidīt galu. Daudzi nemaz nenojauš, kas notiek pārējo elevatoru iedzīvotāju prātos, viņiem tie ir tikai emocionāli attālināti objekti. Trojs ir ticis pie visatbildīgākā darba – kontaktēties ar elevatoru IT daļu un izteikt pavēles. Kad sākās kārtējā sacelšanās, Trojs aptver, ka pamodināšana no kriomiega viņu ir tikai iesviedusi nākamajā murgā.

Sākās notikumu gāziens, kas gluži kā sniega pika veļoties no kalna, kļūst arvien lielāka un lielāka, un beigās nav kontrolējama. Viss sakrīt savās vietās. Donalda pagātne, Troja nākotne, senatora Tūrmana plāni, elevatora 1 skatapunkts, lielā sacelšanās elevatorā 18, elevatora 17 krišana… Nav iespējams nejust līdzi gan Donaldam, kas it kā pārstāv antagonistu pusi, gan vēl citiem tēliem no elevatoriem, kuri piešķir it kā jau zināmajam stāstam jaunas dimensijas. Uzzinām, kas notika ar Džimiju jeb Solo, kā Džuljetas aiziešana tīrīt izskatījās no vadības gaiteņiem… Ja būtu iespējams novērtēt romāna vērtību zeltā, tad „Maiņa” būtu tāda kaudze, kuru nāktos pārvest ar kravas auto.

Autors ir radījis spēcīgu sci-fi darbu, kas vienlaikus ierauj filozofiskās domās par pasauli, cilvēkiem un iznīcību. Gan tēlu, gan lasītāju starpā sāksies debates, vai risinājums nav ļaunāks par pašu problēmu. Šī ir pavisam ticama apokalipse, jo, būsim reāli, mēs drīzāk nobeigsim paši sevi, nekā kāds ārējs faktors noslaucīs no Zemes visu cilvēci un/vai tipiskākās tūrisma vietas, kā to redzam Holivudas grāvējfilmās.

„Maiņa” lieliski strādā ar informāciju un tās pavēršanu vajadzīgajā virzienā. Lasītājs zina vairāk par gaidāmo nekā Donalds, un tieši tas rada šo episko sajūtu, nekā, ja autors būtu izvēlējies sākt stāstīt tieši ar šiem notikumiem to hronoloģiskajā secībā. Trojs savukārt zina vairāk nekā elevatoru iedzīvotāji un jūt tiem līdzi, un arī tas rada kontrastu salīdzinājumā ar „Vilnu”, kur mistiskie vadītāji no IT zonas bija tikai balss mikrofonā, ļaundari, kuri jāaptur. Nu mēs redzam elevatora 1 domas, vai drīzāk sajūtas par šo situāciju. Sajūtu būt kā nemirstīgam dievam un pieskatīt aitu bariņus konteineros.

Pirmās divas grāmatas nu ir izveidojušas pilnīgu un bagātīgu kopainu, dodot ceļu trešajai ar tā saucamo „beigu spēli”. Frontes līnijas ir novilktas, visiem ir savi mērķi, un visi ir tikpat apņēmības pilni tos sasniegt. Jautājumi vēl ir palikuši, bet nu ir iestājusies aptuvena nojauta, uz kurieni tas viss ved. Ja iepriekš mani īpaši nesaistīja fināla cīņa, tad pēc „Maiņas” meistarstiķiem, kas liek rūpēt par lietām, ko nebiji gaidījis, atliek tikai nervozi grauzt nagus un uzreiz ķerties pie triloģijas noslēguma. Manā gadījumā, ķerties arī pie stāstīšanas par Hjū Hovija darbiem visiem, kuri vien ir gatavi klausīties, jo šī ir pasaule, kuru nedrīkst laist garām.

Un tā tu droši vien guvi vērtīgāko mācību par noslēpumiem. Noliegšanu. [..] Noliegums ir šīs pilsētas slepenā mērce. Tā ir garša, kas satur kopā visas pārējās sastāvdaļas. Lūk, ko es saku tikko ievēlētajiem – patiesība izkļūs ārā, tā vienmēr notiek, bet tad patiesība nebūs redzama starp visiem meliem.

Patiesība un meli šķiet balti un melni, bet, sajaukti kopā, tie padara visu pelēku un maldinošu.

Viņš gribēja teikt, ka Mantojums ir atļautā patiesības daļa, patiesība, kas visos elevatoros tiks saglabāta nākamajām paaudzēm. Bet meli, viņš pie sevis nodomāja, ir tas, kas notiek šeit, elevatorā 1, šajā trakomājā, kur ar zālēm apreibinātajiem kaut kā jānodrošina cilvēces izdzīvošana.

– Atceries, kā runājām par to, ka reiz būsim noteicēji? Ka tad viss būtu citādāk?
– Tā tas nenotiek. Ap to laiku, kad būsim noteicēji, paši būsim vecāki nekā viņi, mums viss būs vienalga. Un tad mūsu bērni varēs ienīst mūs par to, ka rīkojamies tikpat muļķīgi.

Visiem liekas, ka viņiem pieder viss pasaules laiks. Bet viņi nekad neapstājas, lai pajautātu, cik laika pasaulei vēl ir atlicis.

Varbūt mēs visi domājam, ka būsim pirmā paaudze, kas vienkārši nenomirs, kas dzīvos mūžīgi. Katrā gadījumā mēs visi gaidām, ka sasniegsim simt trīsdesmit gadu vecumu, varbūt pat vairāk, it kā tās būtu mūsu tiesības. Un mana teorija ir… Agrāk bērni bija mūsu mantojums, vai ne? Viņi bija mūsu iespēja apmānīt nāvi, nodot tālāk kādu daļu no mums. Bet tagad mēs ceram, ka tie vienkārši būsim mēs paši.

Lielu daļu sava mūža abi esam pavadījuši plānodami, kā izglābt pasauli. Patiesībā pat vairākus mūžus. Nu, kad tas izdarīts, mani nomāc cits jautājums, baidos, ka nespēju uz to atbildēt, un mēs nekad nebijām gana drosmīgi vai pat pārdroši, lai to sev uzdotu. Tādēļ jautāju Tev tagad, dārgais draugs, vai šī pasaule vispār bija glābšanas vērta? Vai mēs bijām glābšanas vērti?