putekli

Vilna. Maiņa. Putekļi. Visam pienāk gals, arī Hjū Hovija fantastiskajai triloģijai. Kas sākās kā ierastā distopija, nu ir nonākusi līdz spēcīgam finālam, kurš vēl ilgi paliks lasītāju prātos.

„Maiņa” pamanījās izspēlēt teju visus laika līnijas notikumus no to izraisītāju viedokļa, radot pavisam jaunu konfliktsituāciju. Mēs jūtam līdzi Donaldam un Šarlotei, taču arī Džuljeta ar saviem ļaudīm ir iekarojuši mūsu sirdis. Nu šīs abas puses nonākušas līdz sadursmei un pēdējai cīņai par nākotni.

Džuljeta ir atgriezusies savā elevatorā 18 un kļuvusi par tā mēru. Lūkass ir pie vadības IT daļā, un abi kopā mēģina uzturēt savas mājas pie dzīvības. Sarunas ar elevatoru 1 paliek tikpat aizplīvurotas, bet Džuljetai ir skaidrs, ka šie ļaudis, kuri spēlē dievus, ir jāaptur. Viņa gan sāk ar vēl steidzamāku jautājumu un uzsāk urbšanos elevatora 17 virzienā, lai tiktu pie tur atstātajiem Džimija ar bērniem. Tas raisa kārtējo neapmierinātības vilni viņas vadāmo cilvēku vidū, jo joprojām ir grūti noticēt, ka ir vēl arī citas „pasaules” ar citiem cilvēkiem.

Tikmēr elevatorā 1 Donalds kopā ar Šarloti strādā paši pie savas pretošanās vadībai. Tūrmans arvien vairāk sāk atgādināt jukušo, kad atklājas jaunas viņa trakā plāna daļas. Elevatoru izveidošana bija tikai sākums, bet tiem ir paredzētas arī beigas. Donalds pūlas izpētīt gan ārpasauli, gan Tūrmana nodomus, vienlaikus cenšoties palīdzēt elevatoriem, cik vien iespējams. Elevatora 18 mērs Džuljeta, gan ir kaismīga un apņēmīga,  to krietni sarežģījot…

Drīz vien sākas notikumu gūzma, kura būs vien jālasa pašiem, jo es pa dzīvi soļoju ar striktu no-spoilers nostāju. Bet varat būt droši, ka viss norisinās traki intensīvi un lielos apmēros. Lai arī action daļas ir lieliskas, es joprojām vairāk fanoju par dalīto skatpunktu. Džuljetas atklājumi par sazvērestības lielumu pret Donalda un Šarlotes pakāpenisko pieķeršanos elevatoru iemītniekiem… Kontrasts starp elevatoru jaunajām paaudzēm, kuras domā, ka pasaule ir mirusi tūkstošiem gadu, un ļaudīm, kas tajā patiešām dzīvoja un vēl joprojām mitinās elevatora 1, atceroties kā varēja vakariņot restorānā Laikā Pirms, ir diezgan satriecošs. Pieskaitot augšminētajām lietām arī sižeta lielo noslēgumu par Tūrmana beigu plānu, kas ir vēl šausminošāks par pašu elevatoru izveidi… Jā, ar šo grāmatu jāapietas uzmanīgi, jo var gadīties attapties daudzas stundas vēlāk ar piedegušiem kartupeļiem katliņā, kuriem oriģināli bija jāvārās, nevis jācepas.

Noslēdzošajā triloģijas daļā tiek smuki savilkti kopā visi gali un jautājumi, kas varbūt bija radušies no fizikas vai teorijas viedokļa. Tikpat smuki tiek turpināta spēle ar lielām likmēm un tēlu nāvi. Tas pievieno vajadzīgo reālisma devu, jo bez upuriem šādās cīņās vienkārši nav iespējams iztikt. Atrisinājums man noteikti patika un nebiju vīlusies. Kādreiz hype par triloģiju ir liels, bet beigas izčākst, taču šis noteikti nav tas gadījums. Viss ir gan reāli, gan laimīgi, gan bēdīgi, gan ar cerībām uz labāku nākotni…

Autors noteikti ir, pirmkārt, radījis perfektus romānus, kas filozofē par cilvēci un mūsu dzīvēm uz šīs planētas. Ja tam vēl pievieno kvalitatīvu zinātnisko fantastiku, meistarīgi veidotus tēlus un spraigu sižetu… Nav brīnums, ka Elevatora sāgu ir plaši iecienījušas dažādas auditorijas. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kas jāgrābj ciet pie pirmās izdevības un jāierāda izlases vieta grāmatplauktā.

– Es runāju nopietni. Vai tev šķiet, ka mūsu dvēseles uzlidos mākoņos un atradīs kādu labāku pasauli?
– Nē. Es domāju, ka mēs vienkārši beigsim pastāvēt. Tas, ka manis kādu dienu nebūs, mani neuztrauc. Es neuztraucos par to, ka manis nebija pirms simts gadiem. Domāju, ka nāve lielā mērā ir kaut kas līdzīgs. Pēc simts gadiem mana dzīve būs tieši tāda pati, kāda tā bija pirms simts gadiem. Bet es tev pateikšu, kas ir mūžīgs.
– Kas ir mūžīgs?
– Mūsu lēmumi.
– Piedod – „mūsu lēmumi”? ”
– Jā. Mūsu rīcība, vai saproti? Tā pastāv mūžīgi. Lai ko mēs darītu, tas vienmēr būs tas, ko mēs izdarījām. To nevar atsaukt.

 

„Cilvēces muļķība – muļķība, kas slēpās sasodītajos elevatoros, ko viņš bija palīdzējis uzcelt, – šis pieņēmums, ka lietas ir jāglābj. Tām vajadzēja likt mieru – gan cilvēcei, gan planētai. Cilvēcei bija tiesības izmirt. Dzīvība tā dara, tā izmirst. Tā dod vietu nākamajam sarakstā. Bet atsevišķi cilvēki allaž bija stājušies pretī dabiskajai kārtībai. Viņiem bija nelegāli klonēti bērni, viņu nanoprocedūras, rezerves daļas un kriopodi. Atsevišķiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas šo visu sarīkoja.”

 

„Donalds noklepojās un iedomājās par senatnes varoņu sāgām, par vīriešiem un sievietēm, kas cīnījās par taisnību, par mūždien laimīgajām beigām, uzvarām pat neiespējamos apstākļos, mūžīgajiem māņiem.Varoņi neuzvarēja. Par varoņiem kļuva tie, kuri PAMANĪJĀS uzvarēt. Vēsture saglabāja viņu stāstu – mirušie neizdvesa ne vārda. Tas viss bija blēņas.”
„Doma kaut ko glābt bija muļķīga, it sevišķi jau dzīvību. Neviena dzīvība visā cilvēces vēsturē nekad nav pa īstam izglābta. Tās tikai paildzinātas. Gals pienāk visam.”

 

„Tur jau tā bēda ar patiesību. Gan meļi, gan godīgi ļaudis saka, ka tā ir viņu pusē.”

 

„Lūk, kā tas darbojas. Tu dzīvo. Tu centies, cik spēj. Tu dod ceļu citiem. Ļauj izvēlēties tiem, kuri nāk pēc tevis. Ļauj, viņiem izlemt, dzīvot savas dzīves pēc pašu ieskatiem. Tāds ir pareizais ceļš.”