Zelta-dēls

Lielā cepumu kārba Prometejam par ātro tulkojumu! „Sarkanā sacelšanās” sevi Latvijā pieteica novembrī, bet jau pēc četriem mēnešiem Ķīpsalas grāmatu svētki tika padarīti sava vārda cienīgi, to laikā izlaižot triloģijas otro daļu „Zelta dēls”. Pasaule nupat kā sajukusi prātā ar janvārī izdoto „Morning star”, kas pieliek punktu sāgai par Derovu, bet līdz tam mums priekšā vēl daudzi piedzīvojumi. Un, oi kādi!

Ir pagājuši trīs gadi kopš Derovs zvērējās arhiGubernatoram Nero au Augustam un kļuva par viņa šķēpnesi. Institūtā piedzīvotais ir palicis aiz muguras, bet nekas nav aizmirsts. Derovs nupat kā beidz Akadēmiju, kas ir nākamais izglītības posms zeltiem. Derova radītais Pļāvēja tēls vēl joprojām gūst lielu Sabiedrības uzmanību, un viņa gaitām kosmosa kaujās seko daudzas acis. Ceļš uz panākumiem un ietekmi gan izrādās grūtāks, nekā Derovs sākotnēji plānoja, piekrizdams Areja dēlu plānam iefiltrēt viņu zeltu rindās. Institūtā iegūtie draugi joprojām ir ar viņu, taču diemžēl arī ienaidnieki. Bellonas ir pieteikuši neoficiālu asinsatriebību par Derova nogalināto Džulianu, visi to zina, un šī situācija drīz draud sarežģīt arī vadošo namu savstarpējās politikas lietas. Cik ilgi Augusts spēs izturēt arvien nopietnākās problēmas, ko rada viņa aizbilstamais?

Par laimi Derovs apzinās, ka virsotni nav iespējams sasniegt pa ceļam neciešot dažas sakāves, un tā laikā var nākties pamainīt virzienu. Areja dēlu vidū notiek sava šķelšanās, un viņi tiecas uz mērķi arvien brutālāk. Tautās izplatās ne tikai Pļāvēja tēls, bet arī grafiti un citi veltījumi Ēo – meitenei, kas dziedāja. Arī citas krāsas sāk just nemieru trīsas… Kombinējot šīs lietas, Derovs nāk klajā ar kārtējo trako un pārdrošo plānu kā zeltus ievainot vissmagāk. Īstā veiksme ir sagraut šo Sabiedrības virsotni no iekšienes. Valdniece Oktāvija au Luna, Augusa nams, Bellonas ģimene, Pļāvējs, Areja dēli… Tā ir sprādzienbīstama kombinācija, kuru jutīs visa Saules sistēma, un jo sevišķi Marss.

Nekas nav tik superīgs, kā atgriešanās pie iemīļotajiem tēliem un pasaules. Laikam vēl superīgāka ir tikai to padziļināšana. „Zelta dēls” sniedz vairāk informācijas par krāsu sistēmu, apdzīvotajām vietām, varoņiem un to motivāciju, tādējādi vēl vairāk liekot novērtēt pašu stāstu.
Derovs tagad ir divdesmit gadus vecs un pieredzējis vēl vairāk, nogalinājis vēl vairāk, liekot saviem pagātnes dēmoniem izskatīties maziem un nekaitīgiem, salīdzinājumā ar to, cik baiss tēls ir kļuvis viņš pats. Viņam vienlaikus jācīnās, lai asinīs un revolūcijā nezaudētu sevi un uz visiem laikiem nepaliktu tāds pats kā pārējie zelta briesmoņi. Arī šādā ziņā ir  atmaksājusies Derova stratēģija Institūtā veidot draugus, nevis padotos. Pie viņa sāniem joprojām ir Mustanga, Sevro, Takts, Roks, Kvinna, gaudoņi… Tie vienlaikus ir gan uzticami leitlanti, gan cilvēki, kas atgādina, ka Derovs ir labāks par tiem, pret kuriem cīnās. Turklāt Derova draugu komanda nebūt nav tikai divdimensionāli palīgrīki, kas izceltu galveno varoni. Man šķiet, es grāmatas beigās vairāk fanoju par Mustangu un Sevro, nekā pašu protagonistu. Autors nudien ir veicis apsveicamu darbu, veidojot spēcīgus, citādus, daudzdimensionālus otrā plāna tēlus. Arī „ļaundaru” puse nonākusi apstrādē, un mēs vairāk iepazīstam Šakāli, Augustu un citas antagonistu figūras, kas padara romānu vēl daudzslāņaināku un kvalitatīvāku.

It kā varētu šķist, ka sabiedrības dalījums krāsās ir kārtējais young adult lauciņa fufelis. Nē, nē, nē, manuprāt, šis ir vienīgais darbs, kur tas tiešām ir pamatoti, zinātniski un reāli. Tā nav cilvēka rakstura dominējošās īpašības izvēle un izcelšana, bet gan burtiski selekcija, ģenētiskā audzēšana, atšķirīga DNS veidošana. Tā ir nākotne, kur cilvēkus iespējams dizainēt un izveidot tos viņu paredzētajam mērķim.  Kopā ar plašāko ieskatu un informācijas druskām par Zemi un pārējo Saules sistēmu, rodas reālistiska cilvēces nākotnes aina. Nekādas naivi bailīgās domas par apokalipsi vai sabrukušu distopiju. Tiesa, šo nevarētu saukt pat idilli, taču tā ir ticama virzība tehnoloģijas attīstībā un robežu izplešanā. Došanās kosmosā un saules sistēmas kolonizēšana, atdalīšanās no Zemes pārvaldības un jaunas sabiedrības iekārtas radīšana. Fizikas pusi es tik ļoti nepārzinu, lai varētu vērtēt, cik atsevišķas aprakstītās detaļas ir zinātniski precīzas, bet ar teoriju ātra tempa action sci-fi gabalam  autors ir ticis galā teicami.

Grāmatas pirmā daļa sākotnēji varētu šķist lēnāka nekā „Sarkanā sacelšanās”; vairāk tendēta uz politiku un varas spēlēm vienai vadošajai figūrai ar otru. Man jau radās teorija, ka „Zelta dēls” sekos triloģiju otro daļu shēmai, kas padziļina pirmās grāmatas informāciju un uzstāda spēles galdu finālam… taču tas tomēr ir Pīrss Brauns un viņam, droši vien, pilnīgi nospļauties par jebkādām normām. Vēl pirms puses tiek pārslēgti ātrumi, atgriežas kaujas un nodevības, cilvēki tiek cirsti uz pusēm… Nu ir skaidrs, ka citu triloģiju finālu episkums te ir tikai ievads „Morning star”. Pēdējās simts lapaspuses vien… Labāk piesprādzēties un izbrīvēt laiku, jo ieejot finiša taisnē, cita pasaule ārpus grāmatas vairs neeksistēs.

Kas padara “Sarkanās sacelšanās” triloģiju tik atkarību raisošu un pārsteidzošu līdztekus citām  lietām, ir netipiskāka vēstījuma izvēle – lasītāja rīcībā nav tā pati informācija, kas galvenajam varonim. Derovs ik pa laikam pamanās kaut ko sastrādāt aizkadrā un tad nākt klajā ar kārtējo trako plānu, par kura slēptajiem elementiem mēs nezinām. Viņa firmas gājiens ir izvilkt no azotes kādu trumpi, kuru sagatavoja lasītājam neredzamajā laikā, un nošokēt kā tas maina turpmāko notikumu gaitu.

Pārsteigumi lasīšanas laikā  tiešām būs daudz, un fanošanas līmenis aizverot pēdējo vāku tikai dubultosies. Noteikti varam paļauties uz Pīrsa Brauna perfekti izkalkulēto finālu, kas mūs vēl ilgi vajās, taču līdz tam vēl daudz ko pārdomāt par iepriekš uzzināto. Tas, kā jaunā informācija saliek visu pa plauktiņiem, vedina domāt, ka šīs triloģijas pārlasīšana būs īpaši baudāma un radīs gluži svaigu skatījumu. Pats „Zelta dēls” beidzas uz diezgan liela cliffhanger, taču tas vienlaikus apkopo sižeta līnijas un noslēdz dažas tēmas. Tā kā jā – viss mainīsies milzīgos apmēros un aina ir palikusi “karājamies gaisā”, taču tas ir kā aizvērt vienas durvis un turpināt ceļu aiz nākamajām. Pazīstot Derovu, Saules sistēma pēc viņa izplosīšanās vairs nebūs tāda kā agrāk.

Tā nu, ļaudis, ņemiet kafiju, nomierinošu tēju vai viskiju – kas nu kuram vairāk prasās pie mežonīgiem sižeta pavērsieniem un nejaukiem stāsta aprāvumiem – un dodieties literārā ceļojumā, kas uz mūžiem pacels sci-fi kvalitātes latiņu jūsu acīs. Noderēs arī kāds labs draugs, kurš tāpat ir lasījis šos darbus, jo pēc piedzīvotā ir vajadzīga sesija ar izbļaustīšanos un viedokļu apmaiņu, kā arī kopēju sajūsmināšanos.

Kosmosa cīņas pret sengrieķu estētismu zeltu sabiedrībā, brutālas nogalināšanas ainas pret beznosacījumu draudzību – šis ir kontrastu meistardarbs.  Hic sunt leones!

„Galvenais nav viņus sāpināt. Galvenais ir viņus sakaut. Mēs šaujam uz āboliem, kad vajadzētu kapāt saknes.”

„Mēs neesam sasniegtais stāvoklis sabiedrībā. Mēs esam mēs – mūsu darbu summa, tas, ko vēl vēlamies paveikt, un cilvēki, ko turam savā tuvumā.”

„Apbrīnojami, kāda vara tev tiek dota, kad esi līdz elkoņiem asinīs un ne lāse no tām nav tavējās.”

“Saka,ka sašķelta karaļvalsts nevar pastāvēt. Par sašķeltu sirdi nav ne vārda.”

“Dažu cilvēku dzīves pavedieni ir tik izturīgi, ka tie nodeldē un pārplēš citus ap sevi.”

– [..] Tas ir vienīgais veids, kā uzveikt briesmoņus.
– Tas nav vienīgais veids.
– Nē?
– Vienmēr ir iespēja arī pašam kļūt par briesmoni.