NB! Šo grāmatu lasīju angliski, tādēļ dažus terminus izvēlos saglabāt oriģinālvalodā, lai palīdzētu pārnest jēgu, kuras nianses zūd latviskojumos.
Kino industrija Losandželosā vienmēr ir bijusi mežonīga, taču tā eņģeļu pilsētā tāda izrādās ne vienīgā lieta. Izrādās, ka pa mūsu pasauli klīst arī savs bariņš ar citas pasaules iemītniekiem. Fey, goblins, satyrs un citas būtnes no seelie court pa laikam mitinās šeit un kā mūzas iedvesmo labāko Holivudas gabalu veidotājus. Robežas otras puses iemītnieki gan ir arī jāsavalda, un tieši ar to nodarbojas Arcadia Project, kuras pārstāve uzmeklē Millie Roper, kad viņa to ir vismazāk gaidījusi.
Izklausās pēc pasaciņas? Nodrāzta tīņu klišeju gabala? Nē, nē, nekādā gadījumā, nē! Arī mana pirmā vizuālā aina pēc anotācijas izlasīšanas bija kā no populārajiem seriāliem nākusi. Augsto tehnoloģiju bāze lielpilsētā, seksīgo jauniešu bariņš, kas risina globālas problēmas, action ar diezgan paredzamu sižeta taciņu… Visas prognozes gan izšķīda jau pirmajā nodaļā.
Millija bija 25 gadus veca scenāriste ar panākumiem bagātu indie filmu un visu karjeru sev vēl priekšā. Tagad Millija ir 26 gadus invalīde bez darba. Tā mainās dzīve, ja nolec no septiņu stāvu ēkas, bet brīnumainā kārtā izdzīvo. Pēdējo gadu viņa ir cīnījusies, lai atlabtu, taču jaunās realitātes sastāvdaļa vienalga ir protēzes abu kāju vietā, metāla plāksne galvā un vēl citas, kas tur kopā kaulus, kā arī neskaitāmas rētas. Viena lieta gan paliek kā bijusi – Millijas borderline personality disorder. BPO nav iespējams ierobežot ar zālēm kā depresiju vai anxiety, tā ir lieta, kas vienmēr ieteikmēs viņas ikdienu un liks reaģēt savādāk kā citiem cilvēkiem.
Kad Millija ir tuvu sava uzturēšanās termiņa beigām rehabilitācijas centrā, kāda sieviete ar dīvainības auru ap sevi, viņai piedāvā pozīciju aģentūrā, skaidri neminot ar ko nodarbojas. Tā kā alternatīvā pagaidām ietilpst tikai darbs Makdonaldā vai dzīve zem tilta, Millija nolemj vismaz apskatīt ap ko grozās lietas.
Lietas izrādās acis atverošas. Millija nonāk cilvēku komandā, kuriem tāpat ir dažādas mentālās problēmas, un jau savā pirmajā uzdevumā, kuru pagaidām gan noteikts tikai vērot. Gabalu pa gabalam atklājas informācija, ar ko patiesībā nodarbojas Arcadia Project. Mūsu Zeme robežojas ar vēl citu pasauli – Arcadia – kuras savstarpējā satiksme cauri Gates tiek uzraudzīta un uzskaitīta. Seelie un unseelie fey viesojas pie mums un, atrodot savu cilvēka pretmetu, būtībā kalpo par mūzu. Tas visus Holivudas ģēnijus nostāda jaunā gaismā…
Tagad viens no Arcadia iemītniekiem, kas šajā pasaulē ir arīdzan zināms aktieris, ir pazudis bez vēsts. Iesaistīti izrādās vēl citi pazīstami aktieri, kā arī režisors, par kuru Millija ir sajūsminājusies jau sen. Fey nevar melot, bet cilvēkiem gan ar to nav problēmu. Visus sapiņķerējušos notikumus nespēj izprast pat vecā Arcadia Project komanda, kur nu vēl Millija, kas notikumos ir pāri galvai jau savā pirmajā dienā. Taču Millie Roper pirmkārt ir scenāriste un filmu veidotāja, kas dod viņai pašai savas priekšrocības mistērijas atrisināšanā.
Es jau jūtu, ka apraksta mēģinājumi vienalga nespēj atspoguļot grāmatas īpašo reālisma klātbūtni un dažbrīd pat skarbumu. Šis nav glancētais fantāzijas variants par fejām. „Borderline” pirmkārt bāzējās reālistiskos cilvēku raksturos un viņu ikdienā.
Neizsakāmi svarīgs ir fakts, ka tekstā tiešām regulāri parādās Millijas ikdienas rūpes par protēzēm un savu sagrauto ķermeni. Tā ir daļa no viņas un vienmēr būs, tas nav atbīdīts fonā sižeta labad, tas ietekmē sižetu. Tāpat viņas mental disorder. Visi, kas strādā Arcadia Project ir ar kādu garīgu problēmu, darba prasību specifiku. Kas ir pats labākais – uz to nespiež dramatisko faktoru un lielo filozofēšanu ar asarainām metaforām. Tā vienkārši ir šo jauniešu ikdiena, un viņi dzīvo tālāk kā jebkurš cits cilvēks. Šeit mental disorders nav kaut kas tāds, kas būtu jāromantizē vai jāsalabo ar kādu paņēmienu. Millija neatrod nekādu formulu vai dziļāku gudrību kā sevi padarīt „normālu”.
Grāmata ir atsvaidzinoša arī ar to, ka galvenā varone pieļauj kļūdas un ik pa laikam teju visu salaiž galīgā dēlī. Tā notiek. Nevienam nav priekšā masterplan ar soļiem kā atrisināt problēmu un taktiskā cīņā uzveikt pretinieku. Dažkārt mēs visu nesaprotam pareizi un izdarām nepareizu izvēli kā rīkoties. Mums nav visa informācija. Millie Roper ir tieši tādā pat situācijā.
Beidzot es sagaidīju kādu grāmatu, kurā visas atsauces uz filmu kultūru nav samocītas un nereālistiskas. Šeit tas burtiski ir tēlu darbs, viņi darbojas filmu industrijā un var izdarīt dažādas specifiskas piezīmes, kas citu varoņu mutē kādreiz izklausās pēc parasta google search, kura rezultāti pēc tam ir iemesti tekstā komiskā vai stilīgā elementa dēļ.
Liela bija mana sajūsma, kad „Borderline” nokārtoja bechdel test zibens ātrumā. Ja nemaldos, tad pirmie vīrieškārtas tēli vispār parādījās tikai kādā ceturtajā nodaļā. Autore tāpat ir izveidojusi labas mijiedarbības un draudzības pretējo dzimumu starpā. Visam obligāti nav jābeidzas ar romanci.
Līdz ar realitātes faktoru, līdzi nāk arī tumšākas tēmas. Lasītājam jābūt gatavam saskarties ar suicide pieminēšanu un self harm elementiem. Viss labais un sliktais ir vienā komplektā.
Tātad kopsavilkumā – disabilities ikdienas dzīvē, daudzdimensionāli tēli, kas vēl ilgi paliks atmiņā, spēcīgi sieviešu tēli, interesantas lietas par filmām, labs interpretējums fejām, aizraujošs un neparedzams izmeklēšanas sižets, reāls lamuvārdu daudzums sarunvalodā, ikdienišķa seksuālās orientācijas pieminēšana, superīgs plot twists beigās, kas izmaina visu līdz tam notikušo un asprātīga naratore.
Tā nu grāmata, kura manā redzeslokā nonāca gluži nejauši caur twitter jauno rakstnieku profiliem, momentāli nokļuva manos favorītos un gada topā. No tiesas iesaku izlasīt šo darbu visiem, kas ir izslāpuši pēc savādāka stila fantāzijas grāmatām. „Borderline” rada sajūtu, ka ir atsevišķs darbs, taču tomēr ietilpst triloģijā, kas iznāks ik pa gadam. Otrā daļa, „Phantom Pains” ir paredzēta 2017. gada pavasarī.
– Seriously, what’s the deal? Does mental illness give people some kind of sensitivity to magic?
– I dunno; Caryl’s cagey about it. But I get the feeling it’s just – we’re all creative people who might not get a shot anywhere else, you know? And I guess we’re open minded – cause we’ve got no illusions that life makes any sense.
It had been a long time since I had been awakened by a sunrise, and I’m one of those rare people who adores it. I love a day I havent screwed up yet.
Suicide is not a way of ending pain; it’s just a way of redistributing it.
He started the car, looking irked, as though I had started crying on purpose. Men seem to think that women do this on a regular basis, which is bullshit. Just because you don’t feel something, it doesn’t mean the other person is faking it. You know who think like that? Sociopaths.
You think you’ve given yourself forty lashes for everyone you hurt, and then realise you’ll never know the numbers.
-We’re swimming in your culture every minute. Meanwhile, my culture thinks bipolar disorder’s my fault for not going to church. My culture can go fuck itself.
– Teo, your mom was an asshole. You can’t judge a culture by its assholes.
You have to protect your heart, or you have to kill it. And if you kill it, well, what happens if you come across someone who needs it?
I’ll admit, there are few highs quite like using words to turn your enemies into a slack of bloody cubes. But then you cool off, and that sack of minced flesh doesn’t just hop back together into whole person. Long after you quit feeling that glorious rage, your words linger. [..] Memory is a sketch artist, not a camera. People add and subtract whatever detail they need to. They say they forgive you, but they don’t.
„It’s not magic,” she said. „There has to be some explanation.”
„That is the explanation.”
Vilka Midzenis 