Pēdējos gados Latvijā popularitātes pieaugumu literatūrā bauda distopijas un urbānā fantāzija, tāpēc gan jau ir kāds ļaužu bariņš, kas ilgojas pēc kārtīgas episkās fantāzijas. Kur tie laiki, kad iznāca „Gredzenu pavēlnieks” un arī „Vēja vārds” nav tas svaigākais. Tad nu Zvaigzne ABC nāk talkā un uzsāk Laika Rata sērijas izdošanu. „Pasaules acs” ir vēl no deviņdesmitajiem gadiem, taču kvalitatīvam darbam derīguma termiņa nav.
800lpp biezais sējums sākotnēji var likties biedējošs, bet ar labiem piedzīvojumiem ir tā, ka jau to sākumā saproti, ka nevēlies, lai tie beidzās. Mitoloģija šeit ir pilnīgi jauna un apjomīga, taču autors veiksmīgi spēj ar to iepazīstināt. Jau prologā redzam kādu cīņu, kas būtībā arī definē visu grāmatu. Lai arī “Pasaules acī” sastopami daudzi vārdi ar lielajiem burtiem, kas sākotnēji šķiet neizprotami, nodaļām ejot viss nostājās savās vietās.
Pats stāsts sākās kādā nomaļā ciematā Emondārē. Tās iedzīvotāji ir pārsvarā aitu gani un lauksaimnieki, un aizraujošākais notikums ir pauninieka vai menestrela ierašanās, kuri tad arī pavēsta par notikumiem tālajā pasaulē. Drīzumā notiks Beltaina svinības, kas iezīmē pavasara iestāšanos, tāpēc Emondāre ir priecīgas rosības pilna. Arī jauneklis Rands ar saviem draugiem ir aizrautības pārņemti, kas uz brīdi liek piemirst citas likstas. Ziema šogad negrib atlaist savu tvērienu, un nemaz neizskatās, ka ir iestājies pavasaris. Lopi un ražas lauki nīkuļo, viešot bažas par pārtikšanu nākamajā sezonā.
Svētkos ir gaidāma gan uguņošana, gan menestrels, un ciematā ir ieradušies noslēpumaini un intriģējoši svešinieki. Kas solījās būt neaizmirstams Beltains, tāds gan kļuva citu iemeslu dēļ. Nelaime un jukas piemeklē tik attālo pasaules malu, un aizsāk pavisam jaunus notikumus. Rands un viņa draugi Mats un Perins attopas to centrā, gribot vai nē. Tagad viņus gaida tāls ceļš un vēl neskaidrs mērķis.
Nonākot citās vietās un apgabalos, redzams, ka likstu gads ir pienācis visiem. Aukstums, neražas un vēl arī baumas par Viltus Pūķi. Sen, daudzus laikmetus atpakaļ, Levs Terīns Telamons saukts arī par Pūķi, bija tas, kurš sagrāva pasauli. Patiesības Avotā, kas griež Laika Ratu, daži izredzētie spēj smelties Vienspēku un to vadīt. Kādiem mērķiem – tas atkarīgs no viņiem pašiem. Pūķis to nenovaldīja, tumsa viņu pārņēma, un līdz ar to arī zemes. Leģenda vēsta, ka viņš pārdzims un viss sāksies no jauna, jo laikmeti tik iet uz riņķi un riņķi, un viss atkārtojas…
Protams, bez salīdzinājumiem ar „Gredzenu pavēlnieku” neizbēgt. Dažās ainās diezgan stipri jūtama Tolkīna ietekme, bet ticu, ka tas ir tikai punktos, kur varoņu ceļš pagaidām sakrīt. „Pasaules acs” detalizēti pievēršas savai ģeogrāfijai un sugām, un viss ir izstrādāts ļoti kvalitatīvi. Ik pa laikam pievienotās kartes palīdz vizuāli orientēties ceļojuma gaitā.
Astoņi ceļinieki dodas tālā ceļā teju uz otru pasaules malu un lielām pilsētām, par kurām emondārieši tikai attāli dzirdējuši. Sākotnēji tas vēl ir aizraujoši, bet kad likstas un briesmas no tiesas sāk uzklupt, noskaņa var strauji mainīties.
Iesākums ir nesteidzīgs, bagātīgs aprakstos un ar baudāmu valodu. Tas nemaz netraucē, jo tā piedzīvojumu nojauta, tepat vien pakrūtē dīdās. Ir fantastiski iemīlēt grāmatu, kad priekšā vēl ir 700 lapas. Kas ir vēl labāk – arvien tuvojoties beigām, kļūst redzams, ka notikumi sākumā nebūt nebija tik nejauši. Viss savienojas un saaužas kopā; jaunā gaismā un nozīmē atklājas arvien plašāks notikumu raksts.
Mani ļoti iepriecināja daudzie spēcīgie sieviešu tēli un pati pamatideja par Aesu Sedajām. Tieši sieviešu dzimums ir spējīgs labāk valdīt Vienspēku, un vīrieši bija tie, kas sen atpakaļ izārdīja pasauli. Tiesa, stereotipi vēl ir saglabājušies un aesu sedajas tiek sauktas par raganām, viņas tiek nicinātas un no viņām baidās.
Pēc pirmās grāmatas beigām mana mīļākā tēla statusā izvirzās Perins. Kaut arī Rands it kā ir galvenais varonis, es no viņa vēl gribu sagaidīt tēla izaugsmi un kaut ko, kas liktu par viņu patiesi raizēties. Pagaidām viņš tikai kalpo par notikumu stāstnieku, kaut arī aptuveni pusē parādījās arī daži posmi ar divu citu varoņu skatpunktiem. Ceru, ka nākamās grāmatas vairāk pievērsies Perinam un Egvēnai, jo, manuprāt, šie otrā plāna varoņi tomēr bija interesantāki.
Teorētiski beigas bija paredzamas, bet autoram vienalga izdevās pašās pēdējās lappusēs radīt blīkšķa efektu, no it kā jau nojaustām lietām. Kad viss beidzot ir vārdos skaidri pateikts, sajūsma man sita augstu vilni. Grāmata nebeidzas uz kāda cliffhanger, drīzāk ar solījumu par nākotni un aizraujošu nākošo cēlienu. Sērijā ir kopumā 14 grāmatas,tā kā viss nudien ir tikai sācies.
„Pasaules acs” ir sakombinējusi absolūti skaistus vides aprakstus, piedzīvojumus un pareizo daudzumu ar briesmām. Lielā cīņa ir kaut kur tālu priekšā, un līdz tam no sirds var izbaudīt ceļojumu. Mūsdienu pasaulē, kur viss jau ir atklāts, uz brīdi gribās atgriezties neiepazītu zemju un mistisku notikumu ērā.
„Nu, dabūji savu piedzīvojumu. Iespaidi droši vien atšķiras atkarībā no tā, vai tu pats meklē piedzīvojumu vai arī tev to uzspiež.”
„Taču tagad vismaz kādu laiku Raksta centrā esat jūs trīs. Tiek austs Likteņa tīkls, un visi pavedieni ved tieši pie jums.”
Vilka Midzenis 