Latvieši pēc būtības ir ne tikai dziedātāju, bet ar stāstnieku tauta, un Latvija ir pietiekami mistiska zeme, lai tajā būtu notikušas dažādas neizskaidrojamas lietas. Atliek tikai sanākt kopā kādam bariņam, aizsākt īsto tēmu, un skat – katram būs ko padalīties ar kādu atgadījumu iz dzīves. Bārbala Simsone vienkopus ir savākusi 20 šausmu stāstus. Cik tajos ir patiesības, īsti vairs nezināsim, jo senākie ir tapuši pirmskaru periodā, bet jaunākie ļaujas pavisam nepieradinātam domu gājienam.
Krājums aizsākas ar Augusta Saulieša un Aleksandra Grīna stāstiem. Modernā cilvēka skatījumā tie var šķist lēni un diezgan miermīlīgi. Parādās latviešiem tipiskie veļi un pesteļi, stipri jūtams pagānu pret kristīgajiem nostādījums. Šo pirmo sadaļu drīzāk var lasīt kā klasisko latviešu literatūru, pavērot autentiski aprakstīto vidi un īpaši necenties baidīties.
Nākamie ir Jāņa Ezeriņa, Mirdzas Bendrupes un Vizmas Belševicas sacerētie gabali, kas, manuprāt, atkal īsti neiekļāvās žanrā. Tie vairāk apraksta kādu dīvainu notikumu vai savādu atgadījumu, neraisot lasītājā trauksmainas sajūtas.
Vladimira Kaijaka „Visu rožu roze” beidzot pārņēma mani savā varā un izsauca neomulīgas tirpas. Šis stāsts jau ir ar savu auru un nostāda darbojošo tēlu bezizejas situācijā. Notikumi ir ārpus viņa kontroles un atstās sekas gan vidē, gan varoņa psihē. Nav brīnums, ka tieši šis stāsts iedvesmojis vāka dizainu.
Mana sajūsmināšanās par Kaijaku gan tikpat ātri mitējās, jo viņa nākamais gabals, „Zirneklis”, bija šausmīgs ne tajā nozīmē, uz kuru cilvēks cer, atverot šausmu stāstu krājumu. Zirneklis un seksīga tauta meita. Turpiniet pēc pašu izvēles. Arī „Vīzija” bija krietni dīvains gabals, kas vairāk riesa neizpratni, nevis šermuļus.
Dagnijas Zigmontes „Gausīgais nazis” aizslīdēja garām acīm un prom no prāta, bet uzmanību no jauna piesaistīja Bereļa duo – „Bērnu impērija” un „Tūristu sezona”. Ne gluži šausmu, bet ar savu asumiņu, tie ir vieni no sējuma labākajiem piemēriem.
Viesturs Reimers ar „Spoguli” beidzot sasniedza to līmeni un emocijas, uz kurām biju cerējusi. Esmu aizlasījusies jau līdz tumšam vakaram, un tirpas pakrūtē un uz skausta pēkšņi ir pavisam īstas… Otrs Reimera darbs salīdzinoši ir pavājš, taču ne sliktākais no visa divdesmitnieka.
Tad kārta manai medusmaizei – Ralfam Kokinam. Šim sējumam izvēlēts „Engures kapsētas zilā zārka stāsts”, kas, manuprāt, lai arī cik nemieru radošs, ir viens no mierīgākajiem viņa stāstiem paša krājumā „Kurzemes vilkaču nostāsti”. Pati būdama no Tukuma un regulāri uzturoties Raudas – Smārdes apkārtnē, varu liecināt, ka šie meži nudien ir ar savu auru. Ne viens viens paziņa zina stāstīt dažāda stipruma zosādu uzdzenošus atgadījumus par piedzīvoto šajā apkaimē. Kokins iepazīstina ar pavisam citādiem vilkačiem. Divarpus metru gari un tērpti paltrakos, tie ir sena un šausminoša tauta, kas gan neko ļaunu nedara, ja pats neesi ko nodarījis.
Sējuma izskaņā, Ieva Melgalve divos spraigos darbos norāda uz ēšanas paradumu asiņainajiem aspektiem, kā arī faktu, ka rakstnieki nudien ir visbīstamākie zvēri. Es gan tos nesauktu par šausmu stāstiem, tāpat kā Andra Zeibota „Kompromisu cilvēku”, kas drīzāk bija kāds dīvains un ēterisks notikums.
Palieku pie apgalvojuma, ka latvieši spēj radīt tiešām labus šausmu stāstus, kaut arī no šī apkopojuma būtu gaidījusi ko vairāk. Jauktajos stāstu krājumos „Purpura karaļa galmā” un „Zilie jūras vērši” atrodas daži spēcīgi piemēri, kā arī Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstos”, kam būtu jāatrodas katra latvieša grāmatplauktā.
Uz mums vairāk iedarbojas pašmāju baiļu faktors. Mežā redzētas lietas, atgadījumi ar spoguļiem bērnībā, aizgājušu dvēseļu jušana… Kam latviešiem zombiji, kreklus plēsoši vilkači un valdzinoši vampīri. Mums ir pieejamas baisu lietu tīrradnes, un tieši tāpēc mums ir vajadzīgi autori, kas raksta par Latvijas baismīgajiem notikumiem. Ar kādu prāta kaktiņu un sirds stūrīti, mēs visi apzināmies, ka tie ir savā ziņā īsti…
Vilka Midzenis 