Levs Grosmans “Burvju karalis”

20160219_181927

Pēdējā laikā fantāzijas žanrs ir atgriezies modē, taču diez vai kāds bija gatavs „Burvju” smalkajai ironijai par sevis paša spēles noteikumiem. Tagad šīs drosmīgās triloģijas otrā daļa ir piedzīvojusi tulkojumu latviski. „Burvji” uzlika krietnu augstu latiņu, un lielākais jautājums bija, vai arī „Burvju karalis”spēs to pārlēkt. Tiesa, tīri Leva Grosmana garā, otrā daļa ņēma un tās vietā pārlēca citu latiņu.

Grāmatas notikumi atsākas pāris gadus pēc četrinieka atgriešanās Filorijā, lai kļūtu par karalienēm un karaļiem. „Burvju” noslēgumā pie Kventina kopā ar Eliotu un Džaneti ieradās vēl kāda cita sieviete, kas tagad izrādās neviena cita kā Džūlija. Kopš Breikbilas skola viņu atraidīja, Džūlija ar zobiem un nagiem ir cīnījusies, lai pati nokļūtu pie maģijas, un nu ir augsta līmeņa kārklu ragana, tiesa, viņa ne tuvu vairs nav tā pati meitene kuru Kventins reiz pazina.

Filorijas četri troņi atkal ir aizņemti, Briesmonis uzveikts un sācies jauns miera laikmets. Ar vienu lietu Eliots, Kventins, Džanete un Džūlija gan nebija rēķinājušies – Filorija pati tīri labi tiek galā arī bez valdniekiem. Laika gaitā karaliskā četrotne sāk slīgt teju garlaicībā. Kur nu vēl Kventins, kuram jau atkal dziļi pakrūtē urd pazīstamā „nav pietiekami” sajūta.

Ja pārējie trīs ir kaut cik ir atraduši savu vietu, vai vismaz ir procesā, lai tur nonāktu, tad Kventins paliek arvien nemierīgāks. Beidzot atradis iemeslu laisties kaut nelielā piedzīvojumā un izrauties no ikdienas, viņš kopā ar Džūliju sāk ceļu, kas tipiski Filorijas ironijai tā vien gaida, lai viņam par šo pārmaiņu vēlmi atspēlētos pēc pilnas programmas.

Vienlaikus ar tagadnes skatpunktu no Kventina, „Burvju karalī” kā jaunums nāk vēstījums par Džūlijas pagātni un viņas cīņām kārklu raganu sabiedrībā. Protams, visam ir nozīme un kādā punktā abi šie stāsti saslēdzas ar maksimālu efektu. Šajā daļā lasītājs dziļāk iepazīst maģijas saknes un citas burvju sabiedrības bez Breikbilas, kas bija izolēta un ļoti kontrolēta. Nu atklājas plašā un dažādā maģijas pasaule, kā arī lielākie jautājumi par pašām spējām kā tādām. Vai cilvēkiem vispār bija paredzēts kļūt par burvjiem? Kam oriģināli pieder šī vara?

Grāmata nudien izvēršas visos iespējamos veidos un virzienos. Jauni skatpunkti un tēli, sižeta informācija, jaunas tēlu cīņas ar sevi, jaunas teorijas par maģiju pašu un tās saistību ar reliģiju. Ģeogrāfiskā ziņā tas nozīmē arī jaunas darbības vietas. Šajā daļā redzam Venēciju un Kornvolas laukus, kā arī pašas Filorijas plašumi tiek apskatīti kā vēl nekad.

Man bija prieks no jauna sastapt Džošu un Peniju, un beidzot ieraudzīt kādu pūķi, kurus pirmajā daļā tikai attāli pieminēja. „Burvju karalis” nudien teicami pastrādāja pievienojot vēl un vēl slāņus jau zināmajām lietām un vienalga pieturoties pie sava unikālā stila, kas stāstījumam pa vidu vienmēr iemet ko negaidītu un apstulbinošu. Savā ziņā visas triloģijas  ir maģija, bet pašiem grāmatas varoņiem tās ir grāmatas par Filoriju, tāpēc bija liels gardums uzzināt ko vairāk par Ploveru un viņa rakstu darbu sākumu.

Tie lasītāji, kas pazīst Nārniju un redz smalko līdzību saspēli, kuru Grosmans ir ievijis Fiorijā, šajā grāmatā saskatīs dažādas lietas no „Rītausmas ceļinieka brauciena”. Kā vienmēr, Filorijas mērcē tās pat ir labākas.

Viss iepriekšminētais sasummējas lieliskā vērtējumā, taču mani gan šoreiz nedaudz neatstāja sajūta, ka lielās beigas kaut kur izplēnēja. Pēc laika sapratu, ka biju gaidījusi tādu pašu shēmu, kā „Burvjos”, taču šoreiz fināls bija liels citādā ziņā. Autors saviem lasītājiem neļauj atslābt un vienmēr nostrādā ko negaidītu. Viss nebūt vēl nebeidzas, un šī triloģijas otrā daļa drīzāk bija kā savienojuma posms uz noslēguma grāmatu.

Nekas nenotiek bez iemesla, un viss piedzīvotais veido Kventina tēlu arvien interesantāku. Tā vien šķiet, ka pa šo laiku viņu pazīstam, bet nē, viņš vairs nav tas puisis, kurš beidza Breikbilu. Burvju karaļa loma deva krietnu artavu viņa personības veidošanā, kā arī lika saprast dzīves skarbās patiesības.

Līdz ar „Burvju karaļa” aizvēršanu, nonākam triloģijas finiša taisnē. „Burvja zeme” pie latviešu lasītājiem nonāks aptuveni nākamā gada pavasarī, un, bitīt matos, tas tik ir fināls! Man nedaudz paslīdēja roka un acis, un pavisam nejauši trešo daļu izlasīju oriģinālvalodā. Starp citu, tas tikai lika vēlreiz novērtēt latvisko tulkojumu, jo slengs un stils ir ieturēts ideāli.

Tad nu vēlu veiksmes jaunajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, jo „Burvju karalis” ir žanra saldais ēdiens, kuru negribas nolikt nost.

Advertisements

About Līga Sproģe
Lasu grāmatas. Rakstu grāmatas. Domāju, ka dzīves jēga ir kafijā, mūzikā un mežā. Autore stāstam "Raiannonas Turnīrs" no latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājuma "Purpura karaļa galmā".

One Response to Levs Grosmans “Burvju karalis”

  1. Pingback: Februāra grāmatas 2017 | vilkamidzenis

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s