Stīvenu Kingu sauc par šausmu karali un bezgala daudzos citos epitetos. Viņš ir klasika, viņam ir šedevri, tā teikt, visi viņu mīl. Un ja nemīl, tad vēl nav lasīta pareizā grāmata, vai arī vispār neko no grāmatām nesaproti. Pienākusi diena, kad es ar lielu prieku atmetu pēdējos centienus saprast šo mīlestības oreolu, kas iekļauj Kingu. Daudzmaz populārākās grāmatas esmu izlasījusi, un tad nonācu līdz „It”, kas bija pēdējais piliens. Dažu labu klasiku labāk būtu atstāt pagātnē un vairs necilāt.

Stāsts bezgala vecais un populārais, un daudzreiz kustīgajās bildēs uzņemtais. Arī 2017.gada septembrī kino ekrānus no jauna aplaimoja filma par Deriju un tās monstru-klaunu. Tāpēc arī sākās tulkošanas bums, lai „Tas” beidzot nonāktu arī pie latviešu lasītājiem. Mega klasika taču. Šī jaunā filmas versija izskatījās diezgan kvalitatīva un tirpiņas uzdzenoša, tāpēc pirms skatīšanās, protams, gribēju izlasīt oriģinālo avotu. Angļu valodas izdevumiem ir vidēji 1100 lapaspuses, kuras es teorētiski būtu varējusi pieveikt nedēļas laikā, taču tā vietā iesprūdu uz diviem mēnešiem.

Vēl viens no Kinga tituliem ir grafomāns, jo viņš gluži vienkārši nespēj beigt muldēt. Lapas un lapas, un lapas, un lapas ar atkārtotu informāciju, lieku informāciju un tad vēl lapas un lapas, un lapas…. Kādam steigšus jāceļo laikā un jāaizstāj viņa redaktors. Izurbties cauri tām 1100 lapaspusēm bija daudz baisāk, nekā paša romāna solītās šausmas. Ja nospīdēja kāda drusciņa ar zosādu raisošu ainu, visu noskaņu pavisam drīz iznīdēja kārtējais liekās muldēšanas blāķis. Es gluži vienkārši nespēju šo nosaukt par šausmu romānu, jo pusi laika man acis no garlaicības zaudēja fokusu un es izmisīgi pārbaudīju, cik lapas puses vēl atlikušas.

 Bet par ko tad īsti ir „Tas”? Sižets izklausās daudzsološs. ASV mazpilsētā Derijā mitinās Kaut Kas. Tas parādās dažādos veidolos, iemiesojot sava upura lielākās bailes. Tas nolaupa un nogalina bērnus un sakūda uz agresiju pieaugušos. 1958.gada vasarā Tas atkal ir pamodies un uzsācis nākamo vardarbības un šausmu ciklu. Septiņi bērni, vienpadsmitgadnieki, kuri dažādu iemeslu dēļ ir atstumti un apcelti, pamazām sanāk kopā un vienojas kā draudzībā, tā cīņā pret šo pārdabisko spēku. Grāmatā vienlaikus norit otra laika līnija ar 1985.gadu, kad 27 gadus vēlāk, Tas atkal ir atgriezies, jo bērnībā galvenie varoņi pret to spēkojās, bet nespēja uzveikt līdz galam. Viens no viņiem palika Derijā un uzraudzīja, vai dīvainie negadījumi neatsākas un tagad atkal apzvana veco komandu, kuri visi zvērēja atgriezties, ja arī šis briesmonis atgriezīsies.

Tīri interesanti un daudzsološi, ne? Ak, bet Kings to nokaut un padarīt par mocībām. Sākšu ar teorētisko 1.grāmatu, kādā notiek dalījums tulkojot latviski.

Romāna pirmās nodaļas ievada abas laika līnijas. 1957.gada plūdi, kad gāja bojā Bila mazais brālis (ikoniskā filmas aina ar mazo puišeli dzeltenajā lietusmētelī, kurš laiž pa papīra kuģīti pa ielu un ierauga notekas šahtā klaunu). 1984.gada festivāls, kad jau pieaugušais Maiks sāk redzēt zīmes, ka Tas atkal ir sācis uzbrukumus. Kaut kas briest un tuvojas. Maiks sazvana vecos draugus, un mēs pirmoreiz ieraugām galvenos varoņus.

Romānā JAU valda liekvārdība, jo tas viss prasīja 150 lapaspuses. Lasītājs tiek bombardēts ar liekām detaļām un personvārdiem, kas beigās sanāk vien malā stāvētāji un ir pilnīgi nesvarīgi. Lasītājs gan vēl nav tik noguris un turpina lasīt, cerot, ka drīz kaut kas notiks.

Sākas nākamā sadaļa par bērnības vasaru, kas saveda visus izstumtos kopā. Līderis stostīgais Bils, resnulis Bens,slimīgais Edijs, kaitinošais četracis Ričijs, ebrejs Stens, melnādainais Maiks, pīpējošā un mežonīgā Beverlija. Bet o, nē, viņi visi uzreiz nenonāk kopā, tikai ļoti lēni sāk veidoties šis aplis. Tad Kings atkal iekļauj sadaļu ar pieaugušo laika līniju un atkal bombardē lasītāju ar liekām detaļām un personvārdiem. Kā visi varoņi reaģē un šo zvanu un dodas ceļā atpakaļ uz Deriju. Atkalapvienošanās vakars ar dīvainiem starpgadījumiem, kas liecina, ka ļaunums zina par viņu atgriešanos, taču viņi paši ir aizmirsuši tās vasaras notikumus un kādā veidā uzveica To. Uuuuuuuun, tas arī viss, mani draugi! Pirmās daļas beigas.

Tas viss prasīja aptuveni 600lpp, un vēl ne tuvu nekas nav noticis. Tikai drumstalas ar to, kā dažus bērnus sagrāba un ko paši galvenie varoņi piedzīvoja vai redzēja. Tās arī bija vienīgās drumstalas, kas man patika un bija kaut cik atmosfēru radošas. Pārējā laikā bija jācīnās cauri simtiem lapu ar svēto trīsvienību – seksismu, homofobiju un rasismu. Pievienojot atsauces par pagājušā gadsimta vidū populārām lietām un jeņķu bērnības nostaļģiju. „Bet tas taču viss pieder pie lietas!”, sauc Kinga aizstāvji. „Tas ir domāts, lai radītu atmosfēru un iežēlinātu par sīčiem, un cik ātri paiet bērnība!”, tie turpina saukt. „Ja man būtu jālasa vēl kaut desmit lapas par tiem kaitinošajiem sīkajiem, es viņus pati labprāt nožņaugtu!”, es bļauju pretī. „Kingam jāiemācās rakstīt!” es turpinu brēkt ar asins pielietām acīm, jo nedēļu esmu blenzusi blāķī ar lapām, kurās ir ļoti maz saturiskās vērtības.

Bet nopietni. Tur visa kā ir daudz par daudz. Prasmīgi rakstnieki spēj iekļaut maz vārdos tādu lādiņu, ka apjoma tur ir maz, bet spēka tik daudz. I par aizgājušo bērnību, i par bērnības garšu pašu. Tā vietā, es biju pieveikusi 58% no romāna un spēju just vien vieglu aizkaitinājumu un „besi”, tāpēc ņēmu pauzi un turpināju otrās daļas lasīšanu kādu mēnesi vēlāk.

 

Beidzot saņēmos otrajai grāmatai. Turpinu apskatu ar spoilers.

Tobrīd, man „Tas” vērtējas uz 3 no 5 zvaigznēm. Biju tomēr vēl ieinteresēta par to finālu. Tobrīd notikumi beidzot sākās pa īstam, tāpēc arī lasījās raitāk… līdz pats fināls aizgāja tādā renstelē, ka visa grāmata man tagad atzīmēta ar 1 zvaigzni un vēlmi kaut ko saplēst.

Bet par visu pēc kārtas. Atkal ir 1958.gada vasara un sīči gatavojas pirmajam gājienam pret briesmoni. Viņi vēl nezin, ka tas nebūs pēdējais, jo, protams, vienpadsmitgadīgi bērni gluži nav pieredzējuši pārdabiskā mednieki, kas izvērtētu savu pretinieku. Nodaļas uz kādu brīdi lasījās ātri un spraigi. Sīči pret briesmoni, sīči pret saviem vecākajiem pāridarītājiem, un pilsētiņa jau sāk nedaudz jukt prātā tuvojoties vardarbības cikla noslēgumam. Turklāt arvien vairāk tiek pieminēts mistiskais Bruņurupucis, kas ir kā palīgs. Vienā brīdī lietas nudien ieguva mega lielu mērogu.

Pirmais cīniņš pret briesmoni nedaudz izgāzās, kā arī ievadīja pirmās dīvainības no Kinga puses. Jau iepriekš nospīdēja Beverlijas seksualizācija ne pa tēmu vai jēgu, kas tikai pieņemas spēkā līdz absurdam līmenim. (Kāds iedodiet tai meitenei lielākas drēbes, lai ievelkot dziļi elpu un apšaudot monstru ar kaķeni, viņai nesaplīst blūze un nenākas stāvēt ar plikām vienpadsmitgadnieces krūtīm savu čomu priekšā, kas nu sarkdami lūr.) Arīdzan tas mīlas trijstūris starp Bevu, Benu un Bilu jau no paša sākuma kaitināja. Palikušas vēl 300 lapaspuses. Turpinu tīri spīta pēc.

Stāsts atkal sadalās divās laika līnijās un abās dublējas kā varoņi iet pēdējā cīņā pret To. 1958.gadā viņiem pat plāna īsti nebija, bet aizbizoja renstelēs, ka nemetas. Aivilkās līdz pašām Derijas saknēm, sastapa briesmoņa patiesāko formu un sāka ar to cīkstēties telepātiski. It kā uzveica. Es nesapratu kāpēc. Manas smadzenes jau bija padevušās. Oi, bet tad sekoja tā episkā vieta. Visi sīči brien atpakaļ pa notekām, kur jau promceļā burtiski izbridās pa sūdiem un citām substantēm, kā arī piekāva gļotainu acābolu, kura formu pieņēma Tas. Edijs, kurš viņiem kalpoja kā GPS, jo viņš taču vienmēr zina ceļu, pēkšņi saprot, ka nezina ceļu. Bils, kā līderis būdams, aptver, ka nu viņi ir uzveikuši To, un līdz ar to grupiņas vienotība mērķa trūkuma dēļ šķīst ārā. Maģiskais GPS vairs nav pieejams. To saprot arī Beverlija, un atceroties kā viņas apsēstais tēvs dzinās viņai pakaļ pa pilsētu un gribēja pārbaudīt vai viņas jaunavības plēve vēl ir vietā, jo gan jau maukojas ar saviem sešiem čomiem, nonāk pie idejas. Lai atjaunotu vienotību un pierādītu, ka viņi visi mīl viens otru, Beverlija liek visiem zēniem pārgulēt ar viņu. Aiziet, bikses nost, turpat sūdainajās renstelēs ar visiem sešiem rindas kārtībā, notiek vienpadsmitgadnieku gangbangs. Visi jūtas ļoti apvienoti ar Beverlijas vagīnas spēku, un Edijs uzreiz atceras ceļu. Lēni aplausi Kingam.

Vienlaikus pieaugušajā laika līnijā šie atkal cīnās pret monstra pamatformu, atkal ir kaut kāda telepātija un ēdiena saindēšanās cienīgi murgi. Kings sola daudz, bet pēc tam nespēj ar to sakarīgi tikt galā.  Jau atkal es īsti nesapratu, kā To viņi uzveica. Viss ir līdz kaklam, es tikai gribu, lai šis beidzas.

Nu briesmonis ir pagalam pavisam, pilsēta drusku sagruvusi, un lielākā daļa no kaitinošajiem sīčiem dzīva. Žēl, ka nemira tie, kurus es pati gribēju nožmiegt. Hepī end, visi atkal sāk maģisko aizmiršanu, bet vēl pašā izskaņā notiek vēl kāds aiz matiem parautais ārstēšanas piemērs. Nu ir riktīgi hepī end.

Man norādīja, ka Kings te taisīja baigi šikās atsauces uz bībeli utt. Es norādu, ka ne jau visiem būs šīs zināšanas. Tie, kas nāks kā lasītāji pēc filmas, vispār var būt lielākā daļa jauniešu. Es nedaudz ataudzēšu nervus un tad arī beidzot noskatīšos filmu, un tad izlikšos, ka manas acis nekad nav skārušas šo grāmatu.

Vēl daži cilvēki pieteicās Goodreados, ka Kings viņiem šķiet pārvērtēts. Es neapskaužu tos, kuri uzķersies uz reklāmām un hype, iztērēs 55 eiro par tulkotajām grāmatām, kas ir slima suņa murgs, bet pozicionētas kā šedervi, lai arī saprastu, ka nav Kinga cienītāji.  Lai vai kāda jēga un ģeniālisms te bija iekļauts, tas viss ir aizgājis un ar to jāsamierinās, nevis jāvelk ārā veci dinozauri. Mūsdienās ir tik daudz spēcīgas, vērtīgas, interesantas grāmatas. Labāk paliksim pie tām.

 

 

 

 

Advertisements