Šis papildus bloga ieraksts man bija padomā kopš uzsprāga lielās atsauksmes raksts un sākās lieliski komentāri. Tad nu visu tā smuki un ar vēsāku prātu apkoposim. Šodien arīdzan no jauna sākās to bumbiereņu vicināšana un sajūsma par apjomiem, tā kā varam pie reizes par visu papļurkstēt.

Ā, jā. Komatus un gramatiku kā tikko no skolas sola es joprojām nesolu. Es tak esmu anarhists un man ir vienalga 😀

Es vispār neesmu tāds cilvēks, kurš dikti barotos no naida, bet ja man kaut kas uzkrīt uz nerva, tad tā pamatīgi. Tajā brīdī emocijas ir pa gaisu un reakcija neizklausās pamatota, bet drīzāk kā bļaustīšanās (un bieži vien tāda arī ir). Par laimi, ir vēl daudzi cilvēki, kas dažas dikti smukas domas izteica tādā kārtīgāka manierē. Situ jums uz pleca. Malači. Prieks, ka tomēr mēs esam vairāki Latvijā, kas domā, ka bez šitāda bestsellera varējām iztikt.

Tātad daži no komentāriem:

“Izklausās pēc “Svešās sejas” companion novel.”
Mežģīnes nudien lasās kā grāmatas versija „Ugunsgrēkam”, ‘”Ēnu spēlēm” un citiem nacionālajiem dārgumiem. Ja ar tiem ir bijusi saskare, tad var aptuveni nojaust kopējo atmosfēru.

Bentely, 400 m2 penthouse un lauku māja plastikas ķirurgam Latvijā? Ha.
Iedzert, drāzties visu nakti un nākamajā dienā operēt? Ha.
Pašai pa blociņiem skicēt un tā iestāties NY modes koledžā? Ha.
[…]Protams, uzrakstīt peļņas projektu nav slikti, bet tad vismaz tas jādara ar pseidonīmu un nav visur jābāžas ar savu foto un pārliecību, ka esi ģēnijs.”
Varētu domāt, ka jaunais jēzus latviešu literatūrā cītīgāk pārbaudīs dažādus faktus un strādās pie ticamības. Nekas, jaunajam jēzum vismaz ir veselīga pašapziņa.

Cilvēki pērk, bet esmu pārliecināta, ka vismaz 50% spļaudās un nožēlo, ka pirkuši. Reklāma bija jaudīga un visa tā ažiotāža. […]  Tiešām – bērnības traumas + apgūti meksikāņu seriāli+ erotiskie sapņi+gaumes trūkums utt.,utt.”
Es gaidu to momentu ar autores nākamās grāmatas tirgošanu. Daļa no fanu kluba atgriezīsies pēc jaunas devas, bet pārdošanas rādītāji var strauji kristies tieši no šiem %, kuri smagi aplauzās. Tas būs skaisti.

Un patiesībā šai arī nevajadzētu būt nekādai diži intelektuālai grāmatai – tā varētu būt viegla un izklaidējoša, un patiešām EROTISKA, taču nofeilo visos līmeņos, jo autore neprot rakstīt – pareizāk sakot, dara to klišejiski, diletantiski un nebaudāmi.
Pati izlasīju dažas rindkopas grāmatnīcā skatoties grāmatas, un nespēju noticēt, ka tas ir nopietni. Taču, kā vēlāk lasīju – autore domā, ka visi, kam netīk viņas darbs, ir puritāņi bez seksa un tamlīdzīgi. Ļoti nobriedis viedoklis, nudien, sevišķi, ja esi uzcepis “grāmatu”, kura lasītāju nespēj pat pavedināt.”

+

“Pēc visām kampaņām un akcijām, un visa pārējā, kas notiek, lai beidzot aktualizētu reālas problēmas, ar ko saskaras sievietes ikdienā, vienkārši nespēju noticēt, ka tiešām kāds ko tādu vēl spēj sarakstīt. Un ka ir lasītāji!”

+

“Viens ir stāsta kvalitāte. Bet stāsta *vēstījums* arī ir svarīgs.”

+

“Beidzot kāds publiskajā telpā atklāti pasaka, ka mēsls ir tikai mēsls, bet sūdi, kā mēs visi zinām, visbiežāk peld pa virsu ;)”

Skaisti. Neprasās neko piemetināt.

Protams, mani arī heitoja pretī, bet pagāja pat pārsteidzoši ilgs laiks, līdz pirmie kritizētāji pieslēdzās. Sak, ko man vispār tik daudz laika, lai lasītu kaut kādu mēslu, un vēl par to rakstītu gari un plaši. Iebrien mēslos līdz nabai un tad auro, ka smird. Kādas tik banalitātes cilvēkus neuztrauc.

Nu, kādam tas jādara. Es veltos mērķim apskatīt jaunos latviešu autorus un sniegt godīgus vērtējumus. Un ja tas ir populārs mēsls, tad brīdināt citus, lai ar atkārtotiem aplauzieniem  nenosistu lasītprieku. Sit mani kaut nost, bet jā – mani uztrauc aktualitātes manas sirdslietas un karjeras lauciņā.

Jāatzīst, ka atsauksmes pieteikumā nepārdomāti izmantoju uzkurinošo vārdu salikumu „gribu sadedzināt”, jo prāts visu laiku kavējās pie tās ainas, kā vispirms saplosu lapas un tad tās aizsvilinu spainī, un cik lielu gandarījumu tas sniegtu. Dedzināšanas vēlme attiecās uz to aspektu, nevis manu kāri skraidīt pa Latviju un rituāla veidā svilināt visus eksemplārus, kas vien eksistē. 😀

Starp citu, esmu iemetusi aci arī skandalozajā „Viņa un Viņš”, par kuru man ir diezgan… vienalga. Nu ir tur 1 zvaigzne, jo grāmata sastāv no „dziļas” un nesaprotamas vāvuļošanas plus bilžukiem, bet tā ir tāda viena pati un vienaldzīga zvaigznīte. Re, tagad varat mani heitot, ka gudrs saturs vispār man iet pār galvu un māku tikai vienkāršas lubenes nodirst.

Vēl man skaužot, ka autore ir smuka un precējusies, un izdevusi savu grāmatu. Skaudība man esot gan zaļa, gan melna. Tik daudz, ka visa vienā krāsā  neietilpst 😀
Citi steidz prasīt, kur tad es savu grāmatu taisos izdot, un ko es vispār te lēkāju kā puņķis uz drāts. Kas i’, pati vari labāk? Rādi šurp!

Nu pag, sāksim ar to, ka šajā gadījumā esmu lasītājs. Vai lasītājs nedrīkst izteikt savu viedokli par patērēto preci, jo sevišķi, ja tās piedāvātājs to nebeidzami slavē? Ja man iedotu atūdeņojušos un kunkuļainu sviestu, un es pateiktu, „eu, veči, šitais nekam neder. Da na- jūs viņu vispār tirgojat??”, vai tad arī sekotu A TU PATI LABĀKU SVIESTU KUL? A? A? Moška, tev vienkārši mūsu ķērne skauž?

Es nepublicēju šādu „gramatikas nesavažotu dvēseles kliedzienu” (super termins, būs jāatceras :D), lai taisītu baigo anti-reklāmu. Pirmkārt, man vajadzēja izdabūt ārā visu, kas man vārījās domās. Tobrīd tas nešķita uzjautrinoši. Nu vismaz varu palūkoties no malas un arī pasmaidīt. Par nākamajām daļām atsauksmes noteikti nebūs, dzīve ir par īsu, lai vēlreiz ko tādu piedzīvotu.

Nez, es tagad skaitos influensere? Varbūt jāsāk tirgot indīgās atsauksmes. Atlika vienu tādu pagarāku blāķīti uzrakstīt, un vēl viens metiens grāmatai jādrukā klāt. Aiziet, kurš vēl piesakās? 😀

Nezinu, cik vairs patiesības ir tajos izteikumus, ka  bumbierenes vālē uz priekšu un spēj tik drukāt klāt. Tāda sajūta, ka atliek tām grāmatām tikai virsū paskatīties, un jau seko paziņojums, ka OMG, mums izpirka, drukājam veeeel, Latvija grib! Nu jau pa eksemplāram vajadzētu būt katram Latvijas iedzīvotājam. Dormeo matracis, rimi panna un Saplēstās Mežģīnes. Tas viss rada iestudējuma sajūtu jau no pirmās dienas, tā kā neticu vairs pilnīgi nekam.

Protams, vēl daudzi nopirka, jo interese ir ap visu šo pēršanos. Bet cik no šiem pircējiem pēc tam nožēloja velti izšķiesto naudu un nu mēģina tirgot tālāk? Tirgus vietnes pilnas ar šitajām bumbierenēm. Iznākšanas mēnesī reklamēja rītā,vakarā, priekšā un pakaļā. Sociālajos portālos vairs nevarēja ieiet, lai nemestu sejā bumbierenes.

enought.gif

Par tobrīd iznākušo latviešu autoru stāstu krājumu, knapi bija pāris pīkstienu. Tāda selektīva savējo celšana.

Viss nevar turēties tikai uz cēliem sapņiem, izdevniecībām peļņu vajag. Vēl tomēr arī vajag kādas morālās robežas, cik daudz spiest uz priekšu nekvalitatīvu darbu, un citiem to bezierunā atbalstīt. Latvijai vajag konkurētspējīgas grāmatas. Arī tādas, ko var vienkārši ar prieku un baudu lasīt. Šajā gadījumā drīzāk notiek progresa bremzēšana mirkļa labuma vārdā. Meitenes grib un prasa, bet daļa arī neko citu nepazīst. Pareizi ir, ja ir ārzemēs, vajag arī mums – daļa no pieprasījuma rodas tādā veidā. Es tomēr ceru, ka būs arī jauni un svaigi piedāvājumi, un tajā pašā erotiskās noveles žanrā konkurence augs.

 

 

 

Advertisements