16609519

Laikos, kad cilvēki vēl strīdas, vai uz picas vajag likt ananāsus, Skots Hokinss paņem trakas un dažādas lietas grāmatu ekvivalentā, sablenderē tās kopā ar melno humoru un kaut kādā veidā rezultāts iznāk negaidīti garšīgs. „Ogļu kalna bibliotēka” ir gan šokējoša, gan smieklīga, un noteikti vēl ilgi paliks atmiņā.

Pirmoreiz šo grāmatu lasīju vasarā, kad „The Library at Mount Char” piesaistīja uzmanību ar saviem augstajiem vērtējumiem. Tiesa, kad ķēros pie lasīšanas, acis iepletās un darba kolēģi varēja klausīties manā murmināšanā par slimiem suņa murgiem un baletsvārciņiem. Pirmās trīs nodaļas nosaukt par dīvainām būtu ļoti maigi teikts. Lasītājs tiek iemests pilnīgi trakā un svešā vidē, kur nedarbojas mūsu ierastās pasaules noteikumi. Totālas ugunskristības.

Karolīna ir viena no divpadsmit bibliotekāriem, kurus savā paspārnē pieņēmis Tēvs. Viņi jau no bērnu dienām ir apmācīti katrs no sava kataloga, kuri aptver neiedomājamas spējas. Pāris dekādes vēlāk notiek negaidītais – Tēvs ir pazudis un Bibliotēka, kurā glabājas gadu tūkstošiem uzkrātās zināšanas, palikusi neaizsargāta. Tēva ienaidnieki nesnauž un var censties sagrābt varu, tāpēc Karolīnai ar saviem adoptētajiem brāļiem un māsām steigšus jāizdomā kāds plāns.

Grāmata vairāk koncentrējas uz kādiem pieciem vai sešiem bibliotekāriem, kuri ir spilgtākās personības, taču viņu darbība no sākuma šķiet neizprotama, un knapi var turēt līdzi šokējošiem pavērsieniem. Tad ierodas Stīvs. Stīvs ir parasts džeks, kuru Karolīna ierauj savās shēmās, jo viņai vajag kramplauzi. Nodaļas par vienkāršu amerikāni beidzot kaut cik sakārtoja visu trako sižetu pa vietām un iedeva kontekstu. Nu sāk rasties sajūta, ka apmēram saproti, kas notiek.

Vēl mēs sastopam Ērvinu. Viņš gan iesaistās bez Karolīnas ziņas, jo ir atvaļinājies kareivis un joprojām strādā drošības nozarē. „Ogļu kalna bibliotēkā” viss ir episks, bet Ērvins, manuprāt, saņem pirmo vietu. 😀 Tik relaksēts tēls sen nebija sastapts. Sasodīts, kad izaugšu liela, es gribu būt Ērvins.

Kad samet kopā bibliotekārus, Stīvu, Ērvinu un vēl pāris lauvas, rodas patiesa bomba. Ir nojaušams, ka Karolīnai ir kāds plāns, taču tas atklājas kripatu pa kripatai. Tikai pašās beigās paveras visa sižeta patiesie apmēri, un tas pilnībā norauj jumtu. Grāmata ir asiņaina, brīžiem absurda un šokējoša, bet tik ievelkoša, ka īsti nav laika noraustīties, jo tomēr gribas zināt, kā tas viss saslēdzas kopainā.

Mūsdienās reti kura fantāzijas grāmata ir standalone nevis viena no triloģijas. „Ogļu kalna bibliotēka” ir tikai 430lpp bieza, bet sniedz spilgtus tēlus un meistarīgi savītu sižetu, kurš spēlējas ar cilvēka saprāta robežām un pasaules esamības likumiem, un tas viss no autora, kurš 2000-to gadu sākumā rakstīja programmēšanas rokasgrāmatas. Nu gan tu laid, Skot!

Man liels prieks, ka šo gabalu latviski tulkoja Vilis Kasims, jo viņš ideāli spēj pārnest sulīgu valodu un kopējo stilu. Grāmatai gan angliski, gan latviski no visas sirds lieku 10/10.

 

 „Tāds ir risks, ja gribi būt bīstams cilvēks,” viņa teica. „Vienmēr ir iespēja, ka satiksi kādu, kuram tas padodas labāk neka tev.”

 

Advertisements