Magic book

2017.gads bija ļoti ražens izlasīto grāmatu skaita ziņā, tāpēc arī manu favorītu saraksts šogad ir diezgan liels. Ko lai saka, grāmatas ir viena varen aizraujoša lieta. Iepriekš atzīmēju bariņu ar tiem darbiem, kuri man ļoti patika, taču kuriem kaut kas varbūt nedaudz pietrūka. Lūk, mans top13, sadalīts trīs noskaņu grupās, jo es vienkārši nespēju tos salikt pa numurētām vietām.

 

22044993.gif

Piedzīvojumi un spraiga darbība maģiskās pasaulēs:

 

 

Laini Taylor „Strange The Dreamer”

Krāšņa fantāzija, kura mani pārsteidza nesagatavotu, jo biju vīlusies autores iepriekšējā triloģijā. Sapņa anatomija, bagātīga valoda, un tumšākas tēmas pa vidu visām pasakveida leģendām. Sasodīts, šis bija episki!

“the aftermath of a war between gods and men.
a mysterious city stripped of its name.
a mythic hero with blood on his hands.
a young librarian with a singular dream.
a girl every bit as dangerous as she is in danger.
alchemy and blood candy, nightmares and godspawn, moths and monsters, friendship and treachery, love and carnage.”

 

 

Seanan McGuire „Every Heart a Doorway”

Cik reižu nav lasīts par bērniem, kas atrod citas pasaules, bet kas ar viņiem notiek, kad dažādu iemeslu dēļ ir jāatgriežas mūsu pašu pasaulē? Vienmēr ir radīts iespaids, ka viņi tikai nopurinās un ar nostaļģisku smaidu atceras vecās, labās dienas, taču ar pilnu jaudu atgriežas savā ierastajā dzīvē.

Nekā nebija. Miss West pati ir bijusi tāds bērns, un zina, ka šīs maģiskās zemes ir kas vairāk par bērnības piedzīvojumiem. Īstos bērnus atrod tieši viņiem piemērotākās pasaules, tādas, kas redz viņu īsto dvēseli, stiprās puses un vēlmes. Kad bērni atrod durvis un šādu pasauli,TĀS ir viņu īstās mājas un atgriešanās ierastajā realitātē ir psiholoģiski brutāli. Ja tam vēl pievieno vecākus, kuri nesaprot, kas noticis un mēģinot palīdzēt, tikai sāpina šos bērnus vēl vairāk, viņu dzīve kļūst neizturama.

Tieši tāpēc ir izveidota Eleanor West’s Home for Wayward Children. Miss West uzmeklē un uzņem šādus bērnus un jauniešus, kas ir ceļojuši citās pasaulēs, un nu viņiem ir ar to jāsamierinās. Izredzes, ka viņi spēs tur atgriezties ir ļoti minimālas, tāpēc šo pārejas laiku, kamēr viņi vai nu atrod jaunas durvis, vai arī samierinās ar to neesamību, viņi var pavadīt drošā vietā, kas viņus neuzskata par trakajiem.

Šī būtībā ir novella, jo ir tikai 173.lpp gara, taču teju katrā lapā ir pa kādam leģendāram citātam. Arī struktūra un izskaidrojumi, un tēlu vēstījums labāks nekā dažai labai pilnā garuma grāmatai. Tik savā varā pārņemoša grāmata, ka es to lasīju divreiz vienā un tajā pašā gadā.

 

 

Scott Lynch „The Lies of Locke Lamora”

Loke! Mans dēls Loke!!! Emocijas joprojām nav rimušas. 😀 Izcili izstrādāta episkā fantāzija ar noziedzniekiem, kuri iekaro sirdis un liek turēt īkšķus, lai viņu krāpšanas shēmas izdotos. Loke ir 26 gadus vecs kriminālais ģēnijs, kurš plānu kaļ pat gadu, un tas līdz pēdējai minūtei atstās lasītāju neziņā, tāpēc daudzi sižeta pavērsieni ir garantēti. Ja jums patika jauniešu varianta „Vārnu sešinieks”, tad šis ir vēl lielāks dārgakmens no heist book lauciņa.

“… It’s perfect! Locke would appreciate it.”
“Bug,” Calo said, “Locke is our brother and our love for him knows no bounds. But the four most fatal words in the Therin language are ‘Locke would appreciate it.'”
“Rivalled only by ‘Locke taught me a new trick,'” added Galo.
“The only person who gets away with Locke Lamora games …”
“… is Locke …”
“… because we think the gods are saving him up for a really big death. Something with knives and hot irons…”
“… and fifty thousand cheering spectators.”

 

 

 Dažas grāmatas ir tik episkas, ka pilnīgi jūti kā prāta apvāršņi izplešas:

 

 

 

Lev Grosman „The Magician’s Land”

Noslēdzošā „Burvju” triloģijas daļa. Sākās nedaudz lēni un es dažbrīd aizskrēju pa priekšu sižeta viltus cilpās, bet beigu daļa bija vienkārši AHHHHHHHHH. Pēkšņa patiesības nomešanu, kura pamodina un liek paskatīties uz iepriekšējām daļām jaunā perspektīvā, un beidzot tāda kulminācija, ka pēc grāmatas beigšanas sajūta ir kā dzērušam, un atliek tikai veģetēt dīvānā ar stulbu skatienu tālā kosmosā. Viena no manām  visu laiku mīļākajām triloģijām.

 

 

Scott Hawkins „The Library of Mount Char”

Pavisam noteikti gada top3. „Ogļu kalna bibliotēka” nejokojas apkārt; tādus bibliotekārus jūs vēl nebūsiet redzējuši.:D Pilnā atsauksme —>šeit.

 

 

Amie Kaufman & Jay Kristoff „Gemina”

„The Iluminae Files” otrā grāmata turpina savu unikālo formātu kā dokumentu un ziņapmaiņas apkopojums, taču tas netraucē sižetam nogāzt no kājām. Šoreiz darbība noris kosmosa stacijā ar jaunu varoņu grupu, kuri turpina stāstu par cīņu pret megakompāniju, kura uzbruka tālai kolonijai dēļ tās resursiem. Uz fināla pusi šī cīņa iegūst kosmiskus apmērus – tīri burtiski. Realitāte šūpojas un brūk uz visām pusēm.

 

 

Alesandro Bariko „Misters Gvins”

Prātu var sapurināt un pārsteigt nesagatavotu dažādos veidos. Piemēram, ar 192 lapaspusēm par rakstnieku, kurš izvēlējās pārstāt rakstīt. Misters Gvins vēlas mainīt perspektīvu un aizkļūt līdz pašam maģijas kodolam. Un jā, beigās nudien viņam izdevās sagraut ierasto realitāti un salīmēt to kopā citādākā portretā.

 

 

Emily St. John Mandel „Station Eleven”

No vienas puses ļoti mierīga grāmata, bet tā vienlaikus pamanījās radīt to visaptverošo sajūtu par cilvēci un pasauli, kādu to pazīstam. Darbība norisinās dienās un gados pēc civilizācijas sabrukšanas, taču notikumi atkāpjas arī uz mūsdienām, lai, liekot kopā fragmentu pa fragmentam, atklātos kopaina, kas tad īsti notika. Pa apokaliptisku pasauli klīstoša aktieru grupa, kura spēlē tikai Šekspīra lugas. Holivudas aktieris. Pašpasludināts Pareģis. Tas viss ir saistīts.

Nudien īsta meistarklase, kas vēl ilgi atstās skaudru apziņu par ikdienas trauslumu, mākslu, un cilvēka dabu.

 

Kad melni burti uz balta papīra spēj radīt sajūtu, ka caur sirdi iztriekts miets:

 

Jeff  Zentner „The Serpent King”

Iespaidīga debija jauniešu literatūrā! ASV dienvidi, reliģijas ietekme, vidusskolas beigšana, trīs atšķirīgi draugi, katrs ar savām rūpēm. Sākums šķita diezgan nelīdzens, kamēr pieradu pie savādākās noskaņas vai stila, pat nezinu kā to nosaukt.  Lai nu kā… Tad tas drīz vien izvērtās par emociju karuseli, ietverot sevī tēmas par sērām un depresiju.
Viena no grāmatām, kas izrauj sirdi, un tad sāk ar to spēlēt pingpongu pret sienu, kamēr tu tur guli asaru peļķē.  Ja Džons Grīns veido diezgan patukšas iedvesmojošās grāmatas, tad ir šis ir dārgakmens un būtu iesakāms visiem jauniešiem.

 

 

David Levithan „Every Day”

Katru dienu cits ķermenis. Katru dienu cita dzīve. Katru dienu iemīlējies vienā meitenē. Romāns ar centrālu fantastisko elementu, bet citādi ļoti reāls ikdienas un cilvēku attēlojums.
A. katru rītu pamostas citā ķermenī, cik vien sevi atceras. Kādā no šīm vienādi mainīgajām dienām, A. ceļi krustojas ar Rianonu, kura ir viņa tobrīdējā ķermeņa, Džastina, draudzene. Fascinēts, A.nākamajā dienā izdara ko tādu, ko vēl iepriekš nebija mēģinājis – jaunajā ķermenī atgriezties pie jau zināmas personas un iepazīt to tuvāk. Dienu no dienas A.atgriežas pie Rianonas. Kā puiši, kā meitenes, seksīgā ķermenī vai ar lieko svaru. Vienlaikus A.ir jārēķinās, ka uz brīdi atrodas kāda cita ķermenī un arī šai personai ir attiecības un dzīve, kuru nedrīkst pārāk mainīt vai sabojāt.

Stāsts daudzās morāles pelēkajās zonās un ar fantastisku ieskatu cilvēku dzīvēs, nemaz nerunājot par ideālu gender un sexuality portretu. Kas īsti ir dvēsele un vai ir iespējams iemīlēt tikai personu pašu, neatkarīgi kādā ķermenī tā atrodas?

Levitans spēlē uz smalkas robežas, bet, manuprāt, rezultāts ir veiksmīgs. Ar dalītākām emocijām gaidu filmu, kura paredzēta 2018.gada februārī. Man ir aizdomas, ka tikai ar vizuālo pusi, nebūs iespējams notvert attiecīgo atmosfēru, kas ir pa daļai mistiska un pa daļai skaudra.

 

Jandy Nelson „I’ll give you the sun”

Coming-of-age jauniešu romāns ar brāļa un māsas attiecībām centrā. Bērnībā viņi bija nešķirami, taču kaut kas ir noticis, un tagad viņi vairs tikpat kā nerunā. Noa skatpunkts par agrākajiem gadiem, kombinējumā ar Džūdas skatpunktu par svaigākajiem notikumiem, rada smalku karti, kuras norādēm izsekot. Grāmata arī ļoti koncentrējas uz mākslu, jo Noa ir talantīgs gleznošanā un daudzās citās jomās, un visu pasauli uztver caur radīšanas prizmu, burtiski redzot ikdienišķas lietas citādā gaismā. Brīžiem sirdi plosoši un pārsteidzoši, taču beigās spārnos paceloši.

 

David Levithan „Two Boys Kissing”

Šim autoram grāmatas ir ļoti izteikti hit or miss. Šis bija tik tiešs trāpījums, ka pēc vienas lapaspuses biju ar salauztu sirdi, asarainu seju un pusastoņos no rīta nolīdusi kādā darba kaktā, lai savāktos un spētu aizvadīt dienu. Lasot aprakstu – vairāki pusaudžu pāri, un viens no tiem grib pārspēt 32 stundu gara ilgākā skūpsta rekordu – es kaut kā palaidu garām to teikumu, kas minēja, ka visas grāmata ir pasniegta netipiskā skatpunktā: „all of which is narrated by a Greek Chorus of the generation of gay men lost to AIDS.” Emocionālais ekvivalents lāpstai pa seju.

„You can’t know what it is like for us now – you will always be one step behind. Be thankful for that. You can’t know what it was like for us then – you will always be one step ahead. Be thankful for that, too. Trust us: There is a nearly perfect balance between the past and the future. As we become the distant past, you have become a future few of us would have imagined.”

Tā ir grāmata, kas pilnībā sakrīt ar manām domām, cik ļoti mūsdienu paaudzei tomēr ir veicies,jo stāvam pārmaiņu vējos; cik ļoti to dažkārt nenovērtējam. Tikai dažas dekādes agrāk aina bija vairāk nekā traģiska. Ļoti emocionāls vēstījums par personisku tēmu.

 

 

Alice Oseman „Radio Silence”

Kad millennials paši sāk rakstīt grāmatas, kuri domātas šai jaunajai paaudzei, rezultāts vienkārši norauj jumtu – tieši  ziņā, cik ļoti ar to visu var asociēties, jo lasītājiem ar autori sakrīt redzējums uz pasauli.

Romāns par studenti, kura zīmē fanart par savu mīļāko podkāstu „Universe City”. Par meiteni un puisi, kuri var būt labākie draugi. Par dažādām seksualitātēm un attiecībām. Par spiedienu izdarīt smago nākotnes izvēli agrā jaunībā, un ka ir arī citi dzīves ceļi, ne tikai studēšana. Sasodīti fantastiski un iedvesmojoši – tikai pirms tam tev atkal izrauj sirdi.

 

 

101

Bonusa izcilnieks: Maggie Stiefvater „The Dream Thieves”.

Pirmoreiz šo sēriju lasīju jau 2016.gadā, taču pēc pārlasīšanas vasarā iekritu fanošanas vilnī ar jaunu sparu. „The Raven Boys” kvadroloģijas otrā grāmata tagad oficiāli ir mana mīļākā grāmata. Vismaz uz kādu laiku. (Vispār saprotami, jo Stīvotera ir mana mīļākā rakstniece.) Visu šo laiku es vispār nespēju ar sevi vienoties par kādu vienu (1!!!!) mīļāko darbu.

Acīmredzot, man bija jāsagaida maģijas pilns romāns par mirušiem Velsas karaļiem, no tīras enerģijas veidotu mežu, gaišreģu ģimeni, privātskolas puišiem, nakts autosacīkstēm un greivārenu, kurš spēj no saviem sapņiem izņemt jaunradītus objektus. Divos vārdos sakot – Ronans Linčs. Man bija jāsagaida Ronans Linčs. 😀

 

Tāds nu bija aizvadītais gads. 2018.gada plānos ietilpst lasīt nedaudz mazāk un koncentrēties uz citām lietām, taču redzēsim kā man ar to veiksies. Ja ir iesākts raut cauri vairāk nekā 100 grāmatas gadā, apstāties ir grūti  😀

Advertisements