21914086._SX540_

Pieaugšana ir viena mānīga lieta, jo pa vidu citām problēmām,  pats esi atbildīgs par savu naudu un vai lielu tās daļu nenotriec pērkot grāmatas. Lasītais repertuārs tikai paplašinās, nākot klāt jaunām interesēm, bet bērnu un jauniešu grāmatas savu pozīciju bieži vien saglabā, jo labi sava žanra pārstāvji pārkāpj sava vecuma grupu un saista dažāda gadagājuma lasītājus. Tieši tāda ir arī „Prometejs” nesen klajā laistā „Tumšmute”, kas ir izdevniecības pirmā bērnu grāmata, bet jau paspējusi savaņģot raibu lasītāju pulku.

Drūmie ciemi (Tumšmute, Pasaulgals, Ellesvārti, Asinsakmens, u.c.) visā pasaulē ir kā aizsardzības mehānisms, jo tajās vietās robeža ar Apsēsto pusi ir plānāka. Briesmoņi jeb leģendas veic nemitīgus iebrukumus, tādēļ jau gadsimtiem ilgi drūmie ciemi ir mājvieta leģendu mednieku ģimenēm, kuras devušas zvērestu sargāt pasauli. Vairumā vietu uzbrukumi pamazām apsīka un šķita, ka cilvēku pasaule beidzot nošķīrusies no leģendu valstības. Nu, izņemot vienu ciemu.

Tumšmute nezin kāpēc ir vienīgā vieta, kur vēl ir vajadzīgi leģendu mednieki. Finam ir divpadsmit gadu, kas nozīmē, ka viņam drīz būs jāiziet pārbaudījumi un jākļūst par pilntiesīgu mednieku. Kutelīgākā lieta ir tāda, ka viņam tas nedz diez ko labi padodas, nedz patīk. Sadursmes ar mīnotauriem, mantikoru nebeidzamās pļāpas… Kur nu vēl tēvs, kurš ir uzlicis teju bezgalīgi augstu prasmju latiņu. Neizsīkstošie „es tavā vecumā jau biju…” stāsti pašapziņu neuzlabo, sevišķi, ja atkal esi pamanījies visu saputrot kādā vieglā uzdevumā.

Fina ģimene dzīvo Tumšmutē jau četrdesmit divās paaudzēs un tas ir neizbēgami, ka no viņa tiek sagaidīts pārņemt šo amatu ar aizrautību un degsmi. Tiesa, pārējie ciema iedzīvotāji sāk izrādīt neapmierinātību, ka leģendu mednieki vispār vēl ir vajadzīgi, jo, lūk, citur taču viss ir kārtībā. Šķiet, ka problēmas lien ārā no visiem stūriem, tāpat kā hogbūni no Apsēstās puses, un Finam jāatrod ceļš starp sev noteikto likteni, krīzi ciemā, tēva dīvainajiem izgudrojumiem un aizdomīgiem atgadījumiem ap pasauļu robežu. Ā, un vēl tas pareģojums par pēdējo leģendu mednieku… Tā teikt, visas sastāvdaļas mazai katastrofai.

Kaut arī sižets izklausās diezgan drūms, grāmata ir sarakstīta ļoti vieglā un asprātīgā stilā, kas to visu padara par perfektu izklaidi ar labu smieklu devu. Joki ir  jāmāk pasniegt, un autoram tas nudien ir izdevies, jo bieži vien pieķēru sevi ķiķinām par kārtējo izteicienu vai situāciju. „Tumšmute” man savā ziņā atgādina veiksmīgo „Pērsija Džeksona” sēriju, kas ir pamatskolas vecuma grupas pērle līdzīgās humora un mītu noskaņās.

„Tumšmute” meistarīgi sakombinē gan labo un ļauno tēlos, gan viduslaiku bruņojumu ar mūsdienu tehnoloģijām leģendu mednieku tērpos. Visa grāmata ir viens garšīgs piedzīvojums ar labi izstrādātu pasauli un spilgtākajos momentos arī pievienotām ilustrācijām. Nudien, ja es „Tumšmuti” būtu pirkusi savam bērnam, tad droši vien nāktos iegādāties vēl vienu, jo šo es vairs neatdotu. 😀

Uz beigu pusi notiek šādas tādas pabriesmīgākas lietas, bet viss ir atbilstošajās mērķauditorijas robežās, tā kā par satura atbilstošumu nav ko uztraukties. Šķiet, ka briesmīgākā lieta bija tā, ka grāmata beidzas uz diezgan intensīvas nots, un nu ir jāgciešas un jāgaida sērijas turpinājumi. Par laimi, tulkojums būs! Bet līdz tam kāds brīsniņš jāuzgaida, kura laikā var izdarīt labu darbu un iepazīstināt kādu mazo lasītāju ar interesantu piedzīvojumu. Kas zina, varbūt tas aizsāks jauna grāmatmīļa gaitas, kuram pēc tam būs jācenšas nenotriekt algu pērkot grāmatas.

 

Advertisements