Endijs Vīrs – Marsietis

300x0_marsietis

Mani piedzīvojumi ar kosmosa stāstiem turpinās! Šoreiz ne ar tālas nākotnes spekulācijām, bet tīri tehniskiem un mūsu mūža laikā iespējamiem sasniegumiem. Kamēr reālas misijas ar cilvēku sūtīšanu uz Marsu ir paredzētas vēl pēc kādiem divdesmit gadiem, Endijs Vīrs ir radījis alternatīvu tagadni un savu varoni uz sarkano planētu ir ne tikai nosūtījis, bet arī atstājis pilnīgi vienu un cīnoties par izdzīvošanu.

Kas sākās kā parasta „Arejs-3” ekspedīcija Marsa izpētei, pavisam ātri nonāk līdz katastrofālai neveiksmei. Sešu cilvēku komandas misijai bija paredzēts ilgt trīsdesmit vienu dienu, bet negaidīti stipras smilšu vētras dēļ tā tika atcelta jau sestajā. Vēl ļaunāk – evakuācijas laikā Markam Votnijam trāpa sakaru šķīvis ar antenām, ievainojot un aiznesot kaut kur vētrā. Komandas biedriem komunikāciju sistēmā ir redzams, ka Votnija skafandrs ir bojāts un pat ja viņi draugu atrastu, tās būtu tikai mirstīgās atliekas. Kapteine pieņem pamatotu lēmumu turpināt pašu glābšanās darbus un atstāt Marsu, kā tas ir norīkots.

Joks slēpjas tajā, ka vētras nestās atlūzas Votniju ne tikai ievainoja, bet arī  veiksmīgi noslēdza skafandra pārrāvumu un ļāva izglābties. Viņš attopas nākamajā dienā, kad laikpstākļi ir noskaidrojušies un atklājas baisā realitāte. Viens pats uz neapdzīvojamas planētas, bāzē, kura projektēta trīsdesmit dienām. Saziņa ar Zemi vai „Arejs-3” mājupceļa kuģi nav iespējama. Situācija ir no tiesas sūdīga.
Te sākas otrs joks – Votnijs ir biologs un mehāniķis un pie pilnas apņēmības nenolikt ķedeli uz nolāpītā Marsa. Ar humoru un pozitīvu skatu uz dzīvi vīrietim viss ir kārtībā, tāpēc sākas jauna misija – izdzīvot līdz ieradīsies „Arejs-4” ekspedīcija… pēc četriem gadiem un 3200 kilometrus tālāk. Tā ja, diez kas nav.

Šis nudien ir viens jestrs gabals. Nespēju vien beigt priecāties, ka autors izvēlējies iemest tik ekstrēmā situācijā tēlu, kas ir pilns ar melno humoru, nevis Holivudas grāvēju tipāžu, kas dramatiski vērtos tālumā un nozvērētu atgriezties pie savas sievas un bērniem, lai arī ko tas prasītu. Parasti tas prasītu vēl vairāk dramatiskus skatienus tālumā un episkas mūzikas montāžas ar apņēmīgi sakostu perfekto žokli.
Nē, man atkal sanāca smiekli. Tā vietā mēs dabūjam Marku Votniju – diezgan relaksētu muldoņu, kurš ir gatavs šim izaicinājumam, kaut vai aiz spīts vien. Liekot lietā savas profesijas priekšrocības un faktu, ka, kā nekā ir astronauts un trenēts visādām situācijām, Votnijs sper ārā plānu pēc plāna, kā lai izdzīvo četrus gadus, ja taupīgi saplānoti resursi nepietiek pat ne pusei šī laika. Ja tomēr izdotos izdzīvot, tad vēl paliek vairāk nekā trīs tūkstošu kilometru pārceļojums pa mirušu tuksnesi. Visa šī lieta nudien ir viena liela suņanagla pakaļā.

Paralēli Votnija stāstījumam, kas risinās kā saruna ar lasītāju caur ierakstiem borta žurnālā, mēs dabūjam zināt arī par notikumiem uz Zemes, kad NASA saprot, ka ir nokļuvusi PR murgā, atstājot savu astronautu uz kaimiņplanētas. Arī viņiem priekšā plānu kalšana, kā lai palīdz Votnijam nenolikt ķedeli. Jāatzīst, ikdienas sarunvaloda ar kādam sulīgākam lamuvārdam pa vidu, piestāv arī NASAS gaiteņiem. Tas uzreiz pietuvina reālismam, ka arī viņi ir cilvēki, ne tikai sterilie direktori un projektu vadītāji.

Visam labajam reiz pienāk beigas, un arī no šīs grāmatas man bija jāatvadās un jāaizver pēdējais vāks. Hei, kā būtu ar triloģiju, kur Votnijs aizmirstas arī uz citām planētām? Nē? Nu, cerēt varu. Bet „Marsieša” faniem atliek vēl kāds cits prieciņš – ekranizācija, kuru vēl var pagūt noķert kinoteātros.

Kustīgās bildītes Holivudai šoreiz sanākušas tīri veiksmīgas. Mets Deimons uzņemas Votnija lomu, nospīd arī citi pazīstami deguni. Man vēl nebija izlasītas pēdējās astoņdesmit lappuses, kad aizgāju uz filmu, tāpēc vienu brīdi uzsita dusmas, ka veidotāji izlaiduši svarīgas lietas, bet pēc finiša es atvainojos – tika nomainīti pāris uzsvari. (Un tika izlaistas svarīgas lietas, bet tās tomēr nekalpoja fināla kāpinājumā, tāpēc.. nu labi)  Protams, arī lielās beigas bija ļoti uzkačātas un pamainītas, bet normas robežās, un jāatzīst, ka izskatījās episki. Kad lasīju tās pēdējās piecdesmit lappuses, vispār bija pārsteigums, ka dialogi un izteikumi atbilst teju 1:1.
Tas mūs atkal noved pie „grāmata pret ekranizāciju”. Šajā raundā cīņa ir draudzīga, un abas lietas labi papildina vienu otru. Filma vienlaikus ir dramatiskāka, bet tomēr ne tik intensīva. Ar grāmatu var iegūt daudz, daudz vairāk jokus un situāciju dziļumu. Ekrānbildītēm ir tieksme visu padarīt ātrāku un vieglāku. Tiesa, filmai ir pamatīgs vizuālais faktors. Gan Marsa ainas un atvērto kosmosu, gan NASA iekārtas ir vērts redzēt.

Šī noteikti ir maksimālā vērtējuma grāmata. Gan tehniskajos aprakstos precīza, gan izklaidējoša un savās dzīlēs ievelkoša. „Marsieti” ar garantu nespēs nolikt malā ne sievietes, ne vīrieši un tas aizraus pat tos, kas zinātnisko fantastiku īpaši nepatērē. Galu galā, stāsts ir par cilvēku un nepadošanos jebkurā situācijā.

Tagad skatoties atpakaļ, tas ir acīmredzams. Taču man nebija ienācis prātā, ka daļa ūdeņraža vienkārši nesadegs! Nolāpīts, Džim, es esmu botāniķis, nevis ķīmiķis!

IERAKSTS BORTA ŽURNĀLĀ: 34.SOLS
Beidzot viss sāk notikt tā, kā vajag. Patiesībā nē – viss notiek lieliski! Man tomēr ir izredzes palikt dzīvam!
IERAKSTS BORTA ŽURNĀLĀ: 37.SOLS
Man ir sūdi, es miršu!
Viss, tagad mieru. Noteikti kaut kā tikšu galā.

RKL: Kā arī, lūdzu, domā, ko tu saki. Katru tavu vārdu tiešraidē redz visa pasaule.
VOTNIJS: Ei! Paskat, kādi pupi! -> (.Y.)

Nespēju vien sagaidīt, kad man būs mazbērni. „Kad es biju jaunāks, man nācās aiziet līdz krātera malai. Kalnup! Skafandrā! Uz Marsa, tu, sīkais sūdu bumbuli! Dzirdi? Uz Marsa!”

Advertisements

The Maze Screw-Up. Holivudas gūstā.

Kā nolikt grāmatu mīli grūtākās izvēles priekšā? Ekranizējiet kādu no viņa iecienītākajiem darbiem.

Mūsdienās, kad Holivuda uzsākusi karagājienu ar YA grāmatu pārmalšanu filmās, tas notiek arvien biežāk. Tad grāmatu mīlis sēž grauždams nagus, cīnoties ar instinktu gūzmu. Vienmēr gribas ticēt, ka būs izdevies lielisks un skatāms gabals, kas papildinās jau esošo piedzīvojumu. Filmas soundtrack, bildes, jauns materiāls.

No otras puses un visu pārmācot uzglūn bailes, ka jebkura cerība ir velta, ka viņi vienalga pamanīsies ko sabojāt. Ekrāna laikam esot tik mazam, darbs nekad nebūs 100% precīzs. Esmu vienmēr bijis ekranizāciju neticītis, kārtējie paziņojumi par filmas uzņemšanu nāk ar stresu. Taču pat es esmu atradusi trīs vai četrus darbus, ar kuriem esmu vienlīdz apmierināta un aizrauta gan papīra, gan lentes formātā, kā ar kaudzīti ar tādiem ekranizējumiem, kurus var skatīties un miera labad pieņemt, kas tas ir noticis, un viss.

Ir arī sliktais gals kā Bada Spēļu pirmā filma, kuru joprojām prātā boikotēju un pa laikam aizmirstu, ka filmas ir vispār iznākušas – tik ļoti nespēju vizuālo versiju asociēt ar grāmatu. Labi, tas ir tikai vizuālais, vismaz nav pārkāpts svētākais no likumiem: nemainīt notikumus. Iespējams, man gan kaut kas izkritis no prāta, bet ja tas būtu bijis traģiski, tā nenotiktu.

Tad nāk Hobits, kura pirmo daļu skatījos internetā un teju netiku cauri. Šeit režisors sāka visu laist grīstē jau stiprākā mērā, pievienojot jaunas ainas, mainot skatījumu uz jau esošo… Un es domāju, ka tas ir traki, joprojām nespēju piespiest sevi noskatīties otro daļu. Pie agrākām traumām pieder Zelta Kompass un Eragons. Jau no trailer vien zinu, ka Devējs pievienosies šim sliktajam galam. Sakot „sliktais gals” man nebija ne jausmas, cik briesmīgs tas var kļūt.

Un tad notika Labirinta Skrējējs.

Tie, kas vēl nav lasījuši The Maze Runner triloģiju, var bez uztraukumiem sākt to lēnām darīt. Uz filmu nav jāsteidzas – iedomājieties, ka tikai sakritības pēc kinoteātri ir sākuši laist kārtējo Holivudas izstrādājumu ar tādu pašu nosaukumu. Un ja jums nu galīgi nav kur labāk izmantot savu naudu, kā pirkt biļeti uz to farsu, neraizējaties, no spoilers – izejot no filmas, varat aizmirst visu, kas tur tikko notika un lasīt grāmatu kā pilnīgu jaunu darbu.

Jo nekad, nekad manām acīm vēl tā nebija uzbrukts, kā tajās 113 minūtēs, kas bija izlīdušas no nezin kāda elles cauruma.

Seansa sākums: Aizrautīgi dīdos krēslā tūlīt ies vaļā urraaaaaaaaa!!!
Ievada minūtes: ok, saglabā vēsu prātu, viņiem ir sava pieeja.
10 minūtes vēlāk: c’moon, turies, viss vēl var iesildīties un palikt awesome.
Pusstunda no sākuma: ……
40 pagājušas minūtes: JŪS NOPIETNI????
Nenosakāms laiks: Kas notiek. Cik tālu mēs esam. Oh god what is this.
Nenosakāms laiks: *slīd zemāk krēslā*
Nenosakāms laiks: *turpina slīdēt zemes virzienā un paslpēj seju rokās*
Stunda no sākuma: nosūta sms „I will strangle those slintheads myself!!!!”
Nenosakāms laiks: zaudēta jebkura ticība cilvēcībai, acis plešas arvien lielākas pie kārtējā sagrozījuma
Nenosakāms laiks, iespējams tuvojas finālam: varētu iet ārā, tikai žēl dēļ Dilana
Gandrīz beigas: UN KO TIEŠI JŪS DOMĀJAT IESĀKT AR NĀKAMAJĀM GRĀMATĀM???
Titri: I give up on world.

Es saprotu, ka nav iespējams attainot grāmatu kāda tā ir. Pārāk maz laika, lai ietvertu visu informāciju, jāpiesaista audotorijas uzmanība… Bet kāda jēga vispār uzņemt tādu, ja visi būtiskākie stāsta pavedieni un fakti tiek nomainīti vai ignorēti, tādajādi sagrozot visu materiālu un bloķējot tikpat daudz pavedienus uz sērijas nākamo grāmatu?! Un tās nav lielas lietas, bet nozīmīgas, tas neprasītu vairāk ekrāna laika un BŪTU PAT IESPAIDĪGĀK nekā tas, ko mums atmeta tagad. Filmai ir jāaizrokas līdz grāmatas mugurkaulam, un jākoncentrējas uz to, vajadzības gadījumā uzbūvējot savienojumus, kas paliek uzticīgi jēgai. The Maze Runner atrada mugurkaulu, bet diemžēl papildus tam, izšķaidīja to, savāca kādas nebūt paliekas, sakombinēja ar random drazu, salīmēja to atpakaļ kopā un tad palaida tādu kropli uz lielā ekrāna.

Daži pievienotie joki bija vien peļu pirdiens labirintā, kurā tā nespēj atrast ceļu. Nebeidzamas banalitātes, kas norakstītas no citām filmām. Holivuda ir gaļasmašīna, un lai arī kāds dzīvnieks tur ietu iekšā,ārā iznāks vien identiskas surogātdesas. Es nespēju saprast autora domu gājienu, kas šo visu pieļāva. Vai tiešām tas ir tā vērts. Dašners jau reklamēšanas sezonā, kad brīnījāmies par dažiem dīvainiem plakātiem, teica, lai koncentrējamies uz radīto noskaņo un izbaudam to, pārāk nestresojot par precizitāti. Brīdinājums? Varbūt viņš mēģina sazināties ar kodiem?

Gadījumā, ja kāds noskatās filmu pirmo un zaudē ticību, šeit būs daži lielākie punkti, lai tomēr dotu iespēju grāmatai.

– Gladers nav Nekurzemes puikas, viņiem uzbūvētajā kompleksā ir arī elektrība, mikroviļņu krāsns, vannasitaba utt. Nekādu zaru būdu, Skrējējiem pat ir betona ēka, kur viņi strādā ar labirinta kartēm. Tiesa, liela daļa guļ ārā, taču ir arī kāda nebūt kopējā māja.
– Viņi visi ir redzējuši grievers, tas pieder pie iebaidīšanas, lai neviens nesadomātu pats doties labirintā.
– Gladers tur atrodas divus gadus, un pirmie tika uzvesti palielā grupā.
– Grievers pēc grāmatas ir govs izmēra daļēji dzīvnieks-daļēji mašīna, kas atgādina groteski neizdevušos eksperimentu. Tas pārvietojas veļoties uz priekšu un izgrūžot pīķus, daļēji klāts ar spalvu, daļēji ar mitru ādu. Pie tā ir arī dažādās vietās piestiprinātas mehāniskas rokas, kuru galā atrodas dažādiem mērķiem paredzēti rīki un ieroči. Nekādu citplanētiešu siekalu un Gredzena pavēlnieku zirnekļu.
– Sadzelšana ir fakts, pārmaiņa ir daudz baisāka un viņiem jau sen ir pretlīdzekļa serums.
– Tomass un Teresa spēj telepātiski sazināties, tas pieter pie smadzeņu eksperimentiem. + kontroles čips, kas vainojams pie Gallija uzvedības beigās.
– Nekādu klišejisku figūriņas nodošanu, Čaks ir awesome.
– Teresa ir awesome, nevis kā tajos dažos teikumos, kas viņai ir piešķirti un vairāk malas lomas actiņu bolīšana.
– Pirmā nakts ārā… *faceplam* Vienkārši aizmirstiet ar to. Tomass bija piecas reizes iespaidīgāks, tā ir viena no vietām, ko gaidīju ar lielāko aizrautību, bet mums iegrūda rīklē parasto Transformer grāvēju tipa bēgšanu un vides šķaidīšanu.
– Visam mainoties kopš Teresas ierašanās daudz lielākā mērogā. Teiksim tā, Labirints vairāk ir kā Bada Spēļu arēna, nevis atvērts komplekss.
– Gallijs. Tik grozītu tēlu nebiju sastapusi. Nekādas muļķības par „Glade is our home”. Viņš pat nebija jābūt starp pārējiem no noteikta punkta!
– Labirints ir DAUDZZZZZZ lielāks, ar savādākām sekcijām, Skrējēji paliek uzticīgi karšu veidošanas mērķim līdz galam
– Nekāda slaktiņa un ne tādā veidā. Finālā ieiet gandrīz 40 gladers nevis tikai galveno aktieru komanda.
– Izejas ceļš bija daudz oriģinālāks; upuri kā līdz tam tikt… Viss kāpinājums, kas līdz tam noveda. Nevajag teikt, ka tādi specefekti būtu bijuši dārgāki vai grūtāki, nekā uzfilmētie, ja vēl pievieno izniekotos līdzekļus no iepriekšējām bezjēdzīgajām ainām.

Es vairs nespēju turpināt. Varbūt pēc mēneša varēšu domāt par šo izgāšanos bez dusmu asarām acīs un rīkles aizžņaugšanos niknumā. Gribu atkal pārlasīt grāmatu (trešo reizi pēdējo četru mēnešu laikā), un sapņot, ka reiz tā piedzīvos pieklājīgu filmas versiju.
Vienīgais labums šajā visā ir kārtējais atspēriena punkts Dylan O’Brien ceļā uz karjeru, ko viņš ir pelnījis. Līdz šim zināmākā loma viņam bija Stiles no Teen Wolf, un jau tur redzams viņa milzīgais aktiera potenciāls, kas pēdējos pāris gados tur virs ūdens visu seriālu. Nešaubos, ka līdz ar The Maze Runner sākas viņa valdīšana arī uz lielajiem ekrāniem.

Ko lai saka, gaidām, ko nesīs nākotne un tikmēr