Mūžīgais romāns jeb 10 gadi ar Vuutang

a708b1d6a8dcd3223aab99b5b6248a9c

Agrāk man šķita, ka dzīvē sastopams vien nejaušību haoss, bet tagad neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka viss notiek kā tam jānotiek un pareizajā laikā. Vai tad kāds domāja, ka 2006.gada 2.janvāris ir ar ko īpašs? Noteikti ne divpadsmitgadīgā es, kad izgāju izmest kādu apli pa apkārtnes mežiem, lai paklausītos ierakstīto Blue dziesmu un sapurinātu vēderā jaungada svinību ēdienus.

Tajā laikā biju jau sākusi rakstīt šādas tādas ainiņas, un Flāvijas Bižoras  „Trīs maģiskie akmeņi” bija mans un draudzeņu absolūtais hits. Mani pirmie rakstu darbi būtībā bija tās grāmatas augstākā līmeņa plaģiātisms, vai skatoties jaunās ēras gaismā – fanfiction. Tad 2.janvāris to visu parāva citā virzienā, jo pastaigas laikā uz takas uzskrēju kādam cilvēkam, kas neko nezinot, mainīja visu spēles plānu. Vīzijas zibsnis, jauns tēls un jauna ēra. Uzliku sev uzdevumu gada laikā uzrakstīt savu stāstu tīri privātai lietošanai. Tiesa, tas drīz vien pārkāpa noteiktos rāmjus un kļuva par manu mūžīgo romānu. Eh, cik versijas nav iznīcinātas vai nogrūstas dziļās papīru lādēs! Tēli palikuši vecāki kopā ar mani un arī visa fantāzijas pasaule paguvusi iziet cauri neskaitāmām revolūcijām.

Ap 2008.gadu cītīgi vālēju savu stāstu kladēs un tad nodaļas ar roku pārrakstīju burtnīcās, lai pēc tam būtu salasāmas un atkodējamas. Vecie laiki bez datora ļoti uztrenēja manu izturību – reiz pārdrukāju posmu desmit stundas no vietas.

Fotoattēls1556

Šie mazulīši satur diezgan augstvērtīgu šantāžas materiālu. Bad writing at its best.

Līdz ar to sāku dot materiālu pirmajiem lasītājiem – lai jums zelta kalni un mūžīga jaunība par to, ka pacietāt mani tajā vecumā. Kad vien palasu tā laika nodaļas, rodas milzīga vēlme ierakties zemē vai vismaz pārvākties uz citu valsti. Laiki gan mainās, un uz 5 gadu jubileju sāku taisīt pārrakstītas versijas un ievadīt visu Word dokumentos. Tad kādu laiku valdīja krīze un neko uz priekšu notikumos neturpināju, tikai mainīju un pārcilāju sākuma sadaļu, mēģinot atrast īsto skanējumu un formulu. Arī premisa un pamata skelets prasījās pēc pamatīgas pārbūves. 2012.gads nāca ar svaigām lietām, tad vēl kādu brīdi marinējos līdz 2014.gadā sāka rasties sajūta, ka apmēram sāku saprast, ko daru un ko gribu ar to visu panākt. 2015.gada vasara ir vēsturisks pagrieziena punkts, kad niknums par YA fantasy klišejām kombinācijā ar kafijas pārdozēšanu noveda pie pamatīgas idejas pārstrādes un sižeta izķidāšanas. Sasniedzu to punktu, kad vieglu sirdi atstāju veco versiju paralēlajā laika līnijā un lidināju ārā lietas, pie kurām jau biju pamanījusies pierast. Vēl aizvien pēc grāmatas standartiem sākums ir pārāk garš, taču uzrakstīšu pilno versiju un tad varēšu manuskripta čupai staigāt apkārt un bikstīt ar koku, mēģinot saprast, kur lai to visu noīsina.

1.JPG

Autors dabiskajā vidē pārdrukāšanas laikos.

Desmit gadi vienlaikus gan ir, gan nav ilgs laiks. (Sākot jau ar to, ka šajā laikā tās ir bijušas vismaz  četras dažādas darba versijas un es nesēžu tikai uz viena lineāra plota.)  Ja atskaite sākas tik agri, sevi pirms tās īsti nevar atcerēties. Esmu ar saviem mūdžiem kopā uzaugusi, un ja tev galvā dzīvo 20 cilvēki, garlaicīgi nav nekad. Vairs nespēju atcerēties, ko no sevis esmu iekļāvusi viņos, un ko pati esi pārņēmusi no viņiem. Man savā ziņā bija viegli pusaudžu gadi, jo vienmēr esmu zinājusi, ko gribu dzīvē darīt, tāpēc ar saķertu galvu neesmu sēdējusi pie karjeras izvēles testiem. Jau 12.klases laikā paralēli braukāju uz Literārās Akadēmijas kursiem, kas aizsāka manu pazīšanos ar foršiem nozares cilvēkiem un vienu no manām labākajām draudzenēm. Tad skola bija cauri un sāku vazāties pa Zvaigznes ABC pasākumiem, līdz nonācu līdz cita stāsta izdošanai fantāzijas stāstu krājumā. Tagad esmu gan grāmatu blogeris gan pus-autors, bet pat ja citas lietas būtu ejošākas un ātrāk izlaižamas, mans mūžīgais romāns mani nelaiž vaļā. NaNoWriMo 2015 laikā beidzot ieraudzīju secīgo ceļu no tā posma, kas man ir līdz beigām, un biju šokā cik tas ir acīmredzami un nemaz tik daudz. Reāli domājot, pa šo gadu tiešām varu viņu pabeigt. Atkal uzbrukšu saviem beta readers, kuri ļoti veselīgi dažreiz sadod pa aknām, ja sāku muldēt pārāk lielas muļķības.

Ir vesela kaudze ar tiem iedvesmojošajiem teicieniem, ka, ja kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tad nekad, nekad nepadodies un cīnies, līdz vairs nevari piecelties… Man vienmēr sākas nedaudz histēriska ķiķināšana, kad šos lasu, jo es vienkārši nevaru padoties un visam atmest ar roku – man tāpat neko citu dzīvē nav ko darīt. Augstskola un citas profesijas vienkārši nav mana būtība, un es jau sen sapratu, ka tas nedarbojas. Tā nu es darīšu to, ko daru, un redzēsim, kur tas viss nonāks.

20151104_093422

Kad ķer traki laba ideja.

Tas, kas sākās pirms desmit gadiem sākās kā spontāns pastāstiņš, tagad ir topoši trīs sējumi, kas aptver gandrīz 50 gadu posmu. Es vienkārši nespēju to nesabūvēt vairākos slāņos un kārtīgi nenodot uguņus. Kopš vasaras pati uz sevis jūtu to spiedienu krūškurvī, ko rada neuzrakstīts stāsts. Tāpat jūtu vilkmi uz Kanādu, kuru esmu nolikusi par romāna darbības vietu. Saku to jau piecus gadus, un nekad tas nav licies tik reāli kā šogad – bet es izmetīšu loku caur Vankūveru, lai iegūtu pēdējo autentiskuma sastāvdaļu Vuutang mikstūrai pirms to laist gaisā. Ja jau esmu šim veltījusi burtiski pusi dzīves, tad labāk to nodarīt kārtīgi. Man mapē ir daudz dziesmas, kas veltītas episkām sajūtām, bet divas ar tekstiem ir īpaši trāpīgas.

It’s just a spark
But it’s enough to keep me going
And when it’s dark out, no one’s around
It keeps glowing
Paramore – Last Hope

I might only have one match
But I can make an explosion
Rachel Platten – Fight Song

Tā nu es vadu savas dienas ar skatu uz nākotni, un katru gadu apstaigāju vēsturisko apli, lai atgādinātu sev, cik tālu jau esmu nonākusi.

 

2010 - 4

2010.gads – 4 gadu jubileja. Viens no skaistākajiem skatiem, kas noķerts tajā mežā.

2011 - 5

5 gadi un pēršanās pa dziļo sniegu.

2012 - 6

6 gadi. Sākās globālās sasilšanas “prieki”. 2.janvārī salīt nav diez ko patīkami.

2013 - 7

7 gadi. Visi ceļi bija pārvērtušies par slidotavu.

2014 - 8

8 gadi. Sakarā ar darbu, varēju tikt tikai vakarā. Nu jau esmu pieradusi pie sniega trūkuma.

2015- 9

9 gadi. Ārā valda traks siltums un vētra teju kā no paša sižeta.

 

2016 - 10

Urrā, 10 gadu jubileja!!! Un sniegs!!!!!

Ja viss noritēs pēc plāna, 11. dzimšanas dienā es staigāšu pa pavisam citu mežu aiz okeāna. 🙂 Viena ēra ir noslēgusies un sāksies pavisam trakas lietas. Jade L.S. Lee dodas pieslēgt savu prātīgo potenciālu.

Advertisements

Savvaļas valdzinājums: Sallija Grīna – “Mežonīgā puse”

300x0_mezoniga_puse_vaks

Kopš pasauli 2014.gada martā pāršalca „Tumšās puses” vilnis, ir pagājis kāds laiciņš. Pavasarī izlasīju turpinājumu „Half Wild”, jo vienkārši nespēju dzīvot bez jaunas devas. Tagad pārlasot latvisko tulkojumu, sapratu, cik ļoti viedokļi var atšķirties dažādos  laika posmos. Viens gan nav mainījies – Sallija Grīna ir radījusi vienu no pašreiz spēcīgākajiem YA darbiem.

„Tumšā puse” atstāja lasītājus spriedzes pilnā momentā. Neitans saņēma trīs dāvanas no tēva, taču ja vienas briesmas dzīvībai ir pāri, tad nākamās nav tālu jāmeklē. Viņam uz pēdām min mednieki, kamēr Merkūrija joprojām tur gūstā Analīsu un Gabriels pēc piedzīvotā uzbrukuma Šveicē ir kaut kur nošķīries. Situācija nav no pozitīvākajām.

„Mežonīgajā puse” sākas būtībā turpat. Neitans ir nobāzējies kādā mežā gaidot, kad norunātajā vietā uzradīsies Gabriels. Laiks iet, taču no drauga nav ne miņas, kas nevar liecināt ne par ko labu. Papildus tam, Neitanu nomoka jauniegūtais burvja talants, kas izrādās tāds pats kā tēvam – spēja pārvērsties par dzīvnieku. Problēma tikai tāda, ka dzīvnieks negrib sadarboties un Neitans nekontrolē šo savu pusi. Brīdī, kad puisis jau sāk atmest ar roku pašreizējam plānam un domā vai varbūt virzīties tālāk, viņu uzmeklē kāds Nesbits, sakot, ka nāk melnasiņu burves Vanas rīkojumā. Ar to sākās Neitana iepīšanās lielākās lietās. Gabriels jau ir pie Vanas, tā kā vismaz tās raizes atkrīt, taču vietā stājas jaunas un jaunas. Burvji neko nedara tikai pakalpojuma pēc; lai iegūtu palīdzību atrast un izglābt Analīsu, Neitanam ir jādod kaut kas pretī.

Papildus tam, starp Lielbritānijas melnasiņu un baltasiņu burvjiem valda arvien lielāka spriedze. Souls ir ieguvis vēl lielāku varu un pakļauj Eiropas baltasiņu burvju padomes savai ietekmei un izvērš mednieku darbu. Neitana pusmāsa Džesika tagad vada medniekus, lai padzītu un iznīcinātu visus melnasiņu burvjus. Samērā mierīga līdzāspastāvēšana kā līdz šim vairs nav iespējama. Neitans mazāk par visu vēlās iesaistīties dumpjos vai cīņās, bet patiesība ir skarba un nepielūdzama. Pat ja viņam izdotos atmodināt Analīsu un aizbēgt no vajātājiem, tas nekad nebeigsies, mierīga dzīve nebūs iespējama, līdz Souls nebūs apturēts. Būdams Markusa dēls, Neitans tiks vajāts kaut līdz pasaules malai. Tiek veidota alianse starp baltasiņu, pusasiņu un melnasiņu burvjem, lai pieliktu punktu šim karam, un Neitans Birns ir ļoti gaidīts dalībnieks.

Jāatzīst, ka pirmoreiz lasot „Mežonīgo pusi”, es ierindojos to cilvēku grupā, kas bija nedaudz vīlušies ar šo turpinājumu. Pēc nepārtrauktās spriedzes, action un Neitana fiziskas un garīgas mocīšanas mēs dabūjam… meitenes glābšanu, politiku un Lielās Lietas Ar Burvju Karu? Bet mierīgi, mierīgi. Tagad ievelkam elpu un padomājam no citādāka skatpunkta. Jā, sižeta ātrums drusku krītas, it sevišķi, ja lasa abas daļas vienu pēc otras, tad kontrasts ir diezgan čābīgs. Ja sāk tikai ar „Mežonīgo pusi”, ir jau labāka sajūta un var ar interesi iedziļināties lietās un apdomāt, kas mums tiek vēstīts.

Neitans nu ir ārpus būra un izbēdzis no mednieku nagiem, tāpēc vajadzīga tālejošāka rīcība, par vienu kautiņu pēc otra. Viņa ieslēgšana un brīžiem pat spīdzināšana nebija galvenā cīņa, pret ko jāvēršas, bet tikai simptoms tām problēmām, kas valda burvju pasaules iekārtā. Baltasiņu padomes pieaugošā vara, puskoda burvju iezīmēšana un kontrole, melnasiņu burvju spīdzināšana un nogalināšana bez iemesla, pat vēršanās pret baltasiņu burvjiem, kuri iebilst šīs tirānijas piekopšanai. Šāda situācija vairs nevar turpināties, un ja Neitans jebkad grib savu dzīvi un brīvību, viņam ir jāpalīdz to sasniegt.

Es „Mežonīgo pusi” vairāk uztveru kā stājas ieņemšanu un pozīciju noteikšanu, kura vairāk strādā uz tēlu padziļināšanu un attiecību būvēšanu, nevis kādu jaunu un spraigu notikumu attēlošanu. Tā ir skatuves sagatavošana trešajai daļai, kur action atkal atstās lasītājus iegrābušos grāmatās un ieplestām acīm. Šeit mēs tuvāk iepazīstam Neitanu un viņa dinamiku ar tēvu, puiša attieksmi pret tumsu un zvēru sevī. Šeit redzams, ka baltasiņu un melnasiņu burvji nav iedalāmi vienkārši labajos un sliktajos. „Baltie” dažkārt ir rīkojušies daudz šausmīgāk nekā savi šķietami ļaunie sugas brāļi. Te norāda kādu Neitanu Birnu redz pārējā pasaule – tumšu un spēcīgu slepkavu, kas ir tik līdzīgs tēvam – bet vienlaikus lasītājs redz izmocītu pusaudzi ar pretrunīgām emocijām, kuram šajā pasaulē nekur nav vietas.

Sallija Grīna ir pelnījusi aplausus vēl par kādu lietu. Lielu lietu. Dekādē, kur beidzot cilvēki sāk domāt ar galvu un atvērtāk, nevis tikai ar bībeles iedzītiem stereotipiem, ir svarīgi redzēt arī literāros varoņus, kas ir „minoritātes”. Ugh, kā man netīk šie apzīmējumi, un šajā grāmatā tie vispār neiederas, ir tikai attiecības. Es joprojām nespēju beigt sajūsmināties par „Tumšās puses” posmu, kuru Neitans pavadīja Šveicē pie Gabriela. Tēlu kontrasts un raksturu mijiedarbība tur bija absolūti satriecoša. Arī vēlāk viņu draudzība ir ļoti svarīgs aspekts, un es varu iedomāties fanu bāzes kliedzienus, kad „Mežonīgā puse” atklāja, ka tas var būt kaut kas vairāk par draudzību. Es biju viena no kliedzējām.

Cik reizes YA pāris nav šķitis samocīts? Cik reižu fani vienkārši nepieraksta kādu no pāra citam tēlam, jo ar to ir labāka jūtu ķīmija? Ar Gabrielu un Neitanu tas nav nepieciešams, jo te ir viss, ko vēlēties. Jā, Neitans pusotru grāmatu no šīs triloģijas ir pavadījis ieķēries Analīsā, taču šīm attiecībām labs gals nav lemts; viņi ir pārāk atšķirīgi. Kopš pirmās grāmatas beigām ir zināms, ko Gabriels jūt pret Neitanu, un varbūt bija aizdomas par Neitana biseksualitātes ieskicēšanu. Taču kā uzsver autore un ir redzams arī grāmatā pašā, Neitans Birns nav apzīmējams ar kādu birku. Tā ir pasaule, pilna ar sāpēm un asinīm, un mazākā ļaunuma izvēlēšanos, kur labi cilvēki mirst un citus labus cilvēkus aprij iekšējie dēmoni. Pa vidu visam šim izmisumam un tumsai ir arī lojalitāte un mīlestība. Viņi ar Gabrielu vienkārši ir divi cilvēki, kuri ir viens otram dārgi. Tā ir dvēseles un būtības mīlestība. Viņu attiecības nevienā brīdī nav seksualizētas vai pārvērstas par kaut kādu milzonīgo notikumu. Gabriels nav reducēts tikai uz savām jūtām pret Neitanu, viņš joprojām ir spēcīgs melnasiņu burvis ar savu stāstu un savām dusmām pret pasauli.

Līdz ar to, „Mežonīgā puse” ir radījusi diezgan netipisku mīlas trijstūri. Tas gan gluži nav trijstūris, bet drīzāk zilonis istabā un vēl viens iemesls, lai Gabrielam būtu nepatika pret Analīsu. Ar Analīsu iet diezgan smagi, nevienam viņa šajā daļā nepatīk. Kas bija kaut cik komplicēts tēls pirmajā daļā, šeit drīzāk sāk krist uz nerviem. Man pašai par pārsteigumam, es viņu neienīstu kā lielākā daļa fanu bāzes (sižetisku iemeslu netrūkst…), jo ir jāpiekrīt, ka arī Analīsai ir sava daļa taisnības attieksmē pret visu notiekošo aliansē un burvju kaujām, kas var kļūt ļoti vardarbīgas. Viņas baltasines skatpunkts ir tikpat pamatots kā Neitana un citu melnasiņu. Tas tikai ir vēl viens pierādījums viņu nesaderībai, jo abu pagātne un piedzīvotais ir pārāk atšķirīgs.

Tātad mums ar disleksiju sirgstošs un demiseksuāls galvenais varonis, labā un ļaunā apvērstas lomas, genderfluid tēls, prasmīgas sieviešu kareives, mērķa uzstādījums nevis apkarot ļaunos, bet nodrošināt mierīgu līdzāspastāvēšanu, reālistiskas emocijas par nogalināšanu un kara sūdīgumu vispār, kā arī darbības norise cauri visai Eiropai (Norvēģija, Francija, Vācija, Šveice, Beļģija). Es ticu, ka šim zelta vērtajam sarakstam pievienosies vēl citas lietas no triloģijas noslēguma. Ja kāds grib diverse un atšķirīgu jauniešu literatūru, šī triloģija ir atbilde visam.

Goodreads lietotāji pārsvarā saka, ka „the magic is gone”. Es saku, ka tā ir pārveidojusies citā formā. Ir grāmatas, kuras lasa dēļ notikumiem, un ir tādas, kuras lasa dēļ tēliem. Sallija Grīna ir radījusi tēlus, kuru dzīvēm sekot līdzi līdz pasaules galam un malai. Arī notikumi ir fantastiski, taču, manuprāt, mums vairāk rūp par iemīļotajiem varoņiem to vidū. „Mežonīgās puses” beigas pēdējā brīdī pamatīgi nošokē un apvērš visu kājām gaisā, tāpēc ticu, ka noslēguma daļa attaisnos mūsu cerības uz grandiozu noslēgumu. Jau tagad stāsts ir kļuvis pavisam tumšs un Neitans ar aliansi pēc klasiskā vērtējuma ir savas pasaules antagonisti.

Ja šī sērija ir sākta, tad atpakaļceļa vairs nav. Vienu brīdi šķita, ka Latvijā esmu vienīgā, kas kopš marta līdz novembra latviskojuma izdošanai zina par jaunāko notikumu attīstību un ik pa laikam slīgst fanošanas neprātā, taču nu mūsu ir vairāk. Ar prieku esmu samaitājusi Norelli, un ārzemju fanu bāze tumblr vispār ir fantastiska un radoša. Sallija pati nesmādē sociālos tīklus un sarunas ar saviem lasītājiem. Ziņas par „Tumšās puses” filmu diži nav mainījušās – ekranizācijas tiesības pieder kompānijai „Fox 2000”, bet procesi uz priekšu nav gājuši. Triloģijas noslēgums „Half Lost” tiks izlaists 2016.gada martā/aprīlī, tā kā palikuši tikai nieka četri mēneši. Jau ir pieejams pirmo nodaļu ieskats, un, sasper mani pērkons, viss ir daudz intensīvāk un trakāk, nekā jebkurš no mums bija domājis. Baiļu aura par sāpīgām beigām neatstāj mani ne dienas, bet nu ko – dzīvosim, redzēsim. Trakais karuselis trīs gadu garumā drīz finišēs un neapšaubāmi vēl ilgi neatstās mūsu domas.

„When you talk about about rivers and mountains, you change. You’re different then. I think that’s your true self. That’s how I love to think of you, at peace with nature and truly happy. Truly free.”

„Un mana vēlēšanās ir būt pavisam mežonīgam, pavisam brīvam. Bez jebkādas kontroles.”

Mežonīgs ir interesants vārds. Mēs iztēlojamies, ka mežonīgs nozīmē nesavaldīgs un nekontrolējams, bet daba tāda,protams,nav; daba ir sakārtota, apvaldīta un visādā ziņā ļoti disciplinēta. Dzīvniekiem baros ir līderi un ir sekotāji; notiek strīdi, tomēr pastāv organizācija.