Levs Grosmans – Burvji

burvji

Šī rudens traki labā grāmatu raža turpinās arī izdevniecības „Prometejs” dārziņā, un ja vēl tiek piedāvāta ekskluzīva iespēja izlasīt grāmatu vēl pirms tās iznākšanas, laime ir pilnīga. Tikai vēlāk sapratu, ka „Burvji” ir tulkotais nosaukums tiem pašiem „The Magicians”, kas man jau bija atzīmēti lasīšanas sarakstā dēļ 2016.gada janvārī gaidāmā seriāla. Kad nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu jeb iegūst lielisku grāmatu un sagatavojas tās ekranizācijai, tad laime kļūst ne tikai pilnīga, bet arī galīga.

Ir grūti apiet cilvēkos iedzītās asociācijas, tāpēc tikai norādīšu, ka viss nav tā, kā pirmajā mirklī var izklausīties. Jā, apraksts var atgādināt kādu ļoti zināmu grāmatu sēriju, uz kuru, diemžēl, spiež katrs reklāmas darbinieks, ja tam nekas cits nenāk prātā.

Kventins Koldvaters vienmēr ir vēlējies dzīvē iegūt kaut ko vairāk, nekā spēj sniegt pelēkā Bruklinas ikdiena. Septiņpadsmit gadius vecais puisis nav atradis laimi, un šķiet, ka tā vienmēr mīt drusku tālāk nekā viņš spēj aizsniegties. Kventins ar izcilību un izietiem padziļinātajiem kursiem ir beidzis vidusskolu un tagad ir nonācis augstskolas izvēles priekšā. Viena no tam paredzētajām intervijām izgāžas, taču arī dod pavedienu, kas viņu aizved līdz kādai pavisam maģiskai vietai. Tā burtiski ir burvju skola, kas atrodas citā laikā un tās teritorijā spēj nokļūt vienīgi tai atbilstošie kandidāti. Breikbilas maģiskās pedagoģijas koledža šķiet kā atbilde uz visām Kventina vēlmēm. Jau kopš bērnības viņš ir sajūsminājies par Kristofera Plovera grāmatu sēriju, kas apraksta kādu maģisko pasauli Filoriju. Iespēja mācīties Breikbilā ir kā došanās tieši tādā piedzīvojumā.

Kventins atstāj aiz muguras vecākus un dažus retos draugus, kuri nenojauš, kādā tieši skolā puisis iestājie, un sāk piecu gadu apmācību, lai kļūtu par magu. Roku veiklības un acu apmāna triki, kuros viņš trenējies ilgu laiku, šeit vairs neko nenozīmē, tāpat kā spēja smagi strādāt un ātri apgūt vēl smagāku vielu. Kventins beidzot ir starp sev līdzvērtīgiem jauniešiem. Vienu pēc otra atklājot maģijas dziļākos slāņus, puisis saprot, ka realitāte ir daudz skarbāka par viņa sākotnēji nedaudz sapņainajām iedomām. Gadi skolā paskrien diezgan ātri, un Kventins ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem attopas vēl grūtākas izvēles priekšā. Ko tagad iesākt ar dzīvi, kad teorētiski vari visu?

Bet tad viņus atrod kāda piedzīvojuma iespēja, kurai nevar pateikt nē, un kuras beigas neviens nebūtu spējis nojaust…

Uzreiz jāsaka, ka Grosmans lieki neklīrējas un tūlīt ķeras pie lietas. Autoram nav bail no tēmām un izteicieniem, kas parasto sabiedrības daļu var izsist no komforta zonas. „Burvji” ir pilni ar dzīves patiesību bez izskaistinājumiem par spīti maģijas klātbūtnei tajā visā. Tie ir pusaudži, viņi ir dažādi un viņi dara lietas, ko pieaugušie mēdz pārklāt ar ērto aizmirstības miglu un izlikties, ka jaunībā paši tā nerīkojās. Autoram arī nav bail no spēcīgi satricinošu ainu iekļaušanas, kuras vēl ilgi nav iespējams izmest no prāta un beigt apdomāt. Grosmans tāpat ļoti talantīgi strādā ar noskaņas radīšanu. Tēli sāk ainu, it kā nekāda darbība vēl nenotiek izņemot sarunas – taču daži epiteti te, daži nekautrīgi apraksti tur, un lasītājs neapšaubāmi sajūt nemieru un aizdomas, ka tūlīt sekos kas nelāgs.

Sākotnēji sižets un laika plūdums var šķist diezgan saraustīts. Breikbilas gadi beidzas aptuveni grāmatas pusē – bieži vien tiek brīvi pārstāstīti vairāku mēnešu notikumi ar tikai dažām smalkāk aprakstītām epizodēm pa vidu. Viss sākas tieši ar skolas beigšanu un došanos lielajā piedzīvojumā, kad stāsts iegūst klasisko vēstījuma tipu, izsekojot varoņu gaitām dienu no dienas. Un beigas – grandiozās, fantastiski grandiozās beigas – beidzot liek aptvert, kāpēc izvēlēta tieši šāda pieeja. Fināla apgaismība pēkšņi padara redzamus visus meistarīgos zirnekļa tīmekļa pavedienus, kuri uz to vienmēr ir vadījuši. Ar jauno informāciju tā vien gribas „Burvjus” izlasīt vēlreiz, un tad tā top par pilnīgi citu grāmatu. Fascinējoši, kā cilvēki automātiski ieņem pozitīvo nostāju un metas iekšā jaunā grāmatā ar aizrautīgu smaidu uz lūpām un cerību, ka viss būs labi. Piedodiet, draugi, bet šī nav tāda grāmata.

Nevaru atrast atbilstošus latviešu valodas īpašības vārdus, tādēļ izmantošu angļu valodā pieejamos, kas ir nepieciešami, lai dažviet raksturotu šo romānu. Raw & disturbing. Te ir varas spēles un manipulācijas, nedaudz bohēma, nedaudz eksistenciāli jautājumi. Ko darīt, kad tev it kā ir viss, bet joprojām nespēj beigt dzīties pakaļ laimei? Šī grāmata ir kā skarbā realitāte, kur pasakas tikpat ātri var pārvērsties murgos.

Es nespētu iedomāties lielāku pretstatu Harijam Potera sāgai kā „Burvjus”. Tie ir kā piemēri, kuri viens otru izslēdz. Ja neskaita simts citas atšķirības, man kā viena no galvenajām šķiet galveno varoņu atšķirība pašā būtībā. Harijs vienkārši kūlās cauri skolai un burvju pasaules lietām, cerot katra gada beigās nenomirt, kā arī paļāvās uz draugu palīdzību, kas pārsvarā arī bija izšķirošā lieta, lai viņš uzvarētu un iegūtu nopelnus, kurus visi apbrīno. Kventins savukārt zina, ko grib, kā to sasniegt un arī dara visu, lai to sasniegtu.[Vismaz sākotnēji. Ar dzīves sūtību gan Kventinam švakāk iet, bet tā jau ir cita tēma.] Levs Grosmans drīzāk pietuvojas Džonatana Strouda triloģijai par Bartimaju. Tas ir vēl viens nepelnīti mazpazīstams darbs fantāzijas pasaulē.

Kad aizvēru pēdējo vāku un atguvos no visiem notikumu pavērsieniem un atklājumiem, kas liek ieplestiem acīm un skaļi iesaukties, sāku pārdomāt, kādas ir izredzes to spēt ietvert seriālā. Jā, trailer izskatījās daudzsološi, kad vēl nebiju lasījusi grāmatu vai tikusi tālāk par tās pusi. Materiāls ir diezgan pateicīgs ar savu pārstāstījuma stilu, un arī seriālam ekrāna laiks ir gana ilgs, lai sižets nebūtu nepieklājīgi jāapcērp. Jautājums ir par noskaņas radīšanu un šokējošo lietu parādīšanu. Lasītāja prāts ir vislabākā specefektu ražotne, un katrs var nodoties savam dīvainuma līmenim. Seriālam nepieciešama nedaudz universālāka auditorija, tāpēc baidos, ka lietas var tikt notušētas vai stereotipizētas. Jau galvenā varoņa atveidotājs vairāk izskatās pēc amerikāņu futbola komandas kapteiņa, ne savrupa ģēnija-frīka, kā tika aprakstīts Kventins. Bet gaidīsim un redzēsim, varbūt seriāls būs tāda pati meistarklase un mūs patīkami pārsteigs.

Tagad iestājas mokošākā stadija. Pirmā grāmata ir nosēdusies un apspriesta no visām pusēm, bet tai seko vēl divas. Sagaidīt tulkojumu šobrīd šķiet neiespējami, tādēļ nāksies ķerties pie turpinājumu medīšanas internetā. Tiesa, kad tie būs dabūti un varēs ķerties pie lasīšanas, ļoti iespējams man būs bailes tos sākt, jo, ja padomā kāda bija tikai pirmā grāmata, kas ir kā ievads… kāda tad būs trešā, kas ir kulminācija?? Varbūt labāk nodzīvot dažus mēnešus vairāk ar tām nervu šūnām, kas man ir atlikušas.

Levs Grosmans ar “Burvjiem” ir pacēlis latiņu mūsdienīgajai jauniešu fantāzijas literatūrai. Ar aizrautību gaidu, ko vēl šis prāts spēj radīt. Ēsmu esam norijuši, un tagad gribam vēl.

Advertisements

Reinbova Rouela – Eleonora un Pārks

300x0_eleonoraunparks_978-9934-0-4900-2

Tāpat kā patreiz aktuālajā jauniešu fantāzijas žanrā, arī jauniešu romantikas nišas grāmatas un autori tiek neglābjami salīdzināti savā starpā. Par Reinbovu Rouelu pirmoreiz dzirdēju sakarā ar viņas romānu „Fangirl”, taču tieši „Eleonora un Pārks” pie mums tika iztulkots pirmais. Šo grāmatu bieži nākas redzēt salīdzinātu ar Džona Grīna daiļradēm, kurās arī jūtama dominējoša jauniešu nelaimīgās mīlestības tēma. Jāatzīst, ievads nudien raisīja asociācijas ar Grīna „Meklējot Aļasku” un es ļoti baidījos ieraudzīt Eleonoru kā novazāto “savādākās meitenes” arhetipu. Ak, es nevarēju kļūdīties vēl vairāk.

Ir 1986.gada augusts. Aziātiskās izcelsmes Pārks ir vadījis savas skolas dienas vientulīgi un mierīgi, cenšoties palikt zem skolasbiedru radara. Ne gluži izstumtais, ne gluži populārais, bet kaut kas pa vidu, un puisis ar to ir apmierināts. Tad kādu dienu autobusā iekāpj viņa, Eleonora, un apsēžas Pārkam blakus, izjaucot ierasto lietu kārtību uz visiem laikiem. Meitene ir liela, sarkaniem matiem un ģērbusies pavisam dīvaini. Nenotiek nekāda mīlestība no pirmā skata vai citas pretenciozas lietas. Abi jaunieši no sākuma pat necieš viens otru ne acu galā un klusējot vada kopējos braucienus uz skolu un atpakaļ. Pēc kāda laika gan Pārks ievēro, ka arī Eleonora vēro komiksus, ko viņš lasa, un ar to viss iegriežas pavisam jaunās sliedēs. Komiksi, mūzika, un vienam otra sabiedrība kļūst par patvērumu no pārējās pasaules un dienas labāko daļu. Jo vairāk kopīgas lietas viņi atrod, vai tieši otrādi – draudzīgi strīdas par citām – jo vairāk viņi saprot, ka abiem tikai ar draudzību nepietiks. Diemžēl, Eleonora jau no paša sākuma zina, ka viņu kopējās dienas ir skaitītas, jo viņas mājas situācija un pagātne ir sāpju un pārdzīvojuma pilna. Tomēr Eleonora un Pārks sper soli pāri šai robežai, jo pat ja sekos sekos smaga piezemēšanās, galvenais patreiz ir lidojums.

Pavisam nejauši sāku šo grāmatu lasīt četros no rīta, jo spēji pamodos un vairs nespēju iemigt. Tas izrādījās viens no skaistākajiem un simboliskākajiem brīžiem, ko atcerēšos saistībā ar 2015. gadu. Rouela nudien zina kā atveidot pusaudžu tēlus un to, kas norisinās viņu galvās. Viss romāns ir kā kaut kas dārgs un sargājams, par ko nevēlies runāt ar citiem, kas to nav lasījuši.

Eleonora izrādās fantastiska. Elle ģimenē un nepārliecinātība par savu ķermeni rada kompleksu tēlu, ar ko var asociēties tik daudzas vidusskolnieces. Pārks ir tikpat fantastisks. Ārēji it kā labākā situācijā, taču viņa attiecības ar tēvu ir smagas, jo viņš nav tipiskais mačo puisis. Ja vēl pievieno faktu, ka Pārks ir pa pusei korejietis un attālāko vēstures gadu, kur valdīja citi sabiedrības standarti, mēs iegūstam vēl vienu reālistisku un kompleksu tēlu.

„Turēt Eleonoras roku bija kā turēt tauriņu. Vai sirdspukstu. Tas bija kā turēt kaut ko pilnīgu un ļoti dzīvu”

Nevienā brīdī Eleonora un Pārks neuzvedas kā glorificētie jauniešu pāri. Nekādas sajūsminātas ģībšanas no meitenes puses un perfektā puiša, kas var izlabot visas meitenes nedrošības tikai ar savu mīlu vien. Tās ir sarežģītas attiecības, ar kurām ir jāstrādā, jāpieļauj kļūdas un tad atkal jāmēģina no jauna. Vēstījums notiek no abām pusēm, un tas dod tik daudz – parādot kā mūs redz citi, kā pateiktais var iznākt greizi un nesakrist ar sajūtām, un kā citi pamana mūsu stiprās puses un iemīl dīvainās. Dažreiz skatpunkts starp abiem pusaudžiem vienas sarunas laikā mainās pat vairākas reizes.

„ Ja nu viņam nav taisnība? Ja nu viņš nespēj ar to tikt galā? Ja nu Pārks saprot, ka viss, kas viņam Eleonorā šķiet noslēpumains un intriģējošs, īstenībā ir vienkārši… drūms? ”

Jau sākumā ir zināms, ka jauniešiem neizdosies palikt kopā – ievads to neglābjami pasaka. Cilvēki gan ir nepārspējami ar to, ka vienalga saglabā cerību līdz pēdējam brīdim. Pēdējās piecdesmit lappuses totāli salauž sirdi un dzen izmisumā, bet vienalga, vienalga, cerība mita ar mani līdz pat pēdējiem teikumiem. Nezinu vai tas ir ģeniāli, vai vienkārši ļauni, taču beigas tā arī paliek neviennozīmīgas. Katrs lasītājs pats var interpretēt, kāds turpmākais liktenis sagaidīja Eleonoru un Pārku. Es gan palieku pie saldsērīgās versijas un palasot fanu teorijas, sapratu, kuru no sāpīgajām versijām atbalstu.

Bija dažas vietas un sevišķi noslēgums, kur es raudāju. Esmu tāds lasītāja tips, kas necenšas apkarot asaras, ja tā jūtas. Un šeit jājūt ir daudz. Vairums cilvēku nesaprot, ka lasot grāmatas ne jau tikai tēli un situācijas tiek apraudātas. Teksts rezonē ar lasītāju un uzjundī tās emocijas, kas tur jau mīt. Šajā gadījumā es līdz asarām ienīdu pasaules netaisnību un savu vidusskolas pieredzi, kā arī to cilvēku šķiru, kas tikai bojā dzīvi citiem. Šī ir tāda veida grāmata, kuru negribas ņemt līdzi lasīt sabiedriskajā transportā, jo tas ir kaut kas  pārāk personisks, lai ļautu citiem redzēt savas emocijas.

Kopumā šo var nosaukt par totālu „nezināju, kur iekuļos” gadījumu. Visas Rouelas grāmatas ir manā aktuālākajā lasīšanas sarakstā un cerība šim young adult apakšžanram ir atjaunota. Reinbova Rouela nav jaunais Džons Grīns, viņa izdarīja to, ko Džons Grīns nekad nav spējis. „Meklējot Aļasku”, „Mūsu zvaigžņu vaina”, „Papīra pilsētas” – visas ir labas un sāpīgas jauniešu grāmatas, taču tādas kā mākslīgi sastellētas. Tie atgadījumi ir šķiet distancētāki un tēli – pretenciozāki. „Eleonora un Pārks” ķer dziļi un trāpa pa tiešo ikdienas aspektā. Tādi stāsti ir daudz vairāk un mums visapkārt. Šādas grāmatas pārlasīt ir šausmīgi, jo mierīgais un laimīgais sākums tad sāp vairāk par jau zināmajām sliktajām beigām. Te gan palīdz mans literārais mazohisms, jo es gribu vēl vismaz vienu reizi izdzīvot kopā ar Eleonoru un Pārku.

„Eleonorai bija taisnība – viņa nekad neizskatījās jauki. Viņa izskatījās pēc mākslas darba, un mākslas uzdevums ir nevis izskatīties jauki, bet gan uzjundīt emocijas.”

Maikls Grānts – Bads

300x0_bads_vaks-

Šoreiz Zvaigzne ABC ir bijusi īpaši naska, jo sērijas pirmā grāmata „Prom” nonāca pie lasītājiem šī gada janvārī, bet tās turpinājums „Bads” min uz papēžiem jau pēc deviņiem mēnešiem. Perdidobīču atstājām nosacītā miera stāvoklī, taču zem kupola ieslēgtajiem bērniem jaunas likstas  tālu nav jāmeklē.

Ir pagājuši trīs mēneši kopš pazuda visi cilvēki, kas vecāki par piecpadsmit gadiem. Gandrīz tikpat daudz, kopš kaujas ar Keinu un Barvedi. Sems Templs ir iemantojis paliekošu cieņu un turpina būt pilsētas neoficiālais līderis, taču problēmu kļūst arvien vairāk. Jau krietnu laiku pārtika ir uz izbeigšanās robežas, jo kamēr bērni aizrautīgi un neierobežoti ēda saldumus, gaļa, augļi, dārzeņi un citi svaigie produkti sabojājās. Uz lauksaimniecības zemēm vēl atrodas raža, taču arī tā drīz aizies postā, ja Sems neizdomās, ka piespiest bērnus strādāt. Visi ir palaidušies slinkumā un tikai turpina izšķērdēt citus ierobežotos resursus, kaut arī bada nāve nav aiz kalniem. Pat vismazākie bērni ir sākuši lietot alkoholu un pīpēt zālīti, citi tikai turpina nosist laiku ar videospēlēm un DVD filmām. Alberts, kurš jau iepriekš izrādīja attapību un uzņēmību, darbojoties Makdonaldā un izsniedzot maltītes, piedāvā kādu ideju, taču Semu tā neapmierina. No vienas puses plāns sistematizētu bērnu dzīvi, taču vienlaikus dotu pārāk lielu varu un kontroli paša Alberta rokās.

Kur ir tur rodas – ja nepietika ar pārtikas problēmu, tad kamēr Sems ar Edīlio apsekoja ražas laukus, puišiem sanāca bīstama un traģiska sastapšanās ar jaunu mutantu sugu. Arī Astrīdas veiktās piezīmes liecina, ka dīvainības nemaz nedomā beigties. Biedējošā tendence ir neapšaubāma: esošie dzīvnieku mutanti attīstās, tie bērni, kuriem jau ir spējas, kļūst spēcīgāki, un nāk klāt arī jauni ziņojumi par īpašu spēju rašanos. Tas savukārt netīk normālajiem pilsētniekiem, kuri arvien skaļāk izziņo nepatiku pret dīvaiņiem un drīz var ķerties pie agresijas.

Kamēr Perdidobīča nokaujas ar dažāda līmeņa likstām, Keins ar biedriem cieš vēl lielāku badu Koutsas akadēmijā, kur atgriezās pēc pateicības dienas kaujas. Viņa cilvēki ir nolaidušies līdz pavisam radikāliem līdzekļiem, bet pats Keins cīnās ar dēmoniem savā galvā. Diemžēl, ne parastiem dēmoniem, jo visi, kuri ir saskārušies ar Tumsu tā arī nav pilnībā brīvi no radījuma manipulatīvajiem gājieniem. Tai skaitā dziedniece Lana un mazais Pītijs… Kad Tumsa sagrābj Keinu un sāk rīkoties caur viņu, IBJZ nonāk nākamās krīzes priekšā.

Visu cieņu Grāntam. Šis nu ir autors, kas zina kā darbojas pusaudži un ir spējis radīt patiesi lieliskus tēlus. Kas ir vēl labāk – šie tēli ir pagalam cilvēciski un ar spēju robežām. Jau ar pirmās grāmatas notikumiem pietiktu, lai radītu emocionālās traumas uz mūžu, kur nu vēl pievienojot „Bada” pārbaudījumus. Tas viss ir atstājis nedzēšamas pēdas Semā, un jau grāmatas pusē, puisis ir robežas, lai salūztu. Pilsēta saskaras ar vienu krīzi pēc otras, Keins un Dreiks kaut ko perina, Tumsa snaikstās gar cilvēku prātiem, un tam visam pievienojas nebeidzami darbu saraksti ar bērnu ķildām, tračiem un citiem sīkumiem.

Viņš smagi apsēdās uz gultas malas. – Ak mans Dievs, Astrīd! Tas viss ir manā galvā, visas šīs nejēdzības. Es nevaru no tām atbrīvoties. It kā man galvā būtu ieperinājies kaut kāds nejauks kustonis un es nekad, nemūžam vairs nevarētu tikt no tā vaļā. Tas man liek justies ļoti nelāgi. Tas ir tik pretīgi. Man gribas vemt. Man gribas nomirt. Gribas, lai kāds man iešautu galā un vairs nebūtu par to visu jādomā. [..] Esmu galīgi izjucis.

Gan Sems, gan viņa biedru komanda līdz grāmatas beigām ir lupatās – gan fiziski, gan garīgi. Visam joprojām pastāv sekas, šī grāmatu sērija nav kāda Holivudas filma, kur bērni vienmēr izglābjas, un var izlidināt kādu cauri sienai vai iedot pa galvu ar mietu, nepiedzīvojot postošus rezultātus.

Izvēršot terminu „lieliski tēli”, es nespēju beigt priecāties par to dažādību un stereotipu laušanu. Galvenie cīnītāji gandrīz pusi uz pusi ir gan zēni, gan meitenes, turklāt tādi sarežģīti meiteņu tēli kā Lana, Marija, Astrīda, Deka un Diāna jau sen bija pelnījuši nonākt YA literatūrā. Tāpat darbojošies personāži ir dažādu rasu un seksuālo orientāciju pārstāvji. Varbūt ne tik koncentrēti kā jaunā viļņa grāmatās, bet ņemot vērā 2009.gadu, kad šī grāmata tika izdota un gana spēcīgās lomas, ne tikai darbību fonā, šis ir ļoti labs piemērs.
Jau zināmajiem varoņiem šajā turpinājumā pievienojas vēl daži, kā arī stāstījums tiek veikts no vismaz diviem jauniem skatpunktiem. Tas jau atkal parāda visus notikumus jaunā gaismā un piešķir emocionālo dziļumu rādot, kā tēla pārdzīvojumi izskatās citu acīs.

Ja sērijas pirmā daļa sākās ar laika atskaiti no divsimt deviņdesmit deviņām stundām, šeit tās vairs ir tikai simtu sešas. Varoņu rīcībā ir vien dažas dienas, un traki notikumi nudien sākās jau ar pirmajām lappusēm. Manas piezīmes līdz romāna beigām pārsvarā bija pārvērtušās par izsaukuma zīmēm un ieplestu acu simboliem. Aizverot pēdējo vāku, es vienkārši nespēju apstāties. Lai arī cik ātri tiktu izdoti turpinājumi, tas nespēs apmierināt manu agoniju pēc atbildēm un visa šī ārprāta atrisinājuma. Tā nu pieķēru sevi internetā lejupielādējot atlikušas sērijas grāmatas un visu nakti lasot trešo daļu „Meli”. Varbūt arī tāpēc atsauksme par „Prom” sanāca tik skarba – Perdidobīčas bērnu dzīves kļūs tikai arvien trakākas…

Tātad gaidām turpinājumus, vai lasām tos uzreiz, bet galvenais lasām, lasām, lasām! Pāris dienu laikā šī sērija pilnībā mani pārņēma un es nezinu, kad varēšu to atlaist un atsākt dzīvot savu dzīvi. Maikls Grānts ir radījis vienu no desmitgades spēcīgākajām Young Adult sērijām un es nerimšos, līdz tā nenonāks pie pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

– Jā. Reizēm ir grūti saglabāt ticību.
– Ja pasaulē ir Dievs, es prātoju, vai arī viņš sēž tumsā uz gultas gala un brīnās, kā viņam izdevies visu tā salaist grīstē.

Maikls Grānts – Prom

452042

Par laimi paranormalās romances laiki ir cauri, un grāmatnīcu plauktu fantāzijas nodaļā parādās arvien vairāk action romāni par pārdabiskajiem notikumiem. Maikls Grānts izcili darbojas šajā lauciņā ar savu agrāk iznākušo “BZRK” triloģiju, un nu pie mums sāk tulkot arī citu šī autora sāgu.

„Prom” ir tikai pirmā grāmata sešu sējumu sērijā, bet tas nekavē uzreiz ķerties vērsim pie ragiem un lasītāju momentāli iemest skarbu notikumu vidu. Rit šķietami ierasta diena kādā Kalifornijas pilsētelē, kad vienā acumirklī pieaugušie izzūd. Nekādu dūmu vai gaismas zibšņu, vienkārši puff. Visā pilsētā vairs nav neviena pieaugušā, prom ir visi, kas vecāki par piecpadsmit gadiem. Bērni klīst apkārt, sākumā tas šķiet kā joks, tad iestājas nemiers, līdz noskaņojums draud pārvērsties panikā. Sems Templs kopā ar draugiem ir vieni no vecākajiem palikušajiem – līdz izšķirošajai dzimšanas dienai viņam palikušas tikai pāris nedēļas.

Sems, kas iepriekš kādā negadījumā bija izcēlies ar ātru reakciju un drosmīgu rīcību, drīz sevi atrod līdera pozīcijā ar sev pievērstiem bērnu skatieniem, kas sagaida, lai viņš atrisina šo situāciju un norāda, kas darāms. Pieaugušo pazušana ir tikai pirmā problēma. Pārrauti ir arī jebkādi sakari, telefoni un internets nedarbojas, jo ap pilsētu ir uzradusies mistiska barjera, kas bērnus nošķir no ārpasaules. Šī kupola iekšpusē sāk risināties arvien trakāki notikumi, kad atklājas, ka ar dzīvniekiem notiek mutācijas un arī dažiem no bērniem parādās īpašas spējas. Bērni barjeras iekļauto teritoriju nosauc par Izmešu Bedres Jaunatnes Zonu jeb IBZJ. Izkristalizējas „izdzīvo stiprākais” likums, un agresīvākie huligāni valda pār pilsētu. Kad no attālākās privātskolas ierodas svešu bērnu procesija ar nezināmiem nolūkiem, Sems saprot, ka beidzot ir laiks uzņemties atbildību un cīnīties par taisnību, kā arī visas kopienas izdzīvošanu.

Jau no pašas pirmās lappuses, stāstījums ierauj sevī. Nekāda dižā ievada, notikumi uzreiz sāk gāzties viens pēc otra un šķietami nav iespējams ievilkt elpu, kad jau sākās nākamās nedienas. Tas vēl vairāk ļauj identificēties ar tēliem, kuri arī ir tikai bērni, kas iemesti nežēlīgu notikumu vidū. Galvenais varonis ir Sems, bet notiek skatpunktu maiņa starp vairākiem bērniem, kas padara ainu daudz pilnīgāku un nosedz lielāku teritoriju, līdz visu varoņu ceļi krustojas. Galvenā jauniešu grupa ir ļoti dažāda un tēli nav tikai uzsvērti labi vai ļauni, gudri vai slīmesti. Bieži vien pēc kupola uzrašanās, jaunieši spiesti mainīties un viņu rīcība kontrastē ar savu iepriekšējo „es”.

Visas grāmatas gaitā pie katras nodaļas notiek atskaite līdz kādam vēl nezināmam notikumam. 299 stundas un laika paliek arvien mazāk. Romānam aptuveni pusē sāk rasties aizdomas, uz ko tas viss ved. Tagad grāmatu nolikt nost nepavisam nav iespējams. Starp citu, lai to izlasītu vienā cēlienā, ir nepieciešamas aptuveni astoņas stundas, tāpēc iesaku rezervēt kādu brīvdienu.

Bieži young adult literatūra piemin mocības un traumas, taču „Prom” tam pieiet pavisam citā līmenī. Bieži vien grafiskie apraksti tiešām liek acīm ieplesties un pakrūtē savilkties nelabumam. Jā, bērni tiek ievainoti, bērni mirst – un tas ir fakts. Tā ir jauna pasaule ar citiem likumiem. Mutācijas ir tikai sākums: kaut kur viņu teritorijā mīt ļauna būtne, un arī tai ir savi plāni.

Spriedze un zosāda, neticība un pat riebums. Jo vairāk lietas atklājas, jo mazāka skaidrība. Kādi ir Sema pagātnes noslēpumi? Kas patiesībā radīja kupolu? Vai atomstacija tā centrā ir tikai sakritība? Cik tālu ir gatavi iet cilvēki, bailēs no citādā? Bieži vien tieši cilvēku rīcība ir visšausmīgākā. Neba velti uz grāmatas vāka ir „Zvaigznes trillera” zīme.

„Prom” apspēlē katra bērna sapni par pieaugušo nozušanu un pilnīgu brīvību, kas tikpat ātri pārvēršas murgā. Var rasties asociācijas ar Stīvena Kinga romānu „Zem kupola”, kur tāpat kāda mazpilsēta nonāca pilnībā izolācijā. Līdzības ir velkamas tikai līdz noteiktam brīdim, jo šeit viens elements maina visu. Noslēgtajā teritorijā atrodas tikai bērni. Nav pieaugušo, kas organizētu taktiskāku pieeju situācijai. Bērni neprot vadīt automašīnu, knapi rūpējas par mazuļiem un pārtiek no saldumiem, sabojājāt atlikušo pieejamo pārtiku. Valda haoss un kaušļi, jo nav autoritāšu. Tie daži līderi, kas cenšas uzturēt kārtību un cīnās pret ļaunumu, kas lien ārā no visiem kaktiem, lūst zem emocionālā spiediena un piedzīvotajām fiziskajām traumām. Visi ir tikai bērni, kas nav radīti jaunajai realitātei. Situācija ir pavisam citāda.

Pirmā grāmata ir tikai aizsākums, nabaga varoņiem vēl daudz likstu priekšā. Kad būs izlasīta visa sērija, noteikti vēlreiz atgriezīšos pie šīs daļas, jo jau starp sākumu un beigām atšķirība ir milzīga. Bērnu iepriekšējās dzīves ir tik tālas, un viss ir tā mainījies… „Prom” sāga ierindojas manā TOP plauktā. Ne tik bieži izdodas tikt pie darbiem, kas ir gan ar trillera cienīgu darbību, gan strādā ar tēlu dziļumu, kā arī spēj pievienot dažas romantiskās līnijas nepārspīlējot ar mīlas trijstūriem un neloģisku rīcību otrās pusītes dēļ, kas pārmāc visu sižetu. Šī, tā teikt, ir lasāmviela gan puišiem, gan meitenēm.

Noslēgumā dziesma, kuru kādā brīdī dungo galvenais varonis, ellīgi labi raksturojot notikumus.

„Kaušļi ir bijuši vienmēr, bet bija arī pieaugušie, kas viņus pieskatīja. Tagad? Tagad visus izrīko kaušļi. Cita spēle, brālīt, pavisam cita spēle. Tagad mēs spēlējam pēc kaušļu noteikumiem.”

– Izskatās pēc karadarbības zonas.
– IBJZ ir karadarbības zona.

„Nesapņo par neierobežotu varu, Kein. Tev tās nekad nebūs. Šī pasaule nemitīgi mainās. Dzīvnieki. Cilvēki. Kā lai zina, kas būs pēc tam? Mēs šo pasauli neradām. Mēs esam tikai nabaga muļķīši, kuri to apdzīvo.”

Elizabete Eglīte – Tikšanās laikā

300x0_tiksanaas_laikaa_fin

Patīkami apzināties, ka mēs, blogeri, pa tukšo pirkstus nedeldējam, un mūsu recenzijas tiešām palīdz grāmatām nonākt pie lasītājiem. Latviešu fantāzijas darbu „Tikšanās laikā” grāmatnīcu un bibliotēku plauktos redzēju jau vasarā, bet viens skatiens uz anotāciju lika man to tikpat žigli nolikt atpakaļ plauktā un doties tālāk. Tā teikt, ja tev nav ko teikt neko labu, labāk nesaki neko. Kas mainījās? Augusta beigās uzdūros tīri cerīgai atsauksmei par šo grāmatu. Dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai dotu iespēju stāstam, kura apraksts varbūt nav no tiem veiksmīgākajiem.

Galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Eleonora, kuru satiekam pēdējā vasarā pirms viņa sāk mācības vidusskolā, turklāt pārejot uz jaunu skolu. Meitene pavada laiku kopā ar savām draudzenēm pie vecās Kreicburgas baznīcas sētas, kad pirmoreiz pamana savādo svešinieku. Puisis, aptuveni viņu pašu vecumā, atstāj iespaidu, un, kā vēlāk izrādās, ir nejauši nonācis vienā no Eleonoras fotogrāfijām. Paiet laiks, skolas dzīve un pirmās attiecības paņem savu tiesu meitenes laika, un viņa atkal nesastop puisi līdz kāds notikums vēlreiz neliek krustoties viņu ceļiem. Dažas pastaigu reizes ir pietiekami, lai Eleonora saprastu, ka notiek kaut kas savāds un līdz galam neizskaidrojams – Krustpils baznīca ir kļuvusi par robežšķirtni starp diviem laikiem. Atliek tikai izlemt, vai viņa ir gatava riskēt ar tagadējo dzīvi un doties piedzīvojumos ārpus savas kontroles.

Jāatzīst, ka sākums ir smags. Sarunvaloda šķiet mākslota, desmitās klases puiši savā uzvedībā atgādina Edvardu Kalenu, veidojas mīlas trijstūris ar ierasti sadalītajām lomām un atkal ir izteikts apgalvojums, ka galvenā varone ir tik atšķirīga, īpaša, un ne kā citas meitenes. Kas tad Norā tik citāds? Viņa nodarbojas ar jāšanas treniņiem un amatieru teātri. Grib kārtīgi iepazīt puisi pirms attiecībās sper nākamo soli. Un vēl fotogrāfē. Ja godīgi, vidusskolās tādu meiteņu ir kaudzēm, vajag tikai aizmirst par blondīnes-cacīgās, gotes-dīvaines un brunetes-tu-esi-tik-atšķirīgas literatūras klišeju elles loku.

Grāmatu iesāku lasīt pirms gulētiešanas, un manas piezīmes kļuva arvien piktākas un šķībākā rokrakstā, taču arī pārtraukt  īsti neprasījās. Kad tiek pāri pirmajam etapam, ap 90.lpp darbs beidzot nostājas uz savam kājām, stils izlīdzinās, parādās ieskicējumi uz gaidāmo sižetu, vairāk mistērijas un daži atklājumi, kas liek uz sākuma notikumiem skatīties citādi un pat ar atzinību.

Lasītājam jābūt gatavam, ka stāstījums vietām ir drīzāk pārstāstījuma stilā. Dažbrīd notiek lēkāšana pāri dienām, nedēļām un darbības vietām. Ja nenoķer vienu teikumu, kurā pateikts šis lēciens, var nedaudz apjukt, kad darbība vienā elpas vilcienā norisinās jau citur. Grāmata ir rakstīta trešajā personā un varbūt arī tas pie vainas, ka kādreiz nepamet sajūta, ka īsti nespējam sajust galvenās varones emocijas. Kaut kāda  reakcija notiek tikai tiešā atbildē uz atsevišķiem notikumiem, nav redzami domu gājieni un tēla iniciatīva, kas ļautu tuvāk iepazīt Eleonoru.

Ja grāmatā tikts līdz pusei, pie iepriekšminētajiem trūkumiem ir pierasts un sākās īstā spēle. Laika loki, sižeta pavērsieni, tēlu attīstība. Minējumi, vai tiks mainīta vēsture, vai arī vēsture tiek izdzīvota tieši šajā mirklī un tas viss patiesībā jau ir noticis? Pēdējās 50-70.lpp paceļ darbu pavisam jaunā līmenī. Sākuma mistiskais svešinieks Niks nebūt necieš no YA literatūras sindroma un nesēž vecas pils dārzā drūmās pārdomās par savu dzīvi, mētajoties ar tukšiem, tēlainiem teicieniem lencot naivu meitenīti. Šoreiz arī puisis nezina, ka notiek kas pārdabisks, neapzinās ka ir ceļojis laikā, nevis speciāli uzsit apkakli plīvojošam mētelim un pozē tagadnē. Niks ir viens no reālākajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem visā darbā un, tā teikt, dažbrīd salaiž visu grīstē.  Fināls un abu jauniešu rīcības sekas nav atstājušas manas domas pat tagad, nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas. (Starp citu, vēl viena no reālākajām lietām šajā grāmatā ir nejauša skype ziņas ierakstīšana nepareizajam cilvēkam. Cepuri nost, varu ļoti identificēies ar varoni šajā aspektā.)

Elizabetes Eglītes pirmajam romānam dodu 4 no 5 zvaigznēm, bet, ak mans Pērkontētuk, cik tas ir nenovienozīmīgi! Sākums saņēma daudz acu nobolīšanas un divu zvaigžņu līmeni. Vēlāk iesilstot, nospriedu, ka nu būs trīs zvaigžņu vērtējums. Sākoties noslēguma daļai paspēju tikai ciešāk sagrābt grāmatu un apsvērt četras zvaigznes, kad pēdējā nodaļa lika ieplesties acīm un emociju iespaidā teju ielikt visas piecas zvaigznes. Lūk, tas tik bija kaut kas! Nedaudz nomierinoties, atgriežos pie 4/5, jo tomēr bija lietas, kas nostājas pretstatos un nedaudz pazemina kopvērtējumu. Darbība Latvijas vidē, bet varones draudzeni sauc Elfa, kas turklāt ir gleznotāja? Ja nepietika ar mīlas trijstūri, vienubrīd sāka izskatīties, ka veidojas… četrstūris? Šīs un vēl citas lietas, kaut arī izlīdzsvarotas ar labo, tomēr eksistē.

Domāju, ka autore jau tagad ir spērusi soli uz priekšu un attīstījusi meistarību. Tā tomēr ir jauniete, kurai veiksmīgi izdevās uzrakstīt fantāziju par Latviju, iekļaujot reālas darbības vietas un radot vēlmi tās apmeklēt. Kad lasīju par izstādi Durbes pilī, biju gatava paņemt pauzi un kaut vai tūlīt aiziet līdz turienei – man tās ir tikai 25 minūtes cauri dažiem mežiem. Apmierinājos gan ar izpēti internetā pēc grāmatas pabeigšanas, un rezultāti atkal uzjundīja fanošanas vilni.

tiksanaslaika2

tiksanaslaika

Ar “Tikšanās laikā” beigu izvēli, Elizabete spēlējas ar vienu no labākajiem elementiem rakstīšanā. Vai tas bija pa īstam? Vai tas tiešām ir noticis? To mēs nezinām, bet iespējas ir fantastiskas. Ja šis ir viņas pirmais romāns, tad nākotnē varam sagaidīt patiesu meistarklasi, ja viņa turpinās spodrināt savu talantu un izmantot visu potenciālu. Cerēsim – un dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai dotu iespēju un ticību labam autoram.

.

Laura Dreiže – Zem mākslīgām zvaigznēm

300x0_zem-maksligam-zvaigznem-small
Te nu mēs atkal esam, ekskluzīvi ieskatoties Danse Macabre triloģijas otrajā daļā! „Zem mākslīgām zvaigznēm” būs pieejama sākot ar 7.oktobri, bet jau tagad varu piedāvāt savu vērtējumu, jo, pateicoties Zvaigznei ABC, zem zvaigznēm paviesojos nedēļu ātrāk. Lūk, ko tās man pastāstīja.

„Deja ar nāvi” mūs visus šokēja ar gauži nepieklājīgām cliffhanger beigām, kas lika aizmirst karstās tējas krūzes un varbūt arī kādus vakara plānus. Nu mēnesis ir pagājis un teorētiski ir bijis laika sagatavoties turpmākajiem notikumiem… Nezinu gan, vai kādam tas veiksmīgi izdosies. Es pieķēros pie tā sējuma, kā savas pašas dārgās dzīvības. Milzīgais sižeta zilonis, kas piezemējās pašā pēdējā lappusē, šeit tik graciozi un neredzēti pieceļas kājās, ka arī man vajadzēja paņemt pauzi no lasīšanas un drusku apdomāties maršējot uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Vai tas bija kaut kas, ko es gaidīju? Nē! Vai es būtu to spējusi paredzēt pat ar visiem maitekļu pilnajiem aprakstiem goodreads? Nē! Vai tas ir absolūti fantastiski un drosmīgi, un jaunu ceļu veidojoši? Jā!!

Tātad paliksim pie tā, ka Viktorijas lielā problēma tiek neparastā veidā atrisināta, un tas viņus abus ar Tanielu nostāda vēl bīstamākā situācijā. Vīrietis ir lauzis likumus, lai paglābtu Viktoriju un sekas šim lēmumam min cieši uz papēžiem. Bēgļu statusā un vajāti, viņi meklē atbalstu pie dažām atlikušajām uzticības personām, taču ir spiesti tverties pie pēdējā salmiņa un slēpties Lejaslondonā, vietā, kas uzkrāj visas sabiedrības padibenes un ir neaptverams kontrasts ar vidi, kurā pieraduši atrasties abi augstdzimušie varoņi. Nekas nenorisinās kā paredzēts, un Viktorijai steigšus jāmeklē palīgi arī šajā dievu aizmirstajā nostūrī. Viena lieta noved pie citas, un drīz meitene ir attālinājusies no sava sākotnējā uzdevuma noskaidrot patiesību par tēvu un Augšlondonas likteni, citiem jautājumiem kļūstot par prioritāti.

Stāsts un notikumi acumirklī savažo, taču arī tas ir tiesa, ka tehniskās lietas joprojām lien ārā un rāda zobiņus. Pirmkārt un galvenokārt, man šim darbam tiešām prasījās karte. Augšlondona atrodas uz vairākām platformām? Bet Viktorijas vecās mājas taču bija uz zemes, vai ne? Kādā pozīcijā citam pret citu viss atrodas? Nav ne jausmas, jo pašreiz man galvā valda vizuālais juceklis. Nejūtos orientēties spējīga un gara acīm pārskatīt visu darbības vidi, kas rada tādu kā taustīšanās sajūtu.

Alumīnija un elektrības diskusijas ar mani var nesākt, nezinu, kad to visu sāka lietot un vismaz par to nedomājot varu ietaupīt nervus. Kāda cita lieta gan mani visas grāmatas gaitu urdīja, un vēl joprojām nespēju to izmest no prāta. Izrādās, ka Augšlondona un Lejaslondona ir savienotas ar vītņu kāpnēm. Statiskām, laika zobu izturējušām, vītņu kāpnēm no akmens. Pirmā daļa radīja iespaidu, ka dumpinieki var mēģināt citādā veidā tikt līdz Malai un tad smalkajos rajonos, vai vismaz kāpnes būtu tādas nenopietnākas. Pilāri man galīgi nešķiet ne reāli, ne loģiski, ne vajadzīgi. Tas turklāt pamatīgi sabotē Augšlondonas krišanas sižeta līniju. Vai nu bija vai nebija barometri, bet ar pievienotām kāpnēm augstuma starpību nu nav iespējams nejust. Lieta gan ir tāda, ka man drusku ir arī radusies kāda cita sazvērestības teorija un interpretējums, kuru ceru redzēt piepildāmies fināla sējumā. Tā vienīgā paglābtu mani no sarauktas pieres līdz gada beigām, cenšoties saprast kā viss galvenais konflikts gāja kopā un tika uzskatīts par darboties spējīgu.

Vēl aizdomājos par autores cilvēka maņu sadalījumu, kad tās neattiecas uz gluži cilvēku. Redze+dzirde+runas spējas darbojas, bet oža+tauste+garša nav pieejamas? Izskatījās, ka tas bija pielāgots tikai sižeta vajadzībām, ne sekoja kādiem likumiem.

Tehniskie iebildumi gan atkāpjas, kad lietā tiek likta notikumu un sajūtu smagā artilērija. Sākot jau ar pirmajām lapām, kad zini, ka nekas ļauns nu nevar notikt, sirds krūtīs vienalga auļo un jūt līdzi varoņiem. Viktorija un Taniels reizēm var būt kaitinoši, taču abi saņem smagu emocionālo nastu un godam ar to tiek galā, ir jūtama tēlu attīstība. Autori romānos bieži var nogrēkoties un sakraut varoņiem uz pleciem pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, neļaujiet tiem cilvēcīgi reaģēt uz visu piedzīvoto un laiku pa laikam izlādēties. Laura padarījusi savu darbu godam, un uz visiem notikumiem ir redzama pretreakcija, kas lasītājam palīdz vairāk identificēties ar sastaptajiem tēliem. Neuzskatu, ka mums ar Viktoriju būtu kaut kas kopīgs un lasīšanas laikā varu smagi nopūsties vai nobolīt acis, nepiekrītot viņas lēmumiem, taču šajā sējumā pat es sajutos ar viņu tuvāka.

Dažas epizodes no „Zem mākslīgām zvaigznēm”vēl ilgi spilgti atcerēšos. Stils un sajūtu gleznas pārceļ lasītāju tieši grāmatā. Cepuri nost autores priekšā! Ticu, ka pienāks tāda diena, ka tās vairs nebūs tikai epizodes, bet veselas grāmatas, un tad par Lauru nerunās tikai Latvijas blogeri. Ir redzams, ka viņa uzdrošinās attīstīties un iekļaut tādas lietas, kurām daži izvēlās pārskriet pāri, un ar Danse Macabre ir pacēlusi latiņu augstāk ne tikai sev, bet arī citiem Latvijas fantastiem.

Neļaujiet jūs apmānīt dažbrīd lēnajam notikumu ritējumam! Šī daļa arī beidzas uz sakāpinātas nots un var atstāt ar ieplestām acīm. Nezinu, kura no manām teorijām ir pareiza, un vai vispār kāda no tām tāda ir. Visas figūras nu ir uz spēles laukuma, un atliek tikai vērot to pēdējo sadursmi. Nepalaidiet garām iespēju pabūt pirmajās rindās – “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāk jau nākamnedēļ, 7.oktobrī, un triloģijas noslēdzošā daļa “Debesu lauskas” ierodas vēl pēc mēneša, 7.novembrī.

Linda Nemiera – Kaķa lāsts

300x0_cover

Pašmāju autori turpina regulāri papildināt fantāzijas plauktu, un Linda Nemiera ir viena no līderiem ar nu jau pieciem darbiem. „Kaķa lāsts” iznāca 2012.gadā, bet sakarā ar turpinājuma izdošanu, nolēmu atsvaidzināt zināšanas. Šķiet, ka vēl nekad neesmu pārlasījusi latviešu romānus, tā kā tā ir vēl viena norāde uz darba veiksmīgumu savā lauciņā.

Pēdējā laikā FF darbi saistās tikai pusaudžu protagonistiem, taču šeit galvenā varone ir Leonīda Fēliksa – nesen trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī reklāmas firmas darbiniece. Leo dzīvē viss šķiet ideāls – veiksmīgs un izskatīgs draugs, kurš piedāvā sākt dzīvot kopā, divas uzticamas draudzenes, karjera reklāmas biznesā, caur paziņu iegūts ideāls dzīvoklis Rīgas centrā, kā arī rotaļīgi piedzīvojumi ar iepriekšminētajām draudzenēm pa iepriekšminēto Rīgu. Kad vienā no darba pasākumiem Leo sakož it kā pieradināta lapsa, ar sievieti sākas nenoliedzamas pārmaiņas. Tas ir, Leo to no sākuma tik cītīgi noliedz, ka rada sev tikai vēl vairāk problēmu, sakarā ar jaunās būtības un likumu nezināšanu.

Kā izrādās dažos cilvēkos mīt divdabja gēns, kas tiek aktivizēts ar dzīvnieka kodumu. Turpmāk sakostā persona katru pilnmēnesi transformējas par dzīvnieku, visbiežāk, vilku. Vilkači ir vadošā suga – taču galvenā varone iegūst spēju pārvērsties par… kaķi. Tas viņu nostāda opozīcijā ar pārējo Latvijas baru; citas sugas pārstāvji ir ļoti rets gadījums.
Kad pēc pirmās pārvēršanās kļūst skaidrs, ka draudzenes viņu neizjoko un šķietami par pilnu neņemamā šamane viņu nenes cauri, Leo nokļūst saskarē ar citādu Latviju. Tādu, kurā mīt vilkaču bars, ir sastopamas raganas, kas pēc tādām neizskatās un kur nāras nav tikai folklora.

Pirmajā grāmatas pusē darbība noris diezgan lēni, nav izteikta antagonista vai konflikta. Varone saskaras ar pārmaiņām savā izskatā un ieradumos, un pavada vienu pilnmēness transformāciju kopā ar vilku baru, kur iepazīstas ar šarmanto Hariju. Grāmatas darbība tagad tiek veltīta romantisko piedzīvojumu aprakstiem un neko diži vairāk par mitoloģiju nenoskaidrojam. Pie vainas arī varētu būt Leo, kuru vairāk valdzina dejas Rīgas naktsklubos nevis savu superspēju izpēte… Par laimi, pēdējā trešdaļā tiek uzņemti tempi un viss, kā sacīt jāsaka, iet vaļā uz velna paraušanu. Dažas slepkavības un uzbrukums Leo pašai, izraisa notikumu virkni, kas rezultējās diezgan negaidītā noslēgumā.

Ja latviešiem reti ir kāds fantāzijas darbs, tad vēl retāk ir tāds, kur šī fantāzija norisinās Latvijā pašā. Atzīstu, savienot pārdabiskus notikumus ar mūsu ikdienišķo vidi ir sarežģīts uzdevums – vilkaču sanāksmes ASV vienkārši liekas ticamāk, nekā Rīgā blakus Maximai vai centrāltirgum. Dažbrīd autorei izdevušās kvalitatīvas daļas ar baltkrievu raganu un viņas ģimeni, kā arī zēnu, kuru aizved pie vietējās burenes un tā pasaka, ka nu ir darīšana ar vilkačiem. Iespaidu atstāja arī viens garāmejošs teikums, kur mītisko būtņu sanāksmē redzamas sievietes tautastērpos. Lūk, šādi elementi darbojas mūsu vidē! Diemžēl, kur labais, tur arī ne tik labais un teksts dažbrīd atgriežas pie ārzemju formulas imitācijas, kur sastopam vilkačus uz motocikliem, tie savstarpēji runā dusmās rūcošās balsīs un kaujas tiek pasniegtas kā kaut kas amizants.

Lai arī kādas būtu stila vai sižeta problēmas, nekas mani tā nesadusmoja kā viens tēls. Harijs. A.k.a. Kristians Grejs. Spožais konfektes papīrītis ar tukšumu vidū. Vēl ļaunāk – viņš nesniedz nekādu informāciju un izturas pret Leo kā vien grib, uzskatot sevi par traki apburošu. Griezu zobus uz pilnu atdevi, bet jāatzīst, ka autore beigās ar šo jautājumu tika galā izcili.

Diezgan liela daļa sižeta caurumu attiecās uz iekšējās mitoloģijas būvēšanu. Tās drēbes, kas cilvēkam mugurā ir pārvērtību laikā, tiek „paņemtas līdzi”. Nekādas skraidīšanas apkārt kailiem, kad tiek atgūta cilvēciskā forma. No vienas puses labi, taču neseko nekāds pamatojums vai izskaidrojums, kā tas darbojas. Tēli paši izvairās no paskaidrojuma, tāpat par kādu citu aspektu, kas būtībā nekad vairs netiek pat pieminēts, un šķiet, pati autore to aizmirsusi.

Romāns neapšaubāmi ir no vieglā gala, kurš ātri lasās un ir pilns ar humoru. Daži izteicieni bija tik trāpīgi, ka tiešām smējos balsī. Noteikti ir publika, kas negrib uzreiz mesties ar galvu iekšā hardcore fantasy un šis ir labs risinājums pārejas posmam. Jābūt gan gatavam saskarties ar tikpat pavieglu stilu bez emocionālā dziļuma.

Brīdinu, ka grāmata arī var izsaukt nelielu nostaļģiju, jo pieminētas tādas nu jau pagājušas lietas kā santīmi, blūzes ar žabo, Sapņu fabrika, referendums un Prāta banka. Otrais brīdinājums attiecināms uz ēšanas paradumiem. Brīdī, kad varone izjūt iecienītās ēdienkartes nomaiņu, apraksti ir tik kārdinoši, ka nevilšus par pieķert sevi ar pirkstiem aknu pastētes bundžiņā. Vai guļam 11 stundas, jo arī gulēšanas apraksti ir salda miedziņa rosinoši.

Tā jau saka, ka visvairāk kritizējam tās lietas, ko mīlam. Ar šo romānu man ir sarežģītas attiecības, jo tas ir labs, bet varētu būt vēl labāks. Par laimi, turpinājums tiešām seko! Gan autorei, gan galvenajai varonei vēl daudz lielu lietu priekšā, kuras gaidu ar nepacietību. Šo grāmatu izbaudīju pirms trijiem gadiem, un lai gan tagad vairāk redzu trūkumus, tā joprojām saglabā vietu manos latviešu autoru favorītos.