“Latviešu šausmu stāsti”

cwddkdvwgaiuvfm

Latvieši pēc būtības ir ne tikai dziedātāju, bet ar stāstnieku tauta, un Latvija ir pietiekami mistiska zeme, lai tajā būtu notikušas dažādas neizskaidrojamas lietas. Atliek tikai sanākt kopā kādam bariņam, aizsākt īsto tēmu, un skat – katram būs ko padalīties ar kādu atgadījumu iz dzīves. Bārbala Simsone vienkopus ir savākusi 20 šausmu stāstus. Cik tajos ir patiesības, īsti vairs nezināsim, jo senākie ir tapuši pirmskaru periodā, bet jaunākie ļaujas pavisam nepieradinātam domu gājienam.

Krājums aizsākas ar Augusta Saulieša un Aleksandra Grīna stāstiem. Modernā cilvēka skatījumā tie var šķist lēni un diezgan miermīlīgi. Parādās latviešiem tipiskie veļi un pesteļi, stipri jūtams pagānu pret kristīgajiem nostādījums. Šo pirmo sadaļu drīzāk var lasīt kā klasisko latviešu literatūru, pavērot autentiski aprakstīto vidi un īpaši necenties baidīties.

Nākamie ir Jāņa Ezeriņa, Mirdzas Bendrupes un Vizmas Belševicas sacerētie gabali, kas, manuprāt, atkal īsti neiekļāvās žanrā. Tie vairāk apraksta kādu dīvainu notikumu vai savādu atgadījumu, neraisot lasītājā trauksmainas sajūtas.

Vladimira Kaijaka „Visu rožu roze” beidzot pārņēma mani savā varā un izsauca neomulīgas tirpas. Šis stāsts jau ir ar savu auru un nostāda darbojošo tēlu bezizejas situācijā. Notikumi ir ārpus viņa kontroles un atstās sekas gan vidē, gan varoņa psihē.  Nav brīnums, ka tieši šis stāsts iedvesmojis vāka dizainu.

Mana sajūsmināšanās par Kaijaku gan tikpat ātri mitējās, jo viņa nākamais gabals, „Zirneklis”, bija šausmīgs ne tajā nozīmē, uz kuru cilvēks cer, atverot šausmu stāstu krājumu. Zirneklis un seksīga tauta meita. Turpiniet pēc pašu izvēles. Arī „Vīzija” bija krietni dīvains gabals, kas vairāk riesa neizpratni, nevis šermuļus.

Dagnijas Zigmontes „Gausīgais nazis” aizslīdēja garām acīm un prom no prāta, bet uzmanību no jauna piesaistīja Bereļa duo – „Bērnu impērija” un „Tūristu sezona”. Ne gluži šausmu, bet ar savu asumiņu, tie ir vieni no sējuma labākajiem piemēriem.

Viesturs Reimers ar „Spoguli” beidzot sasniedza to līmeni un emocijas, uz kurām biju cerējusi. Esmu aizlasījusies jau līdz tumšam vakaram, un tirpas pakrūtē un uz skausta pēkšņi ir pavisam īstas… Otrs Reimera darbs salīdzinoši ir pavājš, taču ne sliktākais no visa divdesmitnieka.

Tad kārta manai medusmaizei – Ralfam Kokinam. Šim sējumam izvēlēts „Engures kapsētas zilā zārka stāsts”, kas, manuprāt, lai arī cik nemieru radošs, ir viens no mierīgākajiem viņa stāstiem paša krājumā „Kurzemes vilkaču nostāsti”. Pati būdama no Tukuma un regulāri uzturoties Raudas – Smārdes apkārtnē, varu liecināt, ka šie meži nudien ir ar savu auru. Ne viens viens paziņa zina stāstīt dažāda stipruma zosādu uzdzenošus atgadījumus par piedzīvoto šajā apkaimē. Kokins iepazīstina ar pavisam citādiem vilkačiem. Divarpus metru gari un tērpti paltrakos, tie ir sena un šausminoša tauta, kas gan neko ļaunu nedara, ja pats neesi ko nodarījis.

Sējuma izskaņā, Ieva Melgalve divos spraigos darbos norāda uz ēšanas paradumu asiņainajiem aspektiem, kā arī faktu, ka rakstnieki nudien ir visbīstamākie zvēri. Es gan tos nesauktu par šausmu stāstiem, tāpat kā Andra Zeibota „Kompromisu cilvēku”, kas drīzāk bija kāds dīvains un ēterisks notikums.

Palieku pie apgalvojuma, ka latvieši spēj radīt tiešām labus šausmu stāstus, kaut arī no šī apkopojuma būtu gaidījusi ko vairāk. Jauktajos stāstu krājumos „Purpura karaļa galmā” un „Zilie jūras vērši” atrodas daži spēcīgi piemēri, kā arī Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstos”, kam būtu jāatrodas katra latvieša grāmatplauktā.

Uz mums vairāk iedarbojas pašmāju baiļu faktors. Mežā redzētas lietas, atgadījumi ar spoguļiem bērnībā, aizgājušu dvēseļu jušana… Kam latviešiem zombiji, kreklus plēsoši vilkači un valdzinoši vampīri. Mums ir pieejamas baisu lietu tīrradnes, un tieši tāpēc mums ir vajadzīgi autori, kas raksta par Latvijas baismīgajiem notikumiem. Ar kādu prāta kaktiņu un sirds stūrīti, mēs visi apzināmies, ka tie ir savā ziņā īsti…

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Atslēga”

300x0_atslega_978-9934-0-5401-3

Teju neticami, bet arī Engelsforsas triloģijai pienākušas beigas. „Apļa” latviskais tulkojums bija izziņots jau 2012.gada nogalē, un 2013.gada janvārī beidzot nobaudījām šo zviedru piegājienu jauniešu fantāzijai un raganām. 2014.gads nāca ar otro daļu „Uguns” un Matsa un Sāras viesošanos Rīgā. Un nu, 2016.gada sākumā, iznāca lielais fināls, kuru gaidīju ar nelielām bažām. Engelsforsas triloģijas lielākais trumpis ir jauniešu attiecību un sadzīves tēmu atainošana. Vai pati apokalipse būs tikpat veiksmīga un iederīga? O jā.

„Uguns” bija viltīgs ar savu noslēgumu. Pēc fināla atrisinājuma ģimnāzijas sporta zālē, pašās pēdējās lapās sekoja cliffhanger ar Īdu. „Atslēga” atsākas burtiski tajā pašā momentā un iepazīstina lasītājus ar jaunu vietu – Robežzemi – kas spēlē savu lomu gan pašreizējo Izraudzīto stāstā, gan visu izredzēto raganu vēsturē.

Tikmēr ierastajā laika ritējumā Minu, Anna Kārina, Vanesa un Linneja joprojām cīnās ar “Pozitīvās Engelsforsas” sekām un citām ikdienas likstām. Pamazām zīmes par kā ļauna tuvošanos un gala cīņu tikai pieaug spēkā, līdz Matilda atkal kontaktējas ar meitenēm un nāk klajā ar šokējošām ziņām – apokalipse notiks gada laikā. Iepriekšējā Izraudzītā beidzot arī sniedz plašāku informāciju gan par apokalipsi, gan sargātājiem un dēmoniem. Tagad ir zināma apokalipses tehniskā puse – kas ir jāpaveic, lai to apturētu. Tiesa, paliek jautājums par to, KĀ to izdarīt. Cerībās, ka ar laiku atklāsies arī tas, meitenes paliek pie mazākām cīņām.

Lai arī cīņa nav ar dēmoniem, lietas ir gana nopietnas. Izredzēto savstarpējās attiecības vēl nekad nav bijušas tik saspringtas. Minu joprojām nomoka viņas netipiskais spēju elements, kamēr Anna Kārina sāk atklāt jaunas spējas. Vanesas un Linnejas attiecības sasniedz jaunu punktu, taču visam pa vidu papildus pārbaudījums uzliek tiesas prāva pret Ēriku, kurš “Pozitīvās Engelsforsas” laikos ar saviem draugiem uzbruka Linnejai. Šķiet, ka viss slīd ārā no rokām, un arī Matilda sāk atstāt arvien neuzticamāku iespaidu. Ja ar to nepietiktu, Padome ar savu pārstāvi Aleksandru Ērenšeldu ir nolēmusi paši ķerties pie apokalipses jautājuma risināšanas.

Maigi izsakoties, šī grāmata ir „ķieģelis”. Vairāk kā 700 lapaspušu diezgan sīkā drukā var izskatīties biedējoši, taču tur vienlaikus slēpjas triloģijas panākumu atslēga. Kamēr ierastie pasaules glābšanas stāsti koncentrējas vairāk uz notikumiem un action, šīs grāmatas vienmēr ir bijušas centrētas uz tēliem. Arī „Atslēga” saglabā šo stilu un pirmo trešdaļu vairāk pievēršas tēlu attiecībām un konfliktiem to dzīvēs. Tad, pamazām, nodaļu pa nodaļai klāt tiek likta pati apokalipse. Ainiņa šeit, kāds informācijas gabals tur. Vēl kāda šermuļus izsaucoša aina, kas iezīmē brīdinājumu par kulminācijas tuvumu. Lasītājs pašam nemanot tiek „pārslēgts” no jauniešu sadzīves uz episkiem notikumiem – un tie nemaz neliekas neiederīgi vai neticami.

Manas lielākās bailes līdz ar to izrādījās veltas. Pasaules gala zīmes pienāca un pats pasaules gals arī nebija tālu jāmeklē, taču viss iederējās lieliski un bija aprakstīts meistarīgi. Līdz ar tik garo ievadu pirmajās divās grāmatās, Engelforsas triloģija nonāk starp tiem retajiem darbiem, kas ir nevis par apokalipsi, bet gan par cilvēkiem tajā. Līdz ar to, apokalipses apturēšana kļūst tik daudzas reizes svarīgāka un iespaidīgāka. Likmes ir īstas, mēs esam iesaistīti līdz sirds dziļumiem.

„Atslēga” sastāv no tik daudzām brīnišķīgām lietām. Joprojām ir jūtama outsideru tēma, tai klāt pastiprināti nāk  klāt skarbā patiesība par tiesu sistēmas  trūkumiem un sabiedrības izvēlēšanos ticēt glītākajiem un bagātākajiem. Šeit ir prasmīgi un reāli parādīti LGBTA tēli. Spēcīgi sieviešu un meiteņu tēli, kuras atbalsta vienu otru. Turklāt arvien vairāk tēli uzzina par notiekošo Engelsforsā un rodas iespaidīgas komandas un apvienošanās. Neiet secen arī dažas ikdienišķāku apstākļu nāves, un kā tās ietekmē pusaudžus. Dažas ainas savukārt robežojās ar šausmu žanru un uzdzen tīri reālu zosādu. Visas grāmatas gaitā notiek negaidīti sižeta pavērsieni, līdz pat finālam… un vēl aiz tā. Jāatzīst, ko tādu es nebiju gaidījusi. Tiesa, Nikolauss manās acīs saglabā bezjēdzīgākā pavadoņa titulu.

Fināls bija lielisks un ilgās gaidīšanas vērts. Nedomāju, ka atrisinājumu ir iespējams paredzēt., kur nu vēl saviļņojošās ainas pirms tam un adrenalīnu uzdzenošo  potenciālu pēc tam. Man nudien prasītos vēl vienu grāmatu… vai triloģiju… Negribu laist Engelsforsu vaļā. Tomēr beigu skaistums ir tajā, ka tās pienāk, tāpēc būs vien jāpierod pie domas, ka šis ceļojums ir noslēdzies.

Kad izslēdzam jūtas un aizbildināmies, ka rīkojamies racionāli… Tieši tad mēs pieņemam pašus bīstamākos lēmumus.

– Kad skaties filmu, gribas ticēt, ka tu pats esi galvenais varonis. Ka varētu būt tāds kā viņš, kas visu apšauba, – kas redz patiesību, kad to nesaskata neviens cits… Un tad tu atklāj,ka it nemaz neesi viņš.

Samanta Šenona “Sapņu staigātāja”

300x0_sapnustaigataja_978-9934-0-5218-7

Parasti es fantāzijas un fantastikas jaunumus pamanu jau pirms to izdošanas, taču šim gabalam uzdūros vien tāpēc, ka ar vēl citiem grāmatu blogeriem pārcilājām visus grāmatnīcas plauktus. Paslēpusies aiz diezgan ezoteriska vāka dizaina, mīt vēl viena jauniešu distopija ar diezgan intriģējošu anotāciju. Atsauksmes no lasītājiem ir diezgan pretrunīgas, taču šoreiz noriskēju un uzticējos iekšējai sajūtai, kas bieži pierādījusi, ka grāmatas atrod mani, nevis otrādi.

Peidžai ir deviņpadsmit gadu, un trīs no tiem viņa ir pavadījusi noziedzīga grupējuma sastāvā. Ir 2059.gads, bet Londona jau teju divsimt no tiem ir bijusi Saionas impērijas sastāvā. Saiona tika dibināta, lai cīnītos pret gaišredzības sērgu, kas izsludināta par pretdabisku, bet laika gaitā Saionas impērija ir kļuvusi par reģu medīšanas mašinēriju. Peidžai par nelaimi, viņa ir ne tikai gaišreģe, bet arī viena no to retākā un spēcīgākā paveida. Meitene aizvada savas dienas kā uz naža asmens, sadarbojoties ar pagrīdes gaišreģu organizāciju, kuru viņa jau sākusi uzskatīt par ģimeni.

Citi reģi spēj redzēt auras vai uzbrukt ar poltergeistiem, bet Peidža ir vērtīga ar savu reto prasmi iekļūt cilvēku prātos. Par spīti briesmām, viņa uzturas pašā Saionas sirdī un dodas sava grupējuma uzdevumos, taču kādā dienā gan viņas veiksme izbeidzas, un meitene tiek sagūstīta. Neviens nezina, kas notiek ar Saionas republikas notvertajiem reģiem, izņemot, ka dažkārt tiem izpilda publisku nāvessodu. Tagad atklājas, ka cīņa pret gaišreģiem ir tikai aizsegs daudz lielākai un drūmākai shēmai.

No Saionas kartēm izdzēstā Oksfordas pilsēta nekur nav pazudusi, tikai kļuvusi par centru citiem mērķiem. To jau divus gadsimtus pārvalda cita rase, un refaīti, tāpat kā reģi, ir saistīti ar ētera pasauli. Reģi ir vajadzīgi refaītiem, refaīti var nodrošināt reģu aizsardzību…. bet tikai kalpības veidā. Tā nu Peidžas arests beidzas ar nokļūšanu verdzībā un pie sava Aizbildņa. Meitene gan nav gatava padoties un samierināties ar šausmīgo likteni. Kamēr neviens nezina, ka viņa ir Sapņu staigātāja, cerības vēl nav zudušas.

Pēc tuvākas izpētes, atklājās, ka jau esmu šo grāmatu atzīmējusi lasāmajā sarakstā, taču latviskais nosaukums neradīja asociācijas ar oriģinālo nosaukumu. Droši vien, ja būtu lasījusi angliski un elektroniskajā formātā, tad ap 70.lpp pienāktu brīdis, kad to pašu elektronisko versiju arī aizvērtu. Sākums par pareģiem bija sarežģīts un intriģējošs, taču punkts, kad iepazīstina citu rasi, kurai ir savs slepenais plāns, var nākt kā ne pārāk patīkams pārsteigums, kas tikai liek nobolīt acis. Tieši tādēļ šajā atsauksmē ir daļēji maitekļi, lai varētu saprast, ko no šīs grāmatas var sagaidīt. Zinot galveno noskaņu un tēmas, un esot tam gatavi, lasīšana var kļūt par pavisam citu pieredzi.

„Sapņu staigātāja” noteikti ir tumšs un dažās vietās disturbing darbs. Vēstījums notiek 1.personā, un Peidžai neklājas viegli. Gaišreģi refaītu pakļautībā ir zemāki radījumi, kamēr pārsvarā ar nodevībām pret citiem cilvēkiem neuzkalpojas augstākā rangā. Tas, ka Peidžas aizbildnis izturas pret viņu labāk, nenozīmē, ka apkārtējiem tāpat veicies. Verdzība paliek verdzība, un šeit tā noteikti nav romantizēti tīrā un Holivudas filmu versija.  Vienā brīdī viss ir briesmīgi un bezcerīgi, kas paver pavisam citādāku fantāziju. Visbiežāk jauniešu fantasy ir paredzamas un glītas, un galvenokārt laimīgas. „Sapņu staigātāja” piedāvā skarbu un brutālu pretmetu.

Varu saprast to tumšo un dumpiniecisko ideju, taču, diemžēl, tas ne vienmēr tika iznests un stils pasliktināja iecerēto konceptu. Ja ikdiena bija netīra un bez romantizēšanas… diemžēl pienāca brīdis, kad sākās pati romantika. Kas gan var būt saistošāks par ieķeršanos savā vergturī un pakļāvējā. Nu, man tas nav saistoši. Tas vairāk būs lauciņš Greja faniem.

Tā nu notiek grāmatas vidusspunkts ar vēl lielāku info gūzmu par Saionas iekārtu, dažiem šausmu elementiem, kad parādās vēl citi radījumi, dumpja noskaņām un saprašanu, ka Peidžas aizbildnis taču nav tāds, kā visi citi. (Par laimi, viņam bija tīri labs iemesls un pagātnes notikumu atspaids tādam būt, nevis tikai Peidžas sastapšana) Es joprojām izbaudu action ainas ar pareģu spējām, un tādejādi vismaz saņēmu savu daļu no grāmatas anotācijas solījumiem.

Noslēguma dala atkal nesakrita ar manu gaumi, jo nu autore sāka romantizēt arī prāta pakļaušanu un iekļāva šādas tādas pagātnes traumu ainas, kuras es vēl pieciestu, jo dzīve ir draņķīga, taču tad to pievienoja tagadnes divdomīgajam sižetam, un es biju tikai dusmīga. Viena aina pirms lielā fināla man sagādāja lielu smējienu (tikai tas droši vien bija plānots kā sāpīgs moments, tāpēc neskaitās), bet pats fināls šķita kaut kur izčākstam haosā. Nu varbūt tāpēc, ka atkal biju aizkaitināta par romantisko līniju un pusaugu meitenēm, kas pieņem sliktus prioritāšu lēmumus.

Kopumā, grāmata ir tieši tik pretrunīga, kā es biju gaidījusi. Tai ir savi kvalitātes momenti, bet tad atkal dažas līnijas nošļūk klišeju bedrē. Varbūt lielākais vaininieks ir pāragrā izdošana – autorei grāmatas publicēšanas brīdī bija tikai 22 gadi. Sērijas ideja un patumšais stils ir lieliska iecere, bet dažbrīd nevajadzīgs slengs un jauniešu klišejas to sabotē vēl aizmetnī. Varbūt piecus vai septiņus gadus vēlāk, autore būtu spējusi rast vajadzīgo balansu un toni. Varbūt nē. Atliek tikai vērot, kāds izpildījums būs sērijas nākamajām grāmatām, jo tādas kopumā iecerētas septiņas.

„Sapņu staigātāja” patiks tiem, kas kāro aizliegto romanci (kas dažbrīd var būt teju disturbing) vai meklē ko citādāku fantāzijas žanrā (galvenās varones, kas saka, ka ir citādākas neskaitās). Par spīti visām lietām, fakts paliek fakts, ka šī grāmata ir detalizēti veidota alternatīvā pasaule, ar varoni, kas JAU par sevi spēj parūpēties pirms sākusi revolūciju (ar iekļauto makeover). Pilnai laimei tikai trūktu draudzība starp rasu pārstāvjiem, kas sniegtos dziļāk filozfiskajos aspektos un būtu episkāka par kārtējo klišejisko mīlasstāstu, bet visu uzreiz jau nevar iegūt.