Ērina Hantere „Klanu kaķi, 2. Uguns un ledus”

300x0_klanukaki_978-9934-0-5794-6

Rūsiņš, Ugunsķepa, un tagad jau Ugunssirds. Mājas minča, kurš pameta drošo patvērumu, lai ļautos savvaļas burvībai, stāsts turpinās. Pirmās grūtības, iesaistoties klanu dzīves ritmā, Ugunssirds ir pārvarējis, taču tuvojas ziema un jauni pārbaudījumi.

Ēnu klana barvedis ir sakauts un padzīts, un kopš cīņas ir pagājušas jau dažas dienas. Tiesa, Vēja klans no savas teritorijas tika izspiests jau pirms vairāk kā mēneša. Ugunssirds un Pelēksvēdra, kuri tagad ir pilntiesīgi karotājkaķi, saņem uzdevumu no barvedes Zvaigžņuzilgmes. Viņiem vajadzēs uzmeklēt Vēja klanu un atkal atvest to mājās, pirms konkurējošie Ēnas un Upes klani sāk pārdalīt viņu medību laukus. Kas sākās kā šķietami vienkāršs gājiens, aizsāk lietas, kuras vēl tālāk sarežģīs visu klanu attiecības.

Dzīve savvaļā ir skarba, un visi četri klani ir noteikuši robežas, kurās medīs sev pārtiku. Tiesa, sākotnējie faktori neparedzēja, ka divkājainie varētu pārņemt kādu no šīm teritorijām, vai arī klana uzturamo skaitu. Gan traucētās medības, gan ziemas tuvums visu kaķu starpā rada arvien lielāku spriedzi. Viena kļūme pierobežā var izraisīt karu. Ugunssirds joprojām ir noraizējies par Tīģernaga nodomiem, un pravietiskie sapņi brīdina viņu par biedra nodevību. Tā gan var nākt no negaidītas puses…

„Klanu kaķi” turpina mani priecēt ar vienu no izteiktākās bērnu grāmatu klišejas laušanu. Šeit nav krasi sadalītas labo un ļauno lomas. Izdzīvošana ir daudz sarežģītāka par nozīmēšanu, kurš tad te ir sliktais. Uzzinot, ka kopā ir četri klani, uzreiz gribējās noskaidrot, kuri būs antagonisti. Tā vietā, šeit irparādīts, ka dzīvē notiek visādi, un dažādu iemeslu dēļ, dažādi  klani var apvienoties dažādās kombinācijās. Visas četras grupas ir ar savām un vajadzībām, un tām mainoties, mainās arī alianses un situācija, kurš kuru atbalsta. Pērkona klans ir paspējis sadarboties ar visiem, un viņu pašu vidū ir daži kaķi, kurus varētu uzskatīt par sliktajiem.

Papildus klanu ārējām problēmām, Ugunssirds piedzīvo iekšējo konfliktu, kad no jauna viņā atgriežas domas par piederību klanu kaķiem. Viņam pietrūkst ne jau minča dzīves fiziskās ērtības, bet gan atzinība. Mājās viņš bija mīlēts, bet klana kaķiem viņš joprojām ir pienācējs un atšķirīgais. Ugunssirds pienākumi un atbildība klanā tikai pieaug,tāpēc runcim vajadzēs uzticēties savai lojalitātei pret Pērkona klanu.

Sižets jau atkal pamanījās mani dažviet pārsteigt, kā arī likt arvien spēcīgāk iemīlēt klanu mitoloģiju. Tā mežonīgā skaistuma nots ir sevišķi jūtama viņu kopā būšanas tradīcijās un stāstos par Zvaigžņu klanu debesīs. Lasīšanas gaitā piedzīvojami gan sirsnīgi mirkļi, gan uztraukums par kādu bīstamu epizodi vai skumjas par kaķu dažbrīd nožēlojamo stāvokli.

Man ir vaicāts, vai „Klanu kaķi” ir piemēroti 7 līdz 9 gadus veciem bērniem. Noteikti jā. Šis pavisam noteikti ir veiksmīgs veids  kā savām atvasēm iemācīt gan lasīšanas prieku, gan ļaut gūt neuzbāzīgas dzīves mācības. „Ugunī un ledū” pat darbojas spilgti kaķēnu tēli, tā kā iedvesmojošu varoņu šeit netrūkst.

Grāmatas noslēgums atrisina dažas problēmas, taču arīdzan atstāj vietu nākotnes notikumiem. Sērijas trešā daļa „Noslēpumu mežs” solās būtu gana interesanta gan pēc sava nosaukuma, gan sižeta līnijām, kas atstātas tālākai risināšanai. Ugunssirdi gaida vēl daudzi piedzīvojumi.

 

Džeikobs Grejs “Zvērači. Kraukļu vārdotājs”

aci

Bērnu un jaunatnes literatūra Latvijā turpina piedzīvot savu uzplaukumu ar kārtējo maģiskas un kvalitatīvas sērijas tulkojuma aizsākšanu. Šoreiz tā ir Džeikoba Greja pilsētas fantāzijas triloģija „Zvērači”. Pats autors ir tikpat noslēpumains, cik viņa grāmatas, un tas kopā rada pavisam īpašu auru. Vāka dizains un anotācija mani savaldzināja jau no pirmā acu skatiena, un es pavisam noteikti nebiju vīlusies savās augstajās ekspektācijās.

Blekstouna nav parasta pilsēta. Pirms astoņiem gadiem to piemeklēja noziedzības vilnis, pa ielām klaiņojoši savvaļas dzīvnieku bari un citi savādi notikumi… Lai arī Tumšā vasara ir pagājusi, daudzi to nav aizmirsuši. Kas attiecās uz Krā, viņš par to gan neko daudz nezin. Divpadsmitgadīgais puika kopā ar kraukļiem dzīvo Blekstounas parkā un vada savas naktis klejojot pa jumtiem un sirojot pēc ēdamā. Atmiņas par vecākiem ir miglainas un apmeklē viņu vien sapņa formā, padarot parasto dzīvi tik tālu. Vēl Krā ir kāds noslēpums. Viņš spēj sarunāties ar kraukļiem un saprast viņu atbildes.

Krā vienmēr ir turējies nostāk no nepatikšanām un centies palikt nemanāms, taču Blekstounā atkal sāk risināties dīvaini notikumi. No netālā cietuma izbēg daži noziedznieki. Krā ceļi krustojas ar kaimiņu meiteni Lidiju. Vietējā bibliotekāre piedzīvo uzbrukumu. Tarakāni, zirnekļi un čūskas ložņā ap saviem vadītājiem…

Krā atklāj, ka ir viens no zvēračiem – cilvēkiem, kuri spēj sarunāties ar noteiktas sugas putniem vai zvēriem. Pēkšņi Blekstounā notiekošais iegūst citu jēgu, bet paveras arī lielāki draudi. Krā arvien biežāk sāk vajāt sapņi par Audējvīru, kuram ir kāds briesmīgs mērķis. Puikam būs jāapkopo visa sava drosme un spējas, lai kopā ar vēl citiem ātklātajiem zvēračiem, nepieļautu tā īstenošanos.

„Zvērači” ir tik krāšņa un aizraujoša bērnu grāmata, ka izkāpj no savas mērķauditorijas robežām. Šo iesaku visiem, kas mīl urbāno fantāziju, rudens noskaņas un maģiju. Vecāki lasītāji varbūt saskatīs šādas tādas sižeta pretrunas un loģikas caurumus ikdienas dzīves pusē, taču uz to ir iespējams pievērt acis un ļauties stāsta burvībai.

Es biju ļoti iepriecināta, ka pārmaiņas pēc, šeit ir iesaistīti arī pieaugušie, kuri zina, kas notiek. Daži sižeta pavērsieni nudien atstāj ar pārsteigumā pavērtu muti, jo arī nedaudz baisi uzbrukumi un nāve te nav sveši. Tas viss gan ir pasniegts ļoti piemēroti bērnu auditorijai un nav ne pārsaldināti naivi, ne pārspīlēti ļauni. Fināls varbūt nedaudz pievēršas moralizēšanai, taču kopumā autors ļoti prasmīgi ir spējis savīt reālās dzīves svarīgās tēmas ar oriģināliem maģiskiem piedzīvojumiem un pilsētvidi.

Šī ir tikai pirmā grāmata no triloģijas, tāpēc, kaut arī beidzies, nekas nav beidzies. Sižets noslēdzas bez īpašiem cliffhangers, bet atstāj vietu arī nākotnei un jauniem pārbaudījumiem. „Kraukļu vārdotājs” ir ieskicējis lielisku pasauli, kurā tā vien kārojas atgriezties un izpētīt visus stūrīšus.

Ērina Hantere “Klanu kaķi. Brīvībā”

300x0_klanukaki_978-9934-0-5793-9

Mani nebeidz priecēt, cik daudz pēdējā laikā tiek tulkotas brīnišķīgas piedzīvojumu grāmatas bērniem. „Klana kaķi” aizsāk jaunu sēriju, kura noteikti gūs atzinību vidējā skolas vecuma lasītāju vidū. Protams, vecuma robeža nav obligāta, jo grāmata apspēlē tēmu, par kuru gan jau ir iedomājies katrs pūkaino mīluļu saimnieks – ko kaķi dara, kad tie iziet no mājas un nozūd no mūsu redzesloka?

Rūsiņš bija mājas mincis, pieradis pie regulārām maltītēm un siltas guļvietas, taču kaut kas runčukam nelika mieru, kādas nepiepildītas ilgas ik pa laikam par sevi atgādināja. Tā nu Rūsiņš kādā dienā dodas apskatīt mežu, kas ir aiz viņa mājas robežas, un par kuru ir izteikti brīdinājumi. Tas esot pilns ar bīstamiem savvaļas kaķiem un citām briesmām. Viņš nudien satiek kādu nepieradinātu kaķi, taču tas ir tikai māceklis. Rūsiņa reakcija pret briesmām ir ieinteresējusi arī svarīgākus kaķus, tāpēc viņam tiek izteikts piedāvājums pamest ierasto dzīvi un pievienoties klanam, beidzot piepildot savu potenciālu un dzīvojot patiesi piesātinātu dzīvi, pēc kādas viņš vienmēr ir ilgojies.

Klanu dzīve nav viegla, savvaļas kaķi paaudzēs ir dzimuši un dzīvojuši meža masīvā ārpus cilvēku zonas, taču tas mainās, kad arvien vairāk koku tiek izcirsts vietējā gatera vajadzībām. Nu klanu starpā sākās sīvāka cīņa par teritoriju un tās resursiem. Medījums ir ierobežotā daudzumā un ir izdzīvošanas pamatā. Upes, Vēja, Ēnas un Pērkona klaniem jārisina gan cīņas vienam pret otru, gan konflikti sava klana sastāvā.

Es jau no paša sākuma biju sajūsmā par Rūsiņa skatpunktu; kaķu mīmika un žesti ir aprakstīti ļoti dzīvi un reālistiski. Viņš vēl ir tikai jauns runčuks, tāpēc domas un rīcība labi atbilst mērķauditorijai un kopā ir iespējams veikt pieaugšanas ceļojumu. Protams, medīšana prasa arī nāves pieminēšanu, tāpat kaķu cīņas nav bez upuriem, bet, manuprāt, autori ļoti labi nobalansēja tās atainojumu. Skarbākas tēmas parādās ik pa laikam, taču tās kalpo kā iepazīstināšana ar dzīvi, nevis baidīšana.

Vēl viena patīkama lieta ir grāmatai pievienotā karte, kas ataino klanu teritorijas gan ar kaķu pieņemtajiem apzīmējumiem, gan cilvēku dotajiem nosaukumiem. Romānā darbojas diezgan daudz kaķi, tāpēc arī sākuma saraksts ar to hierarhiju atvieglos lasīšanu, ja ir vēlme ļoti rūpīgi visam sekot līdzi, tomēr par to sevišķi nevajag satraukties, jo visi nozīmīgākie tēli izkristalizējās jau pēc piecām – sešām nodaļām.

Ja no sākuma sižets likās daļēji prognozējams, tad jau drīz sapratu, ka šeit tomēr ik pa brīdim parādās kāds negaidīts un spriedzes pilns pavērsiens. Centrālais konflikts vēl nav par lielo karu starp klaniem, bet drīzāk novirzās uz to iekšējo hierarhiju un nesaskaņām, dažādo personību sadursmi kā arī Rūsiņa ceļu uz savu jauno identitāti. Lielajām lietām vēl par agru, sērijā ir sešas grāmatiņas, un “Klana kaķos” tiek ieskicēti galvenie raksturi un personības, kuriem tiks sekots sērijas laikā.

Ērina Hantere, kā izrādās, ir autoru kolektīva pseidonīms. Zem tā apvienojušies rakstnieki  Kate Cary, Cherith Baldry, Tui T. Sutherland, Gillian Phillips un Inbali Iserles, kā arī redaktore Victoria Holmes. Kopējiem spēkiem “Erin Hunter” ir sarakstījuši nu jau vairākas sērijas par kaķiem cīnītājiem.

Kopumā „Klana kaķi” ir jauka un piedzīvojumu pilna lasāmviela, pilna ar spilgtiem meža dzīves aprakstiem, kas pašiem lasītājiem liks ilgoties pēc brīvdabas pastaigas. Šis darbs būs laba izvēle, kad ir vajadzīga vienkārša, bet interesanta grāmata, kas aizsāktu bērna lasīšanas karjeru.

– Tu jau laikam nekad to nesapratīsi, – Pelēkķepa nopūtās. – Tu neesi dzimis savvaļā. Tur ir liela atšķirība. Ir jāpiedzimst ar karotāju asinīm dzīslās un ar vēju ūsās. Minči, kas nāk pasaulē divkājaino mājās, nekad nespētu just to pašu.

Patriks Ness – Septiņas minūtes pēc pusnakts

300x0_septinasminutespecpusnakts_978-9934-0-5099-2

Dažas grāmatas ir kā meditācija. Jāsagatavo vietiņa uz dīvāna, jāpaņem mīļākais dzēriens un jāļauj stāstu pasaulei aizslaucīt prom realitāti. Šī triju mākslinieku savienība – Patrika Nesa teksts, Šivonas Daudas ideja un Džima Keja ilustrācijas – ir skaistākā lieta, ko pēdējā laikā esmu turējusi rokās. Šis darbs, kas ir definēts kā bērnu grāmata, tomēr derēs ikvienam lasītājam, jo tomēr vairāk vēsta par skatījuma maiņu uz pasauli un zaudējumiem, kuri pieliek vienlīdz sāpīgi jebkurā vecumā.

Trīspadsmitgadīgajam Konoram murgi nav nekas jauns. Vai, pareizāk sakot, viens noteikts murgs, kas atkārtojas. Taču tad viena nakts pienāk ar pavisam citādu pavērsienu; dīvainu sapni, no kura nav iespējams atmosties. Briesmonis atnāk tūlīt pēc pusnakts un sauc Konoru. Lielais īves koks, kas aug netālu no viņa mājas, taču nevarētu būt atdzīvojies… Tā vismaz zēns sev mēģina iestāstīt nākamajā rītā, pēc tam, kad no grīdas ir saslaucījis skujas… Un tas atkārtojas, allaž pēc pusnakts, katru reizi, kad pulkstenis noskaita septiņas minūtes pēc pusnakts.

Briesmonis sāk runāt. Tas kaut ko grib no Konora un apgalvo, ka zēns pats viņu ir saucis. Senais un mežonīgais radījums pavēsta, ka nāks pēc Konora arī turpmākajās naktīs un izstāstīs trīs stāstus. Kad tas būs paveikts, zēnam būs jāizstāsta savs stāsts, kas ir iemesls, kāpēc briesmonis atkal staigā pa šo pasauli. Viņa murgs, viņa patiesība un tas, ko viņš ilgu laiku ir slēpis gan no sevis, gan citiem.

Briesmoņa stāsti ir negaidīti un māca par cilvēku dažādajām sejām, dzīves patieso sarežģītumu, kas šķietami sašūpo pamatus un maina, to, ko mums likās, ka zinām. Tā arī Konors jūt, ka ir mainījies, un ļauj izlauzties savām patiesajām emocijām un sāpēm. Gan par pāridarījumiem skolā, gan par savu slimo māti, gan par vecmāmiņu, kuru nevar ciest. Tad ir pienācis laiks zēnam atklāt pašam savu stāstu.

„Septiņas minūtes pēc pusnakts” uzreiz sagrābj ar savu noskaņu un stilu, kas uztur maģiju līdz pat pēdējai lappusei. Ir tādas grāmatas, kuru stils ir tik tīrs un meistarīgs, ka tās nav sajaucamas ne ar vienu citu. Lasīt tādus meistardarbus ir kā pašam iekāpt aprakstītajos notikumos. Šajā gadījumā pievienotas arī fantastiskas ilustrācijas, kuras pārspēj pat iztēli. Kopā ar saldsērīgo un maģijas piesātināto stāstījuma noti, efekts ir satriecošs.

Patriks Ness ir godam apstrādājis grāmatas ideju un radījis patiesi iespaidīgu darbu. Ārēji grāmata liekas plāna un nudien ir izlasāma vien dažās stundās, taču tās efekts vēl ilgi paliks ar jums. Briesmoņa stāsti vien raisa pārdomas par pasauli un kopā ar romāna atrisinājumu, pakrūtē rada smagu un varbūt nedaudz nostaļģisku noskaņu. Pēc pēdējā vāka aizvēršanas var nākties kādu pusstundu sēdēt ar tālumā vērstu skatienu un padomāt par dzīvi. Tieši šādi darbi no jauna liek iemīlēties fantāzijas žanrā un grāmatās kā tādās.

Jāpiebilst, ka šī ir arī retā reize, kad ar patiesu aizrautību gaidu sev mīļas grāmatas ekranizāciju. Pirmais trailer rada tikpat īpašu smeldzīgu sajūtu un ir licis man atzīmēt kalendārā novembri, kad kinoteātrī nonāks filma „A monster calls”.

„Kā viņi smējās! Tovakar viņiem bija licies, ka viss ir iespējams! Tovakar bija šķitis, ka ar viņiem varētu notikt brīnumainas lietas un viņi pat nebūtu par to pārsteigti.”

 

Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē, – briesmonis noducināja. – Stāsti tevi vajā, tie kož un medī.

 

Tu neraksti savu dzīvesstāstu ar vārdiem,- briesmonis teica, – tu raksti to ar darbiem. Un nav svarīgi, ko tu domā. Svarīgs ir tikai tas, ko tu dari.

Mišela Peivere – Uguns sala

300x0_ugunssala_978-9934-0-5312-2

Šķiet, ka tikai nupat iznāca “Dievi un karotāji”, kad jau seko turpinājums! Hīlasa un Pirras piedzīvojumi ir vēl svaigā atmiņā, tāpēc uzreiz varam mesties iekšā jaunos notikumos. Jāatgādina gan, ka zīmīte 11+ uz vāka nav uzlikta velti, jo šie piedzīvojumi ir skarbāki nekā vairumā bērniem domātajās grāmatās. Tā gan arī ir daļa no sērijas pirmatnīgā skaistuma.

Pagājušajā vasarā Vārnas uzsāka ārpusnieku vajāšanu, un, lai arī karotāji ir nedaudz pierimuši, mērķis nav aizmirsts. Hīlass jau mēnešiem ir ceļā atpakaļ uz mājām, lai turpinātu dzīt pēdas pazudušajai māsai, taču viena kļūme noved pie puikas sagūstīšanas un nosūtīšanas verdzībā uz Talakrejas raktuvēm. Tur neviens vēl nezin, ka viņš ir pareģotais ārpusnieks, kurš nesīs Koronosa dzimtas sagrāvi, taču tas draud mainīties, jo bronzas ieguves sala pieder pašam valdniekam Kreonam. Hīlass teju ar atvieglojumu dodas dziļi zaļā akmens ieguves raktuvēs, jo līdzko kāds viņu atpazīs, viņa liktenis būs izlemts.

Tikmēr Pirra tāpat ir cietusi neveiksmi un ir atkal nogādāta mājās, kur viņas māte virspriesteriene Jasasara nav atkāpusies no domas meitu izprecināt. Pirra savukārt ir apņēmības pilna aizbēgt pirms viņai tiek atņemta griba un brīvība uz visu atlikušo mūžu. Viņas iepriekšējais nozīmētais precinieks un Hīlasa draugs Telamons, arī nespēj rast mieru, kad par viņa dzimtu atklājas arvien jaunas briesmu lietas. Zēns vēl aizvien jūtas vainīgs par Hīlasa nāvi un ir divējādās emocijās par piederību Vārnām. Visu varoņu ceļi no jauna krustojas Talakrejā, kur tiek sastapts vēl kāds paziņa no pagājušās vasaras kā arī lauvu bērns, kas kļūst par tādu pašu palīgu un dievietes sūtītu zīmi, kā Spuru ļaužu delfīns. Drīz vien izrādās, ka visu atkal apvienošanās nav nejauša un cīņa par Koronosa dunci sākas ar jaunu sparu.

Peiveres grāmatas allaž kalpo kā portāls uz pavisam citu ēru un zemi. Radītās ainas un izjūtas ir tik dzīvas, ka paceļot acis no lasāmā, ir pārsteigums redzēt aiz loga mūsdienu pilsētu. Arī šoreiz autore lieliski ataino ne tikai bērnu skatpunktu uz pasauli, bet arī spēj ticami rakstīt no lauvu viedokļa. Šī pirmatnējā dabas un cilvēka kopdarbība, kombinējumā ar maģijas iezīmēm ir sērijas pazīme un veiksmes atslēga. „Dievu un karotāju” grāmatas noteikti var lasīt arī pusaudži un pieaugušie, un tas pat būtu ieteicams.

Kas no pirmā acu uzmetiena varētu likties kā piedzīvojumu stāsts par bērniem un lauvu, un ļaunajiem pieaugušajiem, sevī tomēr ietver lielākas tēmas. Brīvā griba, pienākums pret ģimeni, nodevība,varaskāre, maksa par melnās maģijas izmantošanu, maksa par nodarīto ļaunumu… Šī sērija joprojām tikai uzņem apgriezienus, un nespēju vien beigt sajūsmā dīdīties. Grāmatas vienmēr ir bijušas labākais veids kā jau no mazotnes bērnos ielikt vērtību pamatus un palīdzēt saprast pasauli. „Uguns sala” apvieno izklaidējošu lasāmvielu ar zinību paplašināšanu par savvaļu un neuzbāzīgu ētikas kursu, kuru novērtēs visa ģimene.

Luisa Lorija „Devējs”

Man ir pārliecība, ka bērnu grāmatas var lasīt jebkurā vecumā. Ja grāmata ir lieliska savā žanrā un vecuma grupā, tad tā ir spējīga iekarot sirdis arī ārpus šīm robežām. Ieraugot Luisas Lorijas darbu „Devējs”, nešaubījos, ka tas apstiprinās šo pārliecību.

Neminētā nākotnē pasaule ir mainījusies, tajā nav vardarbības, ciešanu, bada vai baiļu. Izklausās pēc utopijas? Ne tik strauji. Lapu pēc lapas iepazīstot šo jauno sistēmu, rodas aizdomas, ka to drīzāk varētu raksturot kā distopiju. Kopienas dzīvē izplānots ir viss.

Jona drīz kļūs divpadsmit gadus vecs. Tā nebūs parasta dzimšanas diena, nē, tā pat īsti nebūs dzimšanas diena – decembris ir ceremoniju mēnesis, kad vienā gadā dzimušo bērnu grupa pāriet nākamajā statusā. No vārda došanas un jakas, kas aizpogājama priekšpusē līdz divritenim un amata piešķiršanai – katru gadu nāk kas jauns un iekārojams. Decembris, kas atzīmē divpadsmit gadu sasniegšanu, ir pēdējā robeža starp pieaugušajiem un bērniem. Jonam tā tuvošanās šķiet sevišķi satraucoša, jo viņam nav ne mazākas nojausmas, kādu amatu novērotāji viņam varētu piešķirt un kādu viņš vispār vēlētos.

Notiek tas, ko neviens nav paredzējis. Jonu izraugas par nākamo Devēju, jo zēnam piemīt nepieciešamās īpašības šim godpilnajam amatam. Devējs ir cilvēks, kas vienīgais glabā atmiņas par laikiem pirms Tāpatības, laikiem, kad katrs cilvēks izjuta visu dzīves sniegto emociju gammu. Jau pēc pirmās apmācības dienas, Jona ir spiests saprast, ka pasaule, kurā viņš dzīvo, nav tāda kā domāts.

Kopienas dzīvē viss ir kontrolēts un drošs, cilvēki ir pasargāti no nepareizās izvēles it visā. Tā ir drošāk. Ir drošāk, ka speciāla komiteja izvēlas tieši tavām spējām piemērotāko darbu. Ir drošāk, ka komiteja izvēlas, kuri divi pieaugušie kopā vislabāk veidos ģimenes vienību un pēc tam piešķir tiem bērnu, kas ir izturējis gadu ilgus novērojumus pie audzinātājiem, un ir atzīts par kopienai labu esam.

Ja kāds neiekļaujas šajā sistemā, to vienmēr var atbrīvot. Kā atbrīvo vecos ļaudis un jaundzimušos, kuri ir pārāk vārgi… Un ja vēl kāds uzdrošinās ienākt šajā pasaulē kā pārsteigums – dvīnītis! Nē, nē, kopienā visam jānorit pēc likuma pašu iedzīvotāju labklājības dēļ.

Cik absurda ir doma, ka cilvēkam varētu uzticēt izvēlēties tik svarīgu lietu kā dzīves uzdevums – tā Jonam šķiet sākotnēji. Ir grūti atmest vecos ieradumus, kas ieaudzināti katrā kopienas loceklī. Taču ar Devēja amata apguvi nāk jaunas perspektīvas. Vecais vīrs, kurš ir salīcis zem sāpēm, ko rada neskaitāmu paaudžu atmiņas, dara zināmas daudzas lietas, kas atšķiras Jonas pasaulē no tās, ko viņš redz saņemtajās atmiņās. Viena no tām ir krāsa.
„Reiz sensenos laikos – kad notika atmiņās redzētais – it visam bija sava forma un apjoms, tāpat kā tagad. Taču lietām piemita arī tas, ko sauc par krāsu. To bija ļoti daudz, un vienu no krāsām sauca par sarkano. Tagad tu to sāc atšķirt. ”

Autore ir savijusi apbrīnojumu stāstījumu, kas arvien audzē nepatīkamas aizdomas, līdz iemet tieši šo tumšo emociju virpulī. Visur lien ārā meli un izlikšanās, šīs utopiskās pasaules pretdabiskums. Cilvēks ir haoss un mainība. Emociju kontrole apstrīd dabu, tāpat kā nemirstība. Izvēles iespēja mūsu dzīvē ir viena no svarīgākajām. Nav tik nozīmīgi, ko tieši mēs izvēlamies, bet tas, ka to vispār varam.

Tāpat Jona izvēlas neizlikties, ka šāds pasaules modelis ir pareizs, sevišķi, kad tās dēļ viņam svarīga mazuļa dzīvība ir apdraudēta. Zēns kopā ar Devēju izkaļ plānu kā atgriezt atmiņas cilvēku vidū…

„Devējs” ir ļoti viegli lasāma grāmata, kas ierauj sevī strauji un pamatīgi, tāpēc nav gluži piemērota lasīšanai sabiedriskajā transportā – nokavēt pieturu ir pārāk viegli. Un, ticiet man, steigā grūstoties uz durvīm, jūs uz automātiski murminātajiem atvainošanās vārdiem negribēsiet izdzirdēt atbildi „Pieņemu tavu atvainošanos”.

Vienīgā nožēla, ka bērnu fantastikas grāmatas pārāk bieži ir īsas. Tā vien kārojas „Devēju” izvērst visā savā potenciālā un skaistumā, taču nākas apmierināties ar to, ko paredzējusi autore. Un tas ir pietiekami, lai liktu sajusties dzīvam un novērtēt, cik daudz mums patiesībā ir dots un šķiet kā pašsaprotams.

2014.gada augustā iznāks filma, kas balstīta uz šīs grāmatas motīviem. No pagaidām pieejamajām ziņām gan rodas priekšstats, ka ekranizācija būs tikpat sāpīgi atšķirīga kā visiem pēdējā laika fantāzijas darbiem.

Tiem, kam patika “Devējs”, iesaku izlasīt Jonasa Torstena Krīgera „Burvja mantojumu”.

Dzīve zaru labirintā. Tobijs Lolness.

Kārojas zaļuma ikdienas drūmajā pelēkumā? Laiks iziet no ierastās literatūras lauciņa un nobaudīt svaigu kumosu no bērnu fantāzijas plaukta. Tiem, kas vēl nav lasījuši par Tobiju Lolnesu būtu laiks apkaunēties un labot šo kļūdu.

Jāsaka, kad pirmoreiz uzzināju par Tobiju Lolnesu, pati biju nonākusi līdz domai – kā būtu, ja cilvēks būtu tik mazs (vai koki tik lieli), ka mēs varētu pārvietoties pa šiem satriecošajiem zaru labirintiem? Varbūt tāpēc man autora Timoteja Defombela radīto pasauli izdevās uztvert nekavējoties; kā dzirdēju draugi brīdi jutušies dezorientēti.

Tobija stāsts ierauj sevī ar tādu pašu spēku ar kādu mizgrauži uzklūp koksnei. Būdams pusotru milimetru garš un trīspadsmit gadu vecs, puika ir spiests vienatnē ceļot uz tālākajiem Koka apvidiem, jo viņu vajā visa viņa tauta. Kāpēc? To mēs pakāpeniski uzzinām viņa piedzīvojumu un atmiņu gaitā.

Kaut gan grāmatas mērķauditorija ir bērni, šī darba situācija sasaucas ar kāda zināma burvju puisēna – vecāki būs tikpat aizrauti, kā viņu atvases. Daudzas tēmas mazajiem lasītajiem varbūt neliksies tik svarīgas un amizantas kā pieaugušajiem. Īstas lasītāja debesis piedzīvoju jau 57.lpp, kad autors sāka spēlēties ar kosmosa teorijām. „Tobija tēvs aizstāvēja trako pieņēmumu par to, ka Koks aug. Tā bija viena no nepateicīgākajām tēmām, par kuru savā starpā strīdējās visi zinātnieki. Vai Koks mainās? Vai tas ir mūžīgs? Kā tas ir radies? Vai pasaules gals ir iespējams? Un, pats galvenais: vai pastāv dzīvība ārpus Koka?”

Grāmatas valoda ir viegla, un piedzīvojumi seko pārdzīvojumiem elpu aizraujošā tempā. Šis nebūt nav viegls stāsts, tāpat kā Tobija dzīve ir daudz smagāka nekā tādā vecumā jebkurš bērns būtu pelnījis. Viņa vecāki ir apcietināti un notiesāti uz nāvi, puikam tālajā ceļā un apņēmībā viņus glābt, nākas izlemt kam var uzticēties un kam nē, piedzīvot intrigas un nodevības, satikt senus draugus negaidītās vietās un nonākt dzīvības briesmās ne reizi vien.

Lai arī cik bezcerīga būtu situācija, lai arī cik nomocīti mūsu varoņi būtu, stāstā vienmēr vijas sirds skaidrība un cerība, kā arī neuzbāzīgas norādes, ka esam atbildīgi par savu vidi un par to ir jārūpējas. Kopā ar brīnišķīgajām ilustrācijām un humoru, tā ir perfekta lasāmviela visa vecuma grāmatmīļiem.

Pēc pēdējā vāka aizvēršanas vēl ilgi būsiet stāsta varā un nespēsiet sagaidīt nākamo daļu – jo nekas vēl nav beidzies, cīņa par Koku tikai sākas!