Samanta Šenona “Sapņu staigātāja”

300x0_sapnustaigataja_978-9934-0-5218-7

Parasti es fantāzijas un fantastikas jaunumus pamanu jau pirms to izdošanas, taču šim gabalam uzdūros vien tāpēc, ka ar vēl citiem grāmatu blogeriem pārcilājām visus grāmatnīcas plauktus. Paslēpusies aiz diezgan ezoteriska vāka dizaina, mīt vēl viena jauniešu distopija ar diezgan intriģējošu anotāciju. Atsauksmes no lasītājiem ir diezgan pretrunīgas, taču šoreiz noriskēju un uzticējos iekšējai sajūtai, kas bieži pierādījusi, ka grāmatas atrod mani, nevis otrādi.

Peidžai ir deviņpadsmit gadu, un trīs no tiem viņa ir pavadījusi noziedzīga grupējuma sastāvā. Ir 2059.gads, bet Londona jau teju divsimt no tiem ir bijusi Saionas impērijas sastāvā. Saiona tika dibināta, lai cīnītos pret gaišredzības sērgu, kas izsludināta par pretdabisku, bet laika gaitā Saionas impērija ir kļuvusi par reģu medīšanas mašinēriju. Peidžai par nelaimi, viņa ir ne tikai gaišreģe, bet arī viena no to retākā un spēcīgākā paveida. Meitene aizvada savas dienas kā uz naža asmens, sadarbojoties ar pagrīdes gaišreģu organizāciju, kuru viņa jau sākusi uzskatīt par ģimeni.

Citi reģi spēj redzēt auras vai uzbrukt ar poltergeistiem, bet Peidža ir vērtīga ar savu reto prasmi iekļūt cilvēku prātos. Par spīti briesmām, viņa uzturas pašā Saionas sirdī un dodas sava grupējuma uzdevumos, taču kādā dienā gan viņas veiksme izbeidzas, un meitene tiek sagūstīta. Neviens nezina, kas notiek ar Saionas republikas notvertajiem reģiem, izņemot, ka dažkārt tiem izpilda publisku nāvessodu. Tagad atklājas, ka cīņa pret gaišreģiem ir tikai aizsegs daudz lielākai un drūmākai shēmai.

No Saionas kartēm izdzēstā Oksfordas pilsēta nekur nav pazudusi, tikai kļuvusi par centru citiem mērķiem. To jau divus gadsimtus pārvalda cita rase, un refaīti, tāpat kā reģi, ir saistīti ar ētera pasauli. Reģi ir vajadzīgi refaītiem, refaīti var nodrošināt reģu aizsardzību…. bet tikai kalpības veidā. Tā nu Peidžas arests beidzas ar nokļūšanu verdzībā un pie sava Aizbildņa. Meitene gan nav gatava padoties un samierināties ar šausmīgo likteni. Kamēr neviens nezina, ka viņa ir Sapņu staigātāja, cerības vēl nav zudušas.

Pēc tuvākas izpētes, atklājās, ka jau esmu šo grāmatu atzīmējusi lasāmajā sarakstā, taču latviskais nosaukums neradīja asociācijas ar oriģinālo nosaukumu. Droši vien, ja būtu lasījusi angliski un elektroniskajā formātā, tad ap 70.lpp pienāktu brīdis, kad to pašu elektronisko versiju arī aizvērtu. Sākums par pareģiem bija sarežģīts un intriģējošs, taču punkts, kad iepazīstina citu rasi, kurai ir savs slepenais plāns, var nākt kā ne pārāk patīkams pārsteigums, kas tikai liek nobolīt acis. Tieši tādēļ šajā atsauksmē ir daļēji maitekļi, lai varētu saprast, ko no šīs grāmatas var sagaidīt. Zinot galveno noskaņu un tēmas, un esot tam gatavi, lasīšana var kļūt par pavisam citu pieredzi.

„Sapņu staigātāja” noteikti ir tumšs un dažās vietās disturbing darbs. Vēstījums notiek 1.personā, un Peidžai neklājas viegli. Gaišreģi refaītu pakļautībā ir zemāki radījumi, kamēr pārsvarā ar nodevībām pret citiem cilvēkiem neuzkalpojas augstākā rangā. Tas, ka Peidžas aizbildnis izturas pret viņu labāk, nenozīmē, ka apkārtējiem tāpat veicies. Verdzība paliek verdzība, un šeit tā noteikti nav romantizēti tīrā un Holivudas filmu versija.  Vienā brīdī viss ir briesmīgi un bezcerīgi, kas paver pavisam citādāku fantāziju. Visbiežāk jauniešu fantasy ir paredzamas un glītas, un galvenokārt laimīgas. „Sapņu staigātāja” piedāvā skarbu un brutālu pretmetu.

Varu saprast to tumšo un dumpiniecisko ideju, taču, diemžēl, tas ne vienmēr tika iznests un stils pasliktināja iecerēto konceptu. Ja ikdiena bija netīra un bez romantizēšanas… diemžēl pienāca brīdis, kad sākās pati romantika. Kas gan var būt saistošāks par ieķeršanos savā vergturī un pakļāvējā. Nu, man tas nav saistoši. Tas vairāk būs lauciņš Greja faniem.

Tā nu notiek grāmatas vidusspunkts ar vēl lielāku info gūzmu par Saionas iekārtu, dažiem šausmu elementiem, kad parādās vēl citi radījumi, dumpja noskaņām un saprašanu, ka Peidžas aizbildnis taču nav tāds, kā visi citi. (Par laimi, viņam bija tīri labs iemesls un pagātnes notikumu atspaids tādam būt, nevis tikai Peidžas sastapšana) Es joprojām izbaudu action ainas ar pareģu spējām, un tādejādi vismaz saņēmu savu daļu no grāmatas anotācijas solījumiem.

Noslēguma dala atkal nesakrita ar manu gaumi, jo nu autore sāka romantizēt arī prāta pakļaušanu un iekļāva šādas tādas pagātnes traumu ainas, kuras es vēl pieciestu, jo dzīve ir draņķīga, taču tad to pievienoja tagadnes divdomīgajam sižetam, un es biju tikai dusmīga. Viena aina pirms lielā fināla man sagādāja lielu smējienu (tikai tas droši vien bija plānots kā sāpīgs moments, tāpēc neskaitās), bet pats fināls šķita kaut kur izčākstam haosā. Nu varbūt tāpēc, ka atkal biju aizkaitināta par romantisko līniju un pusaugu meitenēm, kas pieņem sliktus prioritāšu lēmumus.

Kopumā, grāmata ir tieši tik pretrunīga, kā es biju gaidījusi. Tai ir savi kvalitātes momenti, bet tad atkal dažas līnijas nošļūk klišeju bedrē. Varbūt lielākais vaininieks ir pāragrā izdošana – autorei grāmatas publicēšanas brīdī bija tikai 22 gadi. Sērijas ideja un patumšais stils ir lieliska iecere, bet dažbrīd nevajadzīgs slengs un jauniešu klišejas to sabotē vēl aizmetnī. Varbūt piecus vai septiņus gadus vēlāk, autore būtu spējusi rast vajadzīgo balansu un toni. Varbūt nē. Atliek tikai vērot, kāds izpildījums būs sērijas nākamajām grāmatām, jo tādas kopumā iecerētas septiņas.

„Sapņu staigātāja” patiks tiem, kas kāro aizliegto romanci (kas dažbrīd var būt teju disturbing) vai meklē ko citādāku fantāzijas žanrā (galvenās varones, kas saka, ka ir citādākas neskaitās). Par spīti visām lietām, fakts paliek fakts, ka šī grāmata ir detalizēti veidota alternatīvā pasaule, ar varoni, kas JAU par sevi spēj parūpēties pirms sākusi revolūciju (ar iekļauto makeover). Pilnai laimei tikai trūktu draudzība starp rasu pārstāvjiem, kas sniegtos dziļāk filozfiskajos aspektos un būtu episkāka par kārtējo klišejisko mīlasstāstu, bet visu uzreiz jau nevar iegūt.

Advertisements

Hjū Hovijs – Putekļi

putekli

Vilna. Maiņa. Putekļi. Visam pienāk gals, arī Hjū Hovija fantastiskajai triloģijai. Kas sākās kā ierastā distopija, nu ir nonākusi līdz spēcīgam finālam, kurš vēl ilgi paliks lasītāju prātos.

„Maiņa” pamanījās izspēlēt teju visus laika līnijas notikumus no to izraisītāju viedokļa, radot pavisam jaunu konfliktsituāciju. Mēs jūtam līdzi Donaldam un Šarlotei, taču arī Džuljeta ar saviem ļaudīm ir iekarojuši mūsu sirdis. Nu šīs abas puses nonākušas līdz sadursmei un pēdējai cīņai par nākotni.

Džuljeta ir atgriezusies savā elevatorā 18 un kļuvusi par tā mēru. Lūkass ir pie vadības IT daļā, un abi kopā mēģina uzturēt savas mājas pie dzīvības. Sarunas ar elevatoru 1 paliek tikpat aizplīvurotas, bet Džuljetai ir skaidrs, ka šie ļaudis, kuri spēlē dievus, ir jāaptur. Viņa gan sāk ar vēl steidzamāku jautājumu un uzsāk urbšanos elevatora 17 virzienā, lai tiktu pie tur atstātajiem Džimija ar bērniem. Tas raisa kārtējo neapmierinātības vilni viņas vadāmo cilvēku vidū, jo joprojām ir grūti noticēt, ka ir vēl arī citas „pasaules” ar citiem cilvēkiem.

Tikmēr elevatorā 1 Donalds kopā ar Šarloti strādā paši pie savas pretošanās vadībai. Tūrmans arvien vairāk sāk atgādināt jukušo, kad atklājas jaunas viņa trakā plāna daļas. Elevatoru izveidošana bija tikai sākums, bet tiem ir paredzētas arī beigas. Donalds pūlas izpētīt gan ārpasauli, gan Tūrmana nodomus, vienlaikus cenšoties palīdzēt elevatoriem, cik vien iespējams. Elevatora 18 mērs Džuljeta, gan ir kaismīga un apņēmīga,  to krietni sarežģījot…

Drīz vien sākas notikumu gūzma, kura būs vien jālasa pašiem, jo es pa dzīvi soļoju ar striktu no-spoilers nostāju. Bet varat būt droši, ka viss norisinās traki intensīvi un lielos apmēros. Lai arī action daļas ir lieliskas, es joprojām vairāk fanoju par dalīto skatpunktu. Džuljetas atklājumi par sazvērestības lielumu pret Donalda un Šarlotes pakāpenisko pieķeršanos elevatoru iemītniekiem… Kontrasts starp elevatoru jaunajām paaudzēm, kuras domā, ka pasaule ir mirusi tūkstošiem gadu, un ļaudīm, kas tajā patiešām dzīvoja un vēl joprojām mitinās elevatora 1, atceroties kā varēja vakariņot restorānā Laikā Pirms, ir diezgan satriecošs. Pieskaitot augšminētajām lietām arī sižeta lielo noslēgumu par Tūrmana beigu plānu, kas ir vēl šausminošāks par pašu elevatoru izveidi… Jā, ar šo grāmatu jāapietas uzmanīgi, jo var gadīties attapties daudzas stundas vēlāk ar piedegušiem kartupeļiem katliņā, kuriem oriģināli bija jāvārās, nevis jācepas.

Noslēdzošajā triloģijas daļā tiek smuki savilkti kopā visi gali un jautājumi, kas varbūt bija radušies no fizikas vai teorijas viedokļa. Tikpat smuki tiek turpināta spēle ar lielām likmēm un tēlu nāvi. Tas pievieno vajadzīgo reālisma devu, jo bez upuriem šādās cīņās vienkārši nav iespējams iztikt. Atrisinājums man noteikti patika un nebiju vīlusies. Kādreiz hype par triloģiju ir liels, bet beigas izčākst, taču šis noteikti nav tas gadījums. Viss ir gan reāli, gan laimīgi, gan bēdīgi, gan ar cerībām uz labāku nākotni…

Autors noteikti ir, pirmkārt, radījis perfektus romānus, kas filozofē par cilvēci un mūsu dzīvēm uz šīs planētas. Ja tam vēl pievieno kvalitatīvu zinātnisko fantastiku, meistarīgi veidotus tēlus un spraigu sižetu… Nav brīnums, ka Elevatora sāgu ir plaši iecienījušas dažādas auditorijas. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kas jāgrābj ciet pie pirmās izdevības un jāierāda izlases vieta grāmatplauktā.

– Es runāju nopietni. Vai tev šķiet, ka mūsu dvēseles uzlidos mākoņos un atradīs kādu labāku pasauli?
– Nē. Es domāju, ka mēs vienkārši beigsim pastāvēt. Tas, ka manis kādu dienu nebūs, mani neuztrauc. Es neuztraucos par to, ka manis nebija pirms simts gadiem. Domāju, ka nāve lielā mērā ir kaut kas līdzīgs. Pēc simts gadiem mana dzīve būs tieši tāda pati, kāda tā bija pirms simts gadiem. Bet es tev pateikšu, kas ir mūžīgs.
– Kas ir mūžīgs?
– Mūsu lēmumi.
– Piedod – „mūsu lēmumi”? ”
– Jā. Mūsu rīcība, vai saproti? Tā pastāv mūžīgi. Lai ko mēs darītu, tas vienmēr būs tas, ko mēs izdarījām. To nevar atsaukt.

 

„Cilvēces muļķība – muļķība, kas slēpās sasodītajos elevatoros, ko viņš bija palīdzējis uzcelt, – šis pieņēmums, ka lietas ir jāglābj. Tām vajadzēja likt mieru – gan cilvēcei, gan planētai. Cilvēcei bija tiesības izmirt. Dzīvība tā dara, tā izmirst. Tā dod vietu nākamajam sarakstā. Bet atsevišķi cilvēki allaž bija stājušies pretī dabiskajai kārtībai. Viņiem bija nelegāli klonēti bērni, viņu nanoprocedūras, rezerves daļas un kriopodi. Atsevišķiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas šo visu sarīkoja.”

 

„Donalds noklepojās un iedomājās par senatnes varoņu sāgām, par vīriešiem un sievietēm, kas cīnījās par taisnību, par mūždien laimīgajām beigām, uzvarām pat neiespējamos apstākļos, mūžīgajiem māņiem.Varoņi neuzvarēja. Par varoņiem kļuva tie, kuri PAMANĪJĀS uzvarēt. Vēsture saglabāja viņu stāstu – mirušie neizdvesa ne vārda. Tas viss bija blēņas.”
„Doma kaut ko glābt bija muļķīga, it sevišķi jau dzīvību. Neviena dzīvība visā cilvēces vēsturē nekad nav pa īstam izglābta. Tās tikai paildzinātas. Gals pienāk visam.”

 

„Tur jau tā bēda ar patiesību. Gan meļi, gan godīgi ļaudis saka, ka tā ir viņu pusē.”

 

„Lūk, kā tas darbojas. Tu dzīvo. Tu centies, cik spēj. Tu dod ceļu citiem. Ļauj izvēlēties tiem, kuri nāk pēc tevis. Ļauj, viņiem izlemt, dzīvot savas dzīves pēc pašu ieskatiem. Tāds ir pareizais ceļš.”

Būt Citādam

Apgāda Zvaigzne ABC fantastikas zvaigznājā ir iznācis vēl viens romāns jauniešiem – Veronikas Rotas „Citādie”. Izmantoju iespēju to izlasīt e-grāmatas formātā jau agrāk un noteikti neesmu vīlusies.

Antiutopiskā stāsta darbība notiek nākotnes Čikāgā. Cilvēki ir sadalījusies piecās kopienās – Nesavtīgajos, Taisnprāšos, Mācītajos, Sirsnīgajos un Drošsiržos, tādā veidā nodrošinot mieru un saskaņu. Katrai kopienai ir savi pienākumi un vieta sabiedrības iekārtā. Kad sasniegts sešpadsmit gadu vecums, pusaudžiem jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties uz visu atlikušo mūžu. Vai palikt pie ģimenes, vai tomēr sekot sirds aicinājumam?

Romāna galvenā varone ir Beatrise no Nesavtīgajiem. Šī kopiena ir pašaizliedzības pārstāvji, kas palīdzēšanu citiem nostādījuši augstāk par savām vēlmēm. Viņi valkā pelēkas drānas un ir teju neievērojami. Beatrise tomēr nejūtas kā savā vietā, un kad pārbaudes rezultāti nosaka viņas iespējamo piederību pie veselām trijām kopienām, meitene izdara smagu izvēli par labu Drošsiržiem. Drošsirži ir pilnīgs pretmets Nesavtīgajiem – skaļi, nekaunīgi pārgalvji, kas pārvietojas lecot iekšā braucošā vilcienā.

Kaut arī Beatrise pievienojas Drošsiržiem, viņa nav tikai šīs kopienas jauniesauktā. Tos, kuriem piederība uzrādās vairākās kopienās, sauc par Citādajiem. Kā izrādās vēlāk, šim statusam ir gan savas priekšrocības, gan apdraudējumi.

Stāsts galvenokārt koncentrējas uz Beatrises pārmaiņām jaunajā vidē. Drošsiržu jauniņajiem jāiztur gan fiziski, gan emocionāli un garīgi pārbaudījumi, lai kļūtu par pilntiesīgiem biedriem. Mērķis ir iemācīties savaldīt bailes un no tām atbrīvoties, nevis kļūt bezbailīgiem, jo tas nav iespējams. Jauniešu starpā ir konkurence, jo tikai labākie desmit tiks pieņemti. Tas noved pie savstarpējas izrēķināšanās un terora.

Un kas gan būtu jauniešu romāns bez mīlestības līnijas sižetā – Beatrise nokļūst sarežģītu attiecību mudžeklī ar vienu no instruktoriem – Kvartu. Lai gan tas bija daļēji paredzams, šoreiz ir interesanti pavērot pirmo mīlestību no nedaudz citāda aspekta: Beatrise ir uzaugusi kopienā, kur jebkāda veida intimitāte ir noplicināta līdz minimumam, un viņai nākas pierast pat pie parasta rokasspiediena.

Tuvojoties beigām, romāns atklāj savu patieso dabu. Šis nav tikai izklaidējošs darbs, kas spēlē uz katra vidējā indivīda vēlmi kļūt bravūrīgam, valkāt izaicinošas drēbes, iegūt pāris tetovējumus un darīt ekstrēmas lietas. Ja agrāk kopienas bija veiksmīgs risinājums vardarbībai un nesaskaņām, tā tas vairs ilgi nevar turpināties. Visu grupu ideoloģija ar laiku ir kļuvusi sagrozīta, vadoņi – varaskāri, un starp Mācītajiem un Nesavtīgajiem pieaug arvien lielāka politiskā spriedze. Mācītie izstrādā ļoti veiksmīgu plānu, kas iekļauj arī Drošsiržus…

Beigu notikumi kaut cik izpurināja lapās sakrājušos saldumu, kas vienubrīd jau sāka palikt par daudz. To vēl spēju saprast un laist gar ausīm, kā nekā runa ir par pirmo mīlestību utt., utjp. Kas mani tiešām samulsināja un nedaudz uzsita pa nervu – uzstādījums, ka būt par Citādo ir bīstami un savu piederību viņiem nekādā gadījumā nedrīkst atklāt citiem. Pienāk brīdis, kad galvenā varone rīkojas izcili muļķīgi, sevi nododot… taču tas nenoved pie gaidītajām sekām. Ceru, ka nākamājām daļām pietiks godaprāta to paskaidrot.

Noslēguma nodaļas labā ziņā atgādināja Bada Spēļu vēstījumu – nāve ir reāla un var notikt ar ikvienu, pat mums tuvajiem un pazīstamajiem. Prātā noteikti paliks arī dažas spēcīgas atziņas, piemēram – „Cilvēka prāts spēj attaisnot jebkādu ļaunumu, un tāpēc ir svarīgi uz to nepaļauties” un „Neviens nav ideāls – tā pasaulē nav iekārtots. Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.”
Grāmata beidzas ne gluži ar „cliffhanger”, taču pietiekami spēcīgām pārmaiņām, lai liktu dīdoties gaidīt nākamo daļu.

Šī triloģija ir pavisam jauna, tāpat kā tās autore. Veronika Rota ir tikai 24 gadus veca, un „Citādie” ir viņas debija literatūrā. Pirmā daļa iznāca 2011.gada aprīlī, otrā – 2012.gada maijā, un noslēdzošā 2013.gada oktobrī. Un tas nav nebūt nav viss – „Citādie” ir apstiprināti filmas adaptācijai, kas iznāks jau 2014.gada martā. Pēdējo gadu fantastikas vilnis ir panācis savu, un ja grāmatai ir panākumi, tā pavisam iespējams nonāks arī uz lielajiem ekrāniem.

Neapšaubāmi, Veronika sevi ir pieteikusi lieliski, tādēļ lecam iekšā vilcienā, kamēr tas ir nedaudz samazinājis gaitu, jo turpmāk tas tikai uzņems ātrumu!

Luisa Lorija „Devējs”

Man ir pārliecība, ka bērnu grāmatas var lasīt jebkurā vecumā. Ja grāmata ir lieliska savā žanrā un vecuma grupā, tad tā ir spējīga iekarot sirdis arī ārpus šīm robežām. Ieraugot Luisas Lorijas darbu „Devējs”, nešaubījos, ka tas apstiprinās šo pārliecību.

Neminētā nākotnē pasaule ir mainījusies, tajā nav vardarbības, ciešanu, bada vai baiļu. Izklausās pēc utopijas? Ne tik strauji. Lapu pēc lapas iepazīstot šo jauno sistēmu, rodas aizdomas, ka to drīzāk varētu raksturot kā distopiju. Kopienas dzīvē izplānots ir viss.

Jona drīz kļūs divpadsmit gadus vecs. Tā nebūs parasta dzimšanas diena, nē, tā pat īsti nebūs dzimšanas diena – decembris ir ceremoniju mēnesis, kad vienā gadā dzimušo bērnu grupa pāriet nākamajā statusā. No vārda došanas un jakas, kas aizpogājama priekšpusē līdz divritenim un amata piešķiršanai – katru gadu nāk kas jauns un iekārojams. Decembris, kas atzīmē divpadsmit gadu sasniegšanu, ir pēdējā robeža starp pieaugušajiem un bērniem. Jonam tā tuvošanās šķiet sevišķi satraucoša, jo viņam nav ne mazākas nojausmas, kādu amatu novērotāji viņam varētu piešķirt un kādu viņš vispār vēlētos.

Notiek tas, ko neviens nav paredzējis. Jonu izraugas par nākamo Devēju, jo zēnam piemīt nepieciešamās īpašības šim godpilnajam amatam. Devējs ir cilvēks, kas vienīgais glabā atmiņas par laikiem pirms Tāpatības, laikiem, kad katrs cilvēks izjuta visu dzīves sniegto emociju gammu. Jau pēc pirmās apmācības dienas, Jona ir spiests saprast, ka pasaule, kurā viņš dzīvo, nav tāda kā domāts.

Kopienas dzīvē viss ir kontrolēts un drošs, cilvēki ir pasargāti no nepareizās izvēles it visā. Tā ir drošāk. Ir drošāk, ka speciāla komiteja izvēlas tieši tavām spējām piemērotāko darbu. Ir drošāk, ka komiteja izvēlas, kuri divi pieaugušie kopā vislabāk veidos ģimenes vienību un pēc tam piešķir tiem bērnu, kas ir izturējis gadu ilgus novērojumus pie audzinātājiem, un ir atzīts par kopienai labu esam.

Ja kāds neiekļaujas šajā sistemā, to vienmēr var atbrīvot. Kā atbrīvo vecos ļaudis un jaundzimušos, kuri ir pārāk vārgi… Un ja vēl kāds uzdrošinās ienākt šajā pasaulē kā pārsteigums – dvīnītis! Nē, nē, kopienā visam jānorit pēc likuma pašu iedzīvotāju labklājības dēļ.

Cik absurda ir doma, ka cilvēkam varētu uzticēt izvēlēties tik svarīgu lietu kā dzīves uzdevums – tā Jonam šķiet sākotnēji. Ir grūti atmest vecos ieradumus, kas ieaudzināti katrā kopienas loceklī. Taču ar Devēja amata apguvi nāk jaunas perspektīvas. Vecais vīrs, kurš ir salīcis zem sāpēm, ko rada neskaitāmu paaudžu atmiņas, dara zināmas daudzas lietas, kas atšķiras Jonas pasaulē no tās, ko viņš redz saņemtajās atmiņās. Viena no tām ir krāsa.
„Reiz sensenos laikos – kad notika atmiņās redzētais – it visam bija sava forma un apjoms, tāpat kā tagad. Taču lietām piemita arī tas, ko sauc par krāsu. To bija ļoti daudz, un vienu no krāsām sauca par sarkano. Tagad tu to sāc atšķirt. ”

Autore ir savijusi apbrīnojumu stāstījumu, kas arvien audzē nepatīkamas aizdomas, līdz iemet tieši šo tumšo emociju virpulī. Visur lien ārā meli un izlikšanās, šīs utopiskās pasaules pretdabiskums. Cilvēks ir haoss un mainība. Emociju kontrole apstrīd dabu, tāpat kā nemirstība. Izvēles iespēja mūsu dzīvē ir viena no svarīgākajām. Nav tik nozīmīgi, ko tieši mēs izvēlamies, bet tas, ka to vispār varam.

Tāpat Jona izvēlas neizlikties, ka šāds pasaules modelis ir pareizs, sevišķi, kad tās dēļ viņam svarīga mazuļa dzīvība ir apdraudēta. Zēns kopā ar Devēju izkaļ plānu kā atgriezt atmiņas cilvēku vidū…

„Devējs” ir ļoti viegli lasāma grāmata, kas ierauj sevī strauji un pamatīgi, tāpēc nav gluži piemērota lasīšanai sabiedriskajā transportā – nokavēt pieturu ir pārāk viegli. Un, ticiet man, steigā grūstoties uz durvīm, jūs uz automātiski murminātajiem atvainošanās vārdiem negribēsiet izdzirdēt atbildi „Pieņemu tavu atvainošanos”.

Vienīgā nožēla, ka bērnu fantastikas grāmatas pārāk bieži ir īsas. Tā vien kārojas „Devēju” izvērst visā savā potenciālā un skaistumā, taču nākas apmierināties ar to, ko paredzējusi autore. Un tas ir pietiekami, lai liktu sajusties dzīvam un novērtēt, cik daudz mums patiesībā ir dots un šķiet kā pašsaprotams.

2014.gada augustā iznāks filma, kas balstīta uz šīs grāmatas motīviem. No pagaidām pieejamajām ziņām gan rodas priekšstats, ka ekranizācija būs tikpat sāpīgi atšķirīga kā visiem pēdējā laika fantāzijas darbiem.

Tiem, kam patika “Devējs”, iesaku izlasīt Jonasa Torstena Krīgera „Burvja mantojumu”.

Pāreja

Ir lieliskas grāmatas. Ir grūtas grāmatas. Ir pārsteidzošas grāmatas. Ir grāmatas, ko košļājot nagus, gaida mēnešiem. Ir sasodīti labas grāmatas, kas izlasās pārāk ātri. Un tad ir „Pāreja”, kas apvieno visas šīs kategorijas, vienlaikus transformējot katru vispārākajā pakāpē.

Episki stāsti par šo romānu sākās ilgi pirms tā nonākšanas plauktos. Teiksmas vijās blogeru starpā – „tuvojas kāds gabals par īstiem vampīriem” un „mēs dabūsim iekosties ticamā trillerī par postapokalipsi!!” Tikai grāmatmīļi sapratīs, kas tā ir par nastu, kad uzzini par lielisku darbu pirms laika.

Kamēr trenēju sevi nemeklēt kādu papildus informāciju, beidzot pienāca izdošanas laiks un atbildes uz dažiem galvenajiem jautājumiem: teiksmainais gabals ir Džastina Kronina „Pāreja”. Jo vairāk uzzini, jo grūtāk savaldīt prognozes un pieņēmumus, kas beigās var likt sāpīgi atsēsties, bet šoreiz iekšējā balstiņa pārliecinoši brēkāja, lai beidzot dabūju to sasodīto grāmatu un paklusēju. Pat ja prognozes neīstenosies, tā būs satriecoša savā veidā.

Kas mani jau no sākta gala piesaistīja – šis nav tikai gabals par zombiju apokalipsi, kas apraujas brīdī, kad viss tikai sākas. Nav nekā kaitinošāka par daudzu piekopto metodi, kad filmas par izbēgušu vīrusu vai citu kataklizmu noslēdzas ar nosacīti laimīgajām beigām – noteikta cilvēku grupa ir izdzīvojusi šausminošajos notikumos un nu dodas saulrietā pretī… kam? Manās acīs, tik dramatiski citādā vidē, liela daļa no viņiem vienalga mirtu tuvākajā laika posmā. Vai tiešām neviens neuzņemsies attēlot laiku tieši pēc pasaules gala, kad jātiek galā ar tik daudziem izaicinājumiem?

Protams, ka pieņēmumus varēju pārsviest pār plecu – tieši ar to „Pāreja” ir tik laba.

Kronins sāk būvēt kārtīgi un no pamatiem. Kā un kāpēc pasaule nonāca pie šīs totālās katastrofas? Viss kā vienmēr sākas ar labiem nodomiem, un mēs zinām uz kurieni tie bruģē ceļu. Bolīvijas džungļos mīt kāds noslēpums, ko cilvēks savās ambīcijās mēģina atšķetināt un pavērst sev par labu – iespējams, ka pastāv kāds vīruss, kas organismam nodrošina apbrīnojamu reģenerāciju, spēku un praktiski nemirstību. Zinātnieku kopa uzsāk eksperimentus, kas nenoris kā iecerēts… Kaut gan ir iesaistīti militāristi, kas arī vēlas gūt savu labumu, neviens nespēj apstādināt pulksteņa nostāšanos uz divpadsmitiem. Vīrusa skartie eksperimenta objekti, kas nu nav nekas vairāk kā asinskāri monstri, izkļūst brīvībā, pāršķirot svaigu lapu pasaules vēsturē, kas par to vēl neko nenojauš.

Tā izskatās stāsta pamats, bet tā attēlojums apbrīnojami ievelk sevī. Autors veikli pārslēdzas starp dažādiem tēliem, notikumiem un laikiem, attēlojot perfektu trīsdimensionālu pasauli un ne mirkli neļaujot atslābt vai pārstāt centienus izkalkulēt, kas pie kā noved. Kronins sižeta līnju žonglēšanas ziņā ir tikpat izveicīgs kā vīrusainie kokos.

Pārejas pirmais posms ir veikts, nu lasītājs ir otrā pusē. ASV ir spiesta sastapties ar realitāti un atzīt, ka situācija ir nopietna un kļūst dramatiskāka ar katru nakti. Tieši tumsa ir laiks, kad vīrusainie pamet savas slēptuves, lai dotos baroties un pavairot savu veidu. Sabiedrība ir neziņā kā rīkoties un kam ticēt, internetā klīst materiāli ar šausminošiem pierādījumiem. Beidzot tiek izziņota karantīna un ar brutāliem līdzekļiem iesaistās armija, taču neviens nezin, cik lieli ir infekcijas patiesie apmēri. ASV? Ziemeļamerika? Visa pasaule? Nav pat laika par to prātot, lielākā nozīme ir izdzīvot cauri naktij. Atkal un atkal. Štati ir iekārtojuši koloniju patvertnes izdzīvojušajiem un sagatavojušies, cik vien tādā situācijā iespējams. Tad iestājas nakts.

Šajā brīdī drusku nopūtos, jo laiks atkal pārslēdzas tālāk, šoreiz par nepilnu gadsimtu. Mana kāre pēc tieša post-apo saņem pigu, kas uzreiz pārvēršas aicinošā mājienā ar pirkstu, jo nekas nebūt nav beidzies. Atkal jaunas personības, kas neglābjami saistītas ar iepriekšējām, jauna vide, kas jāapgūst un jauns pasaules modelis, kas jāaptver. Ja lasa vienā paņēmienā, tas notiek pēc aptuveni septiņām stundām un prasa kārtējo kafiju.

Šajā punktā, IV apakšsadaļā, jau ir tik ļoti pazudusi reālā pasaule, ka ārpus grāmatas neko nav iespējams uztvert ar pilnu apziņu, tikai autopilotu. Tā nu iegadījās, ka tieši šo brīdi liktenis bija izvēlējis, lai liktu VIASAT man piezvanīt un apvaicāties par pakalpojumiem, ko lietoju un kādus vēl vēlētos. Pēc dažiem apmulsuma mirkļiem spēju daudzmaz saprast, ko no manis grib, un ātri beigt sarunu, pirms pilnā nopietnībā un nesaprašanā pajautāju, kādus pakalpojumus viņi var piedāvāt, ja Elektroniņš tikko teica, ka ģenerātori drīz apstāsies pavisam.
Ar entuziasmu atgriežoties pasaulē, kurā nekas nav kā Laikā Pirms, saprotu, ka esmu nepareizi novērtējusi teksta blīvumu un prātošanas intensitātes nepieciešamību, un grāmata prasīs vairāk nekā 20 stundas. Tas izraisa tikai sajūsmas brēcienu un skriešanu pēc vēl vienas kafijas.

Ir pagājušas deviņdesmit divas vasaras kopš vīrusainie glūn no tumsas. Deviņdesmit divas vasaras nebeidzamas cīņas par savām tiesībām dzīvot zem šīs saules noslēgtā kolonijā, ko iekļauj prožektori. Stāsti par Laiku Pirms šķiet kā izdomājums, jo ir paaudzes, kas nepazīst citādāku ikdienu kā Pirmo koloniju un vīrusaiņus. Šķietamā drošības saliņa gan nav tik noturīga kā domāts, laiks iet uz beigām un problēmas tuvojas no visām pusēm. Grupa jauniešu dodas šķietami neiespējami tālā ceļojumā, kopā ar atslēgu, kas, iespējams, atslēgs visnegaidītākās durvis.

Stāstījuma veids, kas reizēm iekļauj dienasgrāmatas un atsauces uz mūsu sabiedrībai pazīstamām lietām, to visu perfektā balansā padara asi reālistisku un vietām humoristisku. Kā neizsīkstošs dzinulis visam pāri stāv solījums, ka kaut kāds atrisinājums pandēmijai tomēr būs, jo par šo laikmetu jau daudz tālākā nākotnē notiks „Trešā vispasaules konference par karantīnas periodu Ziemeļamerikā”.

Neviens atstāstījums nebūs cienīgs tai episkajai paralēlajai pasaulei, ko ir radījis Kronins. Saistībā ar šo grāmatu viss noris lielos mērogos – recenzijas vairāk kā tūkstoš vārdos, kas mēģina to pateikt, pats romāna apjoms, stundas to lasot un sajūtas pēc izlasīšanas. Vēl nav radīts tāds apzīmējums, kas varētu raksturot 22 stundas pie grāmatas, kad enerģijas ģenerātori strauji nolietojas un zini – pienāks brīdis, kad apziņas gaismas izdzisīs, bet spēj vien ar oranžām acīm murmināt: „Vēl tikai divas plaukstas no saules gājuma, vēl tikai nedaudz… ” Bet, pareizi – ir gan radīts. To sauc par Pāreju.

Pirmais ceļojums pa otro pusi pārejai beidzas kā jauka izjāde ar zirgiem. Apkārtne ir brīnišķīga, nākotnei ir cerības, tevi apņem siltums, bet tad. Kad uzmanība ieaijājas šķietamā drošībā, ir viegli piedzīvot kritienu, kas nesagatavoti aizrauj elpu un atstāj nesaprašanā, kā un kāpēc tas notika.

Nu ir laiks aptvert to visu un sagatavoties nākamajām daļām – kā lielākā daļa FF grāmatu, arī „Pāreja” ir triloģija. Pēc pieejamās informācijas, otrā daļa sola plašāku ieskatu manis kārotājā vīrusa sākuma izplatības laikā un notikumus no kāda tēla skatapunkta, kas bija tikai īsi pieminēts, bet uzreiz piesaistīja interesi. Ja pirmā daļa dažos gadījumos nenostrādā līdz galam, tad pēc turpinājuma izlasīšanas viss mainās – notikumiem ir padziļinājums, varoņiem ir sava bagāža un notikumi uz ko atsaukties – pēdējie faktori, kas nosver iznākumu par labu, lai iekļautu darbu savā periodiski-pārlasīt grupiņā. Tikai bail iedomāties, cik nogurdinoši būs Kronina maratoni, ja jau tikai vienu grāmatu var izmantot par pilnvērtīgu hanteli, pašaizsardzības līdzekli pret laupītājiem vai būvmateriāla bloku.

Tiem, kas kāro pēc baisi reālistiska vizuāla papildinājuma ir vērts apskatīt www.findsubjectzero.com/evidence , iepriekš pārliecinoties, ka gaismas ir ieslēgtas un baldirjāņi tuvumā.
Jāteic, „Pārejas” panākuma atslēga arī ir tik vienkārša – reālisms. Ikviens brīdis tajā ir absolūti iespējams.