Džons Grīns “Katrīna pēc Katrīnas”

300x0_katrinapeckatrinas_978-9934-0-5522-5

Teorētiski, paņemot rokā Džona Grīna grāmatu, ir jau zināms, ko sagaidīt. „Katrīna pēc Katrīnas” hronoloģiski ir Grīna otrais romāns, un sākotnēji man likās, ka arī viens no vājākajiem. Tad gan notika beigas, un īstenojās vēl viens autora firmas gājiens, kur grāmatas noslēgums izmaina visu viedokli par iepriekš notikušo.

Kolins Singltons ir brīnumbērns, kuram visas draudzenes ir bijušas Katrīnas. Veselas deviņpadsmit. Jau sākot no bērna kājas, Kolins ir vajājis šo septiņu burtu kombināciju… un Katrīnas vienmēr viņu ir pametušas. Pēdējā, K-19, salauza puiša sirdi vēl nebijušos apmēros, tāpēc Kolina draugs Hasans aizvelk viņu ceļojumā, lai brīnumbērns izvēdinātu galvu un redzētu arī ko citu no pasaules, nevis tikai anagrammas un Katrīnas.

Kas bija paredzēts kā pārbrauciens ar mašīnu cauri vairākiem štatiem, aprāvās salīdzinoši tuvu, kādā nomaļā pilsētelē Gatšotā. Puiši mirkļa impulsā gribēja apskatīt Austroungārijas erchercoga kapavietu, taču tas izvērtās pa palikšanu šajā nostūrī pat uz vairākām nedēļām. Kolins ar Hasanu satiek Lindsiju (kas gan ir pievilcīga, bet nav Katrīna) vēl vienu Kolinu un viņu draugus, piestrādā par veco darbinieku intervētājiem tamponu aukliņu fabrikā, dodas mežacūkas medībās, un caurmērā dara visu, ko nekad no sevis nebūtu sagaidījuši.

Kolinam rodās spontāns mērķis, kas sakņojas dziļāk viņa identitātes uztverē. Viņš gan ir brīnumbērns, bet var arī nekļūt ģēnijs, ja nepaveiks ko ievērojamu. Viņš ir pamests jau deviņpadsmit reizes, bet, iespējams, ir radāma matemātiska formula, kas paredz attiecību gaitu. Kolina Singltona vienīga cerība kļūt oriģinālam ir uzrakstīt Katrīnu Paredzamības teorēmu.

Atzīšos, es biju izlasījusi pusi no grāmatas, bet man joprojām īpaši nerūpēja ne tēli, ne viņu mērķis.  Kolins varbūt ir brīnumbērns, bet viņam arī padodas čīkstēšana par savām (ne tik nopietnajām) problēmām. Bet tad, laika un lappušu gaitā, romānā parādījās arvien vairāk dzīvības. Gan Hasans, gan Lindsija ieguva pavisam jaunu dzirksti, un arī Kolinam varēja sākt vairāk just līdzi.

Mani uzvarēja pēdējās trešdaļas humora ainas. Es sen nebiju tā smējusies par grāmatā aprakstītiem starpgadījumiem – burtiski ar saķertu vēderu, asarām acīm un knapi kampjot pēc elpas. Tad humors drīz vien pārvirzījās uz sižeta atrisinājumu, kas gala beigās izvērtās par kaut ko citu, nekā no šīs grāmatas biju gaidījusi. Protams, Džons Grīns un filozofējoši jauniešu tēli ir neatdalāma parādība, bet šoreiz tas viss saslēdzās kopā tik brīnišķīgi un reāli, ka man pēc izlasīšanas vēl ilgi skanēja galvā daži citāti. (Tos gan šeit neizcelšu, jo tie tik fantastiski bija saistīti ar tekstu, ka man neceļas roka viņus izraut no konteksta un atņemt lasīšanas atklājumu.)

Rezultātā, tāpat kā grāmatas tēliem piedzīvojumi un atklāsmes izrādījās citas nekā gaidītās, arī man šis lasīšanas piedzīvojums beidzās citādi, nekā biju paredzējusi. Nezinu, vai tas tā bija plānots, vai tas ir veids, kā izvēlos redzēt šo romānu, bet man „Katrīna pēc Katrīnas” viennozīmīgi šķiet ellīgi labi konstruēta grāmata. Turklāt tajā esošās algebras teorēmas ir reālas, un tās ir sastādījis autoram pazīstams matemātiķis Daniels Biss. Iesaku izlasīt arī grāmatas pielikumu, sevišķi pēdējos teikumus…

Tā nu beidzās mans ceturtais piegājiens Džonam Grīnam. Sāku kā mērens skeptiķis, kam viņa stils varbūt nedaudz jau bija apnicis, taču nu fanoju ar jaunu sparu. Šīs grāmatas nav nekas grandiozs vai leģendārs, lai būtu pelnījušas  5 no 5 zvaigznēm, taču es galvenokārt vērtēju savas sajūtas pēc izlasīšanas. Ja es sajūtu tādu episkumu, tad man ir vienalga, vai to ir radījis glancēts Pulicera prēmijas laureāts, uz otrreizēja papīra iesieta lubene, vai kā šajā gadījumā  – it kā banāla jauniešu grāmata. Atliek tikai aizvērt pēdējo vāku un nočukstēt: „Heirēka.”

Bet mātes melo. Tas ietilpst viņu darba pienākumos.

Es gribu lidot zemu, lai mani nepamana neviens radars, jo tad, kad sāc izcelties, tevi arī notriec. Jo izcilāks esi, jo ļaunāka tev dzīve.

Kolinam pietrūka arī tā, kaut tas nekad nebija noticis. Viņam pietrūka savas iztēlotās nākotnes.

 Es domāju, ka nekad nevar aizpildīt tukšumu ar to, kas to radījis. [..] Man šķiet, ka trūkstošie gabaliņi vairs nekad neiederas savās vietās, ja reiz tie ir pazuduši.

Džons Grīns. Meklējot Aļasku.

300x0_cover

Džons Grīns. Sāpes+pusaudžu filozofija+kāda amizanta īpašība tēlam no galvenā bariņa vidus. Šo recepti viņam izdodas pasniegt, un katru reizi to pieņemam atplestām rokām kā tāds mazohistu brīvdienu pulciņš. Aļaskas meklēšana nav tik sāpīga un nomācoša kā mūsu zvaigžņu vainošana, taču bez sava dūriena pakrūtē neiztikt.

Galvenais varonis ir Mailss, kurš ir nolēmis mainīt ikdienu un pāriet uz Kalverkīkas privātskolu. Tā teikt, lai meklētu lielo varbūt, un iespējams daļēji arī tādēļ, ka tajā pašā skolā ir mācījies viņa tētis (ar zināmiem kopmītņu dzīves stāstiem). Lielais Varbūt vēl ir maskējies, taču neapšaubāmi tepat, jo liktenis ir lēmis Mailsam nonākt vienā istabā ar Čipu jeb Pulkvedi, kas ātri viņu iesauc par Resni dēļ izteiktā tievuma. Pulkvedis ir tilts uz Aļasku – vētrainu, impulsīvu, satriecošu meiteni, kas uzreiz apbur Resni. Aļaskai ir piekrauta istaba ar grāmatām, kas jāizlasa dzīves laikā, Resnis kolekcionē slavenu personu pēdējos vārdus un Pulkvedis ir iemācījies visu valstu galvaspilsētas no galvas un tagad ķeras pie to iedzīvotāju skaita.

Jau no pašas pirmās lappuses tiek skaitītas „dienas pirms”. Bez šaubām, nelabu vēstoši, bet cilvēks ir cilvēks, jo neglābjami turas pie cerības un paspēj aizmirst tuvojošo negaisu, ja pašreiz sejā spīd saule. Bandas dzīve privātskolā nudien ir iemidzinoša. Izjokošanas, Rešņa citētie pēdējie vārdi, Takumi un Laras piebiedrošanās un Rešņa apsēstība ar Aļasku. Ak, Aļaska. Mans pirmais iespaids par viņu radās kādu pusgadu pirms lasīšanas, kad interneta straumēs uzdūros viņas citējumam: „Jūs visi smēķējat, lai gūtu prieku. Es smēķēju, lai nomirtu.” Viņu vislabāk noraksturo Resnis kādā citā citātā: „Ja cilvēku būtu lietus, es tikai smidzinātu, bet viņa būtu viesuļvētra.” Un lai pilnībā uzliktu punktu uz „i”, kalpo kāds Aļaskas izteikums. „Nē. Negribu piederēt pie tiem cilvēkiem, kuri sēž un runā par to, ko darīs. Es to vienkārši darīšu. Nākotnes iztēlošanās ir nostaļģijas veids.”

Tā nu dienas sadaļā „Pirms” aizskrien, un tuvojas „Pēc”. Kad nekas vairs nebūs tā, kā bija. Var tverties pie pēdējām nodaļām, kur laikā, kad Kalverkīkas banda necīnās pret darbdienieku snobiem un netusē pie smēķu cauruma, viņi mēģina atrast jēgu Simona Bolivāra pēdējos vārdos: „Kā lai es tieku ārā no šī labirinta?!” Kas ir šis labirints? Dzīve? Vai jau pēcnāves vīzija? Vai varbūt dzīve ir tikai vienīgs ciešanu labirints?

Notiek Pēc. Un šeit man ļoti gribās uzdāvināt autoram klēpi ar cepumiem, jo šoreiz stāstījums nebeidzas ar kādu briesmīgu lietu. Tāpat kā dzīvē, arī tēliem nākas sadzīvot ar šo briesmīgo lietu un attīstīties kā cilvēkiem, izdzīvot visu emociju gammu. Veikt pilnu ceļojumu ar galapunktu.

Kad aizvērts grāmatas pēdējais vāks, neiestājas nomāktība vai kaut kāda zaudējuma sajūta. Nē, drīzāk pakrūtē gulst vēlme dzīvot, arī uzmeklēt Lielo Varbūt, un galvenais izmantot visas dienas, kas izritinātas tavā priekšā šajā neizprotamajā labirintā.

Kā neliela piebilde kalpo fakts, ka Grīnu noteikti ir ieteicams vispirms lasīt orģinālājā – angļu – valodā. Šeit itsevišķi iezīmējās vietas, kur vārdu spēles ir svarīgas tieši angliski un latviskojumā iestājas neliela neveiklība ar cikāžu sanēšanu fonā. „Meklējot Aļasku” biju domājusi pirkt orģinālvalodā, bet ieraugot bibliotēkas plauktā guļošu latviešu izdevumu, uz brīdi šī doma kaut kur pazuda vispārējā priekā, ka jau agrāk varu viņā ielaist nagus.
Līdz ar šo man aiz muguras ir divkāršs Grīna uzbrukums, un priekšā vēl tikpat liels. Līdz pavasarim, šķiet, būšu izstaigājusi šo ciešanu labirinta bibliogrāfiju. Laikam gan ne uz ilgu laiku, jo drīz būs gatavi nākamie ekranizējumi.

Citāti pārdomām:
„Kā teiktu mana mamma:”Tu domā,ka staigā pa ūdeni, bet izrādās, ka tu vienkārši i’ iekāpis čurās, kas i’ tavās kurpēs.””

„Reiz dižā sūfistu svētā Rabea al Adivija tika redzēta skrienam pa savas dzimtās pilsētas Basras ielām ar lāpu vienā rokā un ūdens spaini – otrā. Kad kāds viņai pavaicāja, ko viņa dara, sieviete atbildēja: „Es ieliešu šo ūdeni elles liesmās un tad ar šo lāpu nodedzināšu paradīzes vārtus, lai cilvēki mīlētu Dievu nevis ilgās pēc paradīzes vai bailēs no elles, bet gan tāpēc, ka viņš ir Dievs.””