Hjū Hovijs – Putekļi

putekli

Vilna. Maiņa. Putekļi. Visam pienāk gals, arī Hjū Hovija fantastiskajai triloģijai. Kas sākās kā ierastā distopija, nu ir nonākusi līdz spēcīgam finālam, kurš vēl ilgi paliks lasītāju prātos.

„Maiņa” pamanījās izspēlēt teju visus laika līnijas notikumus no to izraisītāju viedokļa, radot pavisam jaunu konfliktsituāciju. Mēs jūtam līdzi Donaldam un Šarlotei, taču arī Džuljeta ar saviem ļaudīm ir iekarojuši mūsu sirdis. Nu šīs abas puses nonākušas līdz sadursmei un pēdējai cīņai par nākotni.

Džuljeta ir atgriezusies savā elevatorā 18 un kļuvusi par tā mēru. Lūkass ir pie vadības IT daļā, un abi kopā mēģina uzturēt savas mājas pie dzīvības. Sarunas ar elevatoru 1 paliek tikpat aizplīvurotas, bet Džuljetai ir skaidrs, ka šie ļaudis, kuri spēlē dievus, ir jāaptur. Viņa gan sāk ar vēl steidzamāku jautājumu un uzsāk urbšanos elevatora 17 virzienā, lai tiktu pie tur atstātajiem Džimija ar bērniem. Tas raisa kārtējo neapmierinātības vilni viņas vadāmo cilvēku vidū, jo joprojām ir grūti noticēt, ka ir vēl arī citas „pasaules” ar citiem cilvēkiem.

Tikmēr elevatorā 1 Donalds kopā ar Šarloti strādā paši pie savas pretošanās vadībai. Tūrmans arvien vairāk sāk atgādināt jukušo, kad atklājas jaunas viņa trakā plāna daļas. Elevatoru izveidošana bija tikai sākums, bet tiem ir paredzētas arī beigas. Donalds pūlas izpētīt gan ārpasauli, gan Tūrmana nodomus, vienlaikus cenšoties palīdzēt elevatoriem, cik vien iespējams. Elevatora 18 mērs Džuljeta, gan ir kaismīga un apņēmīga,  to krietni sarežģījot…

Drīz vien sākas notikumu gūzma, kura būs vien jālasa pašiem, jo es pa dzīvi soļoju ar striktu no-spoilers nostāju. Bet varat būt droši, ka viss norisinās traki intensīvi un lielos apmēros. Lai arī action daļas ir lieliskas, es joprojām vairāk fanoju par dalīto skatpunktu. Džuljetas atklājumi par sazvērestības lielumu pret Donalda un Šarlotes pakāpenisko pieķeršanos elevatoru iemītniekiem… Kontrasts starp elevatoru jaunajām paaudzēm, kuras domā, ka pasaule ir mirusi tūkstošiem gadu, un ļaudīm, kas tajā patiešām dzīvoja un vēl joprojām mitinās elevatora 1, atceroties kā varēja vakariņot restorānā Laikā Pirms, ir diezgan satriecošs. Pieskaitot augšminētajām lietām arī sižeta lielo noslēgumu par Tūrmana beigu plānu, kas ir vēl šausminošāks par pašu elevatoru izveidi… Jā, ar šo grāmatu jāapietas uzmanīgi, jo var gadīties attapties daudzas stundas vēlāk ar piedegušiem kartupeļiem katliņā, kuriem oriģināli bija jāvārās, nevis jācepas.

Noslēdzošajā triloģijas daļā tiek smuki savilkti kopā visi gali un jautājumi, kas varbūt bija radušies no fizikas vai teorijas viedokļa. Tikpat smuki tiek turpināta spēle ar lielām likmēm un tēlu nāvi. Tas pievieno vajadzīgo reālisma devu, jo bez upuriem šādās cīņās vienkārši nav iespējams iztikt. Atrisinājums man noteikti patika un nebiju vīlusies. Kādreiz hype par triloģiju ir liels, bet beigas izčākst, taču šis noteikti nav tas gadījums. Viss ir gan reāli, gan laimīgi, gan bēdīgi, gan ar cerībām uz labāku nākotni…

Autors noteikti ir, pirmkārt, radījis perfektus romānus, kas filozofē par cilvēci un mūsu dzīvēm uz šīs planētas. Ja tam vēl pievieno kvalitatīvu zinātnisko fantastiku, meistarīgi veidotus tēlus un spraigu sižetu… Nav brīnums, ka Elevatora sāgu ir plaši iecienījušas dažādas auditorijas. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kas jāgrābj ciet pie pirmās izdevības un jāierāda izlases vieta grāmatplauktā.

– Es runāju nopietni. Vai tev šķiet, ka mūsu dvēseles uzlidos mākoņos un atradīs kādu labāku pasauli?
– Nē. Es domāju, ka mēs vienkārši beigsim pastāvēt. Tas, ka manis kādu dienu nebūs, mani neuztrauc. Es neuztraucos par to, ka manis nebija pirms simts gadiem. Domāju, ka nāve lielā mērā ir kaut kas līdzīgs. Pēc simts gadiem mana dzīve būs tieši tāda pati, kāda tā bija pirms simts gadiem. Bet es tev pateikšu, kas ir mūžīgs.
– Kas ir mūžīgs?
– Mūsu lēmumi.
– Piedod – „mūsu lēmumi”? ”
– Jā. Mūsu rīcība, vai saproti? Tā pastāv mūžīgi. Lai ko mēs darītu, tas vienmēr būs tas, ko mēs izdarījām. To nevar atsaukt.

 

„Cilvēces muļķība – muļķība, kas slēpās sasodītajos elevatoros, ko viņš bija palīdzējis uzcelt, – šis pieņēmums, ka lietas ir jāglābj. Tām vajadzēja likt mieru – gan cilvēcei, gan planētai. Cilvēcei bija tiesības izmirt. Dzīvība tā dara, tā izmirst. Tā dod vietu nākamajam sarakstā. Bet atsevišķi cilvēki allaž bija stājušies pretī dabiskajai kārtībai. Viņiem bija nelegāli klonēti bērni, viņu nanoprocedūras, rezerves daļas un kriopodi. Atsevišķiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas šo visu sarīkoja.”

 

„Donalds noklepojās un iedomājās par senatnes varoņu sāgām, par vīriešiem un sievietēm, kas cīnījās par taisnību, par mūždien laimīgajām beigām, uzvarām pat neiespējamos apstākļos, mūžīgajiem māņiem.Varoņi neuzvarēja. Par varoņiem kļuva tie, kuri PAMANĪJĀS uzvarēt. Vēsture saglabāja viņu stāstu – mirušie neizdvesa ne vārda. Tas viss bija blēņas.”
„Doma kaut ko glābt bija muļķīga, it sevišķi jau dzīvību. Neviena dzīvība visā cilvēces vēsturē nekad nav pa īstam izglābta. Tās tikai paildzinātas. Gals pienāk visam.”

 

„Tur jau tā bēda ar patiesību. Gan meļi, gan godīgi ļaudis saka, ka tā ir viņu pusē.”

 

„Lūk, kā tas darbojas. Tu dzīvo. Tu centies, cik spēj. Tu dod ceļu citiem. Ļauj izvēlēties tiem, kuri nāk pēc tevis. Ļauj, viņiem izlemt, dzīvot savas dzīves pēc pašu ieskatiem. Tāds ir pareizais ceļš.”

Advertisements

Hjū Hovijs – Maiņa

maina

Okay, saku jau uzreiz – man ir milzīga vājība pret otrajām daļām/turpinājumiem/garām sērijām. Līdzko parādās vairāku tēlu skatpunkti, atklājas vēsture un notikumu veidošanās, jau zināms teksts tiek atkārtots no pavisam cita viedokļa… Tieši šī secība – parādīt stāstu un tad atkāpties pie notikumiem, kas to izveidoja, reducē mani uz sajūsmā spiedzošu grāmatu tārpu, kas drīzāk izlaidīs garu, nekā izlaidīs no rokām to grāmatu. Tas tā, kopsavilkumam, lai radītu aptuvenu skici, kāpēc es nevarēju izvilkt degunu no „Maiņas”, līdz biju pabeigusi to lasīt.

„Vilnas” notikumi atstāja lasītājus revolūcijas gaidās, un ja esam godīgi – man līdz ar to drusciņ noplaka interese par nākamo daļu nākotnes pavērsieniem. Vai tad tam nav iziets cauri neskaitāmas reizes? Jauna pasaules iekārta + spēcīgi tēli + tikpat spēcīgi ļaundari = lielā sadursme? Nop, apsēdieties, paņemiet tēju un cepumus, jo mums jāparunā par daudz labākām lietām.

Pirmās grāmatas nedefinēti tālo nākotni nomaina Vašingtona 2049.gadā. Tehnoloģijas ir aptuveni tādas pašas un cilvēku domu gājiens arīdzan. Diemžēl, ar abu kombināciju ir pietiekami, lai pasaules nākotne nebūt nerādītos gaišos toņos. Nesen ievēlētais kongresmenis Donalds Kīns saņem kādu piedāvājumu no paša senatora, ar kuru viņam jau ir pagātne. Sākotnēji nevainīgais lūgums palīdzēt kādas būves dizainā un atcerēties vecās, labās dienas, kad Donalds bija arhitekts, izvēršas arvien dīvainākos notikumos, kas turpinās gadiem. Donaldam ar sievu rodas arvien lielākas domstarpības, tiek pieminēti vecie sakari, senators Tūrmans kļūst aizvien nesakarīgāks, ēkas projektā ir visādas neskaidrības, ko neviens negrib paskaidrot, un Donaldam sāk šķist, ka viņš pats jūk prātā. Bet viss taču būs tā vērts, kad projekts tiks pabeigts, vai ne…

Tikmēr skatpunkts regulāri pārslēdzas arī uz Troju, sākot ar 2110.gadu. Tas ir vīrietis, kas jau dzīvo elevatorā, bet ar starpību, ka šis ir vadošais, ne uzmanīgi kontrolētais kā elevators 18 vai pārējie. Elevatoru 1 apdzīvo vīrieši, kas maiņās uzrauga notikumus citos elevatoros, un tad atkal tiek ievadīti kriomiegā, līdz pienāks nākamā reize „nostrādāt” savus mēnešus. Viņu ģimenes ir aizmidzinātas dziļākā formā, lai uzturētu motivāciju darboties, bet nesadalītu uzmanību. Tā ir nogurdinoša, rutīnas pilna eksistence, kurai ātrāk kārojas sagaidīt galu. Daudzi nemaz nenojauš, kas notiek pārējo elevatoru iedzīvotāju prātos, viņiem tie ir tikai emocionāli attālināti objekti. Trojs ir ticis pie visatbildīgākā darba – kontaktēties ar elevatoru IT daļu un izteikt pavēles. Kad sākās kārtējā sacelšanās, Trojs aptver, ka pamodināšana no kriomiega viņu ir tikai iesviedusi nākamajā murgā.

Sākās notikumu gāziens, kas gluži kā sniega pika veļoties no kalna, kļūst arvien lielāka un lielāka, un beigās nav kontrolējama. Viss sakrīt savās vietās. Donalda pagātne, Troja nākotne, senatora Tūrmana plāni, elevatora 1 skatapunkts, lielā sacelšanās elevatorā 18, elevatora 17 krišana… Nav iespējams nejust līdzi gan Donaldam, kas it kā pārstāv antagonistu pusi, gan vēl citiem tēliem no elevatoriem, kuri piešķir it kā jau zināmajam stāstam jaunas dimensijas. Uzzinām, kas notika ar Džimiju jeb Solo, kā Džuljetas aiziešana tīrīt izskatījās no vadības gaiteņiem… Ja būtu iespējams novērtēt romāna vērtību zeltā, tad „Maiņa” būtu tāda kaudze, kuru nāktos pārvest ar kravas auto.

Autors ir radījis spēcīgu sci-fi darbu, kas vienlaikus ierauj filozofiskās domās par pasauli, cilvēkiem un iznīcību. Gan tēlu, gan lasītāju starpā sāksies debates, vai risinājums nav ļaunāks par pašu problēmu. Šī ir pavisam ticama apokalipse, jo, būsim reāli, mēs drīzāk nobeigsim paši sevi, nekā kāds ārējs faktors noslaucīs no Zemes visu cilvēci un/vai tipiskākās tūrisma vietas, kā to redzam Holivudas grāvējfilmās.

„Maiņa” lieliski strādā ar informāciju un tās pavēršanu vajadzīgajā virzienā. Lasītājs zina vairāk par gaidāmo nekā Donalds, un tieši tas rada šo episko sajūtu, nekā, ja autors būtu izvēlējies sākt stāstīt tieši ar šiem notikumiem to hronoloģiskajā secībā. Trojs savukārt zina vairāk nekā elevatoru iedzīvotāji un jūt tiem līdzi, un arī tas rada kontrastu salīdzinājumā ar „Vilnu”, kur mistiskie vadītāji no IT zonas bija tikai balss mikrofonā, ļaundari, kuri jāaptur. Nu mēs redzam elevatora 1 domas, vai drīzāk sajūtas par šo situāciju. Sajūtu būt kā nemirstīgam dievam un pieskatīt aitu bariņus konteineros.

Pirmās divas grāmatas nu ir izveidojušas pilnīgu un bagātīgu kopainu, dodot ceļu trešajai ar tā saucamo „beigu spēli”. Frontes līnijas ir novilktas, visiem ir savi mērķi, un visi ir tikpat apņēmības pilni tos sasniegt. Jautājumi vēl ir palikuši, bet nu ir iestājusies aptuvena nojauta, uz kurieni tas viss ved. Ja iepriekš mani īpaši nesaistīja fināla cīņa, tad pēc „Maiņas” meistarstiķiem, kas liek rūpēt par lietām, ko nebiji gaidījis, atliek tikai nervozi grauzt nagus un uzreiz ķerties pie triloģijas noslēguma. Manā gadījumā, ķerties arī pie stāstīšanas par Hjū Hovija darbiem visiem, kuri vien ir gatavi klausīties, jo šī ir pasaule, kuru nedrīkst laist garām.

Un tā tu droši vien guvi vērtīgāko mācību par noslēpumiem. Noliegšanu. [..] Noliegums ir šīs pilsētas slepenā mērce. Tā ir garša, kas satur kopā visas pārējās sastāvdaļas. Lūk, ko es saku tikko ievēlētajiem – patiesība izkļūs ārā, tā vienmēr notiek, bet tad patiesība nebūs redzama starp visiem meliem.

Patiesība un meli šķiet balti un melni, bet, sajaukti kopā, tie padara visu pelēku un maldinošu.

Viņš gribēja teikt, ka Mantojums ir atļautā patiesības daļa, patiesība, kas visos elevatoros tiks saglabāta nākamajām paaudzēm. Bet meli, viņš pie sevis nodomāja, ir tas, kas notiek šeit, elevatorā 1, šajā trakomājā, kur ar zālēm apreibinātajiem kaut kā jānodrošina cilvēces izdzīvošana.

– Atceries, kā runājām par to, ka reiz būsim noteicēji? Ka tad viss būtu citādāk?
– Tā tas nenotiek. Ap to laiku, kad būsim noteicēji, paši būsim vecāki nekā viņi, mums viss būs vienalga. Un tad mūsu bērni varēs ienīst mūs par to, ka rīkojamies tikpat muļķīgi.

Visiem liekas, ka viņiem pieder viss pasaules laiks. Bet viņi nekad neapstājas, lai pajautātu, cik laika pasaulei vēl ir atlicis.

Varbūt mēs visi domājam, ka būsim pirmā paaudze, kas vienkārši nenomirs, kas dzīvos mūžīgi. Katrā gadījumā mēs visi gaidām, ka sasniegsim simt trīsdesmit gadu vecumu, varbūt pat vairāk, it kā tās būtu mūsu tiesības. Un mana teorija ir… Agrāk bērni bija mūsu mantojums, vai ne? Viņi bija mūsu iespēja apmānīt nāvi, nodot tālāk kādu daļu no mums. Bet tagad mēs ceram, ka tie vienkārši būsim mēs paši.

Lielu daļu sava mūža abi esam pavadījuši plānodami, kā izglābt pasauli. Patiesībā pat vairākus mūžus. Nu, kad tas izdarīts, mani nomāc cits jautājums, baidos, ka nespēju uz to atbildēt, un mēs nekad nebijām gana drosmīgi vai pat pārdroši, lai to sev uzdotu. Tādēļ jautāju Tev tagad, dārgais draugs, vai šī pasaule vispār bija glābšanas vērta? Vai mēs bijām glābšanas vērti?

Hjū Hovijs – Vilna

vilna

Kamēr pasauli pārņēmis jauniešu distopiju vilnis, ir vērts ieviest nelielu dažādību un, paliekot žanrā, pievērsties tā nopietnākajam galam. Hjū Hovijs ir radījis reālistisku apokalipses gabalu, kurš pievēršas dziļākiem ierastās tēmas aspektiem.

Cilvēki ir apbrīnojamas būtnes. Ja pietiekami ilgi ir dzīvots noteiktos apstākļos, tie kļūst par pašsaprotamu normu. Tā arī ļaudis no elevatora vada savu ikdienu, īpaši par to nedomājot. Viņu mājas ir 142 stāvi, kas sniedzas dziļi zemē, uz ekrāna ir redzama izpostītā un neapdzīvojamā ārpasaule, un vēsture ir vien neskaidras bērnu pasakas. Visi dodas savās ikdienas  gaitās un par ārpasauli skaļi nerunā. Ja esi tik pārgalvīgs, lai sāktu prašņāt par pagātni vai došanos ārā, tad tā tiek uztverta kā nemieru celšana un savu vēlmi arī saņem – sods ir izsūtīšana ārā notīrīt kameru, kas ar laiku tiek aizpūsta ar putekļiem. Vari izbaudīt savas divas brīvības minūtes, jo ārienes toksiskums tevi apmēram tādā pašā laikā saēdīs pat cauri visam aizsargtērpam. Tīrīšanas incidenti notiek ik pēc kāda laika, līdz arī tie ir kļuvuši par normu.

Šerifs Holstons nekad nebūtu domājis, ka viņam būs kāda saistība ar Tīrīšanu, taču tad viņa sieva sāk uziet lietas par pagātni, kas sola tikai nepatikšanas. Mērs Džensa nekad nebūtu domājusi, ka sava mūža nogalē būs jāpiedzīvo jauni triecieni un no jauna jācīnās, lai varas posteņos nonāktu labi cilvēki. Pēc dažādiem ieteikumiem, viņai padomā ir spēcīga kandidāte. Āķis tāds, ka Džuljeta ir mehāniķe zemākajos līmeņos. Sākas garais kāpiens lejup, ar cerību, ka viņa vispār piekritīs šādam piedāvājumam.

Džuljeta nekad nebūtu domājusi, ka viņai var nākties atgriezties elevatora augstākajos stāvo. To dzīvi viņa ir iemainījusi pret darbu pie ģeneratora, kas uztur visas elevatora  sistēmas pie dzīvības. Vienīgi neredzamais varas motors, kas uztur kārtību vairākos tūkstošos cilvēku, arī prasās pēc labošanas. Džuljetai ir plašāks pasaules skatījums, jo sava darba ietvaros viņa burtiski ir rakusies dziļāk par elevatora robežu, un savienojumā ar apņēmīgo personību un šerifa amatu, tas izraisa notikumu virkni un pārmaiņas, kuras neviens nebija gaidījis. Sākot ievērot aizdomīgajās lietas IT līmenī, kuru vadītājs uzvedās tā, it kā būtu noteicējs pār elevatoru, līdz informācijas druskām no iepriekšējā šerifa, Džuljeta saprot, ka ļaudis tiek turēti maldos un pasaule nebūt nav tāda, kā viņi bija domājuši.

Grāmatas sākums varbūt ir palēns, taču tas ir motors, kas uzņem jaudu. Tad visas detaļas saliekas kopā un iekustās revolūcijas mašīna. Pārmaiņas pēc ir redzams ne tikai „labo varoņu” skatpunkts, bet ieskats arī antagonistu viedoklī. Par vienu no maniem mīļākajiem tēliem kļuva Lūkass, kurš nonāk IT daļas melu labirintos un sāk uzzināt baiso patiesību, kas noticis ar pasauli.

„Vilna” ir fascinējoša ar to, ka parāda, cik ļoti ir iespējams manipulēt ar cilvēku uztveri. Elevators ir visa to iedzīvotāju pasaule. Daudzi cilvēki dzīvo pa saviem līmeņiem un citas zonas nemaz neapmeklē, jo tas nozīmē garu kāpienu. Mācītāji raduši reliģiju, ka elevators te vienmēr ir bijis un to radījis kāds gādīgs dievs, ieliekot tajā visu, kas viņiem būtu nepieciešams. Paaudze pēc paaudzes ir audzinātas melos un tās vairs neko citu nepazīst. Elevatora iemītniekiem pateikt, ka viņu mājas ir kā smilšu grauds salīdzinājumā ar pārējo planētu, būtu kā mūsdienu cilvēkiem pateikt, ka Visums patiesībā  ir vien  mikroskopiska vienība kādas citas augstāk stāvošas lietas sastāvā.

Noteikti vēl viena grāmatas stiprā puse ir fakts, ka galvenie varoņi ir pieaugušie, nevis pirmajā mīlā tvīkstoši sešpadsmitgadnieki. Tas uzreiz saliek stāstījumam citus akcentus un aptver plašākas tēmas. Kad darbības notiek tik šaurā apvidū, psiholoģijas aspekts ir sevišķi svarīgs.

Autors nekautrējas nogalināt savus varoņus kā arī parādīt cilvēces tumšākos aspektus. „Vilna” ir tikai pirmais darbs no Elevatora triloģijas, un tā piesaka Hjū Hoviju uz augstas nots. Šī būs lasāmviela visdažādākajai auditorijai, sevī ietverot izdzīvošanas tēmas un filozofiju, savu devu action, spēcīgus sieviešu tēlus, kā arī morāles sadursmes un labi veidotus ļaundarus. Perfekta izklaide, kas nodrošina arī pārdomas.

„Viņa redzēja, ka aizliegtie sapņi par ārpasauli bija skumji un tukši. Tie bija miruši sapņi. Cilvēki šeit augšā, kas pielūdza šo skatu, saprata visu ačgārni – nākotne bija lejā. No turienes nāca nafta, kas nodrošināja viņiem enerģiju, minerāli, kas pārtapa noderīgās lietās, slāpeklis, kas atjaunoja zemi viņu dārzos. To zināja katrs, kas ēnojis metalurģijā un ķīmijā. Tie,kas lasīja bērnu grāmatas un mēģināja atjaunot zaudētās un neizdibināmās pagātnes noslēpumu, maldījās tumsā.”

„Viņš iebāza kabatā sauju nāvējošo ložu, nodomādams, ka katra no tām varētu izdzēst dzīvību, un saprata, kādēļ šīs lietas bija aizliegtas. Nogalināt cilvēku vajadzētu būt grūtāk nekā vienkārši pavicināt cauruli viņa virzienā. Tam vajadzētu notikt pietiekami ilgi, lai sirdsapziņa pagūtu nostāties ceļā.”

„Mums neviens nepateicas par to, ka esam pie pilna prāta, vai ne? Man neviens nesaka paldies. Pat ne es pats sev. Es turos un turos, un tieku līdz nākamai dienai, nākamam gadam un neviens to nenovērtē. To, ka neesmu jucis.”

„Atklājās, ka dažas samudžinātas lietas izskatījās vēl atbaidošāk, kad bija iztaisnotas.”