Levs Grosmans – Burvji

burvji

Šī rudens traki labā grāmatu raža turpinās arī izdevniecības „Prometejs” dārziņā, un ja vēl tiek piedāvāta ekskluzīva iespēja izlasīt grāmatu vēl pirms tās iznākšanas, laime ir pilnīga. Tikai vēlāk sapratu, ka „Burvji” ir tulkotais nosaukums tiem pašiem „The Magicians”, kas man jau bija atzīmēti lasīšanas sarakstā dēļ 2016.gada janvārī gaidāmā seriāla. Kad nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu jeb iegūst lielisku grāmatu un sagatavojas tās ekranizācijai, tad laime kļūst ne tikai pilnīga, bet arī galīga.

Ir grūti apiet cilvēkos iedzītās asociācijas, tāpēc tikai norādīšu, ka viss nav tā, kā pirmajā mirklī var izklausīties. Jā, apraksts var atgādināt kādu ļoti zināmu grāmatu sēriju, uz kuru, diemžēl, spiež katrs reklāmas darbinieks, ja tam nekas cits nenāk prātā.

Kventins Koldvaters vienmēr ir vēlējies dzīvē iegūt kaut ko vairāk, nekā spēj sniegt pelēkā Bruklinas ikdiena. Septiņpadsmit gadius vecais puisis nav atradis laimi, un šķiet, ka tā vienmēr mīt drusku tālāk nekā viņš spēj aizsniegties. Kventins ar izcilību un izietiem padziļinātajiem kursiem ir beidzis vidusskolu un tagad ir nonācis augstskolas izvēles priekšā. Viena no tam paredzētajām intervijām izgāžas, taču arī dod pavedienu, kas viņu aizved līdz kādai pavisam maģiskai vietai. Tā burtiski ir burvju skola, kas atrodas citā laikā un tās teritorijā spēj nokļūt vienīgi tai atbilstošie kandidāti. Breikbilas maģiskās pedagoģijas koledža šķiet kā atbilde uz visām Kventina vēlmēm. Jau kopš bērnības viņš ir sajūsminājies par Kristofera Plovera grāmatu sēriju, kas apraksta kādu maģisko pasauli Filoriju. Iespēja mācīties Breikbilā ir kā došanās tieši tādā piedzīvojumā.

Kventins atstāj aiz muguras vecākus un dažus retos draugus, kuri nenojauš, kādā tieši skolā puisis iestājie, un sāk piecu gadu apmācību, lai kļūtu par magu. Roku veiklības un acu apmāna triki, kuros viņš trenējies ilgu laiku, šeit vairs neko nenozīmē, tāpat kā spēja smagi strādāt un ātri apgūt vēl smagāku vielu. Kventins beidzot ir starp sev līdzvērtīgiem jauniešiem. Vienu pēc otra atklājot maģijas dziļākos slāņus, puisis saprot, ka realitāte ir daudz skarbāka par viņa sākotnēji nedaudz sapņainajām iedomām. Gadi skolā paskrien diezgan ātri, un Kventins ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem attopas vēl grūtākas izvēles priekšā. Ko tagad iesākt ar dzīvi, kad teorētiski vari visu?

Bet tad viņus atrod kāda piedzīvojuma iespēja, kurai nevar pateikt nē, un kuras beigas neviens nebūtu spējis nojaust…

Uzreiz jāsaka, ka Grosmans lieki neklīrējas un tūlīt ķeras pie lietas. Autoram nav bail no tēmām un izteicieniem, kas parasto sabiedrības daļu var izsist no komforta zonas. „Burvji” ir pilni ar dzīves patiesību bez izskaistinājumiem par spīti maģijas klātbūtnei tajā visā. Tie ir pusaudži, viņi ir dažādi un viņi dara lietas, ko pieaugušie mēdz pārklāt ar ērto aizmirstības miglu un izlikties, ka jaunībā paši tā nerīkojās. Autoram arī nav bail no spēcīgi satricinošu ainu iekļaušanas, kuras vēl ilgi nav iespējams izmest no prāta un beigt apdomāt. Grosmans tāpat ļoti talantīgi strādā ar noskaņas radīšanu. Tēli sāk ainu, it kā nekāda darbība vēl nenotiek izņemot sarunas – taču daži epiteti te, daži nekautrīgi apraksti tur, un lasītājs neapšaubāmi sajūt nemieru un aizdomas, ka tūlīt sekos kas nelāgs.

Sākotnēji sižets un laika plūdums var šķist diezgan saraustīts. Breikbilas gadi beidzas aptuveni grāmatas pusē – bieži vien tiek brīvi pārstāstīti vairāku mēnešu notikumi ar tikai dažām smalkāk aprakstītām epizodēm pa vidu. Viss sākas tieši ar skolas beigšanu un došanos lielajā piedzīvojumā, kad stāsts iegūst klasisko vēstījuma tipu, izsekojot varoņu gaitām dienu no dienas. Un beigas – grandiozās, fantastiski grandiozās beigas – beidzot liek aptvert, kāpēc izvēlēta tieši šāda pieeja. Fināla apgaismība pēkšņi padara redzamus visus meistarīgos zirnekļa tīmekļa pavedienus, kuri uz to vienmēr ir vadījuši. Ar jauno informāciju tā vien gribas „Burvjus” izlasīt vēlreiz, un tad tā top par pilnīgi citu grāmatu. Fascinējoši, kā cilvēki automātiski ieņem pozitīvo nostāju un metas iekšā jaunā grāmatā ar aizrautīgu smaidu uz lūpām un cerību, ka viss būs labi. Piedodiet, draugi, bet šī nav tāda grāmata.

Nevaru atrast atbilstošus latviešu valodas īpašības vārdus, tādēļ izmantošu angļu valodā pieejamos, kas ir nepieciešami, lai dažviet raksturotu šo romānu. Raw & disturbing. Te ir varas spēles un manipulācijas, nedaudz bohēma, nedaudz eksistenciāli jautājumi. Ko darīt, kad tev it kā ir viss, bet joprojām nespēj beigt dzīties pakaļ laimei? Šī grāmata ir kā skarbā realitāte, kur pasakas tikpat ātri var pārvērsties murgos.

Es nespētu iedomāties lielāku pretstatu Harijam Potera sāgai kā „Burvjus”. Tie ir kā piemēri, kuri viens otru izslēdz. Ja neskaita simts citas atšķirības, man kā viena no galvenajām šķiet galveno varoņu atšķirība pašā būtībā. Harijs vienkārši kūlās cauri skolai un burvju pasaules lietām, cerot katra gada beigās nenomirt, kā arī paļāvās uz draugu palīdzību, kas pārsvarā arī bija izšķirošā lieta, lai viņš uzvarētu un iegūtu nopelnus, kurus visi apbrīno. Kventins savukārt zina, ko grib, kā to sasniegt un arī dara visu, lai to sasniegtu.[Vismaz sākotnēji. Ar dzīves sūtību gan Kventinam švakāk iet, bet tā jau ir cita tēma.] Levs Grosmans drīzāk pietuvojas Džonatana Strouda triloģijai par Bartimaju. Tas ir vēl viens nepelnīti mazpazīstams darbs fantāzijas pasaulē.

Kad aizvēru pēdējo vāku un atguvos no visiem notikumu pavērsieniem un atklājumiem, kas liek ieplestiem acīm un skaļi iesaukties, sāku pārdomāt, kādas ir izredzes to spēt ietvert seriālā. Jā, trailer izskatījās daudzsološi, kad vēl nebiju lasījusi grāmatu vai tikusi tālāk par tās pusi. Materiāls ir diezgan pateicīgs ar savu pārstāstījuma stilu, un arī seriālam ekrāna laiks ir gana ilgs, lai sižets nebūtu nepieklājīgi jāapcērp. Jautājums ir par noskaņas radīšanu un šokējošo lietu parādīšanu. Lasītāja prāts ir vislabākā specefektu ražotne, un katrs var nodoties savam dīvainuma līmenim. Seriālam nepieciešama nedaudz universālāka auditorija, tāpēc baidos, ka lietas var tikt notušētas vai stereotipizētas. Jau galvenā varoņa atveidotājs vairāk izskatās pēc amerikāņu futbola komandas kapteiņa, ne savrupa ģēnija-frīka, kā tika aprakstīts Kventins. Bet gaidīsim un redzēsim, varbūt seriāls būs tāda pati meistarklase un mūs patīkami pārsteigs.

Tagad iestājas mokošākā stadija. Pirmā grāmata ir nosēdusies un apspriesta no visām pusēm, bet tai seko vēl divas. Sagaidīt tulkojumu šobrīd šķiet neiespējami, tādēļ nāksies ķerties pie turpinājumu medīšanas internetā. Tiesa, kad tie būs dabūti un varēs ķerties pie lasīšanas, ļoti iespējams man būs bailes tos sākt, jo, ja padomā kāda bija tikai pirmā grāmata, kas ir kā ievads… kāda tad būs trešā, kas ir kulminācija?? Varbūt labāk nodzīvot dažus mēnešus vairāk ar tām nervu šūnām, kas man ir atlikušas.

Levs Grosmans ar “Burvjiem” ir pacēlis latiņu mūsdienīgajai jauniešu fantāzijas literatūrai. Ar aizrautību gaidu, ko vēl šis prāts spēj radīt. Ēsmu esam norijuši, un tagad gribam vēl.

Advertisements

Maikls Grānts – Bads

300x0_bads_vaks-

Šoreiz Zvaigzne ABC ir bijusi īpaši naska, jo sērijas pirmā grāmata „Prom” nonāca pie lasītājiem šī gada janvārī, bet tās turpinājums „Bads” min uz papēžiem jau pēc deviņiem mēnešiem. Perdidobīču atstājām nosacītā miera stāvoklī, taču zem kupola ieslēgtajiem bērniem jaunas likstas  tālu nav jāmeklē.

Ir pagājuši trīs mēneši kopš pazuda visi cilvēki, kas vecāki par piecpadsmit gadiem. Gandrīz tikpat daudz, kopš kaujas ar Keinu un Barvedi. Sems Templs ir iemantojis paliekošu cieņu un turpina būt pilsētas neoficiālais līderis, taču problēmu kļūst arvien vairāk. Jau krietnu laiku pārtika ir uz izbeigšanās robežas, jo kamēr bērni aizrautīgi un neierobežoti ēda saldumus, gaļa, augļi, dārzeņi un citi svaigie produkti sabojājās. Uz lauksaimniecības zemēm vēl atrodas raža, taču arī tā drīz aizies postā, ja Sems neizdomās, ka piespiest bērnus strādāt. Visi ir palaidušies slinkumā un tikai turpina izšķērdēt citus ierobežotos resursus, kaut arī bada nāve nav aiz kalniem. Pat vismazākie bērni ir sākuši lietot alkoholu un pīpēt zālīti, citi tikai turpina nosist laiku ar videospēlēm un DVD filmām. Alberts, kurš jau iepriekš izrādīja attapību un uzņēmību, darbojoties Makdonaldā un izsniedzot maltītes, piedāvā kādu ideju, taču Semu tā neapmierina. No vienas puses plāns sistematizētu bērnu dzīvi, taču vienlaikus dotu pārāk lielu varu un kontroli paša Alberta rokās.

Kur ir tur rodas – ja nepietika ar pārtikas problēmu, tad kamēr Sems ar Edīlio apsekoja ražas laukus, puišiem sanāca bīstama un traģiska sastapšanās ar jaunu mutantu sugu. Arī Astrīdas veiktās piezīmes liecina, ka dīvainības nemaz nedomā beigties. Biedējošā tendence ir neapšaubāma: esošie dzīvnieku mutanti attīstās, tie bērni, kuriem jau ir spējas, kļūst spēcīgāki, un nāk klāt arī jauni ziņojumi par īpašu spēju rašanos. Tas savukārt netīk normālajiem pilsētniekiem, kuri arvien skaļāk izziņo nepatiku pret dīvaiņiem un drīz var ķerties pie agresijas.

Kamēr Perdidobīča nokaujas ar dažāda līmeņa likstām, Keins ar biedriem cieš vēl lielāku badu Koutsas akadēmijā, kur atgriezās pēc pateicības dienas kaujas. Viņa cilvēki ir nolaidušies līdz pavisam radikāliem līdzekļiem, bet pats Keins cīnās ar dēmoniem savā galvā. Diemžēl, ne parastiem dēmoniem, jo visi, kuri ir saskārušies ar Tumsu tā arī nav pilnībā brīvi no radījuma manipulatīvajiem gājieniem. Tai skaitā dziedniece Lana un mazais Pītijs… Kad Tumsa sagrābj Keinu un sāk rīkoties caur viņu, IBJZ nonāk nākamās krīzes priekšā.

Visu cieņu Grāntam. Šis nu ir autors, kas zina kā darbojas pusaudži un ir spējis radīt patiesi lieliskus tēlus. Kas ir vēl labāk – šie tēli ir pagalam cilvēciski un ar spēju robežām. Jau ar pirmās grāmatas notikumiem pietiktu, lai radītu emocionālās traumas uz mūžu, kur nu vēl pievienojot „Bada” pārbaudījumus. Tas viss ir atstājis nedzēšamas pēdas Semā, un jau grāmatas pusē, puisis ir robežas, lai salūztu. Pilsēta saskaras ar vienu krīzi pēc otras, Keins un Dreiks kaut ko perina, Tumsa snaikstās gar cilvēku prātiem, un tam visam pievienojas nebeidzami darbu saraksti ar bērnu ķildām, tračiem un citiem sīkumiem.

Viņš smagi apsēdās uz gultas malas. – Ak mans Dievs, Astrīd! Tas viss ir manā galvā, visas šīs nejēdzības. Es nevaru no tām atbrīvoties. It kā man galvā būtu ieperinājies kaut kāds nejauks kustonis un es nekad, nemūžam vairs nevarētu tikt no tā vaļā. Tas man liek justies ļoti nelāgi. Tas ir tik pretīgi. Man gribas vemt. Man gribas nomirt. Gribas, lai kāds man iešautu galā un vairs nebūtu par to visu jādomā. [..] Esmu galīgi izjucis.

Gan Sems, gan viņa biedru komanda līdz grāmatas beigām ir lupatās – gan fiziski, gan garīgi. Visam joprojām pastāv sekas, šī grāmatu sērija nav kāda Holivudas filma, kur bērni vienmēr izglābjas, un var izlidināt kādu cauri sienai vai iedot pa galvu ar mietu, nepiedzīvojot postošus rezultātus.

Izvēršot terminu „lieliski tēli”, es nespēju beigt priecāties par to dažādību un stereotipu laušanu. Galvenie cīnītāji gandrīz pusi uz pusi ir gan zēni, gan meitenes, turklāt tādi sarežģīti meiteņu tēli kā Lana, Marija, Astrīda, Deka un Diāna jau sen bija pelnījuši nonākt YA literatūrā. Tāpat darbojošies personāži ir dažādu rasu un seksuālo orientāciju pārstāvji. Varbūt ne tik koncentrēti kā jaunā viļņa grāmatās, bet ņemot vērā 2009.gadu, kad šī grāmata tika izdota un gana spēcīgās lomas, ne tikai darbību fonā, šis ir ļoti labs piemērs.
Jau zināmajiem varoņiem šajā turpinājumā pievienojas vēl daži, kā arī stāstījums tiek veikts no vismaz diviem jauniem skatpunktiem. Tas jau atkal parāda visus notikumus jaunā gaismā un piešķir emocionālo dziļumu rādot, kā tēla pārdzīvojumi izskatās citu acīs.

Ja sērijas pirmā daļa sākās ar laika atskaiti no divsimt deviņdesmit deviņām stundām, šeit tās vairs ir tikai simtu sešas. Varoņu rīcībā ir vien dažas dienas, un traki notikumi nudien sākās jau ar pirmajām lappusēm. Manas piezīmes līdz romāna beigām pārsvarā bija pārvērtušās par izsaukuma zīmēm un ieplestu acu simboliem. Aizverot pēdējo vāku, es vienkārši nespēju apstāties. Lai arī cik ātri tiktu izdoti turpinājumi, tas nespēs apmierināt manu agoniju pēc atbildēm un visa šī ārprāta atrisinājuma. Tā nu pieķēru sevi internetā lejupielādējot atlikušas sērijas grāmatas un visu nakti lasot trešo daļu „Meli”. Varbūt arī tāpēc atsauksme par „Prom” sanāca tik skarba – Perdidobīčas bērnu dzīves kļūs tikai arvien trakākas…

Tātad gaidām turpinājumus, vai lasām tos uzreiz, bet galvenais lasām, lasām, lasām! Pāris dienu laikā šī sērija pilnībā mani pārņēma un es nezinu, kad varēšu to atlaist un atsākt dzīvot savu dzīvi. Maikls Grānts ir radījis vienu no desmitgades spēcīgākajām Young Adult sērijām un es nerimšos, līdz tā nenonāks pie pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

– Jā. Reizēm ir grūti saglabāt ticību.
– Ja pasaulē ir Dievs, es prātoju, vai arī viņš sēž tumsā uz gultas gala un brīnās, kā viņam izdevies visu tā salaist grīstē.

Maikls Grānts – Prom

452042

Par laimi paranormalās romances laiki ir cauri, un grāmatnīcu plauktu fantāzijas nodaļā parādās arvien vairāk action romāni par pārdabiskajiem notikumiem. Maikls Grānts izcili darbojas šajā lauciņā ar savu agrāk iznākušo “BZRK” triloģiju, un nu pie mums sāk tulkot arī citu šī autora sāgu.

„Prom” ir tikai pirmā grāmata sešu sējumu sērijā, bet tas nekavē uzreiz ķerties vērsim pie ragiem un lasītāju momentāli iemest skarbu notikumu vidu. Rit šķietami ierasta diena kādā Kalifornijas pilsētelē, kad vienā acumirklī pieaugušie izzūd. Nekādu dūmu vai gaismas zibšņu, vienkārši puff. Visā pilsētā vairs nav neviena pieaugušā, prom ir visi, kas vecāki par piecpadsmit gadiem. Bērni klīst apkārt, sākumā tas šķiet kā joks, tad iestājas nemiers, līdz noskaņojums draud pārvērsties panikā. Sems Templs kopā ar draugiem ir vieni no vecākajiem palikušajiem – līdz izšķirošajai dzimšanas dienai viņam palikušas tikai pāris nedēļas.

Sems, kas iepriekš kādā negadījumā bija izcēlies ar ātru reakciju un drosmīgu rīcību, drīz sevi atrod līdera pozīcijā ar sev pievērstiem bērnu skatieniem, kas sagaida, lai viņš atrisina šo situāciju un norāda, kas darāms. Pieaugušo pazušana ir tikai pirmā problēma. Pārrauti ir arī jebkādi sakari, telefoni un internets nedarbojas, jo ap pilsētu ir uzradusies mistiska barjera, kas bērnus nošķir no ārpasaules. Šī kupola iekšpusē sāk risināties arvien trakāki notikumi, kad atklājas, ka ar dzīvniekiem notiek mutācijas un arī dažiem no bērniem parādās īpašas spējas. Bērni barjeras iekļauto teritoriju nosauc par Izmešu Bedres Jaunatnes Zonu jeb IBZJ. Izkristalizējas „izdzīvo stiprākais” likums, un agresīvākie huligāni valda pār pilsētu. Kad no attālākās privātskolas ierodas svešu bērnu procesija ar nezināmiem nolūkiem, Sems saprot, ka beidzot ir laiks uzņemties atbildību un cīnīties par taisnību, kā arī visas kopienas izdzīvošanu.

Jau no pašas pirmās lappuses, stāstījums ierauj sevī. Nekāda dižā ievada, notikumi uzreiz sāk gāzties viens pēc otra un šķietami nav iespējams ievilkt elpu, kad jau sākās nākamās nedienas. Tas vēl vairāk ļauj identificēties ar tēliem, kuri arī ir tikai bērni, kas iemesti nežēlīgu notikumu vidū. Galvenais varonis ir Sems, bet notiek skatpunktu maiņa starp vairākiem bērniem, kas padara ainu daudz pilnīgāku un nosedz lielāku teritoriju, līdz visu varoņu ceļi krustojas. Galvenā jauniešu grupa ir ļoti dažāda un tēli nav tikai uzsvērti labi vai ļauni, gudri vai slīmesti. Bieži vien pēc kupola uzrašanās, jaunieši spiesti mainīties un viņu rīcība kontrastē ar savu iepriekšējo „es”.

Visas grāmatas gaitā pie katras nodaļas notiek atskaite līdz kādam vēl nezināmam notikumam. 299 stundas un laika paliek arvien mazāk. Romānam aptuveni pusē sāk rasties aizdomas, uz ko tas viss ved. Tagad grāmatu nolikt nost nepavisam nav iespējams. Starp citu, lai to izlasītu vienā cēlienā, ir nepieciešamas aptuveni astoņas stundas, tāpēc iesaku rezervēt kādu brīvdienu.

Bieži young adult literatūra piemin mocības un traumas, taču „Prom” tam pieiet pavisam citā līmenī. Bieži vien grafiskie apraksti tiešām liek acīm ieplesties un pakrūtē savilkties nelabumam. Jā, bērni tiek ievainoti, bērni mirst – un tas ir fakts. Tā ir jauna pasaule ar citiem likumiem. Mutācijas ir tikai sākums: kaut kur viņu teritorijā mīt ļauna būtne, un arī tai ir savi plāni.

Spriedze un zosāda, neticība un pat riebums. Jo vairāk lietas atklājas, jo mazāka skaidrība. Kādi ir Sema pagātnes noslēpumi? Kas patiesībā radīja kupolu? Vai atomstacija tā centrā ir tikai sakritība? Cik tālu ir gatavi iet cilvēki, bailēs no citādā? Bieži vien tieši cilvēku rīcība ir visšausmīgākā. Neba velti uz grāmatas vāka ir „Zvaigznes trillera” zīme.

„Prom” apspēlē katra bērna sapni par pieaugušo nozušanu un pilnīgu brīvību, kas tikpat ātri pārvēršas murgā. Var rasties asociācijas ar Stīvena Kinga romānu „Zem kupola”, kur tāpat kāda mazpilsēta nonāca pilnībā izolācijā. Līdzības ir velkamas tikai līdz noteiktam brīdim, jo šeit viens elements maina visu. Noslēgtajā teritorijā atrodas tikai bērni. Nav pieaugušo, kas organizētu taktiskāku pieeju situācijai. Bērni neprot vadīt automašīnu, knapi rūpējas par mazuļiem un pārtiek no saldumiem, sabojājāt atlikušo pieejamo pārtiku. Valda haoss un kaušļi, jo nav autoritāšu. Tie daži līderi, kas cenšas uzturēt kārtību un cīnās pret ļaunumu, kas lien ārā no visiem kaktiem, lūst zem emocionālā spiediena un piedzīvotajām fiziskajām traumām. Visi ir tikai bērni, kas nav radīti jaunajai realitātei. Situācija ir pavisam citāda.

Pirmā grāmata ir tikai aizsākums, nabaga varoņiem vēl daudz likstu priekšā. Kad būs izlasīta visa sērija, noteikti vēlreiz atgriezīšos pie šīs daļas, jo jau starp sākumu un beigām atšķirība ir milzīga. Bērnu iepriekšējās dzīves ir tik tālas, un viss ir tā mainījies… „Prom” sāga ierindojas manā TOP plauktā. Ne tik bieži izdodas tikt pie darbiem, kas ir gan ar trillera cienīgu darbību, gan strādā ar tēlu dziļumu, kā arī spēj pievienot dažas romantiskās līnijas nepārspīlējot ar mīlas trijstūriem un neloģisku rīcību otrās pusītes dēļ, kas pārmāc visu sižetu. Šī, tā teikt, ir lasāmviela gan puišiem, gan meitenēm.

Noslēgumā dziesma, kuru kādā brīdī dungo galvenais varonis, ellīgi labi raksturojot notikumus.

„Kaušļi ir bijuši vienmēr, bet bija arī pieaugušie, kas viņus pieskatīja. Tagad? Tagad visus izrīko kaušļi. Cita spēle, brālīt, pavisam cita spēle. Tagad mēs spēlējam pēc kaušļu noteikumiem.”

– Izskatās pēc karadarbības zonas.
– IBJZ ir karadarbības zona.

„Nesapņo par neierobežotu varu, Kein. Tev tās nekad nebūs. Šī pasaule nemitīgi mainās. Dzīvnieki. Cilvēki. Kā lai zina, kas būs pēc tam? Mēs šo pasauli neradām. Mēs esam tikai nabaga muļķīši, kuri to apdzīvo.”