V.E.Schwab „A Darker Shade of Magic” + visas triloģijas apskats

all shades

Dažas grāmatu sērijas jauniešiem interenta vidē ir ļoti populāras. Viena no tādām ir V.E. Schwab fantāzijas triloģija „Shades of Magic”. Fanu bāze šai autorei ir savākusies ļoti stipra un aktīva, un sekojot dažādiem grāmatu blogiem, neglābjami kādā brīdī uzpeld arī Schwab vārds. Triloģijas noslēgums „A Conjuring of Light” iznāca tikai šopavasar, un izpelnījās ļoti emocionālu reakciju no faniem.

Pa šo laiku arī man neglābjami bija izveidojies kāds priekšstats par “Shades of Magic”, un neapšaubāmi biju nolēmusi, ka tā ir ļoti laba un taupāma lieta kā deserts. Pirmoreiz gan Schwab lasīju citā viņas sērijā – „Monsters of Verity” dualoģijā. Tās pirmā grāmata „This Savage Song” bija izslavēta tuvu un tālu, kā arī Norelle to nosauca par savu gada mīļāko grāmatu jau pavasarī. Tad jau jābūt labai, vai ne? Jā, bija laba, bet ne absolūti fantastiska. Kaut kā man nebija saiknes ar tēliem un notikumiem, taču autores stils bija ļoti labs, un turpināju domāt, ka „Shades of Magic” beidzot uztaisīs man klikšķi un es sapratīšu, par ko visi jūsmo. Vai tā bija? Nē un arī jā.

1. “A Darker Shade of Magic”

Nepārprotiet, koncepts un pasaules uzbūve šai triloģijai ir lieliski. Četras paralēlas Londonas – Sarkanā, Pelēkā, Baltā un Melnā. Katra tik ļoti dažāda un ar savādāku maģijas līmeni. Reiz tās visas bija plaukstošas un piesātinātas, taču Melnā vairs nespēja savaldīt savu maģiju un tā draudēja aprīt visu. Pārējās pasaules aizslēdza savas robežas, atstājot Melno Londonu nolemtībai, un savstarpējā ceļošana starp visām pasaulēm beidzās.  Ja agrāk jebkurš cilvēks,kurš bija gana prasmīgs maģijā, varēja šķērsot pāri uz citu Londonu, tad tagad tas ir pa spēkam tikai Antari – arvien retākiem magiem, kuri spēj pārvaldīt visus sešus elementus kā arī dara to ar īpašu spēku. Viņu pazīme ir viena pavisam melna acs. Tikai Antari magi spēj izveidot durvis starp dažādajām pasaulēm un pārvietoties starp tām. Kells ir viens no pēdējiem Antari, uzaudzināts Sarkanās Londonas valdnieka ģimenē un pilda viņu vēstnieka amatu ceļojot pie Baltās un Pelēkās Londonas karaļiem.

Kamēr Sarkanā Londonā ir maģijas piesātināta un teju visi ļaudis to pārvalda, Pelēkā Londona, tā teikt, mūsu Londona, ir sen šīs prasmes aizmirsusi un vada ļoti parastu ikdienu. Savukārt Baltā Londona ir mirstošā pasaulē, cietusi no robežu slēgšanas un tagad slīgst panīkumā un agresijā. Kellam nav nekāda prieka apmeklēt to vadītājus, taču viņa paša karalis ir norīkojis savu Antari par vēstnieku, lai saglabātu attiecības starp palikušajām pilsētām.

Tātad mūsu galvenie tēli ir Kell – Antari, vēstnieks, uzaudzis karaļģimenē, dažkārt vāc dažādas piemiņas lietiņas no citām pasaulēm. Holland – otrs zināmais Antari, nedaudz baiss, kalpo Baltās Londonas valdniekiem. Lila – meitene no Pelēkās Londonas, zagle, ļoti patīk naži. Rhy –  Sarkanās Londonas princis un adoptētais brālis Kell, jo viņi abi jau no bērnības ir uzauguši kopā.

Visi tēli ir ap divdesmit gadiem veci, izņemot Holland, kuram varētu būt pie četrdesmit. Tas kaut cik novērš vairumu pusaudžu grāmatu klišejas, un kā jau teicu, stils šeit nudien ir labs. Teorētiski arī tēli ir interesanti, taču savos centienos uzsvērt atšķirīgumu, manās acīs viņi dažkārt kļuva par sava citāduma stereotipiem. Lila ģērbjas vīriešu drēbēs un nav kā citas meitenes. Rhy flirtē ar visu un visiem, un tas būtībā arī ir viss viņa tēls. Kell ir… pieri raucošs rudmatis? Un Holland nedaudz uzdzen tirpas, taču droši vien pārprastais cietējs.

Man tik ļoti gribējās sajūsmināties par šo triloģiju, taču tas īsti neizdevās un tāpēc radīja nerimstošu frustrāciju. Ļoti novērtēju idejas, taču to izpildījums manī rezonansi neizraisīja. Nepalīdzēja arī fakts, ka grāmatā bija ļoti lēns sižets, ja tāds vispār bija. Kādā brīdī Kell uzgāja priekšmetu no citas Londonas, kas sāka taisīt starppasauļu likstas, un tad Kell, Lila un Holland dažādās draudzības un ienaidnieku pakāpēs staipīja šo objektu un nolaupīja vienam no otra. Drusku cīņas, drusku slepkavībiņas. Eh. Nekādi nespēju tam visam pieslēgties.

Šķiet, ka man tā īstāk  iepatikās nobeiguma nodaļas. Varbūt biju gana pie visa pieradusi un, nedēļu lēnā tempā izcietusi lasīšanu, sāku vēl intensīvāk meklēt labo. Gluži kā pašsaglabāšanās instinkts. Katrā ziņā, viss nebeidzās uz cliffhanger un pat raisīja domu, ka varbūt vajadzētu kādā brīdī mēģināt lasīt otro daļu, jo Lila bija mans mīļākais tēls no visiem, un viņa aizgāja zagt pirātu kuģi, tā kā tas vismaz apsolīja ko interesantu.

Kopumā, tomēr piedzīvoju vilšanos, jo savā prātā biju saskrūvējusi dikti lielas ekspektācijas. Ja ignorē to, ka grāmata nebija tāda, kā biju domājusi, tā bija laba diezgan, lai nemestu pret sienu un nepaziņotu, ka tālāk sēriju nelasīšu. Pasaule ir intriģējoša, valoda un stāstījums – ekselenti, arīdzan interesanti tēlu aizmetņi, no kuriem tālāk var cerēt ko vairāk. Pietrūkst gan tā knifa, tās neaprakstāmā klišķa ar grāmatu, kad nespēj vairs to nolikt nost un  lasi līdz diviem naktī.

6/10

Tagad neliels (un cenšoties iztikt bez maitekļiem)  ieskats turpmākajās daļās. Paldies, Asmo, kurš atdāvināja savus eksemplārus ar pirmajām divām grāmatām, tas bija papildus stimuls turpināt lasīšanu.

 

2.”A Gathering of Shadows”

Ar otro daļu es piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, jo MAN PATIKA. Man nudien, nudien patika, un kad uzsāku trešo daļu, kas atkal bija kā kritiens atpakaļ, beidzot spēju nodefinēt, kas ir mana problēma ar Schwab darbiem Tā laikam nav tik ierasta lieta jauniešu literatūras praksē, taču Schwab dod skatpunktu arī saviem ļaundariem. Kas bieži vien ir garlaicīgi. Ja man jālasa, kā melni dūmi plāno pārņemt varu pasaulē un grib  vēl, vēēēēl, vēēēllllll, tad drīz vien sāku bakstīties pa tumblr un meklēt smukas aesthetic bildītes par triloģiju, nevis lasu pašu triloģiju. Gan šie ļaundara skatpunkti, gan cīņas ar šo ļaundari man galīgi gāja pār galvu un ātrāk centos tikt tām cauri. Savukārt paši tēli un to mijiedarbība mani jau ieinteresēja.

Iedomājieties tos svētkus, kad atklāju, ka otrā grāmata ir ar ļoti retu un ļoti minimālu ļaundaru skatpunktu, un viss pārējais ir par tēliem un to piedzīvojumiem maģiskās spēlēs?? Jā, vērtējums uzšāvās augstu debesīs.

Darbība galvenokārt notiek Sarkanajā Londonā, jo tā ir galvaspilsēta Arnes impērijai, kura šogad rīko Elementu Spēles – internacionālas sacensības trīs kaimiņu impēriju magiem, kurās labākie elementu pārvaldītāji sacenšas savā starpā.

Oi, taču pašas grāmatas darbība sākas uz pirātu kuģa, jo Lila Bard noblieza tādus uguņus jau pirmajā nodaļā, ka man drusku vajadzēja atgulties un atkopties no tā, cik fantastiski episki tas bija. Sākums vienlaikus iepazīstina ar jaunu tēlu, kurš pievienojas galveno varoņu grupiņai. Kapteinis Alucard Emery ir viena no labākajām lietām triloģijā. (Jā,jā, es jau sen viņu tumblr redzēju, ups :D)

Tā nu visa grāmata centrējas uz šo četrinieku – Kell, Lila, Rhy, Alucard. Visiem ir kāda saistība ar otru, daži viens otru nevar ciest, daži ir labākie draugi, daži mēģina būt kopā. Un tad vēl ģeniāli stulbas idejas, ka derētu piedalīties Elementu Spēlēs. Tas bija fantastiski.

Un beigas! Sasodītās beigas šoreiz ar cliffhanger! Tas bija vairāk nekā intensīvi un uzreiz lika man grābt pēc trešās daļas.

9/10

3.”Conjuring of Light”

Sākuma nodaļas bija vēl intensīvākas par iepriekšējās finālu. Man pat parādījās maza emocijiņa par Kell! Un Alucard skatpunkti sākas??? Jā, es nedaudz sēdēju dīvānā un brēcu. No tiesas likās, ka šai grāmatai beidzot varēšu iedot piecas zvaigznes.

Nedaudz vēlāk gan atkal nācās taisīt diendusu, jo atgriezās lielais sižets ar antagonistu un man tas viss nevarētu rūpēt vēl mazāk. Vienīgās ainas pa vidu, kas man atkal lika saslieties ieinteresētībā, bija ainas ar manu četrinieku.

Fināls bija okay? Kaut kā likās, ka jābūt kam lielākam. Pats noslēgums atkal nolīdzināja gar zemi, jo mans četrinieks. MANS ČETRINIEKS. Jā, beidzot es tiešām kaut ko jūtu par tiem tēliem.

Schwab turklāt piekopa pēdējo gadu modi, kad dažas lietas paliek neatrisinātas vai neizskaidrotas. Visiem pirmais šoks un aplauziens bija pie Megijas Stīvoteras „The Raven King”, bet tas ir Stīvoteras stilā izlikt lamatas un raisīt viltus pieņēmumus. Schwab šeit izdara ko līdzīgu un liek pašiem lasītājiem izdomāt, kā iztulkot pāris elementus. Tā kā tie elementi man nebija tik svarīgi, daudz galvu nelauzu. Pretrunīgu emociju vētru man toties izraisīja dažas viņas izvēles ainu attēlojumā, kuras bija neskaidri pasniegtas un saprotamas diezgan dažādi – viena no versijām no  būtu neglaimojoši autorei.

8/10

Bet lai nu kā, tagad esmu šo briesmīgi izslavēto triloģiju izlasījusi, un vismaz zinu kā komentēt dažus viedokļus ar savu viedokli. Ironiski, bet fakts – var ticēt gan tiem, kas liek 3 zvaigznes un saka, ka nevarēja īsti iejusties, gan tiem, kas bliež 5 zvaigznes un sauc šo par meistardarbu. Tas ir ļoti atkarīgs no katra lasītāja un es pati esmu abās nometnēs, jo dažas sižeta līnijas manās acīs ieguva maksimālo vērtējumu, kamēr pārējais nerūpēja vispār.

 

Tātad, ja jums patīk šīs lietas, tad ir izredzes, ka jums patiks arī „Shades Of Magic”. (ar nelieliem spoileriem)

*meistarīga un vijīga stāstījuma valoda

*meitenes, kuras izvēlas bikses un nažus, un dēmonu maskas

*meitenes kuras kļūst par dēmonisku leģendu starp pirātiem

* slowburn starp diviem idiotiem, kuri acīmredzi sader kopā, bet negrib to atzīt

*slowburn starp diviem idiotiem, kuri BIJA kopā, bet nu ir jātiek pāri šķietamai nodevībai

*prinči kuri flirtē ar kuģu kapteiņiem

*kuģu kapteiņi, kuri flirtējot ar prinčiem, izved no pacietības prinču brāļus

*brāļi, kuri gatavi upurēt visu viens otra labā, mazākais no tā ir dzīvība

*maskotas meitenes, kuras ceļo kopā ar kuģu kapteiņiem un kopā iekuļas nepatikšanās

Noslēgumā vēl daži citāti.  Mans darbs nu ir padarīts, secinājumi paliek katra paša ziņā.

“Sure I do,” countered Lila cheerfully. “There’s Dull London, Kell London, Creepy London, and Dead London,” she recited, ticking them off on her fingers. “See? I’m a fast learner.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“Kell wore a very peculiar coat.
It had neither one side, which would be conventional, nor two, which would be unexpected, but several, which was, of course, impossible.
The first thing he did whenever he stepped out of one London and into another was take off the coat and turn it inside out once or twice (or even three times) until he found the side he needed. Not all of them were fashionable, but they each served a purpose. There were ones that blended in and ones that stood out, and one that served no purpose but of which he was just particularly fond.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“She bent most of the rules. She broke the rest.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

“Oh yes, your relationship with Miss Bard is positively ordinary.”
“Be quiet.”
“Crossing worlds, killing royals, saving cities. The marks of every good courtship.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

 

“I am Delilah Bard, she thought, as the ropes cut into her skin. I am a thief and a pirate and a traveler. I have set foot in three different worlds, and lived. I have shed the blood of royals and held magic in my hands.”
― Victoria SchwabA Gathering of Shadows

 

“What are we drinking to?”
“The living,” said Rhy.
“The dead,” said Alucard and Lila at the same time.
“We’re being thorough,” added Rhy.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

“In myths, the hero survives.
The evil is vanquished.
The world is set right.
Sometimes there are celebrations, and sometimes there are funerals.
The dead are buried. The living move on.
Nothing changes.
Everything changes.
This is a myth.
This is not a myth.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

Advertisements

Marie Lu “The Young Elites” triloģija

 

Viena no internetā populārajām triloģijām, kuru šogad gribēju pārbaudīt, bija Marie Lu sarakstītās „The Young Elites” grāmatas. Tā kā pirmo daļu izdevīgi nopirku Ķīpsalas grāmatu izstādē, vairāk šo apņemšanos atlikt nevarēju. Bieži vien izslavētos darbos sanāk vilties, taču es vēl joprojām līdz galam nespēju saprast savas emocijas par nupat izlasīto. Tur bija arī liela daļa sajūsmas, tāpēc tas vien jau ir daudz labāk par citām pārslavinātām jauniešu sāgām, par kurām tikai nobolu acis.

Šī ir vēsturiska tipa fantāzijas grāmata, kuras darbība notiek jaunradītā zemē Kenettra 1361.gadā. Savā pasaulē tās ir dienvidu zemes, kuras tāpat kā tālākos kaimiņus nesen ir pārņēmusi mistiska slimība, kuru cilvēki iesauca par asins drudzi. Pieaugušie no tā mira, bet bērni pārcieta, pēc tam uz ķermeņa iegūstot dīvainas pazīmes. Nedabiskas matu vai acu krāsas, tumši izsitumi utt. Tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad daži no izdzīvojušajiem bērniem sāka iegūt arī nedabiskas spējas, no visiem asins drudža skartajiem sāka baidīties un tos ienīst, nevis žēlot. Saukti par malfettos, tie tagad ir sabiedrības zemākais slānis. Tikai viens no tūkstoš malfettos var iegūt spējas, kurus tad viņus padara par the young elites, taču  aizdomās tiek turēti visi.

Kenettras lielākajā pilsētā Enstenzia pamazām sāk vākties kopā vairāki the young elites, kuri saucas par The Dagger Society. Daži viņus ienīst, daži slepus apbrīno. Taču karalis ar saviem inkvizitoriem ir uzsācis visu the young elites vajāšanu, pasludinot tos par dēmoniem un dedzinot uz sārta. Šādā neizdevīgā sabiedrībā galvenā varone Adelina Amouteru atklāj, ka arī viņai piemīt spējas.

Adelinas ģimenes situācija ir daudz sarežģītāka un tumšāka, tāpēc tikai teikšu, ka viņai ir visai labs iemesls ienīst cilvēkus un neuzticēties varai. Pēc negadījuma, kurā atklājas viņas spējas vērpt ilūzijas, Adelina izmisumā bēg uz Estenziu, cerot,ka turienes daudzo malfetto starpā tik ļoti neizcelsies un varbūt pat uzmeklēs mistiskos The Dagger Society. Viņas plāns nevedas gluži kā plānots, pa vidu viņa pamanās tapt piesieta pie sārta, taču galvenais, ka Daggers tiešām uzrodas.

Kas jau tā balansēja uz diezgan tipiskas jauniešu grāmatas robežas, te strauji parauj stūri citā virzienā. Jā, Daggers līderis viņu izglābj, atklāj slepeno sabiedrību un sāk trenēt. Lielākā atšķirība šoreiz ir Adelīnā pašā. Viņā mājo patiesa tumsa un viņas spējas barojas no bailēm un dusmām, tā kā tas satrauc pat The Dagger Society. Viņa var būt pat pārāk nekontrolējama un nestabila, lai paliktu viņu rindās, jo Daggers līderis ir uzstādījis diezgan ambiciozu mērķi.

Tuvojoties grāmatas beigām, viss sāk uzņemt patiesus apgriezienus, stūri ne tikai parauj citā virzienā, bet vēl arī nobrauc no ceļa. Cīņas, sakāve, nodevības, tumša nākotne. Bija vērts izturēt diezgan smagnējo tekstu, lai tiktu pie tāda fināla.

Otrajā grāmatā uzbūves shēma daudz maz atkārtojas, un Adeline pati paliek arvien tumšāka un baisāka. Vienā ziņā šī triloģija būtībā seko ļaundara backstory, ne vairs stilīgajai jauniešu organizācijai, kas vienmēr ir ar tādu cīnās. Adeline uzsper gaisā visus priekšstatus par YA galvenajām varonēm.

Ja pirmajā grāmatā the young elites spējas man šķita diezgan liels savārstījums kopā ar trīs mēnešiem pie debesīm un lidojošām rajām, tad otrā grāmata beidzot pieķērās plašākam to skaidrojumam, un trešā daļa vispār salika visu pa vietām un vēl kroni pa virsu. Autore bija smalki visu izplānojusi un pati daļēji savijusi ilūzijas. Triloģijas fināls ir vairāk nekā episks.

Vienīgā lieta, kas mani pastāvīgi bremzēja lasīšanā, bija dīvainā skatpunktu pārslēgšanās. Adelines posmi ir rakstīti 1.pers, bet daži apkārtējie tēli pieslēdzas ar 3.pers, kas nedaudz izsit no sliedēm. Līdz ar to, grāmatas dažbrīd atstāja nepabeigta un neizlabota manuskripta iespaidu.

Toties ļoti laba piedeva man šķita citāti katras nodaļas sākumā. Pārmaiņas pēc tie nebija pretenciozi Šekspīra asaru gabali par mīlu, bet gan izvilkumi no tās pašas izdomātās pasaules kultūras avotiem. Dažbrīd varēja lasīt par asins drudža pirmajām fāzēm, citkārt bija minēta kāda vietējā leģenda, kurai ir ietekme arī uz sižetu. Ļoti patīkams papildinājums, kurš piedod stāstam papildus dimensiju.

Lai arī cik grūti man gāja iesākumā, šīs triloģijas lasīšana tomēr būs lieta, ko atcerēties un pieminēt. “The Young Elites” noteikti izcelsies visa gada šķērsgriezumā, jo ne tik bieži gadās uziet kādu YA triloģiju,kuras galvenā varone ir dienvidnieciska meitene ar vienu zaudētu aci un tumsu sirdī.

 

“Someday, when I am nothing but dust and wind, what tale will they tell about me? Once upon a time, a girl had a father, a prince, a society of friends. Then they betrayed her, and she destroyed them all.”

 

“The irony of life is that those who wear masks often tell us more truths than those with open faces.”

 

“Why can’t I be the one to strike first, to hit so early and with such fury that my enemies cower before they can ever think of turning on me?”

 

“None of us are saints. We can all do better.”

 

“We were never meant to exist, Adelina,” he says. “And we will never exist again. But we cannot take entire world with us.” He meets my gaze. “No matter how it has wronged us.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Levs Grosmans “Burvju karalis”

20160219_181927

Pēdējā laikā fantāzijas žanrs ir atgriezies modē, taču diez vai kāds bija gatavs „Burvju” smalkajai ironijai par sevis paša spēles noteikumiem. Tagad šīs drosmīgās triloģijas otrā daļa ir piedzīvojusi tulkojumu latviski. „Burvji” uzlika krietnu augstu latiņu, un lielākais jautājums bija, vai arī „Burvju karalis”spēs to pārlēkt. Tiesa, tīri Leva Grosmana garā, otrā daļa ņēma un tās vietā pārlēca citu latiņu.

Grāmatas notikumi atsākas pāris gadus pēc četrinieka atgriešanās Filorijā, lai kļūtu par karalienēm un karaļiem. „Burvju” noslēgumā pie Kventina kopā ar Eliotu un Džaneti ieradās vēl kāda cita sieviete, kas tagad izrādās neviena cita kā Džūlija. Kopš Breikbilas skola viņu atraidīja, Džūlija ar zobiem un nagiem ir cīnījusies, lai pati nokļūtu pie maģijas, un nu ir augsta līmeņa kārklu ragana, tiesa, viņa ne tuvu vairs nav tā pati meitene kuru Kventins reiz pazina.

Filorijas četri troņi atkal ir aizņemti, Briesmonis uzveikts un sācies jauns miera laikmets. Ar vienu lietu Eliots, Kventins, Džanete un Džūlija gan nebija rēķinājušies – Filorija pati tīri labi tiek galā arī bez valdniekiem. Laika gaitā karaliskā četrotne sāk slīgt teju garlaicībā. Kur nu vēl Kventins, kuram jau atkal dziļi pakrūtē urd pazīstamā „nav pietiekami” sajūta.

Ja pārējie trīs ir kaut cik ir atraduši savu vietu, vai vismaz ir procesā, lai tur nonāktu, tad Kventins paliek arvien nemierīgāks. Beidzot atradis iemeslu laisties kaut nelielā piedzīvojumā un izrauties no ikdienas, viņš kopā ar Džūliju sāk ceļu, kas tipiski Filorijas ironijai tā vien gaida, lai viņam par šo pārmaiņu vēlmi atspēlētos pēc pilnas programmas.

Vienlaikus ar tagadnes skatpunktu no Kventina, „Burvju karalī” kā jaunums nāk vēstījums par Džūlijas pagātni un viņas cīņām kārklu raganu sabiedrībā. Protams, visam ir nozīme un kādā punktā abi šie stāsti saslēdzas ar maksimālu efektu. Šajā daļā lasītājs dziļāk iepazīst maģijas saknes un citas burvju sabiedrības bez Breikbilas, kas bija izolēta un ļoti kontrolēta. Nu atklājas plašā un dažādā maģijas pasaule, kā arī lielākie jautājumi par pašām spējām kā tādām. Vai cilvēkiem vispār bija paredzēts kļūt par burvjiem? Kam oriģināli pieder šī vara?

Grāmata nudien izvēršas visos iespējamos veidos un virzienos. Jauni skatpunkti un tēli, sižeta informācija, jaunas tēlu cīņas ar sevi, jaunas teorijas par maģiju pašu un tās saistību ar reliģiju. Ģeogrāfiskā ziņā tas nozīmē arī jaunas darbības vietas. Šajā daļā redzam Venēciju un Kornvolas laukus, kā arī pašas Filorijas plašumi tiek apskatīti kā vēl nekad.

Man bija prieks no jauna sastapt Džošu un Peniju, un beidzot ieraudzīt kādu pūķi, kurus pirmajā daļā tikai attāli pieminēja. „Burvju karalis” nudien teicami pastrādāja pievienojot vēl un vēl slāņus jau zināmajām lietām un vienalga pieturoties pie sava unikālā stila, kas stāstījumam pa vidu vienmēr iemet ko negaidītu un apstulbinošu. Savā ziņā visas triloģijas  ir maģija, bet pašiem grāmatas varoņiem tās ir grāmatas par Filoriju, tāpēc bija liels gardums uzzināt ko vairāk par Ploveru un viņa rakstu darbu sākumu.

Tie lasītāji, kas pazīst Nārniju un redz smalko līdzību saspēli, kuru Grosmans ir ievijis Fiorijā, šajā grāmatā saskatīs dažādas lietas no „Rītausmas ceļinieka brauciena”. Kā vienmēr, Filorijas mērcē tās pat ir labākas.

Viss iepriekšminētais sasummējas lieliskā vērtējumā, taču mani gan šoreiz nedaudz neatstāja sajūta, ka lielās beigas kaut kur izplēnēja. Pēc laika sapratu, ka biju gaidījusi tādu pašu shēmu, kā „Burvjos”, taču šoreiz fināls bija liels citādā ziņā. Autors saviem lasītājiem neļauj atslābt un vienmēr nostrādā ko negaidītu. Viss nebūt vēl nebeidzas, un šī triloģijas otrā daļa drīzāk bija kā savienojuma posms uz noslēguma grāmatu.

Nekas nenotiek bez iemesla, un viss piedzīvotais veido Kventina tēlu arvien interesantāku. Tā vien šķiet, ka pa šo laiku viņu pazīstam, bet nē, viņš vairs nav tas puisis, kurš beidza Breikbilu. Burvju karaļa loma deva krietnu artavu viņa personības veidošanā, kā arī lika saprast dzīves skarbās patiesības.

Līdz ar „Burvju karaļa” aizvēršanu, nonākam triloģijas finiša taisnē. „Burvja zeme” pie latviešu lasītājiem nonāks aptuveni nākamā gada pavasarī, un, bitīt matos, tas tik ir fināls! Man nedaudz paslīdēja roka un acis, un pavisam nejauši trešo daļu izlasīju oriģinālvalodā. Starp citu, tas tikai lika vēlreiz novērtēt latvisko tulkojumu, jo slengs un stils ir ieturēts ideāli.

Tad nu vēlu veiksmes jaunajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, jo „Burvju karalis” ir žanra saldais ēdiens, kuru negribas nolikt nost.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”

300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3

Izziņota jau iepriekšējā gada Ziemassvētkos, visu gadu cītīgi gaidīta un beidzot arī sagaidīta, grāmatnīcu plauktos nonāk „Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata, kas vienlaikus iepazīstina latviešu lasītājus ar citur jau izdaudzināto Džo Aberkrombiju. „Pusķēniņš” ir aizraujošs romāns ar pareizo daudzumu atriebības un piedzīvojumiem, lai to nolikt malā būtu gana grūti.

Jārvi ir Getlandes ķēniņa jaunākais dēls, kuram nekas dižs nav paredzēts. Piedzimis ar kroplu roku, puisis jau ir pieņēmis savu likteni un nemaz nealkst karot vai valdīt. Tā vietā Jārvi mācās, lai kļūtu par maģistru, kas ir padomdevēji un dziednieki. Tiesa, visi nākotnes plāni tiek sagrauti, kad gan ķēniņš, gan viņa vecākais dēls tiek nogalināti. Jārvi jākļūst par nākamo Getlandes valdnieku, no kura visi sagaida atriebi par izlietajām tēva un brāļa asinīm.

Tā nu zēns, kuram īsti derīga tikai viena roka, nonāk ķēniņa amatā. Daudzi par to vīpsnā, daudziem viņš ir vien pusķēniņš. Jārvi lieliski apzinās savus trūkumus, bet viņa pusē ir Maģistrāta pārbaudījumam apgūtās gudrības un ass prāts. Viņš uzsāk atbildes karagājienu pret  kaimiņzemi, taču viss izrādās daudz sarežģītāk, un pats grūtākais Jārvi ir tikai priekšā.

Lai gan Latvijas blogosfērā kādā brīdī parādījās viedokļi, ka „Pusķēniņa” tulkojums ir diezgan švaks, mani pat tas ierāva un aizrāva jau pirmajā nodaļā. Nepaspēju pat aizdomāties par kvalitāti, kad jaunradītā Getlandes pasaule bija mani pārņēmusi. Teorētiski romāns ir fantāzijas žanrā, taču pašu maģiju te sastapt vēl nevar, ja neskaita senos mītus par elfiem, kas sašķēla Dievu 409 šķēpelēs, no kurām tad tālāk radās dievi, kurus Getlandes ļaudis pielūdz. Visa iekārta atgādina šo to no Skandināvijas un ir absolūti šarmanta.

Jārvi ir ļoti interesants tēls, kas grāmatas gaitā piedzīvo ievērojamu izaugsmi. Gan izsmiets, gan nodots, gan mocīts, sākotnēji šķiet, ka puisis tiek galā tīri labi – jo mēs visu piedzīvojam no viņa skatpunkta un viņa „balsī”. Tikai pēc tam, kad pats Jārvi apzinās savas kļūdas un iepriekšējo uzvedību, arī lasītājs spēj vairāk distancēties un pavērties uz ralsturu starpību, kas ir liela. Manuprāt, tā grāmatās ir viena no aizraujošākajām lietām.

Romāns lasās ļoti strauji, un uz beigu pusi sāk parādīties vesela kaudze ar atklājumiem un sižeta pavērsieniem. Ja acis ir turētas vaļā un visi tēli uztverti ar aizdomām, tad varbūt pārsteigumi nav tik lieli, taču gandarījums par uzminēto arī ir tā vērts. „Pusķēniņš” seko diezgan klasiskam sižetam, kura atsevišķas daļas ir iespējams paredzēt, bet tas nekādā gadījumā nemazina lasīšanas prieku.Tieši otrādi – kas gan nemīl ieritināties savā mīļākajā segā ar savu mīļāko dzērienu rokās? Tāda pati sajūta ir ar dažām grāmatām, kur elementu atpazīšana tikai nodrošina to vēl stiprāku iemīlēšanu un mājīguma sajūtu.

Triloģija ir aizsākta spēcīgi un interese iepazīt tuvāk Sašķeltās jūras apvidu ir iedegta. Tā runā, ka šis ir tāds „vieglais Aberkrombijs” un citas grāmatas autoram ir daudz iespaidīgākas. Ļoti labi, gaidīsim arī tās, bet pagaidām baudīsim ieskatu autora paņēmienos un stilā, tā teikt, no pamatiem. „Pusķēniņš” ir vairāk uz jauniešiem tendēta grāmata, kas notur sevi labā līmenī un attaisno cerības. Otrā daļa vairs nav aiz kalniem, tā kā var droši izrauties no ikdienas, lai ļautos valdnieku intrigām, jūras ceļojumiem un cilvēka nesalaužamās gribas pierādījumiem.

Lezlija Voltone „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas”

15134785_1028873440592718_5604509533128304674_n

Reti kura grāmata ir spējīga radīt ar neko nesajaucamu auru. „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir tieši šāda noskaņu grāmata, kas vēl ilgi pēc izlasīšanas atstās spēcīgu pēcgaršu. Autore savā debijā ir spējusi radīt maģisku, vietām jautru, bet galvenokārt saldsērīgu darbu par vairāku paaudžu dzīvi un spārnotu meiteni to centrā.

Lai izprastu kādu tēlu, ir jāatgriežas pie tā saknēm. Eivas Lavenderas gadījumā, viss viņas ciltskoks ir bijis savādiem un neparastiem personāžiem pilns. Viņas vecmāmiņa no mātes puses, dzimusi vēl 1904.gadā Francijā, savā ziņā aizsāk šo tuvi savijušos neparasto atgadījumu tīklu. Emiljēna Rū, viņas māsas un brālis pirmie piedzīvo šķietami neticamas un neiespējamas lietas. Bet kurš gan var spriest, kas ir vai nav iespējams? Viens gan ir jāatzīst – pat maģiski notikumi ne vienmēr būs skaisti un priecīgi.

Rū ģimene kādā brīdī pārceļas uz Ameriku, un vēl pēc laika Emiljēna ar savu vīru nonāk Sietlā, kur tad arī koncentrējas viss turpmāko atgadījumu epicentrs. Dzimst Eivas māte Viviāna. Vēl pēc laika, 1944.gada piedzims arī pati Eiva Lavendera un viņas dvīnis Henrijs, taču citādi veselā meitenīte piedzims ar spārniem pie pleciem. Vienīgi viņas māte un vecmāmiņa par to sevišķi nebrīnās…

Kāda var būt dzīve spārnotai meitenei, kuras vecmāmiņu pilsētā tāpat uzskata par raganu, un par kuras māti klīst vēl citas baumas? Eiva un Henrijs uzaug nošķirtībā, taču nevienu nav iespējams pasargāt no dzīves. Eivas sešpadsmitajā mūža gadā viņu beidzot atrod liktenis – ar visiem tā piedzīvojumiem un sāpēm.

Pasniegta kā pašas Eivas vēlākie pētījumi par ģimeni, grāmata ir oriģināla ar savu stāstījuma stilu vien. Tas arī ļauj izvairīties no paslīdēšanas klišejas virzienā par īpašo sešpadsmitgadīgo meiteni, ar kurām fantāzijas grāmatas pēdējā laikā ir pārāk pilnas. Nē, „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” man visvairāk gribās raksturot kā dzimtas stāstu. Notikumos ir iesaistītas trīs paaudžu sievietes, un lasītājs ir liecinieks viņu visu pārdzīvojumiem un mūžiem. Šī dzimta vienmēr ir bijusi dīvaina un ar spējām.

Tātad mums ir spēcīgi un sarežģīti tēli un dažādi notikumi Minhauzena melu stāstu stilā. Šo kombināciju brīnišķīgi papildina retro gaisotne no divdesmitajiem līdz pat sešdesmitajiem gadiem. Parasti es neesmu sajūsmā par vēstures glorifikāciju, taču šeit tas ir tieši pareizajā daudzumā un lieliski iederas gaisotnē. Kaut kā šķiet, ka pagājušajā laikmetā viss būtu bijis iespējams.

Kā jau maģiskajā reālismā, daudzām lietām izskaidrojuma bieži vien nemaz nav. Tā tas ir, tas ir noticis, tāda ir pasaule. Ar laiku pie tā ir tā pierasts, ka nekas vairs nešķiet dīvains vai nedabisks. Cilvēku raksturi ir vienādi skaisti vai šausmīgi jebkurā realitātes versijā. Tieši uz tiem gala beigās koncentrējas pats stāsts. Fantāzija nostādās pretstatā ar atgadījumiem, kas ir tik pazīstami no mūsu ikdienas, vēl vairāk uzsverot tos, liekot domāt par to problemātiskumu. Mīlestības sāpes, izniekotas dzīves, vardarbība – labai literatūrai ir spēja parādīt šīs lietas jaunā aspektā, kas lasītājam sniedz  kādu mācību un arī vēlmi mainīt un uzlabot sevis paša dzīvi.

Rezultātā Lezlija Voltone ir uzbūrusi trausli sāpīgu, bet arī iedvesmojošu stāstu par ģimeni un dzīvi, ilūzijām un smagām atklāsmēm. Varbūt to nāktos nosaukt par sieviešu romānu, taču auditoriju nudien tā nevajadzētu ierobežot. Katrs te var iegūt ko savu, un vīriešiem tieši būtu ieteicams  pavērties uz lietām ar jaunām acīm. “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” noteikti varu ierindot savu šī gada favorītu sarakstā, kā arī pie tiem darbiem, kurus gribu ieteikt visiem lasošajiem ļaudīm.

„Daudzi mani uzskatīja par mīta iemiesojumu, staigājošu pirmšķirīgu leģendu, pat pasaku. Daži mani uzskatīja par briesmoni, par mutāciju. Man par lielu nelaimi, vienreiz mani noturēja par eņģeli. Mātei es biju visa pasaule. Tēvam – itin nekas. Vecmāmiņai es biju kā ikdienišķs atgādinājums par sen zaudētām mīlestībām. Taču es zināju patiesību – dziļi sirdī es to apzinājos vienmēr. Es biju tikai meitene.”

„Kad no kuģa klāja pavērās skats uz Amerikas krastiem, visi pasažieri reizē atvieglojumā tik stipri nopūtās, ka tas izmainīja vēja virzienu un pagarināja ceļojumu par vienu dienu, bet tas bija sīkums.”

„Spēja paredzēt nākotni, kā es vēlāk sapratu, ir bezvērtīga, ja nav iespējams neko iesākt, lai to mainītu.”

Ērina Hantere „Klanu kaķi, 2. Uguns un ledus”

300x0_klanukaki_978-9934-0-5794-6

Rūsiņš, Ugunsķepa, un tagad jau Ugunssirds. Mājas minča, kurš pameta drošo patvērumu, lai ļautos savvaļas burvībai, stāsts turpinās. Pirmās grūtības, iesaistoties klanu dzīves ritmā, Ugunssirds ir pārvarējis, taču tuvojas ziema un jauni pārbaudījumi.

Ēnu klana barvedis ir sakauts un padzīts, un kopš cīņas ir pagājušas jau dažas dienas. Tiesa, Vēja klans no savas teritorijas tika izspiests jau pirms vairāk kā mēneša. Ugunssirds un Pelēksvēdra, kuri tagad ir pilntiesīgi karotājkaķi, saņem uzdevumu no barvedes Zvaigžņuzilgmes. Viņiem vajadzēs uzmeklēt Vēja klanu un atkal atvest to mājās, pirms konkurējošie Ēnas un Upes klani sāk pārdalīt viņu medību laukus. Kas sākās kā šķietami vienkāršs gājiens, aizsāk lietas, kuras vēl tālāk sarežģīs visu klanu attiecības.

Dzīve savvaļā ir skarba, un visi četri klani ir noteikuši robežas, kurās medīs sev pārtiku. Tiesa, sākotnējie faktori neparedzēja, ka divkājainie varētu pārņemt kādu no šīm teritorijām, vai arī klana uzturamo skaitu. Gan traucētās medības, gan ziemas tuvums visu kaķu starpā rada arvien lielāku spriedzi. Viena kļūme pierobežā var izraisīt karu. Ugunssirds joprojām ir noraizējies par Tīģernaga nodomiem, un pravietiskie sapņi brīdina viņu par biedra nodevību. Tā gan var nākt no negaidītas puses…

„Klanu kaķi” turpina mani priecēt ar vienu no izteiktākās bērnu grāmatu klišejas laušanu. Šeit nav krasi sadalītas labo un ļauno lomas. Izdzīvošana ir daudz sarežģītāka par nozīmēšanu, kurš tad te ir sliktais. Uzzinot, ka kopā ir četri klani, uzreiz gribējās noskaidrot, kuri būs antagonisti. Tā vietā, šeit irparādīts, ka dzīvē notiek visādi, un dažādu iemeslu dēļ, dažādi  klani var apvienoties dažādās kombinācijās. Visas četras grupas ir ar savām un vajadzībām, un tām mainoties, mainās arī alianses un situācija, kurš kuru atbalsta. Pērkona klans ir paspējis sadarboties ar visiem, un viņu pašu vidū ir daži kaķi, kurus varētu uzskatīt par sliktajiem.

Papildus klanu ārējām problēmām, Ugunssirds piedzīvo iekšējo konfliktu, kad no jauna viņā atgriežas domas par piederību klanu kaķiem. Viņam pietrūkst ne jau minča dzīves fiziskās ērtības, bet gan atzinība. Mājās viņš bija mīlēts, bet klana kaķiem viņš joprojām ir pienācējs un atšķirīgais. Ugunssirds pienākumi un atbildība klanā tikai pieaug,tāpēc runcim vajadzēs uzticēties savai lojalitātei pret Pērkona klanu.

Sižets jau atkal pamanījās mani dažviet pārsteigt, kā arī likt arvien spēcīgāk iemīlēt klanu mitoloģiju. Tā mežonīgā skaistuma nots ir sevišķi jūtama viņu kopā būšanas tradīcijās un stāstos par Zvaigžņu klanu debesīs. Lasīšanas gaitā piedzīvojami gan sirsnīgi mirkļi, gan uztraukums par kādu bīstamu epizodi vai skumjas par kaķu dažbrīd nožēlojamo stāvokli.

Man ir vaicāts, vai „Klanu kaķi” ir piemēroti 7 līdz 9 gadus veciem bērniem. Noteikti jā. Šis pavisam noteikti ir veiksmīgs veids  kā savām atvasēm iemācīt gan lasīšanas prieku, gan ļaut gūt neuzbāzīgas dzīves mācības. „Ugunī un ledū” pat darbojas spilgti kaķēnu tēli, tā kā iedvesmojošu varoņu šeit netrūkst.

Grāmatas noslēgums atrisina dažas problēmas, taču arīdzan atstāj vietu nākotnes notikumiem. Sērijas trešā daļa „Noslēpumu mežs” solās būtu gana interesanta gan pēc sava nosaukuma, gan sižeta līnijām, kas atstātas tālākai risināšanai. Ugunssirdi gaida vēl daudzi piedzīvojumi.

 

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Atslēga”

300x0_atslega_978-9934-0-5401-3

Teju neticami, bet arī Engelsforsas triloģijai pienākušas beigas. „Apļa” latviskais tulkojums bija izziņots jau 2012.gada nogalē, un 2013.gada janvārī beidzot nobaudījām šo zviedru piegājienu jauniešu fantāzijai un raganām. 2014.gads nāca ar otro daļu „Uguns” un Matsa un Sāras viesošanos Rīgā. Un nu, 2016.gada sākumā, iznāca lielais fināls, kuru gaidīju ar nelielām bažām. Engelsforsas triloģijas lielākais trumpis ir jauniešu attiecību un sadzīves tēmu atainošana. Vai pati apokalipse būs tikpat veiksmīga un iederīga? O jā.

„Uguns” bija viltīgs ar savu noslēgumu. Pēc fināla atrisinājuma ģimnāzijas sporta zālē, pašās pēdējās lapās sekoja cliffhanger ar Īdu. „Atslēga” atsākas burtiski tajā pašā momentā un iepazīstina lasītājus ar jaunu vietu – Robežzemi – kas spēlē savu lomu gan pašreizējo Izraudzīto stāstā, gan visu izredzēto raganu vēsturē.

Tikmēr ierastajā laika ritējumā Minu, Anna Kārina, Vanesa un Linneja joprojām cīnās ar “Pozitīvās Engelsforsas” sekām un citām ikdienas likstām. Pamazām zīmes par kā ļauna tuvošanos un gala cīņu tikai pieaug spēkā, līdz Matilda atkal kontaktējas ar meitenēm un nāk klajā ar šokējošām ziņām – apokalipse notiks gada laikā. Iepriekšējā Izraudzītā beidzot arī sniedz plašāku informāciju gan par apokalipsi, gan sargātājiem un dēmoniem. Tagad ir zināma apokalipses tehniskā puse – kas ir jāpaveic, lai to apturētu. Tiesa, paliek jautājums par to, KĀ to izdarīt. Cerībās, ka ar laiku atklāsies arī tas, meitenes paliek pie mazākām cīņām.

Lai arī cīņa nav ar dēmoniem, lietas ir gana nopietnas. Izredzēto savstarpējās attiecības vēl nekad nav bijušas tik saspringtas. Minu joprojām nomoka viņas netipiskais spēju elements, kamēr Anna Kārina sāk atklāt jaunas spējas. Vanesas un Linnejas attiecības sasniedz jaunu punktu, taču visam pa vidu papildus pārbaudījums uzliek tiesas prāva pret Ēriku, kurš “Pozitīvās Engelsforsas” laikos ar saviem draugiem uzbruka Linnejai. Šķiet, ka viss slīd ārā no rokām, un arī Matilda sāk atstāt arvien neuzticamāku iespaidu. Ja ar to nepietiktu, Padome ar savu pārstāvi Aleksandru Ērenšeldu ir nolēmusi paši ķerties pie apokalipses jautājuma risināšanas.

Maigi izsakoties, šī grāmata ir „ķieģelis”. Vairāk kā 700 lapaspušu diezgan sīkā drukā var izskatīties biedējoši, taču tur vienlaikus slēpjas triloģijas panākumu atslēga. Kamēr ierastie pasaules glābšanas stāsti koncentrējas vairāk uz notikumiem un action, šīs grāmatas vienmēr ir bijušas centrētas uz tēliem. Arī „Atslēga” saglabā šo stilu un pirmo trešdaļu vairāk pievēršas tēlu attiecībām un konfliktiem to dzīvēs. Tad, pamazām, nodaļu pa nodaļai klāt tiek likta pati apokalipse. Ainiņa šeit, kāds informācijas gabals tur. Vēl kāda šermuļus izsaucoša aina, kas iezīmē brīdinājumu par kulminācijas tuvumu. Lasītājs pašam nemanot tiek „pārslēgts” no jauniešu sadzīves uz episkiem notikumiem – un tie nemaz neliekas neiederīgi vai neticami.

Manas lielākās bailes līdz ar to izrādījās veltas. Pasaules gala zīmes pienāca un pats pasaules gals arī nebija tālu jāmeklē, taču viss iederējās lieliski un bija aprakstīts meistarīgi. Līdz ar tik garo ievadu pirmajās divās grāmatās, Engelforsas triloģija nonāk starp tiem retajiem darbiem, kas ir nevis par apokalipsi, bet gan par cilvēkiem tajā. Līdz ar to, apokalipses apturēšana kļūst tik daudzas reizes svarīgāka un iespaidīgāka. Likmes ir īstas, mēs esam iesaistīti līdz sirds dziļumiem.

„Atslēga” sastāv no tik daudzām brīnišķīgām lietām. Joprojām ir jūtama outsideru tēma, tai klāt pastiprināti nāk  klāt skarbā patiesība par tiesu sistēmas  trūkumiem un sabiedrības izvēlēšanos ticēt glītākajiem un bagātākajiem. Šeit ir prasmīgi un reāli parādīti LGBTA tēli. Spēcīgi sieviešu un meiteņu tēli, kuras atbalsta vienu otru. Turklāt arvien vairāk tēli uzzina par notiekošo Engelsforsā un rodas iespaidīgas komandas un apvienošanās. Neiet secen arī dažas ikdienišķāku apstākļu nāves, un kā tās ietekmē pusaudžus. Dažas ainas savukārt robežojās ar šausmu žanru un uzdzen tīri reālu zosādu. Visas grāmatas gaitā notiek negaidīti sižeta pavērsieni, līdz pat finālam… un vēl aiz tā. Jāatzīst, ko tādu es nebiju gaidījusi. Tiesa, Nikolauss manās acīs saglabā bezjēdzīgākā pavadoņa titulu.

Fināls bija lielisks un ilgās gaidīšanas vērts. Nedomāju, ka atrisinājumu ir iespējams paredzēt., kur nu vēl saviļņojošās ainas pirms tam un adrenalīnu uzdzenošo  potenciālu pēc tam. Man nudien prasītos vēl vienu grāmatu… vai triloģiju… Negribu laist Engelsforsu vaļā. Tomēr beigu skaistums ir tajā, ka tās pienāk, tāpēc būs vien jāpierod pie domas, ka šis ceļojums ir noslēdzies.

Kad izslēdzam jūtas un aizbildināmies, ka rīkojamies racionāli… Tieši tad mēs pieņemam pašus bīstamākos lēmumus.

– Kad skaties filmu, gribas ticēt, ka tu pats esi galvenais varonis. Ka varētu būt tāds kā viņš, kas visu apšauba, – kas redz patiesību, kad to nesaskata neviens cits… Un tad tu atklāj,ka it nemaz neesi viņš.