Marie Lu “The Young Elites” triloģija

 

Viena no internetā populārajām triloģijām, kuru šogad gribēju pārbaudīt, bija Marie Lu sarakstītās „The Young Elites” grāmatas. Tā kā pirmo daļu izdevīgi nopirku Ķīpsalas grāmatu izstādē, vairāk šo apņemšanos atlikt nevarēju. Bieži vien izslavētos darbos sanāk vilties, taču es vēl joprojām līdz galam nespēju saprast savas emocijas par nupat izlasīto. Tur bija arī liela daļa sajūsmas, tāpēc tas vien jau ir daudz labāk par citām pārslavinātām jauniešu sāgām, par kurām tikai nobolu acis.

Šī ir vēsturiska tipa fantāzijas grāmata, kuras darbība notiek jaunradītā zemē Kenettra 1361.gadā. Savā pasaulē tās ir dienvidu zemes, kuras tāpat kā tālākos kaimiņus nesen ir pārņēmusi mistiska slimība, kuru cilvēki iesauca par asins drudzi. Pieaugušie no tā mira, bet bērni pārcieta, pēc tam uz ķermeņa iegūstot dīvainas pazīmes. Nedabiskas matu vai acu krāsas, tumši izsitumi utt. Tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad daži no izdzīvojušajiem bērniem sāka iegūt arī nedabiskas spējas, no visiem asins drudža skartajiem sāka baidīties un tos ienīst, nevis žēlot. Saukti par malfettos, tie tagad ir sabiedrības zemākais slānis. Tikai viens no tūkstoš malfettos var iegūt spējas, kurus tad viņus padara par the young elites, taču  aizdomās tiek turēti visi.

Kenettras lielākajā pilsētā Enstenzia pamazām sāk vākties kopā vairāki the young elites, kuri saucas par The Dagger Society. Daži viņus ienīst, daži slepus apbrīno. Taču karalis ar saviem inkvizitoriem ir uzsācis visu the young elites vajāšanu, pasludinot tos par dēmoniem un dedzinot uz sārta. Šādā neizdevīgā sabiedrībā galvenā varone Adelina Amouteru atklāj, ka arī viņai piemīt spējas.

Adelinas ģimenes situācija ir daudz sarežģītāka un tumšāka, tāpēc tikai teikšu, ka viņai ir visai labs iemesls ienīst cilvēkus un neuzticēties varai. Pēc negadījuma, kurā atklājas viņas spējas vērpt ilūzijas, Adelina izmisumā bēg uz Estenziu, cerot,ka turienes daudzo malfetto starpā tik ļoti neizcelsies un varbūt pat uzmeklēs mistiskos The Dagger Society. Viņas plāns nevedas gluži kā plānots, pa vidu viņa pamanās tapt piesieta pie sārta, taču galvenais, ka Daggers tiešām uzrodas.

Kas jau tā balansēja uz diezgan tipiskas jauniešu grāmatas robežas, te strauji parauj stūri citā virzienā. Jā, Daggers līderis viņu izglābj, atklāj slepeno sabiedrību un sāk trenēt. Lielākā atšķirība šoreiz ir Adelīnā pašā. Viņā mājo patiesa tumsa un viņas spējas barojas no bailēm un dusmām, tā kā tas satrauc pat The Dagger Society. Viņa var būt pat pārāk nekontrolējama un nestabila, lai paliktu viņu rindās, jo Daggers līderis ir uzstādījis diezgan ambiciozu mērķi.

Tuvojoties grāmatas beigām, viss sāk uzņemt patiesus apgriezienus, stūri ne tikai parauj citā virzienā, bet vēl arī nobrauc no ceļa. Cīņas, sakāve, nodevības, tumša nākotne. Bija vērts izturēt diezgan smagnējo tekstu, lai tiktu pie tāda fināla.

Otrajā grāmatā uzbūves shēma daudz maz atkārtojas, un Adeline pati paliek arvien tumšāka un baisāka. Vienā ziņā šī triloģija būtībā seko ļaundara backstory, ne vairs stilīgajai jauniešu organizācijai, kas vienmēr ir ar tādu cīnās. Adeline uzsper gaisā visus priekšstatus par YA galvenajām varonēm.

Ja pirmajā grāmatā the young elites spējas man šķita diezgan liels savārstījums kopā ar trīs mēnešiem pie debesīm un lidojošām rajām, tad otrā grāmata beidzot pieķērās plašākam to skaidrojumam, un trešā daļa vispār salika visu pa vietām un vēl kroni pa virsu. Autore bija smalki visu izplānojusi un pati daļēji savijusi ilūzijas. Triloģijas fināls ir vairāk nekā episks.

Vienīgā lieta, kas mani pastāvīgi bremzēja lasīšanā, bija dīvainā skatpunktu pārslēgšanās. Adelines posmi ir rakstīti 1.pers, bet daži apkārtējie tēli pieslēdzas ar 3.pers, kas nedaudz izsit no sliedēm. Līdz ar to, grāmatas dažbrīd atstāja nepabeigta un neizlabota manuskripta iespaidu.

Toties ļoti laba piedeva man šķita citāti katras nodaļas sākumā. Pārmaiņas pēc tie nebija pretenciozi Šekspīra asaru gabali par mīlu, bet gan izvilkumi no tās pašas izdomātās pasaules kultūras avotiem. Dažbrīd varēja lasīt par asins drudža pirmajām fāzēm, citkārt bija minēta kāda vietējā leģenda, kurai ir ietekme arī uz sižetu. Ļoti patīkams papildinājums, kurš piedod stāstam papildus dimensiju.

Lai arī cik grūti man gāja iesākumā, šīs triloģijas lasīšana tomēr būs lieta, ko atcerēties un pieminēt. “The Young Elites” noteikti izcelsies visa gada šķērsgriezumā, jo ne tik bieži gadās uziet kādu YA triloģiju,kuras galvenā varone ir dienvidnieciska meitene ar vienu zaudētu aci un tumsu sirdī.

 

“Someday, when I am nothing but dust and wind, what tale will they tell about me? Once upon a time, a girl had a father, a prince, a society of friends. Then they betrayed her, and she destroyed them all.”

 

“The irony of life is that those who wear masks often tell us more truths than those with open faces.”

 

“Why can’t I be the one to strike first, to hit so early and with such fury that my enemies cower before they can ever think of turning on me?”

 

“None of us are saints. We can all do better.”

 

“We were never meant to exist, Adelina,” he says. “And we will never exist again. But we cannot take entire world with us.” He meets my gaze. “No matter how it has wronged us.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Levs Grosmans “Burvju karalis”

20160219_181927

Pēdējā laikā fantāzijas žanrs ir atgriezies modē, taču diez vai kāds bija gatavs „Burvju” smalkajai ironijai par sevis paša spēles noteikumiem. Tagad šīs drosmīgās triloģijas otrā daļa ir piedzīvojusi tulkojumu latviski. „Burvji” uzlika krietnu augstu latiņu, un lielākais jautājums bija, vai arī „Burvju karalis”spēs to pārlēkt. Tiesa, tīri Leva Grosmana garā, otrā daļa ņēma un tās vietā pārlēca citu latiņu.

Grāmatas notikumi atsākas pāris gadus pēc četrinieka atgriešanās Filorijā, lai kļūtu par karalienēm un karaļiem. „Burvju” noslēgumā pie Kventina kopā ar Eliotu un Džaneti ieradās vēl kāda cita sieviete, kas tagad izrādās neviena cita kā Džūlija. Kopš Breikbilas skola viņu atraidīja, Džūlija ar zobiem un nagiem ir cīnījusies, lai pati nokļūtu pie maģijas, un nu ir augsta līmeņa kārklu ragana, tiesa, viņa ne tuvu vairs nav tā pati meitene kuru Kventins reiz pazina.

Filorijas četri troņi atkal ir aizņemti, Briesmonis uzveikts un sācies jauns miera laikmets. Ar vienu lietu Eliots, Kventins, Džanete un Džūlija gan nebija rēķinājušies – Filorija pati tīri labi tiek galā arī bez valdniekiem. Laika gaitā karaliskā četrotne sāk slīgt teju garlaicībā. Kur nu vēl Kventins, kuram jau atkal dziļi pakrūtē urd pazīstamā „nav pietiekami” sajūta.

Ja pārējie trīs ir kaut cik ir atraduši savu vietu, vai vismaz ir procesā, lai tur nonāktu, tad Kventins paliek arvien nemierīgāks. Beidzot atradis iemeslu laisties kaut nelielā piedzīvojumā un izrauties no ikdienas, viņš kopā ar Džūliju sāk ceļu, kas tipiski Filorijas ironijai tā vien gaida, lai viņam par šo pārmaiņu vēlmi atspēlētos pēc pilnas programmas.

Vienlaikus ar tagadnes skatpunktu no Kventina, „Burvju karalī” kā jaunums nāk vēstījums par Džūlijas pagātni un viņas cīņām kārklu raganu sabiedrībā. Protams, visam ir nozīme un kādā punktā abi šie stāsti saslēdzas ar maksimālu efektu. Šajā daļā lasītājs dziļāk iepazīst maģijas saknes un citas burvju sabiedrības bez Breikbilas, kas bija izolēta un ļoti kontrolēta. Nu atklājas plašā un dažādā maģijas pasaule, kā arī lielākie jautājumi par pašām spējām kā tādām. Vai cilvēkiem vispār bija paredzēts kļūt par burvjiem? Kam oriģināli pieder šī vara?

Grāmata nudien izvēršas visos iespējamos veidos un virzienos. Jauni skatpunkti un tēli, sižeta informācija, jaunas tēlu cīņas ar sevi, jaunas teorijas par maģiju pašu un tās saistību ar reliģiju. Ģeogrāfiskā ziņā tas nozīmē arī jaunas darbības vietas. Šajā daļā redzam Venēciju un Kornvolas laukus, kā arī pašas Filorijas plašumi tiek apskatīti kā vēl nekad.

Man bija prieks no jauna sastapt Džošu un Peniju, un beidzot ieraudzīt kādu pūķi, kurus pirmajā daļā tikai attāli pieminēja. „Burvju karalis” nudien teicami pastrādāja pievienojot vēl un vēl slāņus jau zināmajām lietām un vienalga pieturoties pie sava unikālā stila, kas stāstījumam pa vidu vienmēr iemet ko negaidītu un apstulbinošu. Savā ziņā visas triloģijas  ir maģija, bet pašiem grāmatas varoņiem tās ir grāmatas par Filoriju, tāpēc bija liels gardums uzzināt ko vairāk par Ploveru un viņa rakstu darbu sākumu.

Tie lasītāji, kas pazīst Nārniju un redz smalko līdzību saspēli, kuru Grosmans ir ievijis Fiorijā, šajā grāmatā saskatīs dažādas lietas no „Rītausmas ceļinieka brauciena”. Kā vienmēr, Filorijas mērcē tās pat ir labākas.

Viss iepriekšminētais sasummējas lieliskā vērtējumā, taču mani gan šoreiz nedaudz neatstāja sajūta, ka lielās beigas kaut kur izplēnēja. Pēc laika sapratu, ka biju gaidījusi tādu pašu shēmu, kā „Burvjos”, taču šoreiz fināls bija liels citādā ziņā. Autors saviem lasītājiem neļauj atslābt un vienmēr nostrādā ko negaidītu. Viss nebūt vēl nebeidzas, un šī triloģijas otrā daļa drīzāk bija kā savienojuma posms uz noslēguma grāmatu.

Nekas nenotiek bez iemesla, un viss piedzīvotais veido Kventina tēlu arvien interesantāku. Tā vien šķiet, ka pa šo laiku viņu pazīstam, bet nē, viņš vairs nav tas puisis, kurš beidza Breikbilu. Burvju karaļa loma deva krietnu artavu viņa personības veidošanā, kā arī lika saprast dzīves skarbās patiesības.

Līdz ar „Burvju karaļa” aizvēršanu, nonākam triloģijas finiša taisnē. „Burvja zeme” pie latviešu lasītājiem nonāks aptuveni nākamā gada pavasarī, un, bitīt matos, tas tik ir fināls! Man nedaudz paslīdēja roka un acis, un pavisam nejauši trešo daļu izlasīju oriģinālvalodā. Starp citu, tas tikai lika vēlreiz novērtēt latvisko tulkojumu, jo slengs un stils ir ieturēts ideāli.

Tad nu vēlu veiksmes jaunajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, jo „Burvju karalis” ir žanra saldais ēdiens, kuru negribas nolikt nost.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”

300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3

Izziņota jau iepriekšējā gada Ziemassvētkos, visu gadu cītīgi gaidīta un beidzot arī sagaidīta, grāmatnīcu plauktos nonāk „Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata, kas vienlaikus iepazīstina latviešu lasītājus ar citur jau izdaudzināto Džo Aberkrombiju. „Pusķēniņš” ir aizraujošs romāns ar pareizo daudzumu atriebības un piedzīvojumiem, lai to nolikt malā būtu gana grūti.

Jārvi ir Getlandes ķēniņa jaunākais dēls, kuram nekas dižs nav paredzēts. Piedzimis ar kroplu roku, puisis jau ir pieņēmis savu likteni un nemaz nealkst karot vai valdīt. Tā vietā Jārvi mācās, lai kļūtu par maģistru, kas ir padomdevēji un dziednieki. Tiesa, visi nākotnes plāni tiek sagrauti, kad gan ķēniņš, gan viņa vecākais dēls tiek nogalināti. Jārvi jākļūst par nākamo Getlandes valdnieku, no kura visi sagaida atriebi par izlietajām tēva un brāļa asinīm.

Tā nu zēns, kuram īsti derīga tikai viena roka, nonāk ķēniņa amatā. Daudzi par to vīpsnā, daudziem viņš ir vien pusķēniņš. Jārvi lieliski apzinās savus trūkumus, bet viņa pusē ir Maģistrāta pārbaudījumam apgūtās gudrības un ass prāts. Viņš uzsāk atbildes karagājienu pret  kaimiņzemi, taču viss izrādās daudz sarežģītāk, un pats grūtākais Jārvi ir tikai priekšā.

Lai gan Latvijas blogosfērā kādā brīdī parādījās viedokļi, ka „Pusķēniņa” tulkojums ir diezgan švaks, mani pat tas ierāva un aizrāva jau pirmajā nodaļā. Nepaspēju pat aizdomāties par kvalitāti, kad jaunradītā Getlandes pasaule bija mani pārņēmusi. Teorētiski romāns ir fantāzijas žanrā, taču pašu maģiju te sastapt vēl nevar, ja neskaita senos mītus par elfiem, kas sašķēla Dievu 409 šķēpelēs, no kurām tad tālāk radās dievi, kurus Getlandes ļaudis pielūdz. Visa iekārta atgādina šo to no Skandināvijas un ir absolūti šarmanta.

Jārvi ir ļoti interesants tēls, kas grāmatas gaitā piedzīvo ievērojamu izaugsmi. Gan izsmiets, gan nodots, gan mocīts, sākotnēji šķiet, ka puisis tiek galā tīri labi – jo mēs visu piedzīvojam no viņa skatpunkta un viņa „balsī”. Tikai pēc tam, kad pats Jārvi apzinās savas kļūdas un iepriekšējo uzvedību, arī lasītājs spēj vairāk distancēties un pavērties uz ralsturu starpību, kas ir liela. Manuprāt, tā grāmatās ir viena no aizraujošākajām lietām.

Romāns lasās ļoti strauji, un uz beigu pusi sāk parādīties vesela kaudze ar atklājumiem un sižeta pavērsieniem. Ja acis ir turētas vaļā un visi tēli uztverti ar aizdomām, tad varbūt pārsteigumi nav tik lieli, taču gandarījums par uzminēto arī ir tā vērts. „Pusķēniņš” seko diezgan klasiskam sižetam, kura atsevišķas daļas ir iespējams paredzēt, bet tas nekādā gadījumā nemazina lasīšanas prieku.Tieši otrādi – kas gan nemīl ieritināties savā mīļākajā segā ar savu mīļāko dzērienu rokās? Tāda pati sajūta ir ar dažām grāmatām, kur elementu atpazīšana tikai nodrošina to vēl stiprāku iemīlēšanu un mājīguma sajūtu.

Triloģija ir aizsākta spēcīgi un interese iepazīt tuvāk Sašķeltās jūras apvidu ir iedegta. Tā runā, ka šis ir tāds „vieglais Aberkrombijs” un citas grāmatas autoram ir daudz iespaidīgākas. Ļoti labi, gaidīsim arī tās, bet pagaidām baudīsim ieskatu autora paņēmienos un stilā, tā teikt, no pamatiem. „Pusķēniņš” ir vairāk uz jauniešiem tendēta grāmata, kas notur sevi labā līmenī un attaisno cerības. Otrā daļa vairs nav aiz kalniem, tā kā var droši izrauties no ikdienas, lai ļautos valdnieku intrigām, jūras ceļojumiem un cilvēka nesalaužamās gribas pierādījumiem.

Lezlija Voltone „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas”

15134785_1028873440592718_5604509533128304674_n

Reti kura grāmata ir spējīga radīt ar neko nesajaucamu auru. „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir tieši šāda noskaņu grāmata, kas vēl ilgi pēc izlasīšanas atstās spēcīgu pēcgaršu. Autore savā debijā ir spējusi radīt maģisku, vietām jautru, bet galvenokārt saldsērīgu darbu par vairāku paaudžu dzīvi un spārnotu meiteni to centrā.

Lai izprastu kādu tēlu, ir jāatgriežas pie tā saknēm. Eivas Lavenderas gadījumā, viss viņas ciltskoks ir bijis savādiem un neparastiem personāžiem pilns. Viņas vecmāmiņa no mātes puses, dzimusi vēl 1904.gadā Francijā, savā ziņā aizsāk šo tuvi savijušos neparasto atgadījumu tīklu. Emiljēna Rū, viņas māsas un brālis pirmie piedzīvo šķietami neticamas un neiespējamas lietas. Bet kurš gan var spriest, kas ir vai nav iespējams? Viens gan ir jāatzīst – pat maģiski notikumi ne vienmēr būs skaisti un priecīgi.

Rū ģimene kādā brīdī pārceļas uz Ameriku, un vēl pēc laika Emiljēna ar savu vīru nonāk Sietlā, kur tad arī koncentrējas viss turpmāko atgadījumu epicentrs. Dzimst Eivas māte Viviāna. Vēl pēc laika, 1944.gada piedzims arī pati Eiva Lavendera un viņas dvīnis Henrijs, taču citādi veselā meitenīte piedzims ar spārniem pie pleciem. Vienīgi viņas māte un vecmāmiņa par to sevišķi nebrīnās…

Kāda var būt dzīve spārnotai meitenei, kuras vecmāmiņu pilsētā tāpat uzskata par raganu, un par kuras māti klīst vēl citas baumas? Eiva un Henrijs uzaug nošķirtībā, taču nevienu nav iespējams pasargāt no dzīves. Eivas sešpadsmitajā mūža gadā viņu beidzot atrod liktenis – ar visiem tā piedzīvojumiem un sāpēm.

Pasniegta kā pašas Eivas vēlākie pētījumi par ģimeni, grāmata ir oriģināla ar savu stāstījuma stilu vien. Tas arī ļauj izvairīties no paslīdēšanas klišejas virzienā par īpašo sešpadsmitgadīgo meiteni, ar kurām fantāzijas grāmatas pēdējā laikā ir pārāk pilnas. Nē, „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” man visvairāk gribās raksturot kā dzimtas stāstu. Notikumos ir iesaistītas trīs paaudžu sievietes, un lasītājs ir liecinieks viņu visu pārdzīvojumiem un mūžiem. Šī dzimta vienmēr ir bijusi dīvaina un ar spējām.

Tātad mums ir spēcīgi un sarežģīti tēli un dažādi notikumi Minhauzena melu stāstu stilā. Šo kombināciju brīnišķīgi papildina retro gaisotne no divdesmitajiem līdz pat sešdesmitajiem gadiem. Parasti es neesmu sajūsmā par vēstures glorifikāciju, taču šeit tas ir tieši pareizajā daudzumā un lieliski iederas gaisotnē. Kaut kā šķiet, ka pagājušajā laikmetā viss būtu bijis iespējams.

Kā jau maģiskajā reālismā, daudzām lietām izskaidrojuma bieži vien nemaz nav. Tā tas ir, tas ir noticis, tāda ir pasaule. Ar laiku pie tā ir tā pierasts, ka nekas vairs nešķiet dīvains vai nedabisks. Cilvēku raksturi ir vienādi skaisti vai šausmīgi jebkurā realitātes versijā. Tieši uz tiem gala beigās koncentrējas pats stāsts. Fantāzija nostādās pretstatā ar atgadījumiem, kas ir tik pazīstami no mūsu ikdienas, vēl vairāk uzsverot tos, liekot domāt par to problemātiskumu. Mīlestības sāpes, izniekotas dzīves, vardarbība – labai literatūrai ir spēja parādīt šīs lietas jaunā aspektā, kas lasītājam sniedz  kādu mācību un arī vēlmi mainīt un uzlabot sevis paša dzīvi.

Rezultātā Lezlija Voltone ir uzbūrusi trausli sāpīgu, bet arī iedvesmojošu stāstu par ģimeni un dzīvi, ilūzijām un smagām atklāsmēm. Varbūt to nāktos nosaukt par sieviešu romānu, taču auditoriju nudien tā nevajadzētu ierobežot. Katrs te var iegūt ko savu, un vīriešiem tieši būtu ieteicams  pavērties uz lietām ar jaunām acīm. “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” noteikti varu ierindot savu šī gada favorītu sarakstā, kā arī pie tiem darbiem, kurus gribu ieteikt visiem lasošajiem ļaudīm.

„Daudzi mani uzskatīja par mīta iemiesojumu, staigājošu pirmšķirīgu leģendu, pat pasaku. Daži mani uzskatīja par briesmoni, par mutāciju. Man par lielu nelaimi, vienreiz mani noturēja par eņģeli. Mātei es biju visa pasaule. Tēvam – itin nekas. Vecmāmiņai es biju kā ikdienišķs atgādinājums par sen zaudētām mīlestībām. Taču es zināju patiesību – dziļi sirdī es to apzinājos vienmēr. Es biju tikai meitene.”

„Kad no kuģa klāja pavērās skats uz Amerikas krastiem, visi pasažieri reizē atvieglojumā tik stipri nopūtās, ka tas izmainīja vēja virzienu un pagarināja ceļojumu par vienu dienu, bet tas bija sīkums.”

„Spēja paredzēt nākotni, kā es vēlāk sapratu, ir bezvērtīga, ja nav iespējams neko iesākt, lai to mainītu.”

Ērina Hantere „Klanu kaķi, 2. Uguns un ledus”

300x0_klanukaki_978-9934-0-5794-6

Rūsiņš, Ugunsķepa, un tagad jau Ugunssirds. Mājas minča, kurš pameta drošo patvērumu, lai ļautos savvaļas burvībai, stāsts turpinās. Pirmās grūtības, iesaistoties klanu dzīves ritmā, Ugunssirds ir pārvarējis, taču tuvojas ziema un jauni pārbaudījumi.

Ēnu klana barvedis ir sakauts un padzīts, un kopš cīņas ir pagājušas jau dažas dienas. Tiesa, Vēja klans no savas teritorijas tika izspiests jau pirms vairāk kā mēneša. Ugunssirds un Pelēksvēdra, kuri tagad ir pilntiesīgi karotājkaķi, saņem uzdevumu no barvedes Zvaigžņuzilgmes. Viņiem vajadzēs uzmeklēt Vēja klanu un atkal atvest to mājās, pirms konkurējošie Ēnas un Upes klani sāk pārdalīt viņu medību laukus. Kas sākās kā šķietami vienkāršs gājiens, aizsāk lietas, kuras vēl tālāk sarežģīs visu klanu attiecības.

Dzīve savvaļā ir skarba, un visi četri klani ir noteikuši robežas, kurās medīs sev pārtiku. Tiesa, sākotnējie faktori neparedzēja, ka divkājainie varētu pārņemt kādu no šīm teritorijām, vai arī klana uzturamo skaitu. Gan traucētās medības, gan ziemas tuvums visu kaķu starpā rada arvien lielāku spriedzi. Viena kļūme pierobežā var izraisīt karu. Ugunssirds joprojām ir noraizējies par Tīģernaga nodomiem, un pravietiskie sapņi brīdina viņu par biedra nodevību. Tā gan var nākt no negaidītas puses…

„Klanu kaķi” turpina mani priecēt ar vienu no izteiktākās bērnu grāmatu klišejas laušanu. Šeit nav krasi sadalītas labo un ļauno lomas. Izdzīvošana ir daudz sarežģītāka par nozīmēšanu, kurš tad te ir sliktais. Uzzinot, ka kopā ir četri klani, uzreiz gribējās noskaidrot, kuri būs antagonisti. Tā vietā, šeit irparādīts, ka dzīvē notiek visādi, un dažādu iemeslu dēļ, dažādi  klani var apvienoties dažādās kombinācijās. Visas četras grupas ir ar savām un vajadzībām, un tām mainoties, mainās arī alianses un situācija, kurš kuru atbalsta. Pērkona klans ir paspējis sadarboties ar visiem, un viņu pašu vidū ir daži kaķi, kurus varētu uzskatīt par sliktajiem.

Papildus klanu ārējām problēmām, Ugunssirds piedzīvo iekšējo konfliktu, kad no jauna viņā atgriežas domas par piederību klanu kaķiem. Viņam pietrūkst ne jau minča dzīves fiziskās ērtības, bet gan atzinība. Mājās viņš bija mīlēts, bet klana kaķiem viņš joprojām ir pienācējs un atšķirīgais. Ugunssirds pienākumi un atbildība klanā tikai pieaug,tāpēc runcim vajadzēs uzticēties savai lojalitātei pret Pērkona klanu.

Sižets jau atkal pamanījās mani dažviet pārsteigt, kā arī likt arvien spēcīgāk iemīlēt klanu mitoloģiju. Tā mežonīgā skaistuma nots ir sevišķi jūtama viņu kopā būšanas tradīcijās un stāstos par Zvaigžņu klanu debesīs. Lasīšanas gaitā piedzīvojami gan sirsnīgi mirkļi, gan uztraukums par kādu bīstamu epizodi vai skumjas par kaķu dažbrīd nožēlojamo stāvokli.

Man ir vaicāts, vai „Klanu kaķi” ir piemēroti 7 līdz 9 gadus veciem bērniem. Noteikti jā. Šis pavisam noteikti ir veiksmīgs veids  kā savām atvasēm iemācīt gan lasīšanas prieku, gan ļaut gūt neuzbāzīgas dzīves mācības. „Ugunī un ledū” pat darbojas spilgti kaķēnu tēli, tā kā iedvesmojošu varoņu šeit netrūkst.

Grāmatas noslēgums atrisina dažas problēmas, taču arīdzan atstāj vietu nākotnes notikumiem. Sērijas trešā daļa „Noslēpumu mežs” solās būtu gana interesanta gan pēc sava nosaukuma, gan sižeta līnijām, kas atstātas tālākai risināšanai. Ugunssirdi gaida vēl daudzi piedzīvojumi.

 

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Atslēga”

300x0_atslega_978-9934-0-5401-3

Teju neticami, bet arī Engelsforsas triloģijai pienākušas beigas. „Apļa” latviskais tulkojums bija izziņots jau 2012.gada nogalē, un 2013.gada janvārī beidzot nobaudījām šo zviedru piegājienu jauniešu fantāzijai un raganām. 2014.gads nāca ar otro daļu „Uguns” un Matsa un Sāras viesošanos Rīgā. Un nu, 2016.gada sākumā, iznāca lielais fināls, kuru gaidīju ar nelielām bažām. Engelsforsas triloģijas lielākais trumpis ir jauniešu attiecību un sadzīves tēmu atainošana. Vai pati apokalipse būs tikpat veiksmīga un iederīga? O jā.

„Uguns” bija viltīgs ar savu noslēgumu. Pēc fināla atrisinājuma ģimnāzijas sporta zālē, pašās pēdējās lapās sekoja cliffhanger ar Īdu. „Atslēga” atsākas burtiski tajā pašā momentā un iepazīstina lasītājus ar jaunu vietu – Robežzemi – kas spēlē savu lomu gan pašreizējo Izraudzīto stāstā, gan visu izredzēto raganu vēsturē.

Tikmēr ierastajā laika ritējumā Minu, Anna Kārina, Vanesa un Linneja joprojām cīnās ar “Pozitīvās Engelsforsas” sekām un citām ikdienas likstām. Pamazām zīmes par kā ļauna tuvošanos un gala cīņu tikai pieaug spēkā, līdz Matilda atkal kontaktējas ar meitenēm un nāk klajā ar šokējošām ziņām – apokalipse notiks gada laikā. Iepriekšējā Izraudzītā beidzot arī sniedz plašāku informāciju gan par apokalipsi, gan sargātājiem un dēmoniem. Tagad ir zināma apokalipses tehniskā puse – kas ir jāpaveic, lai to apturētu. Tiesa, paliek jautājums par to, KĀ to izdarīt. Cerībās, ka ar laiku atklāsies arī tas, meitenes paliek pie mazākām cīņām.

Lai arī cīņa nav ar dēmoniem, lietas ir gana nopietnas. Izredzēto savstarpējās attiecības vēl nekad nav bijušas tik saspringtas. Minu joprojām nomoka viņas netipiskais spēju elements, kamēr Anna Kārina sāk atklāt jaunas spējas. Vanesas un Linnejas attiecības sasniedz jaunu punktu, taču visam pa vidu papildus pārbaudījums uzliek tiesas prāva pret Ēriku, kurš “Pozitīvās Engelsforsas” laikos ar saviem draugiem uzbruka Linnejai. Šķiet, ka viss slīd ārā no rokām, un arī Matilda sāk atstāt arvien neuzticamāku iespaidu. Ja ar to nepietiktu, Padome ar savu pārstāvi Aleksandru Ērenšeldu ir nolēmusi paši ķerties pie apokalipses jautājuma risināšanas.

Maigi izsakoties, šī grāmata ir „ķieģelis”. Vairāk kā 700 lapaspušu diezgan sīkā drukā var izskatīties biedējoši, taču tur vienlaikus slēpjas triloģijas panākumu atslēga. Kamēr ierastie pasaules glābšanas stāsti koncentrējas vairāk uz notikumiem un action, šīs grāmatas vienmēr ir bijušas centrētas uz tēliem. Arī „Atslēga” saglabā šo stilu un pirmo trešdaļu vairāk pievēršas tēlu attiecībām un konfliktiem to dzīvēs. Tad, pamazām, nodaļu pa nodaļai klāt tiek likta pati apokalipse. Ainiņa šeit, kāds informācijas gabals tur. Vēl kāda šermuļus izsaucoša aina, kas iezīmē brīdinājumu par kulminācijas tuvumu. Lasītājs pašam nemanot tiek „pārslēgts” no jauniešu sadzīves uz episkiem notikumiem – un tie nemaz neliekas neiederīgi vai neticami.

Manas lielākās bailes līdz ar to izrādījās veltas. Pasaules gala zīmes pienāca un pats pasaules gals arī nebija tālu jāmeklē, taču viss iederējās lieliski un bija aprakstīts meistarīgi. Līdz ar tik garo ievadu pirmajās divās grāmatās, Engelforsas triloģija nonāk starp tiem retajiem darbiem, kas ir nevis par apokalipsi, bet gan par cilvēkiem tajā. Līdz ar to, apokalipses apturēšana kļūst tik daudzas reizes svarīgāka un iespaidīgāka. Likmes ir īstas, mēs esam iesaistīti līdz sirds dziļumiem.

„Atslēga” sastāv no tik daudzām brīnišķīgām lietām. Joprojām ir jūtama outsideru tēma, tai klāt pastiprināti nāk  klāt skarbā patiesība par tiesu sistēmas  trūkumiem un sabiedrības izvēlēšanos ticēt glītākajiem un bagātākajiem. Šeit ir prasmīgi un reāli parādīti LGBTA tēli. Spēcīgi sieviešu un meiteņu tēli, kuras atbalsta vienu otru. Turklāt arvien vairāk tēli uzzina par notiekošo Engelsforsā un rodas iespaidīgas komandas un apvienošanās. Neiet secen arī dažas ikdienišķāku apstākļu nāves, un kā tās ietekmē pusaudžus. Dažas ainas savukārt robežojās ar šausmu žanru un uzdzen tīri reālu zosādu. Visas grāmatas gaitā notiek negaidīti sižeta pavērsieni, līdz pat finālam… un vēl aiz tā. Jāatzīst, ko tādu es nebiju gaidījusi. Tiesa, Nikolauss manās acīs saglabā bezjēdzīgākā pavadoņa titulu.

Fināls bija lielisks un ilgās gaidīšanas vērts. Nedomāju, ka atrisinājumu ir iespējams paredzēt., kur nu vēl saviļņojošās ainas pirms tam un adrenalīnu uzdzenošo  potenciālu pēc tam. Man nudien prasītos vēl vienu grāmatu… vai triloģiju… Negribu laist Engelsforsu vaļā. Tomēr beigu skaistums ir tajā, ka tās pienāk, tāpēc būs vien jāpierod pie domas, ka šis ceļojums ir noslēdzies.

Kad izslēdzam jūtas un aizbildināmies, ka rīkojamies racionāli… Tieši tad mēs pieņemam pašus bīstamākos lēmumus.

– Kad skaties filmu, gribas ticēt, ka tu pats esi galvenais varonis. Ka varētu būt tāds kā viņš, kas visu apšauba, – kas redz patiesību, kad to nesaskata neviens cits… Un tad tu atklāj,ka it nemaz neesi viņš.

Samanta Šenona “Sapņu staigātāja”

300x0_sapnustaigataja_978-9934-0-5218-7

Parasti es fantāzijas un fantastikas jaunumus pamanu jau pirms to izdošanas, taču šim gabalam uzdūros vien tāpēc, ka ar vēl citiem grāmatu blogeriem pārcilājām visus grāmatnīcas plauktus. Paslēpusies aiz diezgan ezoteriska vāka dizaina, mīt vēl viena jauniešu distopija ar diezgan intriģējošu anotāciju. Atsauksmes no lasītājiem ir diezgan pretrunīgas, taču šoreiz noriskēju un uzticējos iekšējai sajūtai, kas bieži pierādījusi, ka grāmatas atrod mani, nevis otrādi.

Peidžai ir deviņpadsmit gadu, un trīs no tiem viņa ir pavadījusi noziedzīga grupējuma sastāvā. Ir 2059.gads, bet Londona jau teju divsimt no tiem ir bijusi Saionas impērijas sastāvā. Saiona tika dibināta, lai cīnītos pret gaišredzības sērgu, kas izsludināta par pretdabisku, bet laika gaitā Saionas impērija ir kļuvusi par reģu medīšanas mašinēriju. Peidžai par nelaimi, viņa ir ne tikai gaišreģe, bet arī viena no to retākā un spēcīgākā paveida. Meitene aizvada savas dienas kā uz naža asmens, sadarbojoties ar pagrīdes gaišreģu organizāciju, kuru viņa jau sākusi uzskatīt par ģimeni.

Citi reģi spēj redzēt auras vai uzbrukt ar poltergeistiem, bet Peidža ir vērtīga ar savu reto prasmi iekļūt cilvēku prātos. Par spīti briesmām, viņa uzturas pašā Saionas sirdī un dodas sava grupējuma uzdevumos, taču kādā dienā gan viņas veiksme izbeidzas, un meitene tiek sagūstīta. Neviens nezina, kas notiek ar Saionas republikas notvertajiem reģiem, izņemot, ka dažkārt tiem izpilda publisku nāvessodu. Tagad atklājas, ka cīņa pret gaišreģiem ir tikai aizsegs daudz lielākai un drūmākai shēmai.

No Saionas kartēm izdzēstā Oksfordas pilsēta nekur nav pazudusi, tikai kļuvusi par centru citiem mērķiem. To jau divus gadsimtus pārvalda cita rase, un refaīti, tāpat kā reģi, ir saistīti ar ētera pasauli. Reģi ir vajadzīgi refaītiem, refaīti var nodrošināt reģu aizsardzību…. bet tikai kalpības veidā. Tā nu Peidžas arests beidzas ar nokļūšanu verdzībā un pie sava Aizbildņa. Meitene gan nav gatava padoties un samierināties ar šausmīgo likteni. Kamēr neviens nezina, ka viņa ir Sapņu staigātāja, cerības vēl nav zudušas.

Pēc tuvākas izpētes, atklājās, ka jau esmu šo grāmatu atzīmējusi lasāmajā sarakstā, taču latviskais nosaukums neradīja asociācijas ar oriģinālo nosaukumu. Droši vien, ja būtu lasījusi angliski un elektroniskajā formātā, tad ap 70.lpp pienāktu brīdis, kad to pašu elektronisko versiju arī aizvērtu. Sākums par pareģiem bija sarežģīts un intriģējošs, taču punkts, kad iepazīstina citu rasi, kurai ir savs slepenais plāns, var nākt kā ne pārāk patīkams pārsteigums, kas tikai liek nobolīt acis. Tieši tādēļ šajā atsauksmē ir daļēji maitekļi, lai varētu saprast, ko no šīs grāmatas var sagaidīt. Zinot galveno noskaņu un tēmas, un esot tam gatavi, lasīšana var kļūt par pavisam citu pieredzi.

„Sapņu staigātāja” noteikti ir tumšs un dažās vietās disturbing darbs. Vēstījums notiek 1.personā, un Peidžai neklājas viegli. Gaišreģi refaītu pakļautībā ir zemāki radījumi, kamēr pārsvarā ar nodevībām pret citiem cilvēkiem neuzkalpojas augstākā rangā. Tas, ka Peidžas aizbildnis izturas pret viņu labāk, nenozīmē, ka apkārtējiem tāpat veicies. Verdzība paliek verdzība, un šeit tā noteikti nav romantizēti tīrā un Holivudas filmu versija.  Vienā brīdī viss ir briesmīgi un bezcerīgi, kas paver pavisam citādāku fantāziju. Visbiežāk jauniešu fantasy ir paredzamas un glītas, un galvenokārt laimīgas. „Sapņu staigātāja” piedāvā skarbu un brutālu pretmetu.

Varu saprast to tumšo un dumpiniecisko ideju, taču, diemžēl, tas ne vienmēr tika iznests un stils pasliktināja iecerēto konceptu. Ja ikdiena bija netīra un bez romantizēšanas… diemžēl pienāca brīdis, kad sākās pati romantika. Kas gan var būt saistošāks par ieķeršanos savā vergturī un pakļāvējā. Nu, man tas nav saistoši. Tas vairāk būs lauciņš Greja faniem.

Tā nu notiek grāmatas vidusspunkts ar vēl lielāku info gūzmu par Saionas iekārtu, dažiem šausmu elementiem, kad parādās vēl citi radījumi, dumpja noskaņām un saprašanu, ka Peidžas aizbildnis taču nav tāds, kā visi citi. (Par laimi, viņam bija tīri labs iemesls un pagātnes notikumu atspaids tādam būt, nevis tikai Peidžas sastapšana) Es joprojām izbaudu action ainas ar pareģu spējām, un tādejādi vismaz saņēmu savu daļu no grāmatas anotācijas solījumiem.

Noslēguma dala atkal nesakrita ar manu gaumi, jo nu autore sāka romantizēt arī prāta pakļaušanu un iekļāva šādas tādas pagātnes traumu ainas, kuras es vēl pieciestu, jo dzīve ir draņķīga, taču tad to pievienoja tagadnes divdomīgajam sižetam, un es biju tikai dusmīga. Viena aina pirms lielā fināla man sagādāja lielu smējienu (tikai tas droši vien bija plānots kā sāpīgs moments, tāpēc neskaitās), bet pats fināls šķita kaut kur izčākstam haosā. Nu varbūt tāpēc, ka atkal biju aizkaitināta par romantisko līniju un pusaugu meitenēm, kas pieņem sliktus prioritāšu lēmumus.

Kopumā, grāmata ir tieši tik pretrunīga, kā es biju gaidījusi. Tai ir savi kvalitātes momenti, bet tad atkal dažas līnijas nošļūk klišeju bedrē. Varbūt lielākais vaininieks ir pāragrā izdošana – autorei grāmatas publicēšanas brīdī bija tikai 22 gadi. Sērijas ideja un patumšais stils ir lieliska iecere, bet dažbrīd nevajadzīgs slengs un jauniešu klišejas to sabotē vēl aizmetnī. Varbūt piecus vai septiņus gadus vēlāk, autore būtu spējusi rast vajadzīgo balansu un toni. Varbūt nē. Atliek tikai vērot, kāds izpildījums būs sērijas nākamajām grāmatām, jo tādas kopumā iecerētas septiņas.

„Sapņu staigātāja” patiks tiem, kas kāro aizliegto romanci (kas dažbrīd var būt teju disturbing) vai meklē ko citādāku fantāzijas žanrā (galvenās varones, kas saka, ka ir citādākas neskaitās). Par spīti visām lietām, fakts paliek fakts, ka šī grāmata ir detalizēti veidota alternatīvā pasaule, ar varoni, kas JAU par sevi spēj parūpēties pirms sākusi revolūciju (ar iekļauto makeover). Pilnai laimei tikai trūktu draudzība starp rasu pārstāvjiem, kas sniegtos dziļāk filozfiskajos aspektos un būtu episkāka par kārtējo klišejisko mīlasstāstu, bet visu uzreiz jau nevar iegūt.