Linda Nemiera “Kaķa koncerts” [Kaķacis, #3]

9789934067037

Lai arī cik tālu apkārt staigātu kaķi, tie vienmēr atgriezīsies mājās. Tāpat ir ar Lindas Nemieras „Kaķača” sēriju, kas uzticami turpina atgriezties pie saviem lasītājiem – nu ar jau trešo daļu. Tā ir arīdzan mana līdz šim mīļākā sērijas grāmata, tāpēc prieks par vēl diviem gaidāmajiem turpinājumiem tikai pieaug.

Būt divdabim nav tikai izklaide un ieguvumi. Leonīda Fēliksa par to ir pārliecinājusies jau iepriekš, taču tagad šķiet, ka visas likstas līst pār viņas galvu vienlaikus un ir iestājusies melnā strīpa. Melnā strīpa uz tāda labi apaļīga kaķa dibena, jo visam bonusā, ziemas laiskošanās ir ielavījusies Leonīdas skapī un pāršujusi visas drēbes mazākas. Atvaļinājums ir beidzies, un jaunajai sievietei ir jāatgriežas darbā. Ar priekšnieci Viktoriju vēl būtu maza bēda, jo viņa zin par Leonīdas divdabja gēnu un visām no tā izrietošajām sekām, taču nodaļas direktores amatu tagad ieņem vēl lielāka ragana par Viktoriju – tīri metaforiskā nozīmē. Šķiet, ka jaunā vadītāja ir apņēmusies padarīt visu darbinieku dzīvi par elli, kurā vēl turklāt atvelk summas no ierastās algas. Tieši tad, kad Leonīdai parādās problēmas mājokli, un ir risks to zaudēt!

Tas vēl tikai ir sākums, jo Leonīda pat vairs nevar ieritināties uz dīvāna ar iemīļoto picu. Tās vietā nāk veselīgi smūtiji un vakara nodarbības aerobikā, lai izdzenātu lieko svaru un varētu tikt izraudzītā kleitā uz draudzenes kāzām. Bet kādas gan sporta nodarbības, ja Leonīdas amats par starpsugu konsultanti jau sauc. Rego Zvērs griežas pie viņas ar vēl vienu problēmu – vairāki bara locekļi ir iesprūduši vilka ādā un vairs nespēj pārvērsties atpakaļ. Kaķača spēja sazināties ar mirušajiem un gariem ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu šajā uzdevumā.

Ja viss noies greizi, tad tas tiešām būs viss. It kā Leonīdai nepietiktu ar divdabju problēmām, atgriežas arī Ingemārs Bomis un ievelk viņu tīri cilvēciskā izmeklēšanā. Tā kā Leonīdai piesolītā atlīdzība ir vajadzīga, viņa apsver šo iespēju, bet drīz vien ir par vēlu izstāties no šīs bīstamās spēles, kas visu savij arvien ciešākā notikumu virknē.

Kas man allaž ir paticis, ir autores spēja savīt ikdienas notikumus ar detektīva līniju, kura turpat vien grozās visa romāna garumā, lai beigās atklātos pilnā apjomā un saliktu visu pa vietām. Tā vien šķiet, ka notikumi brāžas pār galvu tīri nejauši, taču pēdējās nodaļas atklāj pilno mozaīku, kuras gabaliņi tie bija patiesībā. Es vēl trīs dienas nespēju beigt priecāties par „Kaķa koncerta” nobeigumu.

Ja fantāziju un detektīvu mūsu literatūrā vēl var atrast, tad Lindas Nemieras darbi noteikti izceļas ar savu humoru. Bieži vien tās ir tikai pirmās desmit lapaspuses tikko atvērtā grāmatā, kad jau jārauj vaļā lielais smējiens. Vārdu sakot, „Kaķača” sērija kalpo arī par lielisku C vitamīna avotu.

Pārdabiskie romāni pēdējā laikā ir ļoti populāri, taču šajā žanrā pārsvarā par galvenajiem varoņiem dominē pusaudži. Līdz ar to trīsdesmitgadniece Leonīda Fēliksa mūsu vidū nolaižas kā pūkains glābiņš. Nedaudz vecākam tēlam ir pavisam jauns komplekts ar vēlmēm, sarežģījumiem un spēcīgajām pusēm.

Protams, grāmatas gaitā sanāca uzskriet arī kādai loģikas kļūdiņai vai ēnas pusei. Tas gan nav par fantāzijas vai detektīva aspektu, bet tieši Leonīdas ikdienas dzīvi, kura reizēm atgādina glancēto žurnālu par spīti viņas nedienām. Mūžam enerģiskās draudzenes, teju ikvakara nodarbības sporta zālē, būtībā divas algas, noīsinātas darba dienas un ceļošana apkārt, ekstra šikā pārtika smūtijiem un divi vīrieši, kurus dancināt apkārt… Jā, Leonīda ir no privileģētās klases, un šādi sīkumi piesaista aci ik pa laikam. Bet labi – mums visiem ik pa laikam gribās aizmirsties no sūrākās ikdienas.

Ja iepriekšminētie sīkumi teorētiski pazemina darba kvalitāti, tad tiem pretī stājas savas spēcīgās puses. Mani joprojām sajūsmina viena aina no beigām, kuru varētu izvērst teju atsevišķā romānā. [Bet ar uzmestu lūpu varu jau ziņot, ka tāds nebūs, lai arī kā es censtos piekukuļot autori ar šokolādi. Nu ko, vēl jau paliek fanstāstu rakstīšana no manis pašas puses.] Divdabju mitoloģija šajā sērijas daļā bija padziļināta, un atklājās daudz interesantas informācijas. Arī Leonīda pati piedzīvoja izaugsmi – gan kā kaķacis, gan personībā. Es ļoti ieinteresēti gaidu, kur novedīs viena sižeta līnija ar vecākiem.

„Kaķa koncerts” koķetē ar amerikas mīta un Latvijas pilsētvides kombināciju, pievienojot labu devu piedzīvojumu un humora. Ja gadījies lasīt kādas pasmagākas grāmatas, tad šis būs kā labi pelnīts atvaļinājums, ar kuru atkal uzlādēt spēkus. Tiem, kuri vēl nav lasījuši „Kaķača” sēriju, noteikti iesaku to pamēģināt, un tiem lasītājiem, kuri gaida katru nākamo Nemieras romānu, varu droši apgalvot – jā, tas ir līdz šim labākais!

Advertisements

Linda Nemiera – Kaķis maisā

300x0_kakismaisa_978-9934-0-5134-0

Latvijas kaķace Leonīda Fēliksa ir atgriezusies! Notikumi „Kaķa lāstā” bija tikai aizsākums, un ja varam uzticēties rakstnieku solījumiem, tad no šīs sērijas varam sagaidīt pat piecas grāmatas. Pirms pāris gadiem par tik lieliskām ziņām varēju tikai sapņot. „Kaķis maisā” turpina detektīva stilā ieturēto pilsētas fantāziju pa Rīgas ielām un ne tikai.

Kopš Leo sakoda lapsa un aktivizēja viņā esošo divdabja gēnu, ir pagājuši trīs mēneši. Šajā laikā viņa neko diži nav iesaistījusies mistiskajā sabiedrībā vai papildinājusi zināšanas, par ko saņem aizrādījumus no Viktorijas – baltās raganas, kas ir gan viņas priekšniece, gan gids. Jaunajiem divdabjiem tiek nozīmēti palīgi, kas palīdz orientēties jaunajā pasaulē, taču Leo ir pavisam slinka skolniece.

Kā jau tas dzīvē gadās, karma nospēlē savu lomu un mums nākas saskarties tieši ar tām lietām, no kurām tik ļoti cenšamies izvairīties. Tā arī Leonīdai bezrūpīgā dzīve ilgi nav lemta, jo Latvijas vilkaču baru skar nebijusi krīze. Izrādās, ka katram baram ir teritorijas karte, kas tagad ir pazudusi un kartes glabātājs tiek atrasts miris, iespējams, nogalināts. Karte kalpo kā barjera, kas notur svešos ārpusē, un ja tā laikā netiks atrasta, baram draud lielas briesmas. Jaunais vadonis Rego lūdz Leo palīdzību atrisināt šo lietu, jo kā kaķacim, viņai piemīt noderīgas prasmes, taču kad sāk atklāties norādes uz noziegumu, Leo attopas briesmu vidū un sākas sacensības ar laiku, lai atrisinātu mistēriju  vēl pirms ir par vēlu.

Sērijas otrajā grāmatā nostiprinās iepriekšējās daļas detektīva motīvs. Populārā fantāzija gandrīz vienmēr ir trillera tipa – kaut kur jādodas, kaut kas jāaptur. „Kaķis maisā” drīzāk ierindojas starp detektīviem – šoreiz jau sākumā tiek dota mistērija, kas ir jāatšķetina. Stilā jūtami uzlabojumi, un arī galvenās varones kaitinošā atteikšanās mācīties par mistisko pasauli iziet cauri tēla attīstībai un izskatās, ka nākamajā daļā viņa beidzot būs gatava pieņemt savu jauno būtību un neattiekties pret to tik vieglprātīgi. Stāsts nedaudz vairāk iepazīstina ar savu mitoloģiju, taču jautājumu vēl ir daudz.

Nedaudz no balansa izsit tas, ka diezgan pamatīgas lietas netika pieminētas pirmajā grāmatā, taču tur visticamāk vainojams laika atstatums. „Kaķa lāstā” viss ko zinājām par vilkačiem bija tas, ka viņiem patīk cept šašlikus, ballēties pa Kolkas ragu un pašu vienkāršāko drusciņu par bara hierarhiju. „Kaķis maisā” nu jau piedāvā detalizētākus aprakstus, lai gan transformācijas teorijas joprojām tiek ignorētas. Man patīk vilkači, es gribu zināt! Es gribu pasaules un mītus! Cerēsim, ka trešajā grāmatā arī Leo beidzot gribēs visu informāciju. Ja tā būs iestrādāta sižetā, tad arī episkās runas darbosies labāk, citādi uz vieglā fona lielas likmes zaudē savu ticamību.

Autore savukārt joprojām liek lietā humoru, kas liek izdvest nepieklājīgu ķiķināšanu darba vietā. Atļaušos pakārdināt, ka romāns apskata baldriānu problēmas kaķača dzīvē. Plus, uzreiz ir arī redzams, kā attaisnojas pieaugušas sievietes izvēle par protagonistu – lasītājiem nav jāizcieš visas tās mokošās frāzes par pirmo mīlestību un iekāri no sešpadsmitgadnieces skatpunkta. Leo ļoti labi apzinās savu seksualitāti un sauc lietas īstajos vārdos.

Vēl pie manām nākotnes cerībām varu minēt blakus tēlu padziļināšanu. Leo draudzenes un vecākus, kā arī darba kolēģus vēlētos redzēt kā reālas personas, nevis kā no „Ievas” vai citu dāmu žurnāliem nākušus personāžus. Nedrīkst jau tā mest “maitekļus”, taču par dažām mīlestības lietām ceru, ka autore noturēs stabilu stāju un neļausies ierastā ceļa vilinājumam. Kaut gan nedomāju, ka tas būtu iespējams, Lindas Nemieras darbu beigas pārsteidz vienmēr.

„Kaķis maisā” kopumā noteikti attaisnoja manas cerības. Autorei ir nags uz detektīvstāstiem un sižeta pavērsieniem kā arī jokiem un komiskām situācijām. Tieši tāds svaigums un neparastums kāds prasās tādā noslogotā žanrā kā fantāzija. Dažkārt ir vēlams nespēlēt pēc noteikumiem. Kas zina, kur vēl mūs aizvedīs turpinājumi, taču es nebrīnītos, ja autorei tīri kaķiskā stilā būtu bijis ģeniāls plāns visu šo laiku un mēs tiksim atstāti ar pavērtām mutēm.

Linda Nemiera – Kaķa lāsts

300x0_cover

Pašmāju autori turpina regulāri papildināt fantāzijas plauktu, un Linda Nemiera ir viena no līderiem ar nu jau pieciem darbiem. „Kaķa lāsts” iznāca 2012.gadā, bet sakarā ar turpinājuma izdošanu, nolēmu atsvaidzināt zināšanas. Šķiet, ka vēl nekad neesmu pārlasījusi latviešu romānus, tā kā tā ir vēl viena norāde uz darba veiksmīgumu savā lauciņā.

Pēdējā laikā FF darbi saistās tikai pusaudžu protagonistiem, taču šeit galvenā varone ir Leonīda Fēliksa – nesen trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī reklāmas firmas darbiniece. Leo dzīvē viss šķiet ideāls – veiksmīgs un izskatīgs draugs, kurš piedāvā sākt dzīvot kopā, divas uzticamas draudzenes, karjera reklāmas biznesā, caur paziņu iegūts ideāls dzīvoklis Rīgas centrā, kā arī rotaļīgi piedzīvojumi ar iepriekšminētajām draudzenēm pa iepriekšminēto Rīgu. Kad vienā no darba pasākumiem Leo sakož it kā pieradināta lapsa, ar sievieti sākas nenoliedzamas pārmaiņas. Tas ir, Leo to no sākuma tik cītīgi noliedz, ka rada sev tikai vēl vairāk problēmu, sakarā ar jaunās būtības un likumu nezināšanu.

Kā izrādās dažos cilvēkos mīt divdabja gēns, kas tiek aktivizēts ar dzīvnieka kodumu. Turpmāk sakostā persona katru pilnmēnesi transformējas par dzīvnieku, visbiežāk, vilku. Vilkači ir vadošā suga – taču galvenā varone iegūst spēju pārvērsties par… kaķi. Tas viņu nostāda opozīcijā ar pārējo Latvijas baru; citas sugas pārstāvji ir ļoti rets gadījums.
Kad pēc pirmās pārvēršanās kļūst skaidrs, ka draudzenes viņu neizjoko un šķietami par pilnu neņemamā šamane viņu nenes cauri, Leo nokļūst saskarē ar citādu Latviju. Tādu, kurā mīt vilkaču bars, ir sastopamas raganas, kas pēc tādām neizskatās un kur nāras nav tikai folklora.

Pirmajā grāmatas pusē darbība noris diezgan lēni, nav izteikta antagonista vai konflikta. Varone saskaras ar pārmaiņām savā izskatā un ieradumos, un pavada vienu pilnmēness transformāciju kopā ar vilku baru, kur iepazīstas ar šarmanto Hariju. Grāmatas darbība tagad tiek veltīta romantisko piedzīvojumu aprakstiem un neko diži vairāk par mitoloģiju nenoskaidrojam. Pie vainas arī varētu būt Leo, kuru vairāk valdzina dejas Rīgas naktsklubos nevis savu superspēju izpēte… Par laimi, pēdējā trešdaļā tiek uzņemti tempi un viss, kā sacīt jāsaka, iet vaļā uz velna paraušanu. Dažas slepkavības un uzbrukums Leo pašai, izraisa notikumu virkni, kas rezultējās diezgan negaidītā noslēgumā.

Ja latviešiem reti ir kāds fantāzijas darbs, tad vēl retāk ir tāds, kur šī fantāzija norisinās Latvijā pašā. Atzīstu, savienot pārdabiskus notikumus ar mūsu ikdienišķo vidi ir sarežģīts uzdevums – vilkaču sanāksmes ASV vienkārši liekas ticamāk, nekā Rīgā blakus Maximai vai centrāltirgum. Dažbrīd autorei izdevušās kvalitatīvas daļas ar baltkrievu raganu un viņas ģimeni, kā arī zēnu, kuru aizved pie vietējās burenes un tā pasaka, ka nu ir darīšana ar vilkačiem. Iespaidu atstāja arī viens garāmejošs teikums, kur mītisko būtņu sanāksmē redzamas sievietes tautastērpos. Lūk, šādi elementi darbojas mūsu vidē! Diemžēl, kur labais, tur arī ne tik labais un teksts dažbrīd atgriežas pie ārzemju formulas imitācijas, kur sastopam vilkačus uz motocikliem, tie savstarpēji runā dusmās rūcošās balsīs un kaujas tiek pasniegtas kā kaut kas amizants.

Lai arī kādas būtu stila vai sižeta problēmas, nekas mani tā nesadusmoja kā viens tēls. Harijs. A.k.a. Kristians Grejs. Spožais konfektes papīrītis ar tukšumu vidū. Vēl ļaunāk – viņš nesniedz nekādu informāciju un izturas pret Leo kā vien grib, uzskatot sevi par traki apburošu. Griezu zobus uz pilnu atdevi, bet jāatzīst, ka autore beigās ar šo jautājumu tika galā izcili.

Diezgan liela daļa sižeta caurumu attiecās uz iekšējās mitoloģijas būvēšanu. Tās drēbes, kas cilvēkam mugurā ir pārvērtību laikā, tiek „paņemtas līdzi”. Nekādas skraidīšanas apkārt kailiem, kad tiek atgūta cilvēciskā forma. No vienas puses labi, taču neseko nekāds pamatojums vai izskaidrojums, kā tas darbojas. Tēli paši izvairās no paskaidrojuma, tāpat par kādu citu aspektu, kas būtībā nekad vairs netiek pat pieminēts, un šķiet, pati autore to aizmirsusi.

Romāns neapšaubāmi ir no vieglā gala, kurš ātri lasās un ir pilns ar humoru. Daži izteicieni bija tik trāpīgi, ka tiešām smējos balsī. Noteikti ir publika, kas negrib uzreiz mesties ar galvu iekšā hardcore fantasy un šis ir labs risinājums pārejas posmam. Jābūt gan gatavam saskarties ar tikpat pavieglu stilu bez emocionālā dziļuma.

Brīdinu, ka grāmata arī var izsaukt nelielu nostaļģiju, jo pieminētas tādas nu jau pagājušas lietas kā santīmi, blūzes ar žabo, Sapņu fabrika, referendums un Prāta banka. Otrais brīdinājums attiecināms uz ēšanas paradumiem. Brīdī, kad varone izjūt iecienītās ēdienkartes nomaiņu, apraksti ir tik kārdinoši, ka nevilšus par pieķert sevi ar pirkstiem aknu pastētes bundžiņā. Vai guļam 11 stundas, jo arī gulēšanas apraksti ir salda miedziņa rosinoši.

Tā jau saka, ka visvairāk kritizējam tās lietas, ko mīlam. Ar šo romānu man ir sarežģītas attiecības, jo tas ir labs, bet varētu būt vēl labāks. Par laimi, turpinājums tiešām seko! Gan autorei, gan galvenajai varonei vēl daudz lielu lietu priekšā, kuras gaidu ar nepacietību. Šo grāmatu izbaudīju pirms trijiem gadiem, un lai gan tagad vairāk redzu trūkumus, tā joprojām saglabā vietu manos latviešu autoru favorītos.