2016.gada grāmatu plāns

bookpile29 - kopija

Pagājušais gads no jauna atvēra manas lasītkāres slūžas, tāpēc plāni jaunajam etapam ir diezgan grandiozi. Ja uzturēšu tādu pašu tempu kā kopš septembra, mans goodreads reading challenge vainagosies ar panākumiem un pat tiks pārsniegts. Turpmāk par galvenajām saraksta grupām.

Mūžīgā TBR kaudze. Šīs grāmatas vai nu pieder man, vai esmu tās aizņēmusies no draugiem, taču jau pārāk ilgu laiku tās manas acis nav redzējušas.

* Patriks Rotfuss – Vēja vārds + Vieda vīra bailes
* Diana Wynne Jones – Howl’s moving castle
* The Hogwarts Library – Fantastic Beasts and Where to Find Them;
The Tales of Beedle the Bard; Quidditch Through the Ages
* Stephen King – Green Mile (un jāpieķer klāt vēl „Zvēru kapiņi” & „Doktors Miegs”, tad Kinga pamatus būšu apguvusi)
* 6 sējumi ar „D.Gray-man” mangu
* Tim Weaver – The Dead Tracks
* Ernests Klains – Spēle sākas
* Maggie Stiefvater – The Scorpio races
* J. K. Rowling – The Casual Vacancy
* Frānsiss Skots Ficdžeralds – Lieliskais Getsbijs
* Džūlija Pauela – Džulī un Džūlija
* Džons G. Neiharts – Runā melnais briedis
* Vladimirs Kaijaks – Koka kāja, kapu māja
* Ken Follett – The third twin
* KurtsVonegūts – Kaķa šūpulis

Izdevniecības „Prometejs” repertuārs. 2015.gadā sapratu, ka mums gaumes makten labi sakrīt un visi darbi ir pelnījuši top listes.

*Hjū Hovijs – #Elevatora sāga – Maiņa, Putekļi
*Īans Tregilliss – #Asinszāles triptihs – Visaukstākais karš, Nepieciešamais ļaunums
*Makss Berijs – Leksikons
*Marks Lorenss – #Sarkanās karalienes karš [ „Muļķu princis” iztulkots, pieķeršu klāt angliski otro daļu, un trešā arī šogad iznāk]
*Levs Grosmans – Burvji [jāpārlasa pirmā un tad arī pārējā triloģija jāizlasa]
*Pīrss Brauns – Zelta dēls [„Sarkanās sacelšanās” turpinājums, un noslēguma daļa arīdzan janvārī jau iznāk]

Izdevniecības „Zvaigzne ABC” paredzētie tulkojumi. FF un YA cienītājiem joprojām ienākas daudz labumu!

*Mišela Peivere – Uguns sala [ gan jau turpināšu angliski pārējās „Dievi un karotāji” daļas]
*Reinbova Rouella – Fanīte [Fangirl]
*Džons Grīns – Katrīna pēc Katrīnas [An Abundance of Katherines]
*Andžejs Šapkovskis  – Pēdējā vēlēšanās
*Džojs Aberkrombijs – „Shattered sea” triloģija: Half a King, Half a World
*Rensoms Rigss – Pilsēta bez dvēseles, Dvēseļu krātuve [ Hollow City, Library of Souls]
*Pola Hokinsa – Meitene vilcienā
*Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna – Engelsforsas triloģijas noslēdzošā daļa „The Key”

*Linda Nemiera – Sofijas noslēpums
*Toms Kreicbergs – Lopu ekspresis

Jāapmierina arī kāre dažus darbus pārlasīt.
*Filips Pulmans – Brīnumnaža triloģija
*Pols Stjuarts, Kriss Ridels – Malaszemes hronikas
*Silvana de Mari – Pēdējais Elfs; Pēdējais Orks
*Bernārs Verbērs – Tanatonautu triloģija
*Eoīns Kolfers – Artēmija Faula sāga
*Ursula K. le Gvina – Tumsas Kreisā roka & Jūraszemes burvja sērija
*Megija Stīvotera – Mērsifolas vilku triloģija [ Ja uz Stīvoteras viļņa, tad gan jau arī „Lamento” un „Balādi” pārlasīšu]
*…. un ir tas laiks pārlasīt Hariju Poteru. Šoreiz angliski.

Sērijas, kuras iesāku lasīt, bet tās neiztulkoja līdz galam:
*Kristofers Paolīni – #Eragons [2-4]
*Džīna M. Ouela – Alu lāča klans. #Earth’s Children. [3-6]
*Mērija Hofmane – #Stravaganza [3-6]
*Riks Riordans – #Pērsijs Džeksons un olimpieši [ 3-6]
*P.K. Kasta un Kristīna Kasta – Iezīmētā #House of Night series [Šis uz jautājuma zīmes, bet man patika vikānisms… Vienīgi kopumā sērijā 12 daļas]
*Rišela Mīda – #Vampīru Akadēmija [3-6]
*Lēne Koberbēle – #Kauninātājas hronika [3-4]
*Orsons Skots Kārds – „Endera spēles” sekojošās daļas [2-4]

Lai svētīti epub un internets! Būs jāveic maratoni pasaulē šobrīd populārajām sērijām:

*Maggie Stiefvater #The Raven Boys [ + jāizlasa „Sinner”, kas ir pievienots Mērsifolas vilku darbiem!]
*Vēl darbi no Rainbow Rowell – Landline; Attachments; Carry On; Kindred Spirits
* Alexandra Braken #The Darkest Minds trilogy
* Becca Fitzpatrick #Hush Hush quadralogy
* Jay Kristoff #The Lotus War trilogy
* Marie Lu #Legend trilogy
* Sarah J. Maas # Throne of Glass
* Victoria Aveyard #Red Queen
* Amie Kaufman #Starbound trilogy
* Marissa Meyer #Cinder trilogy
* James Dashner #The Mortality Doctorine trilogy
* Mafi Tahereh #Shatter me trilogy
* Rick Yancey #The 5th Wave trilogy

Dažādi :
*Džordžs R.R. Mārtins – Troņu spēle [pirms pāris gadiem izlasīju pirmo daļu, bet kaut kā neturpināju vēl. Gribu paralēli arī seriālu skatīties, tā kā te ir daudz darba]
*John Green – Will Grayson, Will Grayson
*Robert Galbraith – The Cuckoo’s Calling
*Sergei Lukyanenko – Nakstsardzes sērija
*Andrjus Tapins – Vilka stunda
*Nīls Geimans – Zvaigžņu putekļi
*Gayle Forman – I was here
*John Williams – Stoner

Plānos ietilpst arī vairāk pašiverēties pa LGBTA plauktiņu:
* Holly Black „The Darkest Part Of The Forest”
* Patric Ness „More Than This”
* Anna Martin „Signs”
* Heidi Cullinan darbi

Vēl viens iemesls, kāpēc es skaitīju dienas līdz 2016.gadam ir daudzu grāmatu izlaišanas datumi. Gaidītākais karalis noteikti ir Sallijas Grīnas „Half Lost”, kas marta beigās noslēgs „Tumšās puses” triloģiju. Vēl priecīgi satraukti gaidu Mišelas Beikeres „Borderline”. Viņa ir viena no jaunajiem autoriem, kuru atradu caur twitter, un no izteikumiem un aprakstiem šī solās būt ļoti veiksmīga debija.

Varu jau spriest un plānot, bet tad redzēsim, cik no šī visa pieveikšu. Tāpat paliek spēkā jaunu darbu faktors, kuri neglābjami parādīsies ap gada vidu un iesprauksies priekšā rindai. Man ir arī iekavēti iepriekšējo gadu repertuārs, tāpēc ieiešana bibliotēkā parasti beidzās ar vairāku kilogramu stiepšanu uz mājām. Taču apņēmība man ir liela, epub lasītājs instalēts un perfektākie lasīšanas laiki noteikti. Pa šo gadu gribu savākt paklīdušos galus, un tad varēšu sākt pavisam jaunu lasīšanas ēru.

Lai  veiksmīgas arī jūsu apņemšanās un tiekamies pēc 6 mēnešiem  ar statuss update!

183d80c0349ee5eedca2f7cc78082a72

Laura Dreiže – Debesu lauskas

300x0_debesu-lauskas-small

Nu, vai atcerieties, ka nupat bija septembris un mēs visi mirām, jo domājām, ka nespēsim vien sagaidīt triloģijas nākamās daļas? Danse Macabre oficiāli noslēdzas jau šonedēļ, 7. novembrī! Tas tik bija mežonīgs brauciens. Man ir iestājies tāds pieradums, ka teju gaidu, ka ik mēnesi pirmajos datumos sekos vēl kādas daļas. Diemžēl, klāt ir saldsērīgās atvadas, un jūs gribēsiet zināt, ar ko tas viss beidzas. Pieņemu, ka varu atsaukties uz otrās daļas notikumiem, bet ja vēl to neesat lasījuši – acis ārā no šī teksta un pa taisno novirzīt uz triloģijas pirmajām divām daļām!

„Zem mākslīgām zvaigznēm” jau atkal mūs atstāja un diezgan liela cliffhanger, kur bija piepildījušās varoņu lielākās bailes un krita viena no platformām. Soģi ir aizrāvuši prom Tanielu, Viktorija ir kritusi pirātu gūstā un situācija it nemaz nerādās cerīga. Tagad, “Debesu lauskās”, gaisa kuģa kapteine Džezebele plāno izmantot pārsteigto augšpilsētu un uzbrukt tai, cerot uz apvērsumu, taču Viktorija ir pilna apņēmības to nepieļaut. Meitenes ceļi turklāt no jauna krustojas ar pazīstamām sejām tieši laikā, lai glābtu kādu viņai dārgu cilvēku no nāves nagiem. Pa to laiku marķīze Vinčestere jauc cilvēku un valdības prātus, solot rast risinājumu dzinēju problēmai un glābt Londonu no katastrofas. Viktoriju vēl aizvien nomoka problēmas ar jaunā ķermeņa paklausību, bet tad tas viss nobāl, paveroties iespējai glābt Tanielu. Vai meitene laidīsies savā līdz šim neprātīgākajā avantūrā? (Jā gan, tā kā nekā ir Viktorija Elingtone.)

Patiesībā ir diezgan grūti raksturot galvenos notikumus, neuztaisot vismaz pāris maitekļus. Sākums ir palēns un vairāk pildīts ar politiku, tāpat ir jūtams Taniela trūkums, kas nolīdzsvarotu Viktorijas sasteigtos lēmumus un dažbrīd dīvaino rīcību. Kad sāku bīties, ka grāmata paliek arvien plānāka, lai tur vēl kaut kas notiktu, autore atkal nogāza podus un es dabūju drošības labad pieķerties pie dīvāna. Tas gan nebija saistīts ar galveno stāsta premisi, tomēr vienalga ellīgi labi.

Pati Londonas glābšana šķiet paliek par tādu kā „starp citu” misiju. Viktorijai jau visas triloģijas garumā bieži vien atrodas kas cits svarīgāks darāms pirms šī galvenā uzdevuma. Pirms beigām man pietrūka vēl kāds divdesmit lappušu posms, kas vairāk pievērstos tehniskajām lietām un ļaundara motivācijai to vispār uzsākt. Vai arī tas bija netieši norādīts… Teikšu godīgi, beigas ir visai neviennozīmīgas, bet man patika. Ne vienmēr viss īstenojas tā, kā gaidām, kad uzsākam ceļojumu.

Līdz ar to ir noslēdzies līdz šim lielākais darbs latviešu fantāzijā. Ja nemaldos, kopā Danse Macabre sastāv no 923 lappusēm. Pašmāju autori līdz šim visbiežāk turējās pie singulāriem darbiem uz 300 lappusēm, tāpēc šis ir pamatīgs uzlabojums un prieks tādiem lasītājiem kā es, kas visas grāmatas vēlas vairākos slāņos un nīlzirga bērniņa svarā. Tā pati vēlme attiecas arī uz Danse Macabre daļām. Jā, bija labi, bet varēja būt vēl labāk. Nedaudz radās sajūta, ka ir izvirzīti galvenie punkti, bet kopumā vienalga visam pārskriets pāri diezgan virspusēji. Kad uzzināju, ka šīs grāmatas ir sarakstītas NaNoWriMo laikā, daudz kas tapa skaidrāks. Taču ātrais ritms arī nodrošina ātru lasīšanu, tāpēc daudz nesūdzos. Līdzko man būs kāds brīvāks brīdis grāmatu grafikā, noteikti vēlreiz pārlasīšu „Deju ar nāvi”. Šķiet, tā vienmēr paliks mana mīļākā triloģijas daļa.

Nespēju beigt sajūsmināties, cik „Debesu lauskas” ir trāpīgs nosaukums. Emocijas, it sevišķi beigu daļā sitīs augstu vilni. „Danse Macabre” es nostādu par tādu kā izejas punktu, no kura Laurai ceļš noteikti vedīs uz vēl lielākām virsotnēm. Spalva ir sasniegusi jaunu asumu, tēlu un lasītāju mocīšanā roka ietrenēta – tagad atliek izdzīvot savu pilno potenciālu. Šo var saukt par stīmpanku Latvijas līmenī, vai fantāzijas romānu ar stīmpanka elementiem, taču sevišķi saspringti meklēt žanra pamatiezīmes un elementu pārbagātību nevajag paša labad, tā tikai sev var atņemt lasīšanas prieku un neredzēt citas brīnišķīgas lietas. Līdz šim Laura ir rakstījusi katru grāmatu savā fantāzijas apakšžanrā, kā pārbaudot visus un cerot atrast to savu īsto, kuru izkopt. To arī viņai novēlu, jo ja viņa fokusēs visas savas spējas noteiktā punktā, taps kaut kas patiesi iespaidīgs!

P.S. Piekrītu autorei, šī ir vienkārši perfekta beigu dziesma.

Elizabete Eglīte – Tikšanās laikā

300x0_tiksanaas_laikaa_fin

Patīkami apzināties, ka mēs, blogeri, pa tukšo pirkstus nedeldējam, un mūsu recenzijas tiešām palīdz grāmatām nonākt pie lasītājiem. Latviešu fantāzijas darbu „Tikšanās laikā” grāmatnīcu un bibliotēku plauktos redzēju jau vasarā, bet viens skatiens uz anotāciju lika man to tikpat žigli nolikt atpakaļ plauktā un doties tālāk. Tā teikt, ja tev nav ko teikt neko labu, labāk nesaki neko. Kas mainījās? Augusta beigās uzdūros tīri cerīgai atsauksmei par šo grāmatu. Dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai dotu iespēju stāstam, kura apraksts varbūt nav no tiem veiksmīgākajiem.

Galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Eleonora, kuru satiekam pēdējā vasarā pirms viņa sāk mācības vidusskolā, turklāt pārejot uz jaunu skolu. Meitene pavada laiku kopā ar savām draudzenēm pie vecās Kreicburgas baznīcas sētas, kad pirmoreiz pamana savādo svešinieku. Puisis, aptuveni viņu pašu vecumā, atstāj iespaidu, un, kā vēlāk izrādās, ir nejauši nonācis vienā no Eleonoras fotogrāfijām. Paiet laiks, skolas dzīve un pirmās attiecības paņem savu tiesu meitenes laika, un viņa atkal nesastop puisi līdz kāds notikums vēlreiz neliek krustoties viņu ceļiem. Dažas pastaigu reizes ir pietiekami, lai Eleonora saprastu, ka notiek kaut kas savāds un līdz galam neizskaidrojams – Krustpils baznīca ir kļuvusi par robežšķirtni starp diviem laikiem. Atliek tikai izlemt, vai viņa ir gatava riskēt ar tagadējo dzīvi un doties piedzīvojumos ārpus savas kontroles.

Jāatzīst, ka sākums ir smags. Sarunvaloda šķiet mākslota, desmitās klases puiši savā uzvedībā atgādina Edvardu Kalenu, veidojas mīlas trijstūris ar ierasti sadalītajām lomām un atkal ir izteikts apgalvojums, ka galvenā varone ir tik atšķirīga, īpaša, un ne kā citas meitenes. Kas tad Norā tik citāds? Viņa nodarbojas ar jāšanas treniņiem un amatieru teātri. Grib kārtīgi iepazīt puisi pirms attiecībās sper nākamo soli. Un vēl fotogrāfē. Ja godīgi, vidusskolās tādu meiteņu ir kaudzēm, vajag tikai aizmirst par blondīnes-cacīgās, gotes-dīvaines un brunetes-tu-esi-tik-atšķirīgas literatūras klišeju elles loku.

Grāmatu iesāku lasīt pirms gulētiešanas, un manas piezīmes kļuva arvien piktākas un šķībākā rokrakstā, taču arī pārtraukt  īsti neprasījās. Kad tiek pāri pirmajam etapam, ap 90.lpp darbs beidzot nostājas uz savam kājām, stils izlīdzinās, parādās ieskicējumi uz gaidāmo sižetu, vairāk mistērijas un daži atklājumi, kas liek uz sākuma notikumiem skatīties citādi un pat ar atzinību.

Lasītājam jābūt gatavam, ka stāstījums vietām ir drīzāk pārstāstījuma stilā. Dažbrīd notiek lēkāšana pāri dienām, nedēļām un darbības vietām. Ja nenoķer vienu teikumu, kurā pateikts šis lēciens, var nedaudz apjukt, kad darbība vienā elpas vilcienā norisinās jau citur. Grāmata ir rakstīta trešajā personā un varbūt arī tas pie vainas, ka kādreiz nepamet sajūta, ka īsti nespējam sajust galvenās varones emocijas. Kaut kāda  reakcija notiek tikai tiešā atbildē uz atsevišķiem notikumiem, nav redzami domu gājieni un tēla iniciatīva, kas ļautu tuvāk iepazīt Eleonoru.

Ja grāmatā tikts līdz pusei, pie iepriekšminētajiem trūkumiem ir pierasts un sākās īstā spēle. Laika loki, sižeta pavērsieni, tēlu attīstība. Minējumi, vai tiks mainīta vēsture, vai arī vēsture tiek izdzīvota tieši šajā mirklī un tas viss patiesībā jau ir noticis? Pēdējās 50-70.lpp paceļ darbu pavisam jaunā līmenī. Sākuma mistiskais svešinieks Niks nebūt necieš no YA literatūras sindroma un nesēž vecas pils dārzā drūmās pārdomās par savu dzīvi, mētajoties ar tukšiem, tēlainiem teicieniem lencot naivu meitenīti. Šoreiz arī puisis nezina, ka notiek kas pārdabisks, neapzinās ka ir ceļojis laikā, nevis speciāli uzsit apkakli plīvojošam mētelim un pozē tagadnē. Niks ir viens no reālākajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem visā darbā un, tā teikt, dažbrīd salaiž visu grīstē.  Fināls un abu jauniešu rīcības sekas nav atstājušas manas domas pat tagad, nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas. (Starp citu, vēl viena no reālākajām lietām šajā grāmatā ir nejauša skype ziņas ierakstīšana nepareizajam cilvēkam. Cepuri nost, varu ļoti identificēies ar varoni šajā aspektā.)

Elizabetes Eglītes pirmajam romānam dodu 4 no 5 zvaigznēm, bet, ak mans Pērkontētuk, cik tas ir nenovienozīmīgi! Sākums saņēma daudz acu nobolīšanas un divu zvaigžņu līmeni. Vēlāk iesilstot, nospriedu, ka nu būs trīs zvaigžņu vērtējums. Sākoties noslēguma daļai paspēju tikai ciešāk sagrābt grāmatu un apsvērt četras zvaigznes, kad pēdējā nodaļa lika ieplesties acīm un emociju iespaidā teju ielikt visas piecas zvaigznes. Lūk, tas tik bija kaut kas! Nedaudz nomierinoties, atgriežos pie 4/5, jo tomēr bija lietas, kas nostājas pretstatos un nedaudz pazemina kopvērtējumu. Darbība Latvijas vidē, bet varones draudzeni sauc Elfa, kas turklāt ir gleznotāja? Ja nepietika ar mīlas trijstūri, vienubrīd sāka izskatīties, ka veidojas… četrstūris? Šīs un vēl citas lietas, kaut arī izlīdzsvarotas ar labo, tomēr eksistē.

Domāju, ka autore jau tagad ir spērusi soli uz priekšu un attīstījusi meistarību. Tā tomēr ir jauniete, kurai veiksmīgi izdevās uzrakstīt fantāziju par Latviju, iekļaujot reālas darbības vietas un radot vēlmi tās apmeklēt. Kad lasīju par izstādi Durbes pilī, biju gatava paņemt pauzi un kaut vai tūlīt aiziet līdz turienei – man tās ir tikai 25 minūtes cauri dažiem mežiem. Apmierinājos gan ar izpēti internetā pēc grāmatas pabeigšanas, un rezultāti atkal uzjundīja fanošanas vilni.

tiksanaslaika2

tiksanaslaika

Ar “Tikšanās laikā” beigu izvēli, Elizabete spēlējas ar vienu no labākajiem elementiem rakstīšanā. Vai tas bija pa īstam? Vai tas tiešām ir noticis? To mēs nezinām, bet iespējas ir fantastiskas. Ja šis ir viņas pirmais romāns, tad nākotnē varam sagaidīt patiesu meistarklasi, ja viņa turpinās spodrināt savu talantu un izmantot visu potenciālu. Cerēsim – un dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai dotu iespēju un ticību labam autoram.

.

Laura Dreiže – Zem mākslīgām zvaigznēm

300x0_zem-maksligam-zvaigznem-small
Te nu mēs atkal esam, ekskluzīvi ieskatoties Danse Macabre triloģijas otrajā daļā! „Zem mākslīgām zvaigznēm” būs pieejama sākot ar 7.oktobri, bet jau tagad varu piedāvāt savu vērtējumu, jo, pateicoties Zvaigznei ABC, zem zvaigznēm paviesojos nedēļu ātrāk. Lūk, ko tās man pastāstīja.

„Deja ar nāvi” mūs visus šokēja ar gauži nepieklājīgām cliffhanger beigām, kas lika aizmirst karstās tējas krūzes un varbūt arī kādus vakara plānus. Nu mēnesis ir pagājis un teorētiski ir bijis laika sagatavoties turpmākajiem notikumiem… Nezinu gan, vai kādam tas veiksmīgi izdosies. Es pieķēros pie tā sējuma, kā savas pašas dārgās dzīvības. Milzīgais sižeta zilonis, kas piezemējās pašā pēdējā lappusē, šeit tik graciozi un neredzēti pieceļas kājās, ka arī man vajadzēja paņemt pauzi no lasīšanas un drusku apdomāties maršējot uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Vai tas bija kaut kas, ko es gaidīju? Nē! Vai es būtu to spējusi paredzēt pat ar visiem maitekļu pilnajiem aprakstiem goodreads? Nē! Vai tas ir absolūti fantastiski un drosmīgi, un jaunu ceļu veidojoši? Jā!!

Tātad paliksim pie tā, ka Viktorijas lielā problēma tiek neparastā veidā atrisināta, un tas viņus abus ar Tanielu nostāda vēl bīstamākā situācijā. Vīrietis ir lauzis likumus, lai paglābtu Viktoriju un sekas šim lēmumam min cieši uz papēžiem. Bēgļu statusā un vajāti, viņi meklē atbalstu pie dažām atlikušajām uzticības personām, taču ir spiesti tverties pie pēdējā salmiņa un slēpties Lejaslondonā, vietā, kas uzkrāj visas sabiedrības padibenes un ir neaptverams kontrasts ar vidi, kurā pieraduši atrasties abi augstdzimušie varoņi. Nekas nenorisinās kā paredzēts, un Viktorijai steigšus jāmeklē palīgi arī šajā dievu aizmirstajā nostūrī. Viena lieta noved pie citas, un drīz meitene ir attālinājusies no sava sākotnējā uzdevuma noskaidrot patiesību par tēvu un Augšlondonas likteni, citiem jautājumiem kļūstot par prioritāti.

Stāsts un notikumi acumirklī savažo, taču arī tas ir tiesa, ka tehniskās lietas joprojām lien ārā un rāda zobiņus. Pirmkārt un galvenokārt, man šim darbam tiešām prasījās karte. Augšlondona atrodas uz vairākām platformām? Bet Viktorijas vecās mājas taču bija uz zemes, vai ne? Kādā pozīcijā citam pret citu viss atrodas? Nav ne jausmas, jo pašreiz man galvā valda vizuālais juceklis. Nejūtos orientēties spējīga un gara acīm pārskatīt visu darbības vidi, kas rada tādu kā taustīšanās sajūtu.

Alumīnija un elektrības diskusijas ar mani var nesākt, nezinu, kad to visu sāka lietot un vismaz par to nedomājot varu ietaupīt nervus. Kāda cita lieta gan mani visas grāmatas gaitu urdīja, un vēl joprojām nespēju to izmest no prāta. Izrādās, ka Augšlondona un Lejaslondona ir savienotas ar vītņu kāpnēm. Statiskām, laika zobu izturējušām, vītņu kāpnēm no akmens. Pirmā daļa radīja iespaidu, ka dumpinieki var mēģināt citādā veidā tikt līdz Malai un tad smalkajos rajonos, vai vismaz kāpnes būtu tādas nenopietnākas. Pilāri man galīgi nešķiet ne reāli, ne loģiski, ne vajadzīgi. Tas turklāt pamatīgi sabotē Augšlondonas krišanas sižeta līniju. Vai nu bija vai nebija barometri, bet ar pievienotām kāpnēm augstuma starpību nu nav iespējams nejust. Lieta gan ir tāda, ka man drusku ir arī radusies kāda cita sazvērestības teorija un interpretējums, kuru ceru redzēt piepildāmies fināla sējumā. Tā vienīgā paglābtu mani no sarauktas pieres līdz gada beigām, cenšoties saprast kā viss galvenais konflikts gāja kopā un tika uzskatīts par darboties spējīgu.

Vēl aizdomājos par autores cilvēka maņu sadalījumu, kad tās neattiecas uz gluži cilvēku. Redze+dzirde+runas spējas darbojas, bet oža+tauste+garša nav pieejamas? Izskatījās, ka tas bija pielāgots tikai sižeta vajadzībām, ne sekoja kādiem likumiem.

Tehniskie iebildumi gan atkāpjas, kad lietā tiek likta notikumu un sajūtu smagā artilērija. Sākot jau ar pirmajām lapām, kad zini, ka nekas ļauns nu nevar notikt, sirds krūtīs vienalga auļo un jūt līdzi varoņiem. Viktorija un Taniels reizēm var būt kaitinoši, taču abi saņem smagu emocionālo nastu un godam ar to tiek galā, ir jūtama tēlu attīstība. Autori romānos bieži var nogrēkoties un sakraut varoņiem uz pleciem pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, neļaujiet tiem cilvēcīgi reaģēt uz visu piedzīvoto un laiku pa laikam izlādēties. Laura padarījusi savu darbu godam, un uz visiem notikumiem ir redzama pretreakcija, kas lasītājam palīdz vairāk identificēties ar sastaptajiem tēliem. Neuzskatu, ka mums ar Viktoriju būtu kaut kas kopīgs un lasīšanas laikā varu smagi nopūsties vai nobolīt acis, nepiekrītot viņas lēmumiem, taču šajā sējumā pat es sajutos ar viņu tuvāka.

Dažas epizodes no „Zem mākslīgām zvaigznēm”vēl ilgi spilgti atcerēšos. Stils un sajūtu gleznas pārceļ lasītāju tieši grāmatā. Cepuri nost autores priekšā! Ticu, ka pienāks tāda diena, ka tās vairs nebūs tikai epizodes, bet veselas grāmatas, un tad par Lauru nerunās tikai Latvijas blogeri. Ir redzams, ka viņa uzdrošinās attīstīties un iekļaut tādas lietas, kurām daži izvēlās pārskriet pāri, un ar Danse Macabre ir pacēlusi latiņu augstāk ne tikai sev, bet arī citiem Latvijas fantastiem.

Neļaujiet jūs apmānīt dažbrīd lēnajam notikumu ritējumam! Šī daļa arī beidzas uz sakāpinātas nots un var atstāt ar ieplestām acīm. Nezinu, kura no manām teorijām ir pareiza, un vai vispār kāda no tām tāda ir. Visas figūras nu ir uz spēles laukuma, un atliek tikai vērot to pēdējo sadursmi. Nepalaidiet garām iespēju pabūt pirmajās rindās – “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāk jau nākamnedēļ, 7.oktobrī, un triloģijas noslēdzošā daļa “Debesu lauskas” ierodas vēl pēc mēneša, 7.novembrī.

Linda Nemiera – Kaķis maisā

300x0_kakismaisa_978-9934-0-5134-0

Latvijas kaķace Leonīda Fēliksa ir atgriezusies! Notikumi „Kaķa lāstā” bija tikai aizsākums, un ja varam uzticēties rakstnieku solījumiem, tad no šīs sērijas varam sagaidīt pat piecas grāmatas. Pirms pāris gadiem par tik lieliskām ziņām varēju tikai sapņot. „Kaķis maisā” turpina detektīva stilā ieturēto pilsētas fantāziju pa Rīgas ielām un ne tikai.

Kopš Leo sakoda lapsa un aktivizēja viņā esošo divdabja gēnu, ir pagājuši trīs mēneši. Šajā laikā viņa neko diži nav iesaistījusies mistiskajā sabiedrībā vai papildinājusi zināšanas, par ko saņem aizrādījumus no Viktorijas – baltās raganas, kas ir gan viņas priekšniece, gan gids. Jaunajiem divdabjiem tiek nozīmēti palīgi, kas palīdz orientēties jaunajā pasaulē, taču Leo ir pavisam slinka skolniece.

Kā jau tas dzīvē gadās, karma nospēlē savu lomu un mums nākas saskarties tieši ar tām lietām, no kurām tik ļoti cenšamies izvairīties. Tā arī Leonīdai bezrūpīgā dzīve ilgi nav lemta, jo Latvijas vilkaču baru skar nebijusi krīze. Izrādās, ka katram baram ir teritorijas karte, kas tagad ir pazudusi un kartes glabātājs tiek atrasts miris, iespējams, nogalināts. Karte kalpo kā barjera, kas notur svešos ārpusē, un ja tā laikā netiks atrasta, baram draud lielas briesmas. Jaunais vadonis Rego lūdz Leo palīdzību atrisināt šo lietu, jo kā kaķacim, viņai piemīt noderīgas prasmes, taču kad sāk atklāties norādes uz noziegumu, Leo attopas briesmu vidū un sākas sacensības ar laiku, lai atrisinātu mistēriju  vēl pirms ir par vēlu.

Sērijas otrajā grāmatā nostiprinās iepriekšējās daļas detektīva motīvs. Populārā fantāzija gandrīz vienmēr ir trillera tipa – kaut kur jādodas, kaut kas jāaptur. „Kaķis maisā” drīzāk ierindojas starp detektīviem – šoreiz jau sākumā tiek dota mistērija, kas ir jāatšķetina. Stilā jūtami uzlabojumi, un arī galvenās varones kaitinošā atteikšanās mācīties par mistisko pasauli iziet cauri tēla attīstībai un izskatās, ka nākamajā daļā viņa beidzot būs gatava pieņemt savu jauno būtību un neattiekties pret to tik vieglprātīgi. Stāsts nedaudz vairāk iepazīstina ar savu mitoloģiju, taču jautājumu vēl ir daudz.

Nedaudz no balansa izsit tas, ka diezgan pamatīgas lietas netika pieminētas pirmajā grāmatā, taču tur visticamāk vainojams laika atstatums. „Kaķa lāstā” viss ko zinājām par vilkačiem bija tas, ka viņiem patīk cept šašlikus, ballēties pa Kolkas ragu un pašu vienkāršāko drusciņu par bara hierarhiju. „Kaķis maisā” nu jau piedāvā detalizētākus aprakstus, lai gan transformācijas teorijas joprojām tiek ignorētas. Man patīk vilkači, es gribu zināt! Es gribu pasaules un mītus! Cerēsim, ka trešajā grāmatā arī Leo beidzot gribēs visu informāciju. Ja tā būs iestrādāta sižetā, tad arī episkās runas darbosies labāk, citādi uz vieglā fona lielas likmes zaudē savu ticamību.

Autore savukārt joprojām liek lietā humoru, kas liek izdvest nepieklājīgu ķiķināšanu darba vietā. Atļaušos pakārdināt, ka romāns apskata baldriānu problēmas kaķača dzīvē. Plus, uzreiz ir arī redzams, kā attaisnojas pieaugušas sievietes izvēle par protagonistu – lasītājiem nav jāizcieš visas tās mokošās frāzes par pirmo mīlestību un iekāri no sešpadsmitgadnieces skatpunkta. Leo ļoti labi apzinās savu seksualitāti un sauc lietas īstajos vārdos.

Vēl pie manām nākotnes cerībām varu minēt blakus tēlu padziļināšanu. Leo draudzenes un vecākus, kā arī darba kolēģus vēlētos redzēt kā reālas personas, nevis kā no „Ievas” vai citu dāmu žurnāliem nākušus personāžus. Nedrīkst jau tā mest “maitekļus”, taču par dažām mīlestības lietām ceru, ka autore noturēs stabilu stāju un neļausies ierastā ceļa vilinājumam. Kaut gan nedomāju, ka tas būtu iespējams, Lindas Nemieras darbu beigas pārsteidz vienmēr.

„Kaķis maisā” kopumā noteikti attaisnoja manas cerības. Autorei ir nags uz detektīvstāstiem un sižeta pavērsieniem kā arī jokiem un komiskām situācijām. Tieši tāds svaigums un neparastums kāds prasās tādā noslogotā žanrā kā fantāzija. Dažkārt ir vēlams nespēlēt pēc noteikumiem. Kas zina, kur vēl mūs aizvedīs turpinājumi, taču es nebrīnītos, ja autorei tīri kaķiskā stilā būtu bijis ģeniāls plāns visu šo laiku un mēs tiksim atstāti ar pavērtām mutēm.

Linda Nemiera – Kaķa lāsts

300x0_cover

Pašmāju autori turpina regulāri papildināt fantāzijas plauktu, un Linda Nemiera ir viena no līderiem ar nu jau pieciem darbiem. „Kaķa lāsts” iznāca 2012.gadā, bet sakarā ar turpinājuma izdošanu, nolēmu atsvaidzināt zināšanas. Šķiet, ka vēl nekad neesmu pārlasījusi latviešu romānus, tā kā tā ir vēl viena norāde uz darba veiksmīgumu savā lauciņā.

Pēdējā laikā FF darbi saistās tikai pusaudžu protagonistiem, taču šeit galvenā varone ir Leonīda Fēliksa – nesen trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī reklāmas firmas darbiniece. Leo dzīvē viss šķiet ideāls – veiksmīgs un izskatīgs draugs, kurš piedāvā sākt dzīvot kopā, divas uzticamas draudzenes, karjera reklāmas biznesā, caur paziņu iegūts ideāls dzīvoklis Rīgas centrā, kā arī rotaļīgi piedzīvojumi ar iepriekšminētajām draudzenēm pa iepriekšminēto Rīgu. Kad vienā no darba pasākumiem Leo sakož it kā pieradināta lapsa, ar sievieti sākas nenoliedzamas pārmaiņas. Tas ir, Leo to no sākuma tik cītīgi noliedz, ka rada sev tikai vēl vairāk problēmu, sakarā ar jaunās būtības un likumu nezināšanu.

Kā izrādās dažos cilvēkos mīt divdabja gēns, kas tiek aktivizēts ar dzīvnieka kodumu. Turpmāk sakostā persona katru pilnmēnesi transformējas par dzīvnieku, visbiežāk, vilku. Vilkači ir vadošā suga – taču galvenā varone iegūst spēju pārvērsties par… kaķi. Tas viņu nostāda opozīcijā ar pārējo Latvijas baru; citas sugas pārstāvji ir ļoti rets gadījums.
Kad pēc pirmās pārvēršanās kļūst skaidrs, ka draudzenes viņu neizjoko un šķietami par pilnu neņemamā šamane viņu nenes cauri, Leo nokļūst saskarē ar citādu Latviju. Tādu, kurā mīt vilkaču bars, ir sastopamas raganas, kas pēc tādām neizskatās un kur nāras nav tikai folklora.

Pirmajā grāmatas pusē darbība noris diezgan lēni, nav izteikta antagonista vai konflikta. Varone saskaras ar pārmaiņām savā izskatā un ieradumos, un pavada vienu pilnmēness transformāciju kopā ar vilku baru, kur iepazīstas ar šarmanto Hariju. Grāmatas darbība tagad tiek veltīta romantisko piedzīvojumu aprakstiem un neko diži vairāk par mitoloģiju nenoskaidrojam. Pie vainas arī varētu būt Leo, kuru vairāk valdzina dejas Rīgas naktsklubos nevis savu superspēju izpēte… Par laimi, pēdējā trešdaļā tiek uzņemti tempi un viss, kā sacīt jāsaka, iet vaļā uz velna paraušanu. Dažas slepkavības un uzbrukums Leo pašai, izraisa notikumu virkni, kas rezultējās diezgan negaidītā noslēgumā.

Ja latviešiem reti ir kāds fantāzijas darbs, tad vēl retāk ir tāds, kur šī fantāzija norisinās Latvijā pašā. Atzīstu, savienot pārdabiskus notikumus ar mūsu ikdienišķo vidi ir sarežģīts uzdevums – vilkaču sanāksmes ASV vienkārši liekas ticamāk, nekā Rīgā blakus Maximai vai centrāltirgum. Dažbrīd autorei izdevušās kvalitatīvas daļas ar baltkrievu raganu un viņas ģimeni, kā arī zēnu, kuru aizved pie vietējās burenes un tā pasaka, ka nu ir darīšana ar vilkačiem. Iespaidu atstāja arī viens garāmejošs teikums, kur mītisko būtņu sanāksmē redzamas sievietes tautastērpos. Lūk, šādi elementi darbojas mūsu vidē! Diemžēl, kur labais, tur arī ne tik labais un teksts dažbrīd atgriežas pie ārzemju formulas imitācijas, kur sastopam vilkačus uz motocikliem, tie savstarpēji runā dusmās rūcošās balsīs un kaujas tiek pasniegtas kā kaut kas amizants.

Lai arī kādas būtu stila vai sižeta problēmas, nekas mani tā nesadusmoja kā viens tēls. Harijs. A.k.a. Kristians Grejs. Spožais konfektes papīrītis ar tukšumu vidū. Vēl ļaunāk – viņš nesniedz nekādu informāciju un izturas pret Leo kā vien grib, uzskatot sevi par traki apburošu. Griezu zobus uz pilnu atdevi, bet jāatzīst, ka autore beigās ar šo jautājumu tika galā izcili.

Diezgan liela daļa sižeta caurumu attiecās uz iekšējās mitoloģijas būvēšanu. Tās drēbes, kas cilvēkam mugurā ir pārvērtību laikā, tiek „paņemtas līdzi”. Nekādas skraidīšanas apkārt kailiem, kad tiek atgūta cilvēciskā forma. No vienas puses labi, taču neseko nekāds pamatojums vai izskaidrojums, kā tas darbojas. Tēli paši izvairās no paskaidrojuma, tāpat par kādu citu aspektu, kas būtībā nekad vairs netiek pat pieminēts, un šķiet, pati autore to aizmirsusi.

Romāns neapšaubāmi ir no vieglā gala, kurš ātri lasās un ir pilns ar humoru. Daži izteicieni bija tik trāpīgi, ka tiešām smējos balsī. Noteikti ir publika, kas negrib uzreiz mesties ar galvu iekšā hardcore fantasy un šis ir labs risinājums pārejas posmam. Jābūt gan gatavam saskarties ar tikpat pavieglu stilu bez emocionālā dziļuma.

Brīdinu, ka grāmata arī var izsaukt nelielu nostaļģiju, jo pieminētas tādas nu jau pagājušas lietas kā santīmi, blūzes ar žabo, Sapņu fabrika, referendums un Prāta banka. Otrais brīdinājums attiecināms uz ēšanas paradumiem. Brīdī, kad varone izjūt iecienītās ēdienkartes nomaiņu, apraksti ir tik kārdinoši, ka nevilšus par pieķert sevi ar pirkstiem aknu pastētes bundžiņā. Vai guļam 11 stundas, jo arī gulēšanas apraksti ir salda miedziņa rosinoši.

Tā jau saka, ka visvairāk kritizējam tās lietas, ko mīlam. Ar šo romānu man ir sarežģītas attiecības, jo tas ir labs, bet varētu būt vēl labāks. Par laimi, turpinājums tiešām seko! Gan autorei, gan galvenajai varonei vēl daudz lielu lietu priekšā, kuras gaidu ar nepacietību. Šo grāmatu izbaudīju pirms trijiem gadiem, un lai gan tagad vairāk redzu trūkumus, tā joprojām saglabā vietu manos latviešu autoru favorītos.

Laura Dreiže “Deja ar nāvi”

300x0_dejaarnavi_978-9934-0-4765-7

Tiem, kas seko līdzi pašmāju autoru aktualitātēm, šis bija ilgi gaidīts notikums. No sākuma retāk, tad arvien biežāk un biežāk nozibēja kāda informācijas druska sociālajos tīklos, sarunās ar pašu Lauru vai izdevniecības pasākumos. Laurai būs jauns darbs. Alternatīvais Viktorijas laikmets ar steampunk! Ei, un tā būs triloģija. Iznāks visas daļas vienlaikus. Tagad Didža grāmata, un Laura uz strīpas nākamā. Jā, varētu gaidīt uz septembra vidu. Un tad – pirmā daļa „Deja ar nāvi” iznāk 7.septembrī, sekojot pārējām daļām 7. oktobrī un 7.novembrī! Šis paziņojums vienu vakaru salauza grāmatu blogeru interneta pusi.

Redzot kāda izaugsme autorei ir katru nākošo grāmatu, nešaubījos, ka šis būs tiešām labs un baudāms darbs. Kad likās, labākas ziņas vairs nevar saņemt, Zvaigzne ABC blogeriem piedāvāja priekšlaicīgu grāmatas apskati. Mūsu sajūsmas pilnie pieteikšanās saucieni sekoja burtiski minūšu laikā, un liktenis bija vēlīgs man nokļūt to piecu vidū, kas varēja saņemt grāmatu jau pirms 7.septembra. Gaidīt pat paātrināto termiņu šķita mokas, satraukums pulsē lasošās sabiedrības vidū, ienākas pirmās recenzijas… Tad vēl dažas dienas, un beidzot skrienu arī pēc sava eksemplāra. Goda vārds, kad ieraudzīju kā grāmata pārdevējas rokās ceļo pie manis, paspruka neliels spiedziens un knapi atturēju sevi no dīdīšanās un lēkāšanas skolnieku mammu priekšā, kuras nodarbojās ar skolas grāmatu vākošanu un nesaprata, kas notiek. Dabūjusi savu dārgumiņu, steidzos mājup, gatava 8 stundu atvaļinājumam citā pasaulē.

Autore uzreiz aizved lasītāju 19.gadsimta vidē pie sešgadīgās Viktorijas, kas piedzīvo sava tēva nāves aizdomīgos apstākļus. Stāstījums ir tik saistošs, ka nākamreiz attopos piecdesmit lappuses vēlāk. Ir pagājuši 12 gadi, un Viktorija, nu jau kā jauna dāma, pošas īstenot savu plānu par iekļūšanu Karaliskajā Maģijas akadēmijā. Problēma ir tāda, ka tā pieņem tikai zēnus. Ar māsīcas un brāļa palīdzību, Viktorija uzņemas pārģērbties vīriešu drānās un rada stāstu par Viktoru, cerot, ka ar jauno identitāti spēs uzzināt ko vairāk par tēvu, kurš līdz priekšlaicīgajai nāvei bija Akadēmijas arhemags.

Trakā plāna pirmais solis izdodas, bet drīz meitene saprot, ka ar to sākas tikai lielākie sarežģījumi. Iegūstot vienu draugu, var iedzīvoties vairākos ienaidniekos, atklājot jaunu noslēpuma pavedienu – iepīties daudz lielākā spēlē. Emocionālās un fiziskās sāpes ir maksa, kas tikai pieaug.

Man jau ar pirmo nodaļu iepatikās to virsrakstu stils, kas atgādināja dažas bērnībā lasītās grāmatas un izsauca nelielu nostaļģiju.

20150903_224924

20150903_224958

20150903_225014

Tie vienmēr ir intriģējoši un amizanti, kas vēl vairāk pastiprina „vēl tikai vienu nodaļu” atrunu. Arī darbība internātskolā uzjundī senās ilgas, kuras piedzīvoja visi Harija Potera lasītāji. Dēkas nakts laikā un noklausītas sarunas gaiteņos, maģijas nodarbības un sadursmes ar citiem studentiem… Laikam pirmo daļu var iekļaut internātu piedzīvojumu žanrā, ar attiecīgo vieglo valodu un dažbrīd paredzamajiem elementiem, kas drīzāk ir klasika nevis klišeja. Vietām var redzēt, kur bijuši izmesti āķi, lai nonāktu līdz sižeta pavērsienam, bet garantēju, ka daži vienalga uzkritīs kā sniegs uz galvas un atstās ar ieplestām acīm.

Ik pa brīdim, kad sižets nedaudz ļauj ieelpot, sāku prātot par tehniskām lietām. Pieņemu, ka Laura pārzin Viktorijas laikmeta vidi labāk par vairumu lasītāju, jo apraksti tiešām ir dzīvi un uzreiz uzbur redzes gleznas. Dažas vietas gan atstāja domīgu, jo manas vēstures zināšanas prasās pēc atsvaidzināšanas un nav tik plašas. Vai pasaka Runcis zābakos, bija zināma jau 1860-tajos gados? Vai tad lietoja terminu „sports” ? Kā vēlāk atklāja google, jā, tā bija. Lūk, papildus ieguvums – zināšanu paplašināšana. Līdz ar to uzticējos par faktu pareizumu, bet gariņš iekšā urdīja pētīt citas lietas. Netika minēts, ka Viktorija maskējoties par puisi pārveido balsi. Vai tad astoņpadsmitgadīgas meitenes balss nav pirmais, kas viņu nodod? Sākumā atainotā karietes pacelšanās ar dzinējiem mani atstāja samulsumā, līdz vēlāk sekoja piebilde, ka arī zirgiem ir mehāniskie spārni. Viktorija izlaboja savus dokumentus un ciltskoku, kad uzdevās par Viktoru Elingtonu, kaut arī Akadēmijas profesori zināja, ka arhimagam Elingtonam bija tikai viens dēls. Tas gan tika atrisināts tekstā, liekot man autorei uzticēties arī šajā jautājumā. Lasītājam dotajā brīdī tiks dota tieši tā informācija, kas tobrīd nepieciešama. Mans mazais urdītājs vēl nedaudz piesējās dažu vietu izteiksmes stilam, ģībšanai un vienai epizodei, kur profesora uzrašanās un stundas sākšana bija kā deja vu ar jau minēto Harija Potera profesoru Strupu.

Sākoties grāmatas pēdējai trešdaļai, gan es, gan mazais urdītājs bijām tā pārņemti ar notikumiem, ka neskaitot neartikulētas emociju izpausmes, nekas vairs netika teikts. Lasot pēdējās lapas, sirds paātrina tempu, un tas nav tikai tēlains izteikums. Tad teksts beidzas notikumu vidū, un kādu vēl notikumu vidū, burtiski vienas papīra sloksnes attālumā no vāka. Nekāda satura, autora piezīmes, vai vienkārša formāta noslēguma beigu lapas ar izdevniecības parametriem. Pēdējais teikums un tad pēdējais vāks. Nu jau ne tikai auļo sirds, bet arī dreb rokas. Acu priekšā vēl zib pēdējās ainas, un prāts cenšas tikt līdzi notikumu gūzmai, kas norisinājās pēdējās piecās stundās. Tieši tik ātri es šo grāmatu izlasīju.

Laimīgā kārtā, man nav dažu blogeru vidū novērotās reakcijas, ka mēneša gaidīšana līdz nākamajai daļai ir kā gads un katra diena ir kā nāves mokas. Jā, otro daļu es gaidu vēl dedzīgāk par pirmo, taču man patīk arī šis posms. Gaidīšana, teorijas, iepriekšējās vielas apdomāšana un runāšanās ar citiem lasītājiem. Tas ir aizraujošs laiks, un tā kā ar mums ir noticis labākais scenārijs, kur katra daļa iznāk tikai ar 30 dienu starpību, mums nudien ir doti fantāzijas svētki trīs mēnešu garumā.

Pēc autores teiktā un goodreads aprakstiem, nākamās daļas atstāj Akadēmiju un darbība noris dažādās Londonas vietās, vairāk izpētot radīto pasauli. Es nudien gribu redzēt vairāk tieši steampunk detaļas, kas šajā daļā bija ievada līmenī. Mūs noteikti sagaida aizraujošs ceļojums pa Viktorijas Elingtonas pasauli, jo ne velti šī ir triloģija. Fantāzijas pasaules reti kad ļaujas iespiesties tikai vienā sējumā.

„Deja ar nāvi” noteikti ir Lauras līdz šim labākā grāmata un tālu pārspēj pirmos darbus. Nekas mani neiepriecina vairāk, kā vērot veidojamies tiešām spēcīgu latviešu autoru. Nobeigumā mans mīļākais citāts no šīs grāmatas, kas vienlaikus ierindojas arī starp visas ceturkšņa lasāmvielas citātu favorītiem.

– Vai cilvēks var nejust neko?

– Manuprāt… Jā, es domāju, ka var.

[..], un tobrīd Viktorija aptvēra, ka melo. Cilvēks nevar nejust neko. Brīžos, kad krūtis piepilda bezgalīgs tukšums, cilvēks patiesībā jūt tik daudz, ka sirds nespēj izturēt pārslodzi un reaģē kā roka, kas notirpst zem pārmēru liela svara.

Grāmata tirgošanā jau no pirmdienas, 7. septembra.

20150903_121428