Laura Dreiže – Debesu lauskas

300x0_debesu-lauskas-small

Nu, vai atcerieties, ka nupat bija septembris un mēs visi mirām, jo domājām, ka nespēsim vien sagaidīt triloģijas nākamās daļas? Danse Macabre oficiāli noslēdzas jau šonedēļ, 7. novembrī! Tas tik bija mežonīgs brauciens. Man ir iestājies tāds pieradums, ka teju gaidu, ka ik mēnesi pirmajos datumos sekos vēl kādas daļas. Diemžēl, klāt ir saldsērīgās atvadas, un jūs gribēsiet zināt, ar ko tas viss beidzas. Pieņemu, ka varu atsaukties uz otrās daļas notikumiem, bet ja vēl to neesat lasījuši – acis ārā no šī teksta un pa taisno novirzīt uz triloģijas pirmajām divām daļām!

„Zem mākslīgām zvaigznēm” jau atkal mūs atstāja un diezgan liela cliffhanger, kur bija piepildījušās varoņu lielākās bailes un krita viena no platformām. Soģi ir aizrāvuši prom Tanielu, Viktorija ir kritusi pirātu gūstā un situācija it nemaz nerādās cerīga. Tagad, “Debesu lauskās”, gaisa kuģa kapteine Džezebele plāno izmantot pārsteigto augšpilsētu un uzbrukt tai, cerot uz apvērsumu, taču Viktorija ir pilna apņēmības to nepieļaut. Meitenes ceļi turklāt no jauna krustojas ar pazīstamām sejām tieši laikā, lai glābtu kādu viņai dārgu cilvēku no nāves nagiem. Pa to laiku marķīze Vinčestere jauc cilvēku un valdības prātus, solot rast risinājumu dzinēju problēmai un glābt Londonu no katastrofas. Viktoriju vēl aizvien nomoka problēmas ar jaunā ķermeņa paklausību, bet tad tas viss nobāl, paveroties iespējai glābt Tanielu. Vai meitene laidīsies savā līdz šim neprātīgākajā avantūrā? (Jā gan, tā kā nekā ir Viktorija Elingtone.)

Patiesībā ir diezgan grūti raksturot galvenos notikumus, neuztaisot vismaz pāris maitekļus. Sākums ir palēns un vairāk pildīts ar politiku, tāpat ir jūtams Taniela trūkums, kas nolīdzsvarotu Viktorijas sasteigtos lēmumus un dažbrīd dīvaino rīcību. Kad sāku bīties, ka grāmata paliek arvien plānāka, lai tur vēl kaut kas notiktu, autore atkal nogāza podus un es dabūju drošības labad pieķerties pie dīvāna. Tas gan nebija saistīts ar galveno stāsta premisi, tomēr vienalga ellīgi labi.

Pati Londonas glābšana šķiet paliek par tādu kā „starp citu” misiju. Viktorijai jau visas triloģijas garumā bieži vien atrodas kas cits svarīgāks darāms pirms šī galvenā uzdevuma. Pirms beigām man pietrūka vēl kāds divdesmit lappušu posms, kas vairāk pievērstos tehniskajām lietām un ļaundara motivācijai to vispār uzsākt. Vai arī tas bija netieši norādīts… Teikšu godīgi, beigas ir visai neviennozīmīgas, bet man patika. Ne vienmēr viss īstenojas tā, kā gaidām, kad uzsākam ceļojumu.

Līdz ar to ir noslēdzies līdz šim lielākais darbs latviešu fantāzijā. Ja nemaldos, kopā Danse Macabre sastāv no 923 lappusēm. Pašmāju autori līdz šim visbiežāk turējās pie singulāriem darbiem uz 300 lappusēm, tāpēc šis ir pamatīgs uzlabojums un prieks tādiem lasītājiem kā es, kas visas grāmatas vēlas vairākos slāņos un nīlzirga bērniņa svarā. Tā pati vēlme attiecas arī uz Danse Macabre daļām. Jā, bija labi, bet varēja būt vēl labāk. Nedaudz radās sajūta, ka ir izvirzīti galvenie punkti, bet kopumā vienalga visam pārskriets pāri diezgan virspusēji. Kad uzzināju, ka šīs grāmatas ir sarakstītas NaNoWriMo laikā, daudz kas tapa skaidrāks. Taču ātrais ritms arī nodrošina ātru lasīšanu, tāpēc daudz nesūdzos. Līdzko man būs kāds brīvāks brīdis grāmatu grafikā, noteikti vēlreiz pārlasīšu „Deju ar nāvi”. Šķiet, tā vienmēr paliks mana mīļākā triloģijas daļa.

Nespēju beigt sajūsmināties, cik „Debesu lauskas” ir trāpīgs nosaukums. Emocijas, it sevišķi beigu daļā sitīs augstu vilni. „Danse Macabre” es nostādu par tādu kā izejas punktu, no kura Laurai ceļš noteikti vedīs uz vēl lielākām virsotnēm. Spalva ir sasniegusi jaunu asumu, tēlu un lasītāju mocīšanā roka ietrenēta – tagad atliek izdzīvot savu pilno potenciālu. Šo var saukt par stīmpanku Latvijas līmenī, vai fantāzijas romānu ar stīmpanka elementiem, taču sevišķi saspringti meklēt žanra pamatiezīmes un elementu pārbagātību nevajag paša labad, tā tikai sev var atņemt lasīšanas prieku un neredzēt citas brīnišķīgas lietas. Līdz šim Laura ir rakstījusi katru grāmatu savā fantāzijas apakšžanrā, kā pārbaudot visus un cerot atrast to savu īsto, kuru izkopt. To arī viņai novēlu, jo ja viņa fokusēs visas savas spējas noteiktā punktā, taps kaut kas patiesi iespaidīgs!

P.S. Piekrītu autorei, šī ir vienkārši perfekta beigu dziesma.

Advertisements

Laura Dreiže – Zem mākslīgām zvaigznēm

300x0_zem-maksligam-zvaigznem-small
Te nu mēs atkal esam, ekskluzīvi ieskatoties Danse Macabre triloģijas otrajā daļā! „Zem mākslīgām zvaigznēm” būs pieejama sākot ar 7.oktobri, bet jau tagad varu piedāvāt savu vērtējumu, jo, pateicoties Zvaigznei ABC, zem zvaigznēm paviesojos nedēļu ātrāk. Lūk, ko tās man pastāstīja.

„Deja ar nāvi” mūs visus šokēja ar gauži nepieklājīgām cliffhanger beigām, kas lika aizmirst karstās tējas krūzes un varbūt arī kādus vakara plānus. Nu mēnesis ir pagājis un teorētiski ir bijis laika sagatavoties turpmākajiem notikumiem… Nezinu gan, vai kādam tas veiksmīgi izdosies. Es pieķēros pie tā sējuma, kā savas pašas dārgās dzīvības. Milzīgais sižeta zilonis, kas piezemējās pašā pēdējā lappusē, šeit tik graciozi un neredzēti pieceļas kājās, ka arī man vajadzēja paņemt pauzi no lasīšanas un drusku apdomāties maršējot uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Vai tas bija kaut kas, ko es gaidīju? Nē! Vai es būtu to spējusi paredzēt pat ar visiem maitekļu pilnajiem aprakstiem goodreads? Nē! Vai tas ir absolūti fantastiski un drosmīgi, un jaunu ceļu veidojoši? Jā!!

Tātad paliksim pie tā, ka Viktorijas lielā problēma tiek neparastā veidā atrisināta, un tas viņus abus ar Tanielu nostāda vēl bīstamākā situācijā. Vīrietis ir lauzis likumus, lai paglābtu Viktoriju un sekas šim lēmumam min cieši uz papēžiem. Bēgļu statusā un vajāti, viņi meklē atbalstu pie dažām atlikušajām uzticības personām, taču ir spiesti tverties pie pēdējā salmiņa un slēpties Lejaslondonā, vietā, kas uzkrāj visas sabiedrības padibenes un ir neaptverams kontrasts ar vidi, kurā pieraduši atrasties abi augstdzimušie varoņi. Nekas nenorisinās kā paredzēts, un Viktorijai steigšus jāmeklē palīgi arī šajā dievu aizmirstajā nostūrī. Viena lieta noved pie citas, un drīz meitene ir attālinājusies no sava sākotnējā uzdevuma noskaidrot patiesību par tēvu un Augšlondonas likteni, citiem jautājumiem kļūstot par prioritāti.

Stāsts un notikumi acumirklī savažo, taču arī tas ir tiesa, ka tehniskās lietas joprojām lien ārā un rāda zobiņus. Pirmkārt un galvenokārt, man šim darbam tiešām prasījās karte. Augšlondona atrodas uz vairākām platformām? Bet Viktorijas vecās mājas taču bija uz zemes, vai ne? Kādā pozīcijā citam pret citu viss atrodas? Nav ne jausmas, jo pašreiz man galvā valda vizuālais juceklis. Nejūtos orientēties spējīga un gara acīm pārskatīt visu darbības vidi, kas rada tādu kā taustīšanās sajūtu.

Alumīnija un elektrības diskusijas ar mani var nesākt, nezinu, kad to visu sāka lietot un vismaz par to nedomājot varu ietaupīt nervus. Kāda cita lieta gan mani visas grāmatas gaitu urdīja, un vēl joprojām nespēju to izmest no prāta. Izrādās, ka Augšlondona un Lejaslondona ir savienotas ar vītņu kāpnēm. Statiskām, laika zobu izturējušām, vītņu kāpnēm no akmens. Pirmā daļa radīja iespaidu, ka dumpinieki var mēģināt citādā veidā tikt līdz Malai un tad smalkajos rajonos, vai vismaz kāpnes būtu tādas nenopietnākas. Pilāri man galīgi nešķiet ne reāli, ne loģiski, ne vajadzīgi. Tas turklāt pamatīgi sabotē Augšlondonas krišanas sižeta līniju. Vai nu bija vai nebija barometri, bet ar pievienotām kāpnēm augstuma starpību nu nav iespējams nejust. Lieta gan ir tāda, ka man drusku ir arī radusies kāda cita sazvērestības teorija un interpretējums, kuru ceru redzēt piepildāmies fināla sējumā. Tā vienīgā paglābtu mani no sarauktas pieres līdz gada beigām, cenšoties saprast kā viss galvenais konflikts gāja kopā un tika uzskatīts par darboties spējīgu.

Vēl aizdomājos par autores cilvēka maņu sadalījumu, kad tās neattiecas uz gluži cilvēku. Redze+dzirde+runas spējas darbojas, bet oža+tauste+garša nav pieejamas? Izskatījās, ka tas bija pielāgots tikai sižeta vajadzībām, ne sekoja kādiem likumiem.

Tehniskie iebildumi gan atkāpjas, kad lietā tiek likta notikumu un sajūtu smagā artilērija. Sākot jau ar pirmajām lapām, kad zini, ka nekas ļauns nu nevar notikt, sirds krūtīs vienalga auļo un jūt līdzi varoņiem. Viktorija un Taniels reizēm var būt kaitinoši, taču abi saņem smagu emocionālo nastu un godam ar to tiek galā, ir jūtama tēlu attīstība. Autori romānos bieži var nogrēkoties un sakraut varoņiem uz pleciem pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, neļaujiet tiem cilvēcīgi reaģēt uz visu piedzīvoto un laiku pa laikam izlādēties. Laura padarījusi savu darbu godam, un uz visiem notikumiem ir redzama pretreakcija, kas lasītājam palīdz vairāk identificēties ar sastaptajiem tēliem. Neuzskatu, ka mums ar Viktoriju būtu kaut kas kopīgs un lasīšanas laikā varu smagi nopūsties vai nobolīt acis, nepiekrītot viņas lēmumiem, taču šajā sējumā pat es sajutos ar viņu tuvāka.

Dažas epizodes no „Zem mākslīgām zvaigznēm”vēl ilgi spilgti atcerēšos. Stils un sajūtu gleznas pārceļ lasītāju tieši grāmatā. Cepuri nost autores priekšā! Ticu, ka pienāks tāda diena, ka tās vairs nebūs tikai epizodes, bet veselas grāmatas, un tad par Lauru nerunās tikai Latvijas blogeri. Ir redzams, ka viņa uzdrošinās attīstīties un iekļaut tādas lietas, kurām daži izvēlās pārskriet pāri, un ar Danse Macabre ir pacēlusi latiņu augstāk ne tikai sev, bet arī citiem Latvijas fantastiem.

Neļaujiet jūs apmānīt dažbrīd lēnajam notikumu ritējumam! Šī daļa arī beidzas uz sakāpinātas nots un var atstāt ar ieplestām acīm. Nezinu, kura no manām teorijām ir pareiza, un vai vispār kāda no tām tāda ir. Visas figūras nu ir uz spēles laukuma, un atliek tikai vērot to pēdējo sadursmi. Nepalaidiet garām iespēju pabūt pirmajās rindās – “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāk jau nākamnedēļ, 7.oktobrī, un triloģijas noslēdzošā daļa “Debesu lauskas” ierodas vēl pēc mēneša, 7.novembrī.

Laura Dreiže “Deja ar nāvi”

300x0_dejaarnavi_978-9934-0-4765-7

Tiem, kas seko līdzi pašmāju autoru aktualitātēm, šis bija ilgi gaidīts notikums. No sākuma retāk, tad arvien biežāk un biežāk nozibēja kāda informācijas druska sociālajos tīklos, sarunās ar pašu Lauru vai izdevniecības pasākumos. Laurai būs jauns darbs. Alternatīvais Viktorijas laikmets ar steampunk! Ei, un tā būs triloģija. Iznāks visas daļas vienlaikus. Tagad Didža grāmata, un Laura uz strīpas nākamā. Jā, varētu gaidīt uz septembra vidu. Un tad – pirmā daļa „Deja ar nāvi” iznāk 7.septembrī, sekojot pārējām daļām 7. oktobrī un 7.novembrī! Šis paziņojums vienu vakaru salauza grāmatu blogeru interneta pusi.

Redzot kāda izaugsme autorei ir katru nākošo grāmatu, nešaubījos, ka šis būs tiešām labs un baudāms darbs. Kad likās, labākas ziņas vairs nevar saņemt, Zvaigzne ABC blogeriem piedāvāja priekšlaicīgu grāmatas apskati. Mūsu sajūsmas pilnie pieteikšanās saucieni sekoja burtiski minūšu laikā, un liktenis bija vēlīgs man nokļūt to piecu vidū, kas varēja saņemt grāmatu jau pirms 7.septembra. Gaidīt pat paātrināto termiņu šķita mokas, satraukums pulsē lasošās sabiedrības vidū, ienākas pirmās recenzijas… Tad vēl dažas dienas, un beidzot skrienu arī pēc sava eksemplāra. Goda vārds, kad ieraudzīju kā grāmata pārdevējas rokās ceļo pie manis, paspruka neliels spiedziens un knapi atturēju sevi no dīdīšanās un lēkāšanas skolnieku mammu priekšā, kuras nodarbojās ar skolas grāmatu vākošanu un nesaprata, kas notiek. Dabūjusi savu dārgumiņu, steidzos mājup, gatava 8 stundu atvaļinājumam citā pasaulē.

Autore uzreiz aizved lasītāju 19.gadsimta vidē pie sešgadīgās Viktorijas, kas piedzīvo sava tēva nāves aizdomīgos apstākļus. Stāstījums ir tik saistošs, ka nākamreiz attopos piecdesmit lappuses vēlāk. Ir pagājuši 12 gadi, un Viktorija, nu jau kā jauna dāma, pošas īstenot savu plānu par iekļūšanu Karaliskajā Maģijas akadēmijā. Problēma ir tāda, ka tā pieņem tikai zēnus. Ar māsīcas un brāļa palīdzību, Viktorija uzņemas pārģērbties vīriešu drānās un rada stāstu par Viktoru, cerot, ka ar jauno identitāti spēs uzzināt ko vairāk par tēvu, kurš līdz priekšlaicīgajai nāvei bija Akadēmijas arhemags.

Trakā plāna pirmais solis izdodas, bet drīz meitene saprot, ka ar to sākas tikai lielākie sarežģījumi. Iegūstot vienu draugu, var iedzīvoties vairākos ienaidniekos, atklājot jaunu noslēpuma pavedienu – iepīties daudz lielākā spēlē. Emocionālās un fiziskās sāpes ir maksa, kas tikai pieaug.

Man jau ar pirmo nodaļu iepatikās to virsrakstu stils, kas atgādināja dažas bērnībā lasītās grāmatas un izsauca nelielu nostaļģiju.

20150903_224924

20150903_224958

20150903_225014

Tie vienmēr ir intriģējoši un amizanti, kas vēl vairāk pastiprina „vēl tikai vienu nodaļu” atrunu. Arī darbība internātskolā uzjundī senās ilgas, kuras piedzīvoja visi Harija Potera lasītāji. Dēkas nakts laikā un noklausītas sarunas gaiteņos, maģijas nodarbības un sadursmes ar citiem studentiem… Laikam pirmo daļu var iekļaut internātu piedzīvojumu žanrā, ar attiecīgo vieglo valodu un dažbrīd paredzamajiem elementiem, kas drīzāk ir klasika nevis klišeja. Vietām var redzēt, kur bijuši izmesti āķi, lai nonāktu līdz sižeta pavērsienam, bet garantēju, ka daži vienalga uzkritīs kā sniegs uz galvas un atstās ar ieplestām acīm.

Ik pa brīdim, kad sižets nedaudz ļauj ieelpot, sāku prātot par tehniskām lietām. Pieņemu, ka Laura pārzin Viktorijas laikmeta vidi labāk par vairumu lasītāju, jo apraksti tiešām ir dzīvi un uzreiz uzbur redzes gleznas. Dažas vietas gan atstāja domīgu, jo manas vēstures zināšanas prasās pēc atsvaidzināšanas un nav tik plašas. Vai pasaka Runcis zābakos, bija zināma jau 1860-tajos gados? Vai tad lietoja terminu „sports” ? Kā vēlāk atklāja google, jā, tā bija. Lūk, papildus ieguvums – zināšanu paplašināšana. Līdz ar to uzticējos par faktu pareizumu, bet gariņš iekšā urdīja pētīt citas lietas. Netika minēts, ka Viktorija maskējoties par puisi pārveido balsi. Vai tad astoņpadsmitgadīgas meitenes balss nav pirmais, kas viņu nodod? Sākumā atainotā karietes pacelšanās ar dzinējiem mani atstāja samulsumā, līdz vēlāk sekoja piebilde, ka arī zirgiem ir mehāniskie spārni. Viktorija izlaboja savus dokumentus un ciltskoku, kad uzdevās par Viktoru Elingtonu, kaut arī Akadēmijas profesori zināja, ka arhimagam Elingtonam bija tikai viens dēls. Tas gan tika atrisināts tekstā, liekot man autorei uzticēties arī šajā jautājumā. Lasītājam dotajā brīdī tiks dota tieši tā informācija, kas tobrīd nepieciešama. Mans mazais urdītājs vēl nedaudz piesējās dažu vietu izteiksmes stilam, ģībšanai un vienai epizodei, kur profesora uzrašanās un stundas sākšana bija kā deja vu ar jau minēto Harija Potera profesoru Strupu.

Sākoties grāmatas pēdējai trešdaļai, gan es, gan mazais urdītājs bijām tā pārņemti ar notikumiem, ka neskaitot neartikulētas emociju izpausmes, nekas vairs netika teikts. Lasot pēdējās lapas, sirds paātrina tempu, un tas nav tikai tēlains izteikums. Tad teksts beidzas notikumu vidū, un kādu vēl notikumu vidū, burtiski vienas papīra sloksnes attālumā no vāka. Nekāda satura, autora piezīmes, vai vienkārša formāta noslēguma beigu lapas ar izdevniecības parametriem. Pēdējais teikums un tad pēdējais vāks. Nu jau ne tikai auļo sirds, bet arī dreb rokas. Acu priekšā vēl zib pēdējās ainas, un prāts cenšas tikt līdzi notikumu gūzmai, kas norisinājās pēdējās piecās stundās. Tieši tik ātri es šo grāmatu izlasīju.

Laimīgā kārtā, man nav dažu blogeru vidū novērotās reakcijas, ka mēneša gaidīšana līdz nākamajai daļai ir kā gads un katra diena ir kā nāves mokas. Jā, otro daļu es gaidu vēl dedzīgāk par pirmo, taču man patīk arī šis posms. Gaidīšana, teorijas, iepriekšējās vielas apdomāšana un runāšanās ar citiem lasītājiem. Tas ir aizraujošs laiks, un tā kā ar mums ir noticis labākais scenārijs, kur katra daļa iznāk tikai ar 30 dienu starpību, mums nudien ir doti fantāzijas svētki trīs mēnešu garumā.

Pēc autores teiktā un goodreads aprakstiem, nākamās daļas atstāj Akadēmiju un darbība noris dažādās Londonas vietās, vairāk izpētot radīto pasauli. Es nudien gribu redzēt vairāk tieši steampunk detaļas, kas šajā daļā bija ievada līmenī. Mūs noteikti sagaida aizraujošs ceļojums pa Viktorijas Elingtonas pasauli, jo ne velti šī ir triloģija. Fantāzijas pasaules reti kad ļaujas iespiesties tikai vienā sējumā.

„Deja ar nāvi” noteikti ir Lauras līdz šim labākā grāmata un tālu pārspēj pirmos darbus. Nekas mani neiepriecina vairāk, kā vērot veidojamies tiešām spēcīgu latviešu autoru. Nobeigumā mans mīļākais citāts no šīs grāmatas, kas vienlaikus ierindojas arī starp visas ceturkšņa lasāmvielas citātu favorītiem.

– Vai cilvēks var nejust neko?

– Manuprāt… Jā, es domāju, ka var.

[..], un tobrīd Viktorija aptvēra, ka melo. Cilvēks nevar nejust neko. Brīžos, kad krūtis piepilda bezgalīgs tukšums, cilvēks patiesībā jūt tik daudz, ka sirds nespēj izturēt pārslodzi un reaģē kā roka, kas notirpst zem pārmēru liela svara.

Grāmata tirgošanā jau no pirmdienas, 7. septembra.

20150903_121428