Sallija Grīna „Zaudētā puse”

20150618_170133

Beidzot esmu sagaidījusi savu nr.1 grāmatu šogad – jau otro reizi. Marta beigās pasaule piedzīvoja „Half Lost” izlaišanu, un Zvaigzne ABC ir sekojusi ar tulkojumu vien astoņus mēnešus vēlāk. Tas bija signāls beidzot tik pāri sirdssāpēm un dod ieskatu, kas šajā triloģijas noslēgumā ir sagaidāms. Ja godīgi, man ir bail izteikties pat aptuveni, jo tas bija vienkārši grandiozi, un šķiet, ka ir jāuzrauga katrs vārds, lai neradītu kādu maitekli. Viens nepārprotami ir skaidrs – tā vienkārši uz galvas mesties iekšā šajā grāmatā nav ieteicams, jo tiem, kuriem rūpēja tēlu liktenis jau pirmajās divās grāmatās, gaidāmi sevišķi emocionāli pārdzīvojumi. “Zaudētajai pusei” labāk tuvoties lēni un piesardzīgi, visu laiku sev atkārtojot,ka nekas nav garantēts…

„Mežonīgā puse” beidzās, maigi izsakoties, intensīvā momentā. Kaujā pie Bjalovežas Brīvo burvju alianse tiek teju iznīcināta, kad Analīsa, savu motīvu vadīta, sašauj un nogalina Markusu. Viņš vienīgais būtu spējis nodrošināt izredzes veiksmīgam uzbrukumam, vai vienkārši ar izdzīvošanai.Taču tagad puse no alianses un Markuss mirst, Neitans apēd tēva sirdi un pārņem viņa talantus, kā arī zvēr atriebību Annalīsai par viņas pastrādāto.

Jā, Sallija Grīna nejokojas apkārt. Ja kāds vēl nebija uztvēris brutālās noskaņas no “Tumšās Puses”, tad “Mežonīgā puse” ne reizi vien pierādīja, cik tumšs un asiņains gabals tiek lasīts. Bet par spīti tam, fanu bāze bija diezgan satricināta, kad internetā ekskluzīvi tika publicētas pirmās trīs nodaļas no “Half Lost”. Viss bija vēl daudz, daudz trakāk un intensīvāk, nekā gaidīts. Ha ha ha, un tad notika pārējā grāmata un sākums bija vien kā šūpuļdziesma. Bet par visu pēc kārtas.

Neitanam nepavisam nav labi. Ierauts karā, kļuvis par slepkavu, apēdis tēva sirdi, puisis ir uz robežas ar prāta zaudēšanu. Atrast Annalīsu ir kļuvis par viņa apsēstību, ar kuru alianse nav mierā, jo Neitans ir pārāk vērtīgs, lai patrulētu apkārt un nogalinātu atsevišķus medniekus, lieki riskējot ar savu dzīvību. Viņš gan sāk apgūt no Markusa pārņemtos talantus, bet lai arī tie ir izdevīgi, tomēr nepadara viņu neievainojamu.

Dzīvi palikušie alianses locekļi mitinās nomaļās apmetnēs, kas izkaisītas pa visu Eiropu. Neitans un Gabriels skaitās pie Greitoreksas apmetnes, kaut gan dzīvo nostāk. Daudzi sabiedrotie un jauniesauktie nav sajūsmā par Markusa dēlu, un Neitans pavisam noteikti nav sajūsmā par jauniesauktajiem. Karš pret Soula vadīto Balstasiņu Burvju Padomi ir diezgan izmisīgs; Volends ar saviem eksperimentiem ir nodrošinājis medniekus ar papildus talantiem, taču alianse negrasās padoties.

Gabriels baidās, ka Neitans nespēs mitēties un pilnībā pazaudēs sevi. Viņš vairākkārt lūdz Neitanu aiziet no šī neprāta un dzīvot tālu prom no tā visa, pirms vēl ir par vēlu. Neitans gan apzinās, ka nekad nebūs patiesi brīvs, kamēr Souls un Volends, un Džesika ar saviem medniekiem netiks apstādināti. Arī Markusam bija jābēguļo un viņš nekad nespēja atslābt, ne pa īstam. Tieši tādēļ tēvs bija licis Neitanam atriebtiem baltasiņiem pilnībā un nogalināt visus medniekus. Tā nu puisis savās vēlmēs ir iespiests starp diviem dzirnakmeņiem, un tikmēr nogalināto skaits uz viņa sirdsapziņas tikai pieaug. Piecdesmit… sešdesmit…. Bet viņš neapstāsies, kamēr to vidū nebūs arī Annalīsa.

Alianses apmetņu dzīve ritēja samērā mierīgi, trenējot mācekļus un ievācot ziņas, taču kādā brīdī izplēn arī pēdējā miera ilūzija. Uzbrukumi, gūstekņi, apmetņu pārvietošana, vecu draugu satikšana un jaunas informācijas iegūšana… Neitanam paveras kāda iespēja, kas varētu nodrošināt papildus izredzes cīņā pret Soulu, bet visam ir sava cena.

„Zaudētā puse” atkal ir noris ļoti lielā tempā, un nemanot, grāmata jau ir pāri pusei, un tad jau klāt fināla sadursme. Ak vai, Sallij, nu kāpēc… Es joprojām esmu traumatizēta, jo dažas pēdējās nodaļas vienkārši iznīcināja mani uz vairākām dienām. Gadās grāmatas, kas spējīgas atstāt ļoti spēcīgu iespaidu un visu laiku atgriezt pie sevis domas, taču šāda līmeņa sagrāvi es nekad vēl neesmu piedzīvojusi. Pati pasaule, tēli un vēstījuma stils ir tik sevī ievelkošs, ka šī triloģija šķiet vairāk nekā reāla. Tādēļ arī emocionālā piesaiste ir daudz lielāka, un reakcijas uz notikumiem – pavisam jaunā līmenī.

Bet pirms beigām nāk citas ļoti labas lietas. Neuzskatu to maitekli, jo tas sen bija skaidrs, un autores apstiprināts. Jā, Neitans un Gabriels tiešām saiet kopā. Nekādas biseksualitātes patirināšanas deguna priekšā, tikai lai iegūtu ažiotāžu, un tad neizpildīt savus mājienus. Laižam uguņošanu, jo tāpat kā citas tēmas, arī šo līniju Sallija paveica izcili. Atšķirībā no uz nerviem krītošiem jauniešu romāniem, kur romantiskā līnija pamatīgi sakrīt uz nerva un sabotē pašu sižetu, „Zaudētā puse” nekādā ziņā uz to nefokusējas. Tā vienkārši ir lieta, kas ir.

Mana nebeidzamā sajūsma ir par Sīlijas, Vanas un Greitoreksas tēliem. Šajā grāmatā pievienojās vēl viena interesanta persona – Ledžeri. Žēl, ka par viņu uzzinājām samērā maz, jo Ledžeri sev līdzi atnesa plašākas un dziļākas tēmas par raganu spējām.

Tulkojums gan dažbrīd nojauca gaisotni. Nesaprotu iemeslus, kāpēc gan „kill” vietām būtu jāpārveido par „nomušīt” vai „nožmiegt”,”her” jāuzliek par „meiča” un „hi” jāpieņem par „čau”. Tas viss ļoti griež acīs, jo “Tumšās puses” triloģija galīgi nav kaut kāds tīnīšu gabals ar attiecīgi vieglo stilu. Pats stāsts norit kā ārpus laika, jo nav ierastās pilsētvides un tehnoloģijas.

Grāmatā ir daži motīvi un izteikumi, kuri stāsta gaitā vairākkārt tiek pieminēti. Sallija ir savijusi perfektu tīklu, kas visu laiku ir bijis vadīts vienā virzienā, pat ja sākumā to nejutām. Tiesa, pakrūtē konstanti ir jūtams truls žņaudzējs, jo lai arī cerība par nākotni ir, tā tomēr nespēj atvairīt bailes par ne tik veiksmīgu iznākumu.

Iznākums bija… wow. Pat ja nebūtu jāuzrauga maitekļi, es diez vai zinātu, kā to raksturot. Noraudāt vairākas nodaļas no vietas nav joka lieta. Bet tas bija arī tik labi. Nedomāju,ka es jebkad biju ticējusi vienkāršam atrisinājumam, un Sallija piepildīja mūsu cerības godam. Tiesa, fanubāze sašķēlās divās frontēs, jo daļa bija nikna un vairāk nekā neapmierināta. Internetam vienmēr patīk par kaut ko sūkstīties, tā kā to noteikti nevar ņemt par raksturlielumu. Ir risks, ka šīs divas frontes izveidosies arī starp lasītājiem no Latvijas, bet nudien nav iespējams paredzēt, kurš būs kurā.

Lai vai kāda būtu mūsu reakcija, fakts paliek fakts, ka Sallija Grīna ar šo triloģiju uz ilgu laiku atstās zīmi  jauniešu literatūrā. Trīs gadu laikā, tā daudziem ir kļuvusi par iedvesmu uzdrošināties un cerību bāku cīņā par labāku nākotni un dažādāku jauniešu literatūru, kur tēlos varētu ieraudzīt arī sevi.

Nu ir pienācis laiks pēdējās recenzijas pēdējai rindkopai. Ir tik dīvaini atlaist Neitanu, un sākt lasīšanas ēru, kur vairs nav gaidāmi turpinājumi par šo pasauli.(Tiesa, ir divi mazie stāsti – „Half Lies” un „Half Truths”.) Es zinu, ka es turpināšu pie tās atgriezties un vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz salauzt savu sirdi. Izteikumi par to, ka šis ir Potera atdarinājums, vai ka slavinošās atsauksmes ir uzpirktas, tā īsti nav beigušies. Joprojām nespēju saprast, kāpēc cilvēki nesaprot, ka grāmatas izraisa dažādas reakcijas. Jā, mēs esam tāds dīvaiņu pulks, kuriem šī triloģija ir sevišķi dārga un tā uz mūžu būs favorītos. Nē, visiem nav obligāti tā justies. Es nudien iesaku dot „Tumšajai pusei” vismaz iespēju. Var gadīties, ka ar to iegūsiet mūžam neaizmirstamus iespaidus.

P.S. Norellei ir izdevies fenomenāli noķert un atainot “Zaudētās puses” grāmatas noskaņas.

– Vai es esmu kara varonis vai psihopātisks slepkava?
– Tu neesi psihopāts un neesi slepkava. Neesi slikts. Neesi ne drusciņas ļauns. Tu esi iekūlies asiņainā karā, un tas tevi sagrauž – tas tikai pierāda, cik īstenībā esi normāls.

 

– Pa to laiku mirs cilvēki.
– Cilvēki vienmēr mirst. Tas ir drausmīgs ieradums, bet tu to nekādi nevari mainīt.

 

– Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?
– Biju ievainots, nevis pazudis.

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Atslēga”

300x0_atslega_978-9934-0-5401-3

Teju neticami, bet arī Engelsforsas triloģijai pienākušas beigas. „Apļa” latviskais tulkojums bija izziņots jau 2012.gada nogalē, un 2013.gada janvārī beidzot nobaudījām šo zviedru piegājienu jauniešu fantāzijai un raganām. 2014.gads nāca ar otro daļu „Uguns” un Matsa un Sāras viesošanos Rīgā. Un nu, 2016.gada sākumā, iznāca lielais fināls, kuru gaidīju ar nelielām bažām. Engelsforsas triloģijas lielākais trumpis ir jauniešu attiecību un sadzīves tēmu atainošana. Vai pati apokalipse būs tikpat veiksmīga un iederīga? O jā.

„Uguns” bija viltīgs ar savu noslēgumu. Pēc fināla atrisinājuma ģimnāzijas sporta zālē, pašās pēdējās lapās sekoja cliffhanger ar Īdu. „Atslēga” atsākas burtiski tajā pašā momentā un iepazīstina lasītājus ar jaunu vietu – Robežzemi – kas spēlē savu lomu gan pašreizējo Izraudzīto stāstā, gan visu izredzēto raganu vēsturē.

Tikmēr ierastajā laika ritējumā Minu, Anna Kārina, Vanesa un Linneja joprojām cīnās ar “Pozitīvās Engelsforsas” sekām un citām ikdienas likstām. Pamazām zīmes par kā ļauna tuvošanos un gala cīņu tikai pieaug spēkā, līdz Matilda atkal kontaktējas ar meitenēm un nāk klajā ar šokējošām ziņām – apokalipse notiks gada laikā. Iepriekšējā Izraudzītā beidzot arī sniedz plašāku informāciju gan par apokalipsi, gan sargātājiem un dēmoniem. Tagad ir zināma apokalipses tehniskā puse – kas ir jāpaveic, lai to apturētu. Tiesa, paliek jautājums par to, KĀ to izdarīt. Cerībās, ka ar laiku atklāsies arī tas, meitenes paliek pie mazākām cīņām.

Lai arī cīņa nav ar dēmoniem, lietas ir gana nopietnas. Izredzēto savstarpējās attiecības vēl nekad nav bijušas tik saspringtas. Minu joprojām nomoka viņas netipiskais spēju elements, kamēr Anna Kārina sāk atklāt jaunas spējas. Vanesas un Linnejas attiecības sasniedz jaunu punktu, taču visam pa vidu papildus pārbaudījums uzliek tiesas prāva pret Ēriku, kurš “Pozitīvās Engelsforsas” laikos ar saviem draugiem uzbruka Linnejai. Šķiet, ka viss slīd ārā no rokām, un arī Matilda sāk atstāt arvien neuzticamāku iespaidu. Ja ar to nepietiktu, Padome ar savu pārstāvi Aleksandru Ērenšeldu ir nolēmusi paši ķerties pie apokalipses jautājuma risināšanas.

Maigi izsakoties, šī grāmata ir „ķieģelis”. Vairāk kā 700 lapaspušu diezgan sīkā drukā var izskatīties biedējoši, taču tur vienlaikus slēpjas triloģijas panākumu atslēga. Kamēr ierastie pasaules glābšanas stāsti koncentrējas vairāk uz notikumiem un action, šīs grāmatas vienmēr ir bijušas centrētas uz tēliem. Arī „Atslēga” saglabā šo stilu un pirmo trešdaļu vairāk pievēršas tēlu attiecībām un konfliktiem to dzīvēs. Tad, pamazām, nodaļu pa nodaļai klāt tiek likta pati apokalipse. Ainiņa šeit, kāds informācijas gabals tur. Vēl kāda šermuļus izsaucoša aina, kas iezīmē brīdinājumu par kulminācijas tuvumu. Lasītājs pašam nemanot tiek „pārslēgts” no jauniešu sadzīves uz episkiem notikumiem – un tie nemaz neliekas neiederīgi vai neticami.

Manas lielākās bailes līdz ar to izrādījās veltas. Pasaules gala zīmes pienāca un pats pasaules gals arī nebija tālu jāmeklē, taču viss iederējās lieliski un bija aprakstīts meistarīgi. Līdz ar tik garo ievadu pirmajās divās grāmatās, Engelforsas triloģija nonāk starp tiem retajiem darbiem, kas ir nevis par apokalipsi, bet gan par cilvēkiem tajā. Līdz ar to, apokalipses apturēšana kļūst tik daudzas reizes svarīgāka un iespaidīgāka. Likmes ir īstas, mēs esam iesaistīti līdz sirds dziļumiem.

„Atslēga” sastāv no tik daudzām brīnišķīgām lietām. Joprojām ir jūtama outsideru tēma, tai klāt pastiprināti nāk  klāt skarbā patiesība par tiesu sistēmas  trūkumiem un sabiedrības izvēlēšanos ticēt glītākajiem un bagātākajiem. Šeit ir prasmīgi un reāli parādīti LGBTA tēli. Spēcīgi sieviešu un meiteņu tēli, kuras atbalsta vienu otru. Turklāt arvien vairāk tēli uzzina par notiekošo Engelsforsā un rodas iespaidīgas komandas un apvienošanās. Neiet secen arī dažas ikdienišķāku apstākļu nāves, un kā tās ietekmē pusaudžus. Dažas ainas savukārt robežojās ar šausmu žanru un uzdzen tīri reālu zosādu. Visas grāmatas gaitā notiek negaidīti sižeta pavērsieni, līdz pat finālam… un vēl aiz tā. Jāatzīst, ko tādu es nebiju gaidījusi. Tiesa, Nikolauss manās acīs saglabā bezjēdzīgākā pavadoņa titulu.

Fināls bija lielisks un ilgās gaidīšanas vērts. Nedomāju, ka atrisinājumu ir iespējams paredzēt., kur nu vēl saviļņojošās ainas pirms tam un adrenalīnu uzdzenošo  potenciālu pēc tam. Man nudien prasītos vēl vienu grāmatu… vai triloģiju… Negribu laist Engelsforsu vaļā. Tomēr beigu skaistums ir tajā, ka tās pienāk, tāpēc būs vien jāpierod pie domas, ka šis ceļojums ir noslēdzies.

Kad izslēdzam jūtas un aizbildināmies, ka rīkojamies racionāli… Tieši tad mēs pieņemam pašus bīstamākos lēmumus.

– Kad skaties filmu, gribas ticēt, ka tu pats esi galvenais varonis. Ka varētu būt tāds kā viņš, kas visu apšauba, – kas redz patiesību, kad to nesaskata neviens cits… Un tad tu atklāj,ka it nemaz neesi viņš.

2016.gada grāmatu plāns

bookpile29 - kopija

Pagājušais gads no jauna atvēra manas lasītkāres slūžas, tāpēc plāni jaunajam etapam ir diezgan grandiozi. Ja uzturēšu tādu pašu tempu kā kopš septembra, mans goodreads reading challenge vainagosies ar panākumiem un pat tiks pārsniegts. Turpmāk par galvenajām saraksta grupām.

Mūžīgā TBR kaudze. Šīs grāmatas vai nu pieder man, vai esmu tās aizņēmusies no draugiem, taču jau pārāk ilgu laiku tās manas acis nav redzējušas.

* Patriks Rotfuss – Vēja vārds + Vieda vīra bailes
* Diana Wynne Jones – Howl’s moving castle
* The Hogwarts Library – Fantastic Beasts and Where to Find Them;
The Tales of Beedle the Bard; Quidditch Through the Ages
* Stephen King – Green Mile (un jāpieķer klāt vēl „Zvēru kapiņi” & „Doktors Miegs”, tad Kinga pamatus būšu apguvusi)
* 6 sējumi ar „D.Gray-man” mangu
* Tim Weaver – The Dead Tracks
* Ernests Klains – Spēle sākas
* Maggie Stiefvater – The Scorpio races
* J. K. Rowling – The Casual Vacancy
* Frānsiss Skots Ficdžeralds – Lieliskais Getsbijs
* Džūlija Pauela – Džulī un Džūlija
* Džons G. Neiharts – Runā melnais briedis
* Vladimirs Kaijaks – Koka kāja, kapu māja
* Ken Follett – The third twin
* KurtsVonegūts – Kaķa šūpulis

Izdevniecības „Prometejs” repertuārs. 2015.gadā sapratu, ka mums gaumes makten labi sakrīt un visi darbi ir pelnījuši top listes.

*Hjū Hovijs – #Elevatora sāga – Maiņa, Putekļi
*Īans Tregilliss – #Asinszāles triptihs – Visaukstākais karš, Nepieciešamais ļaunums
*Makss Berijs – Leksikons
*Marks Lorenss – #Sarkanās karalienes karš [ „Muļķu princis” iztulkots, pieķeršu klāt angliski otro daļu, un trešā arī šogad iznāk]
*Levs Grosmans – Burvji [jāpārlasa pirmā un tad arī pārējā triloģija jāizlasa]
*Pīrss Brauns – Zelta dēls [„Sarkanās sacelšanās” turpinājums, un noslēguma daļa arīdzan janvārī jau iznāk]

Izdevniecības „Zvaigzne ABC” paredzētie tulkojumi. FF un YA cienītājiem joprojām ienākas daudz labumu!

*Mišela Peivere – Uguns sala [ gan jau turpināšu angliski pārējās „Dievi un karotāji” daļas]
*Reinbova Rouella – Fanīte [Fangirl]
*Džons Grīns – Katrīna pēc Katrīnas [An Abundance of Katherines]
*Andžejs Šapkovskis  – Pēdējā vēlēšanās
*Džojs Aberkrombijs – „Shattered sea” triloģija: Half a King, Half a World
*Rensoms Rigss – Pilsēta bez dvēseles, Dvēseļu krātuve [ Hollow City, Library of Souls]
*Pola Hokinsa – Meitene vilcienā
*Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna – Engelsforsas triloģijas noslēdzošā daļa „The Key”

*Linda Nemiera – Sofijas noslēpums
*Toms Kreicbergs – Lopu ekspresis

Jāapmierina arī kāre dažus darbus pārlasīt.
*Filips Pulmans – Brīnumnaža triloģija
*Pols Stjuarts, Kriss Ridels – Malaszemes hronikas
*Silvana de Mari – Pēdējais Elfs; Pēdējais Orks
*Bernārs Verbērs – Tanatonautu triloģija
*Eoīns Kolfers – Artēmija Faula sāga
*Ursula K. le Gvina – Tumsas Kreisā roka & Jūraszemes burvja sērija
*Megija Stīvotera – Mērsifolas vilku triloģija [ Ja uz Stīvoteras viļņa, tad gan jau arī „Lamento” un „Balādi” pārlasīšu]
*…. un ir tas laiks pārlasīt Hariju Poteru. Šoreiz angliski.

Sērijas, kuras iesāku lasīt, bet tās neiztulkoja līdz galam:
*Kristofers Paolīni – #Eragons [2-4]
*Džīna M. Ouela – Alu lāča klans. #Earth’s Children. [3-6]
*Mērija Hofmane – #Stravaganza [3-6]
*Riks Riordans – #Pērsijs Džeksons un olimpieši [ 3-6]
*P.K. Kasta un Kristīna Kasta – Iezīmētā #House of Night series [Šis uz jautājuma zīmes, bet man patika vikānisms… Vienīgi kopumā sērijā 12 daļas]
*Rišela Mīda – #Vampīru Akadēmija [3-6]
*Lēne Koberbēle – #Kauninātājas hronika [3-4]
*Orsons Skots Kārds – „Endera spēles” sekojošās daļas [2-4]

Lai svētīti epub un internets! Būs jāveic maratoni pasaulē šobrīd populārajām sērijām:

*Maggie Stiefvater #The Raven Boys [ + jāizlasa „Sinner”, kas ir pievienots Mērsifolas vilku darbiem!]
*Vēl darbi no Rainbow Rowell – Landline; Attachments; Carry On; Kindred Spirits
* Alexandra Braken #The Darkest Minds trilogy
* Becca Fitzpatrick #Hush Hush quadralogy
* Jay Kristoff #The Lotus War trilogy
* Marie Lu #Legend trilogy
* Sarah J. Maas # Throne of Glass
* Victoria Aveyard #Red Queen
* Amie Kaufman #Starbound trilogy
* Marissa Meyer #Cinder trilogy
* James Dashner #The Mortality Doctorine trilogy
* Mafi Tahereh #Shatter me trilogy
* Rick Yancey #The 5th Wave trilogy

Dažādi :
*Džordžs R.R. Mārtins – Troņu spēle [pirms pāris gadiem izlasīju pirmo daļu, bet kaut kā neturpināju vēl. Gribu paralēli arī seriālu skatīties, tā kā te ir daudz darba]
*John Green – Will Grayson, Will Grayson
*Robert Galbraith – The Cuckoo’s Calling
*Sergei Lukyanenko – Nakstsardzes sērija
*Andrjus Tapins – Vilka stunda
*Nīls Geimans – Zvaigžņu putekļi
*Gayle Forman – I was here
*John Williams – Stoner

Plānos ietilpst arī vairāk pašiverēties pa LGBTA plauktiņu:
* Holly Black „The Darkest Part Of The Forest”
* Patric Ness „More Than This”
* Anna Martin „Signs”
* Heidi Cullinan darbi

Vēl viens iemesls, kāpēc es skaitīju dienas līdz 2016.gadam ir daudzu grāmatu izlaišanas datumi. Gaidītākais karalis noteikti ir Sallijas Grīnas „Half Lost”, kas marta beigās noslēgs „Tumšās puses” triloģiju. Vēl priecīgi satraukti gaidu Mišelas Beikeres „Borderline”. Viņa ir viena no jaunajiem autoriem, kuru atradu caur twitter, un no izteikumiem un aprakstiem šī solās būt ļoti veiksmīga debija.

Varu jau spriest un plānot, bet tad redzēsim, cik no šī visa pieveikšu. Tāpat paliek spēkā jaunu darbu faktors, kuri neglābjami parādīsies ap gada vidu un iesprauksies priekšā rindai. Man ir arī iekavēti iepriekšējo gadu repertuārs, tāpēc ieiešana bibliotēkā parasti beidzās ar vairāku kilogramu stiepšanu uz mājām. Taču apņēmība man ir liela, epub lasītājs instalēts un perfektākie lasīšanas laiki noteikti. Pa šo gadu gribu savākt paklīdušos galus, un tad varēšu sākt pavisam jaunu lasīšanas ēru.

Lai  veiksmīgas arī jūsu apņemšanās un tiekamies pēc 6 mēnešiem  ar statuss update!

183d80c0349ee5eedca2f7cc78082a72

Savvaļas valdzinājums: Sallija Grīna – “Mežonīgā puse”

300x0_mezoniga_puse_vaks

Kopš pasauli 2014.gada martā pāršalca „Tumšās puses” vilnis, ir pagājis kāds laiciņš. Pavasarī izlasīju turpinājumu „Half Wild”, jo vienkārši nespēju dzīvot bez jaunas devas. Tagad pārlasot latvisko tulkojumu, sapratu, cik ļoti viedokļi var atšķirties dažādos  laika posmos. Viens gan nav mainījies – Sallija Grīna ir radījusi vienu no pašreiz spēcīgākajiem YA darbiem.

„Tumšā puse” atstāja lasītājus spriedzes pilnā momentā. Neitans saņēma trīs dāvanas no tēva, taču ja vienas briesmas dzīvībai ir pāri, tad nākamās nav tālu jāmeklē. Viņam uz pēdām min mednieki, kamēr Merkūrija joprojām tur gūstā Analīsu un Gabriels pēc piedzīvotā uzbrukuma Šveicē ir kaut kur nošķīries. Situācija nav no pozitīvākajām.

„Mežonīgajā puse” sākas būtībā turpat. Neitans ir nobāzējies kādā mežā gaidot, kad norunātajā vietā uzradīsies Gabriels. Laiks iet, taču no drauga nav ne miņas, kas nevar liecināt ne par ko labu. Papildus tam, Neitanu nomoka jauniegūtais burvja talants, kas izrādās tāds pats kā tēvam – spēja pārvērsties par dzīvnieku. Problēma tikai tāda, ka dzīvnieks negrib sadarboties un Neitans nekontrolē šo savu pusi. Brīdī, kad puisis jau sāk atmest ar roku pašreizējam plānam un domā vai varbūt virzīties tālāk, viņu uzmeklē kāds Nesbits, sakot, ka nāk melnasiņu burves Vanas rīkojumā. Ar to sākās Neitana iepīšanās lielākās lietās. Gabriels jau ir pie Vanas, tā kā vismaz tās raizes atkrīt, taču vietā stājas jaunas un jaunas. Burvji neko nedara tikai pakalpojuma pēc; lai iegūtu palīdzību atrast un izglābt Analīsu, Neitanam ir jādod kaut kas pretī.

Papildus tam, starp Lielbritānijas melnasiņu un baltasiņu burvjiem valda arvien lielāka spriedze. Souls ir ieguvis vēl lielāku varu un pakļauj Eiropas baltasiņu burvju padomes savai ietekmei un izvērš mednieku darbu. Neitana pusmāsa Džesika tagad vada medniekus, lai padzītu un iznīcinātu visus melnasiņu burvjus. Samērā mierīga līdzāspastāvēšana kā līdz šim vairs nav iespējama. Neitans mazāk par visu vēlās iesaistīties dumpjos vai cīņās, bet patiesība ir skarba un nepielūdzama. Pat ja viņam izdotos atmodināt Analīsu un aizbēgt no vajātājiem, tas nekad nebeigsies, mierīga dzīve nebūs iespējama, līdz Souls nebūs apturēts. Būdams Markusa dēls, Neitans tiks vajāts kaut līdz pasaules malai. Tiek veidota alianse starp baltasiņu, pusasiņu un melnasiņu burvjem, lai pieliktu punktu šim karam, un Neitans Birns ir ļoti gaidīts dalībnieks.

Jāatzīst, ka pirmoreiz lasot „Mežonīgo pusi”, es ierindojos to cilvēku grupā, kas bija nedaudz vīlušies ar šo turpinājumu. Pēc nepārtrauktās spriedzes, action un Neitana fiziskas un garīgas mocīšanas mēs dabūjam… meitenes glābšanu, politiku un Lielās Lietas Ar Burvju Karu? Bet mierīgi, mierīgi. Tagad ievelkam elpu un padomājam no citādāka skatpunkta. Jā, sižeta ātrums drusku krītas, it sevišķi, ja lasa abas daļas vienu pēc otras, tad kontrasts ir diezgan čābīgs. Ja sāk tikai ar „Mežonīgo pusi”, ir jau labāka sajūta un var ar interesi iedziļināties lietās un apdomāt, kas mums tiek vēstīts.

Neitans nu ir ārpus būra un izbēdzis no mednieku nagiem, tāpēc vajadzīga tālejošāka rīcība, par vienu kautiņu pēc otra. Viņa ieslēgšana un brīžiem pat spīdzināšana nebija galvenā cīņa, pret ko jāvēršas, bet tikai simptoms tām problēmām, kas valda burvju pasaules iekārtā. Baltasiņu padomes pieaugošā vara, puskoda burvju iezīmēšana un kontrole, melnasiņu burvju spīdzināšana un nogalināšana bez iemesla, pat vēršanās pret baltasiņu burvjiem, kuri iebilst šīs tirānijas piekopšanai. Šāda situācija vairs nevar turpināties, un ja Neitans jebkad grib savu dzīvi un brīvību, viņam ir jāpalīdz to sasniegt.

Es „Mežonīgo pusi” vairāk uztveru kā stājas ieņemšanu un pozīciju noteikšanu, kura vairāk strādā uz tēlu padziļināšanu un attiecību būvēšanu, nevis kādu jaunu un spraigu notikumu attēlošanu. Tā ir skatuves sagatavošana trešajai daļai, kur action atkal atstās lasītājus iegrābušos grāmatās un ieplestām acīm. Šeit mēs tuvāk iepazīstam Neitanu un viņa dinamiku ar tēvu, puiša attieksmi pret tumsu un zvēru sevī. Šeit redzams, ka baltasiņu un melnasiņu burvji nav iedalāmi vienkārši labajos un sliktajos. „Baltie” dažkārt ir rīkojušies daudz šausmīgāk nekā savi šķietami ļaunie sugas brāļi. Te norāda kādu Neitanu Birnu redz pārējā pasaule – tumšu un spēcīgu slepkavu, kas ir tik līdzīgs tēvam – bet vienlaikus lasītājs redz izmocītu pusaudzi ar pretrunīgām emocijām, kuram šajā pasaulē nekur nav vietas.

Sallija Grīna ir pelnījusi aplausus vēl par kādu lietu. Lielu lietu. Dekādē, kur beidzot cilvēki sāk domāt ar galvu un atvērtāk, nevis tikai ar bībeles iedzītiem stereotipiem, ir svarīgi redzēt arī literāros varoņus, kas ir „minoritātes”. Ugh, kā man netīk šie apzīmējumi, un šajā grāmatā tie vispār neiederas, ir tikai attiecības. Es joprojām nespēju beigt sajūsmināties par „Tumšās puses” posmu, kuru Neitans pavadīja Šveicē pie Gabriela. Tēlu kontrasts un raksturu mijiedarbība tur bija absolūti satriecoša. Arī vēlāk viņu draudzība ir ļoti svarīgs aspekts, un es varu iedomāties fanu bāzes kliedzienus, kad „Mežonīgā puse” atklāja, ka tas var būt kaut kas vairāk par draudzību. Es biju viena no kliedzējām.

Cik reizes YA pāris nav šķitis samocīts? Cik reižu fani vienkārši nepieraksta kādu no pāra citam tēlam, jo ar to ir labāka jūtu ķīmija? Ar Gabrielu un Neitanu tas nav nepieciešams, jo te ir viss, ko vēlēties. Jā, Neitans pusotru grāmatu no šīs triloģijas ir pavadījis ieķēries Analīsā, taču šīm attiecībām labs gals nav lemts; viņi ir pārāk atšķirīgi. Kopš pirmās grāmatas beigām ir zināms, ko Gabriels jūt pret Neitanu, un varbūt bija aizdomas par Neitana biseksualitātes ieskicēšanu. Taču kā uzsver autore un ir redzams arī grāmatā pašā, Neitans Birns nav apzīmējams ar kādu birku. Tā ir pasaule, pilna ar sāpēm un asinīm, un mazākā ļaunuma izvēlēšanos, kur labi cilvēki mirst un citus labus cilvēkus aprij iekšējie dēmoni. Pa vidu visam šim izmisumam un tumsai ir arī lojalitāte un mīlestība. Viņi ar Gabrielu vienkārši ir divi cilvēki, kuri ir viens otram dārgi. Tā ir dvēseles un būtības mīlestība. Viņu attiecības nevienā brīdī nav seksualizētas vai pārvērstas par kaut kādu milzonīgo notikumu. Gabriels nav reducēts tikai uz savām jūtām pret Neitanu, viņš joprojām ir spēcīgs melnasiņu burvis ar savu stāstu un savām dusmām pret pasauli.

Līdz ar to, „Mežonīgā puse” ir radījusi diezgan netipisku mīlas trijstūri. Tas gan gluži nav trijstūris, bet drīzāk zilonis istabā un vēl viens iemesls, lai Gabrielam būtu nepatika pret Analīsu. Ar Analīsu iet diezgan smagi, nevienam viņa šajā daļā nepatīk. Kas bija kaut cik komplicēts tēls pirmajā daļā, šeit drīzāk sāk krist uz nerviem. Man pašai par pārsteigumam, es viņu neienīstu kā lielākā daļa fanu bāzes (sižetisku iemeslu netrūkst…), jo ir jāpiekrīt, ka arī Analīsai ir sava daļa taisnības attieksmē pret visu notiekošo aliansē un burvju kaujām, kas var kļūt ļoti vardarbīgas. Viņas baltasines skatpunkts ir tikpat pamatots kā Neitana un citu melnasiņu. Tas tikai ir vēl viens pierādījums viņu nesaderībai, jo abu pagātne un piedzīvotais ir pārāk atšķirīgs.

Tātad mums ar disleksiju sirgstošs un demiseksuāls galvenais varonis, labā un ļaunā apvērstas lomas, genderfluid tēls, prasmīgas sieviešu kareives, mērķa uzstādījums nevis apkarot ļaunos, bet nodrošināt mierīgu līdzāspastāvēšanu, reālistiskas emocijas par nogalināšanu un kara sūdīgumu vispār, kā arī darbības norise cauri visai Eiropai (Norvēģija, Francija, Vācija, Šveice, Beļģija). Es ticu, ka šim zelta vērtajam sarakstam pievienosies vēl citas lietas no triloģijas noslēguma. Ja kāds grib diverse un atšķirīgu jauniešu literatūru, šī triloģija ir atbilde visam.

Goodreads lietotāji pārsvarā saka, ka „the magic is gone”. Es saku, ka tā ir pārveidojusies citā formā. Ir grāmatas, kuras lasa dēļ notikumiem, un ir tādas, kuras lasa dēļ tēliem. Sallija Grīna ir radījusi tēlus, kuru dzīvēm sekot līdzi līdz pasaules galam un malai. Arī notikumi ir fantastiski, taču, manuprāt, mums vairāk rūp par iemīļotajiem varoņiem to vidū. „Mežonīgās puses” beigas pēdējā brīdī pamatīgi nošokē un apvērš visu kājām gaisā, tāpēc ticu, ka noslēguma daļa attaisnos mūsu cerības uz grandiozu noslēgumu. Jau tagad stāsts ir kļuvis pavisam tumšs un Neitans ar aliansi pēc klasiskā vērtējuma ir savas pasaules antagonisti.

Ja šī sērija ir sākta, tad atpakaļceļa vairs nav. Vienu brīdi šķita, ka Latvijā esmu vienīgā, kas kopš marta līdz novembra latviskojuma izdošanai zina par jaunāko notikumu attīstību un ik pa laikam slīgst fanošanas neprātā, taču nu mūsu ir vairāk. Ar prieku esmu samaitājusi Norelli, un ārzemju fanu bāze tumblr vispār ir fantastiska un radoša. Sallija pati nesmādē sociālos tīklus un sarunas ar saviem lasītājiem. Ziņas par „Tumšās puses” filmu diži nav mainījušās – ekranizācijas tiesības pieder kompānijai „Fox 2000”, bet procesi uz priekšu nav gājuši. Triloģijas noslēgums „Half Lost” tiks izlaists 2016.gada martā/aprīlī, tā kā palikuši tikai nieka četri mēneši. Jau ir pieejams pirmo nodaļu ieskats, un, sasper mani pērkons, viss ir daudz intensīvāk un trakāk, nekā jebkurš no mums bija domājis. Baiļu aura par sāpīgām beigām neatstāj mani ne dienas, bet nu ko – dzīvosim, redzēsim. Trakais karuselis trīs gadu garumā drīz finišēs un neapšaubāmi vēl ilgi neatstās mūsu domas.

„When you talk about about rivers and mountains, you change. You’re different then. I think that’s your true self. That’s how I love to think of you, at peace with nature and truly happy. Truly free.”

„Un mana vēlēšanās ir būt pavisam mežonīgam, pavisam brīvam. Bez jebkādas kontroles.”

Mežonīgs ir interesants vārds. Mēs iztēlojamies, ka mežonīgs nozīmē nesavaldīgs un nekontrolējams, bet daba tāda,protams,nav; daba ir sakārtota, apvaldīta un visādā ziņā ļoti disciplinēta. Dzīvniekiem baros ir līderi un ir sekotāji; notiek strīdi, tomēr pastāv organizācija.

Rolands Jungbluts – Atceries

300x0_978-9934-0-4959-0

Kas ir ļaunāk – fiziski draudi tev pašam vai pret taviem mīļajiem cilvēkiem? Kā ar emocionālo teroru? Vai tas ir smagāks par fiziskiem pāridarījumiem? Lai arī kādi būtu viedokļi par iepriekšējiem jautājumiem, šķiet, visi varam vienoties, ka emocionālais terors pašam pret sevi ir visbaisākais, ja ne smagākais. Ja nevari vairs uzticēties savam prātam un realitātes izjūtai, nekas nevar pielīdzināties tam izmisumam un šausmām.

Tieši tas notiek ar Anabellu un vēl trīs puišiem, kurus viņa attāli pazīst. Meitene dezorientēta pamostas psihiatriskajā klīnikā un vairs nespēj atcerēties savu vecākus. Maikls, Ēriks un Džordžs brīdina viņu, lai spēlē līdzi slimnīcas darbiniekiem, un izliekas, ka viss ir kārtībā. Arī pie puišiem ir ieradušies cilvēki, kas apgalvo, ka ir viņu vecāki. Anabella vairs nesaprot, kam ticēt, taču viņa ir apņēmības pilna aizrakties līdz noslēpuma saknei.

Neviens no jauniešiem neatceras, kā viņi nonākuši slimnīcā vai kas viņus vieno, izņemot mācīšanos vienā skolā. Viņi neatceras savus vecākus, taču pārējās atmiņas šķiet vietā. Ārsti izvairās no iztaujāšanas par viņu stāvokli un aizdomas, ka notiek kaut kas baiss, tikai pieaug. Sekojot kādas pacientes šķietamai nesakarīgai vāvuļošanai, Ana ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem pamana pavedienus, kas varētu rast lielāku skaidrību šajā mistērijā. Jaunieši izlaužas, taču ārpasaules dīvainie notikumi tikai vēl vairāk izsit pamatu viņiem zem kājām. Skrienoties ar laiku un nezināmu pretspēku, Ana, Maikls, Ēriks un Džordžs paši sāk prātot, vai tikai ārstiem nav bijusi taisnība un viņi vairs nespēj atšķirt realitāti no pašu prātu murgainajām vīzijām…

Kad grāmata man iekrita acīs ar savu izteiksmīgo vāku un biju izlasījusi anotāciju, kaut kā nospriedu, ka šoreiz varēšu paņemt pauzi no fantāzijas un palasīt veco labo mistērijas gabalu. Situācija ar pusaudžu grupu un kādu pagātnes noslēpumu atgādināja Dženisas Harelas “Slepenās dienagrāmatas”, tāpēc es nevarēju būt vēl pārsteigtāka, kad „Atceries” diezgan strauji ielēca sci-fi sliedēs. Par Anu un draugiem līdz pat grāmatas beigām nevar būt drošs, vai tas ir ārprāts vai realitāte, taču tekstam pa vidu ievietotie fragmenti ar interviju no 2019.gada, kurā nupat prezentēta pasauli mainoša tehnoloģija, nepārprotami dod mājienus, kāds žanrs tieši tiek lasīts. Spriedze tad tikai pieaug un lasītājs nemitīgi prāto, kas notiek ar jauniešiem, kas tieši nākotnē radīts un kādas varētu būt abu lietu saistības.

Grāmatas galvenā auditorija noteikti būs 14-16 gadus veci jaunieši, taču ja kāds ir gatavs paciest brīžiem neveiklo stilu un tīņu attiecības asinis uzdzenošas mistērijas labad, šis darbs spēj sniegt arī to. Pirmā grāmatas puse palidoja garām vēja ātrumā, stāstam pilnībā ieraujot sevī. Var uz brīdi šķist, ka viss ir pierimis, bet tad atkal seko kāds sižeta samezglojums, kas liek ieplesties acīm. Vēl joprojām domāju par atrisinājumu, un vai pilnībā sapratu visas atbildes un iemeslus, taču emocijas ir neapšaubāmas. Pēc pašām beigām seko vēl pēdējais pavērsiens, kas atkal atstāja mani sajūsminoties un paceļot visas grāmatas kopvērtējumu.

„Atceries” dažbrīd pieskaras nopietnākām tēmām, iekļaujot LGBTA tēlu un reālistisku epizodi par aprūpētāju, kas var izmanot savu varas posteni pār pacientu, taču jau nākamajā mirklī teksts var atgriezties pie vieglā vēstījuma ar dažām klišejiskām notīm, atspoguļojot, ka autoram šis ir pirmais romāns un īstā balss un uzdrošināšanās vēl jāizstrādā. „Atceries” līdz ar to derēs dažādiem cilvēkiem, jo kā ātra un aizraujoša lasāmviela tas ir lielisks. Sākot lasīt biju gaidījusi ko citu, taču šis romāns pārvilka mani savā pusē un pamanījās pārsteigt. Kā nekā, eksistenciāli jautājumi kādā prāta nostūrī nomoka mūs visus.

 

Nebija nevienas vietas, uz kuru varētu aiziet, kurp varētu aizbēgt, jo viss bija viņam galvā.

 

Un es nezinu, kas ir sliktāk – doma, ka jūsu teorijās kaut kas ir, vai apziņa, ka mēs visi patiešām esam sajukuši prātā.

Levs Grosmans – Burvji

burvji

Šī rudens traki labā grāmatu raža turpinās arī izdevniecības „Prometejs” dārziņā, un ja vēl tiek piedāvāta ekskluzīva iespēja izlasīt grāmatu vēl pirms tās iznākšanas, laime ir pilnīga. Tikai vēlāk sapratu, ka „Burvji” ir tulkotais nosaukums tiem pašiem „The Magicians”, kas man jau bija atzīmēti lasīšanas sarakstā dēļ 2016.gada janvārī gaidāmā seriāla. Kad nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu jeb iegūst lielisku grāmatu un sagatavojas tās ekranizācijai, tad laime kļūst ne tikai pilnīga, bet arī galīga.

Ir grūti apiet cilvēkos iedzītās asociācijas, tāpēc tikai norādīšu, ka viss nav tā, kā pirmajā mirklī var izklausīties. Jā, apraksts var atgādināt kādu ļoti zināmu grāmatu sēriju, uz kuru, diemžēl, spiež katrs reklāmas darbinieks, ja tam nekas cits nenāk prātā.

Kventins Koldvaters vienmēr ir vēlējies dzīvē iegūt kaut ko vairāk, nekā spēj sniegt pelēkā Bruklinas ikdiena. Septiņpadsmit gadius vecais puisis nav atradis laimi, un šķiet, ka tā vienmēr mīt drusku tālāk nekā viņš spēj aizsniegties. Kventins ar izcilību un izietiem padziļinātajiem kursiem ir beidzis vidusskolu un tagad ir nonācis augstskolas izvēles priekšā. Viena no tam paredzētajām intervijām izgāžas, taču arī dod pavedienu, kas viņu aizved līdz kādai pavisam maģiskai vietai. Tā burtiski ir burvju skola, kas atrodas citā laikā un tās teritorijā spēj nokļūt vienīgi tai atbilstošie kandidāti. Breikbilas maģiskās pedagoģijas koledža šķiet kā atbilde uz visām Kventina vēlmēm. Jau kopš bērnības viņš ir sajūsminājies par Kristofera Plovera grāmatu sēriju, kas apraksta kādu maģisko pasauli Filoriju. Iespēja mācīties Breikbilā ir kā došanās tieši tādā piedzīvojumā.

Kventins atstāj aiz muguras vecākus un dažus retos draugus, kuri nenojauš, kādā tieši skolā puisis iestājie, un sāk piecu gadu apmācību, lai kļūtu par magu. Roku veiklības un acu apmāna triki, kuros viņš trenējies ilgu laiku, šeit vairs neko nenozīmē, tāpat kā spēja smagi strādāt un ātri apgūt vēl smagāku vielu. Kventins beidzot ir starp sev līdzvērtīgiem jauniešiem. Vienu pēc otra atklājot maģijas dziļākos slāņus, puisis saprot, ka realitāte ir daudz skarbāka par viņa sākotnēji nedaudz sapņainajām iedomām. Gadi skolā paskrien diezgan ātri, un Kventins ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem attopas vēl grūtākas izvēles priekšā. Ko tagad iesākt ar dzīvi, kad teorētiski vari visu?

Bet tad viņus atrod kāda piedzīvojuma iespēja, kurai nevar pateikt nē, un kuras beigas neviens nebūtu spējis nojaust…

Uzreiz jāsaka, ka Grosmans lieki neklīrējas un tūlīt ķeras pie lietas. Autoram nav bail no tēmām un izteicieniem, kas parasto sabiedrības daļu var izsist no komforta zonas. „Burvji” ir pilni ar dzīves patiesību bez izskaistinājumiem par spīti maģijas klātbūtnei tajā visā. Tie ir pusaudži, viņi ir dažādi un viņi dara lietas, ko pieaugušie mēdz pārklāt ar ērto aizmirstības miglu un izlikties, ka jaunībā paši tā nerīkojās. Autoram arī nav bail no spēcīgi satricinošu ainu iekļaušanas, kuras vēl ilgi nav iespējams izmest no prāta un beigt apdomāt. Grosmans tāpat ļoti talantīgi strādā ar noskaņas radīšanu. Tēli sāk ainu, it kā nekāda darbība vēl nenotiek izņemot sarunas – taču daži epiteti te, daži nekautrīgi apraksti tur, un lasītājs neapšaubāmi sajūt nemieru un aizdomas, ka tūlīt sekos kas nelāgs.

Sākotnēji sižets un laika plūdums var šķist diezgan saraustīts. Breikbilas gadi beidzas aptuveni grāmatas pusē – bieži vien tiek brīvi pārstāstīti vairāku mēnešu notikumi ar tikai dažām smalkāk aprakstītām epizodēm pa vidu. Viss sākas tieši ar skolas beigšanu un došanos lielajā piedzīvojumā, kad stāsts iegūst klasisko vēstījuma tipu, izsekojot varoņu gaitām dienu no dienas. Un beigas – grandiozās, fantastiski grandiozās beigas – beidzot liek aptvert, kāpēc izvēlēta tieši šāda pieeja. Fināla apgaismība pēkšņi padara redzamus visus meistarīgos zirnekļa tīmekļa pavedienus, kuri uz to vienmēr ir vadījuši. Ar jauno informāciju tā vien gribas „Burvjus” izlasīt vēlreiz, un tad tā top par pilnīgi citu grāmatu. Fascinējoši, kā cilvēki automātiski ieņem pozitīvo nostāju un metas iekšā jaunā grāmatā ar aizrautīgu smaidu uz lūpām un cerību, ka viss būs labi. Piedodiet, draugi, bet šī nav tāda grāmata.

Nevaru atrast atbilstošus latviešu valodas īpašības vārdus, tādēļ izmantošu angļu valodā pieejamos, kas ir nepieciešami, lai dažviet raksturotu šo romānu. Raw & disturbing. Te ir varas spēles un manipulācijas, nedaudz bohēma, nedaudz eksistenciāli jautājumi. Ko darīt, kad tev it kā ir viss, bet joprojām nespēj beigt dzīties pakaļ laimei? Šī grāmata ir kā skarbā realitāte, kur pasakas tikpat ātri var pārvērsties murgos.

Es nespētu iedomāties lielāku pretstatu Harijam Potera sāgai kā „Burvjus”. Tie ir kā piemēri, kuri viens otru izslēdz. Ja neskaita simts citas atšķirības, man kā viena no galvenajām šķiet galveno varoņu atšķirība pašā būtībā. Harijs vienkārši kūlās cauri skolai un burvju pasaules lietām, cerot katra gada beigās nenomirt, kā arī paļāvās uz draugu palīdzību, kas pārsvarā arī bija izšķirošā lieta, lai viņš uzvarētu un iegūtu nopelnus, kurus visi apbrīno. Kventins savukārt zina, ko grib, kā to sasniegt un arī dara visu, lai to sasniegtu.[Vismaz sākotnēji. Ar dzīves sūtību gan Kventinam švakāk iet, bet tā jau ir cita tēma.] Levs Grosmans drīzāk pietuvojas Džonatana Strouda triloģijai par Bartimaju. Tas ir vēl viens nepelnīti mazpazīstams darbs fantāzijas pasaulē.

Kad aizvēru pēdējo vāku un atguvos no visiem notikumu pavērsieniem un atklājumiem, kas liek ieplestiem acīm un skaļi iesaukties, sāku pārdomāt, kādas ir izredzes to spēt ietvert seriālā. Jā, trailer izskatījās daudzsološi, kad vēl nebiju lasījusi grāmatu vai tikusi tālāk par tās pusi. Materiāls ir diezgan pateicīgs ar savu pārstāstījuma stilu, un arī seriālam ekrāna laiks ir gana ilgs, lai sižets nebūtu nepieklājīgi jāapcērp. Jautājums ir par noskaņas radīšanu un šokējošo lietu parādīšanu. Lasītāja prāts ir vislabākā specefektu ražotne, un katrs var nodoties savam dīvainuma līmenim. Seriālam nepieciešama nedaudz universālāka auditorija, tāpēc baidos, ka lietas var tikt notušētas vai stereotipizētas. Jau galvenā varoņa atveidotājs vairāk izskatās pēc amerikāņu futbola komandas kapteiņa, ne savrupa ģēnija-frīka, kā tika aprakstīts Kventins. Bet gaidīsim un redzēsim, varbūt seriāls būs tāda pati meistarklase un mūs patīkami pārsteigs.

Tagad iestājas mokošākā stadija. Pirmā grāmata ir nosēdusies un apspriesta no visām pusēm, bet tai seko vēl divas. Sagaidīt tulkojumu šobrīd šķiet neiespējami, tādēļ nāksies ķerties pie turpinājumu medīšanas internetā. Tiesa, kad tie būs dabūti un varēs ķerties pie lasīšanas, ļoti iespējams man būs bailes tos sākt, jo, ja padomā kāda bija tikai pirmā grāmata, kas ir kā ievads… kāda tad būs trešā, kas ir kulminācija?? Varbūt labāk nodzīvot dažus mēnešus vairāk ar tām nervu šūnām, kas man ir atlikušas.

Levs Grosmans ar “Burvjiem” ir pacēlis latiņu mūsdienīgajai jauniešu fantāzijas literatūrai. Ar aizrautību gaidu, ko vēl šis prāts spēj radīt. Ēsmu esam norijuši, un tagad gribam vēl.

Maikls Grānts – Bads

300x0_bads_vaks-

Šoreiz Zvaigzne ABC ir bijusi īpaši naska, jo sērijas pirmā grāmata „Prom” nonāca pie lasītājiem šī gada janvārī, bet tās turpinājums „Bads” min uz papēžiem jau pēc deviņiem mēnešiem. Perdidobīču atstājām nosacītā miera stāvoklī, taču zem kupola ieslēgtajiem bērniem jaunas likstas  tālu nav jāmeklē.

Ir pagājuši trīs mēneši kopš pazuda visi cilvēki, kas vecāki par piecpadsmit gadiem. Gandrīz tikpat daudz, kopš kaujas ar Keinu un Barvedi. Sems Templs ir iemantojis paliekošu cieņu un turpina būt pilsētas neoficiālais līderis, taču problēmu kļūst arvien vairāk. Jau krietnu laiku pārtika ir uz izbeigšanās robežas, jo kamēr bērni aizrautīgi un neierobežoti ēda saldumus, gaļa, augļi, dārzeņi un citi svaigie produkti sabojājās. Uz lauksaimniecības zemēm vēl atrodas raža, taču arī tā drīz aizies postā, ja Sems neizdomās, ka piespiest bērnus strādāt. Visi ir palaidušies slinkumā un tikai turpina izšķērdēt citus ierobežotos resursus, kaut arī bada nāve nav aiz kalniem. Pat vismazākie bērni ir sākuši lietot alkoholu un pīpēt zālīti, citi tikai turpina nosist laiku ar videospēlēm un DVD filmām. Alberts, kurš jau iepriekš izrādīja attapību un uzņēmību, darbojoties Makdonaldā un izsniedzot maltītes, piedāvā kādu ideju, taču Semu tā neapmierina. No vienas puses plāns sistematizētu bērnu dzīvi, taču vienlaikus dotu pārāk lielu varu un kontroli paša Alberta rokās.

Kur ir tur rodas – ja nepietika ar pārtikas problēmu, tad kamēr Sems ar Edīlio apsekoja ražas laukus, puišiem sanāca bīstama un traģiska sastapšanās ar jaunu mutantu sugu. Arī Astrīdas veiktās piezīmes liecina, ka dīvainības nemaz nedomā beigties. Biedējošā tendence ir neapšaubāma: esošie dzīvnieku mutanti attīstās, tie bērni, kuriem jau ir spējas, kļūst spēcīgāki, un nāk klāt arī jauni ziņojumi par īpašu spēju rašanos. Tas savukārt netīk normālajiem pilsētniekiem, kuri arvien skaļāk izziņo nepatiku pret dīvaiņiem un drīz var ķerties pie agresijas.

Kamēr Perdidobīča nokaujas ar dažāda līmeņa likstām, Keins ar biedriem cieš vēl lielāku badu Koutsas akadēmijā, kur atgriezās pēc pateicības dienas kaujas. Viņa cilvēki ir nolaidušies līdz pavisam radikāliem līdzekļiem, bet pats Keins cīnās ar dēmoniem savā galvā. Diemžēl, ne parastiem dēmoniem, jo visi, kuri ir saskārušies ar Tumsu tā arī nav pilnībā brīvi no radījuma manipulatīvajiem gājieniem. Tai skaitā dziedniece Lana un mazais Pītijs… Kad Tumsa sagrābj Keinu un sāk rīkoties caur viņu, IBJZ nonāk nākamās krīzes priekšā.

Visu cieņu Grāntam. Šis nu ir autors, kas zina kā darbojas pusaudži un ir spējis radīt patiesi lieliskus tēlus. Kas ir vēl labāk – šie tēli ir pagalam cilvēciski un ar spēju robežām. Jau ar pirmās grāmatas notikumiem pietiktu, lai radītu emocionālās traumas uz mūžu, kur nu vēl pievienojot „Bada” pārbaudījumus. Tas viss ir atstājis nedzēšamas pēdas Semā, un jau grāmatas pusē, puisis ir robežas, lai salūztu. Pilsēta saskaras ar vienu krīzi pēc otras, Keins un Dreiks kaut ko perina, Tumsa snaikstās gar cilvēku prātiem, un tam visam pievienojas nebeidzami darbu saraksti ar bērnu ķildām, tračiem un citiem sīkumiem.

Viņš smagi apsēdās uz gultas malas. – Ak mans Dievs, Astrīd! Tas viss ir manā galvā, visas šīs nejēdzības. Es nevaru no tām atbrīvoties. It kā man galvā būtu ieperinājies kaut kāds nejauks kustonis un es nekad, nemūžam vairs nevarētu tikt no tā vaļā. Tas man liek justies ļoti nelāgi. Tas ir tik pretīgi. Man gribas vemt. Man gribas nomirt. Gribas, lai kāds man iešautu galā un vairs nebūtu par to visu jādomā. [..] Esmu galīgi izjucis.

Gan Sems, gan viņa biedru komanda līdz grāmatas beigām ir lupatās – gan fiziski, gan garīgi. Visam joprojām pastāv sekas, šī grāmatu sērija nav kāda Holivudas filma, kur bērni vienmēr izglābjas, un var izlidināt kādu cauri sienai vai iedot pa galvu ar mietu, nepiedzīvojot postošus rezultātus.

Izvēršot terminu „lieliski tēli”, es nespēju beigt priecāties par to dažādību un stereotipu laušanu. Galvenie cīnītāji gandrīz pusi uz pusi ir gan zēni, gan meitenes, turklāt tādi sarežģīti meiteņu tēli kā Lana, Marija, Astrīda, Deka un Diāna jau sen bija pelnījuši nonākt YA literatūrā. Tāpat darbojošies personāži ir dažādu rasu un seksuālo orientāciju pārstāvji. Varbūt ne tik koncentrēti kā jaunā viļņa grāmatās, bet ņemot vērā 2009.gadu, kad šī grāmata tika izdota un gana spēcīgās lomas, ne tikai darbību fonā, šis ir ļoti labs piemērs.
Jau zināmajiem varoņiem šajā turpinājumā pievienojas vēl daži, kā arī stāstījums tiek veikts no vismaz diviem jauniem skatpunktiem. Tas jau atkal parāda visus notikumus jaunā gaismā un piešķir emocionālo dziļumu rādot, kā tēla pārdzīvojumi izskatās citu acīs.

Ja sērijas pirmā daļa sākās ar laika atskaiti no divsimt deviņdesmit deviņām stundām, šeit tās vairs ir tikai simtu sešas. Varoņu rīcībā ir vien dažas dienas, un traki notikumi nudien sākās jau ar pirmajām lappusēm. Manas piezīmes līdz romāna beigām pārsvarā bija pārvērtušās par izsaukuma zīmēm un ieplestu acu simboliem. Aizverot pēdējo vāku, es vienkārši nespēju apstāties. Lai arī cik ātri tiktu izdoti turpinājumi, tas nespēs apmierināt manu agoniju pēc atbildēm un visa šī ārprāta atrisinājuma. Tā nu pieķēru sevi internetā lejupielādējot atlikušas sērijas grāmatas un visu nakti lasot trešo daļu „Meli”. Varbūt arī tāpēc atsauksme par „Prom” sanāca tik skarba – Perdidobīčas bērnu dzīves kļūs tikai arvien trakākas…

Tātad gaidām turpinājumus, vai lasām tos uzreiz, bet galvenais lasām, lasām, lasām! Pāris dienu laikā šī sērija pilnībā mani pārņēma un es nezinu, kad varēšu to atlaist un atsākt dzīvot savu dzīvi. Maikls Grānts ir radījis vienu no desmitgades spēcīgākajām Young Adult sērijām un es nerimšos, līdz tā nenonāks pie pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

– Jā. Reizēm ir grūti saglabāt ticību.
– Ja pasaulē ir Dievs, es prātoju, vai arī viņš sēž tumsā uz gultas gala un brīnās, kā viņam izdevies visu tā salaist grīstē.