Linda Nemiera “Kaķa koncerts” [Kaķacis, #3]

9789934067037

Lai arī cik tālu apkārt staigātu kaķi, tie vienmēr atgriezīsies mājās. Tāpat ir ar Lindas Nemieras „Kaķača” sēriju, kas uzticami turpina atgriezties pie saviem lasītājiem – nu ar jau trešo daļu. Tā ir arīdzan mana līdz šim mīļākā sērijas grāmata, tāpēc prieks par vēl diviem gaidāmajiem turpinājumiem tikai pieaug.

Būt divdabim nav tikai izklaide un ieguvumi. Leonīda Fēliksa par to ir pārliecinājusies jau iepriekš, taču tagad šķiet, ka visas likstas līst pār viņas galvu vienlaikus un ir iestājusies melnā strīpa. Melnā strīpa uz tāda labi apaļīga kaķa dibena, jo visam bonusā, ziemas laiskošanās ir ielavījusies Leonīdas skapī un pāršujusi visas drēbes mazākas. Atvaļinājums ir beidzies, un jaunajai sievietei ir jāatgriežas darbā. Ar priekšnieci Viktoriju vēl būtu maza bēda, jo viņa zin par Leonīdas divdabja gēnu un visām no tā izrietošajām sekām, taču nodaļas direktores amatu tagad ieņem vēl lielāka ragana par Viktoriju – tīri metaforiskā nozīmē. Šķiet, ka jaunā vadītāja ir apņēmusies padarīt visu darbinieku dzīvi par elli, kurā vēl turklāt atvelk summas no ierastās algas. Tieši tad, kad Leonīdai parādās problēmas mājokli, un ir risks to zaudēt!

Tas vēl tikai ir sākums, jo Leonīda pat vairs nevar ieritināties uz dīvāna ar iemīļoto picu. Tās vietā nāk veselīgi smūtiji un vakara nodarbības aerobikā, lai izdzenātu lieko svaru un varētu tikt izraudzītā kleitā uz draudzenes kāzām. Bet kādas gan sporta nodarbības, ja Leonīdas amats par starpsugu konsultanti jau sauc. Rego Zvērs griežas pie viņas ar vēl vienu problēmu – vairāki bara locekļi ir iesprūduši vilka ādā un vairs nespēj pārvērsties atpakaļ. Kaķača spēja sazināties ar mirušajiem un gariem ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu šajā uzdevumā.

Ja viss noies greizi, tad tas tiešām būs viss. It kā Leonīdai nepietiktu ar divdabju problēmām, atgriežas arī Ingemārs Bomis un ievelk viņu tīri cilvēciskā izmeklēšanā. Tā kā Leonīdai piesolītā atlīdzība ir vajadzīga, viņa apsver šo iespēju, bet drīz vien ir par vēlu izstāties no šīs bīstamās spēles, kas visu savij arvien ciešākā notikumu virknē.

Kas man allaž ir paticis, ir autores spēja savīt ikdienas notikumus ar detektīva līniju, kura turpat vien grozās visa romāna garumā, lai beigās atklātos pilnā apjomā un saliktu visu pa vietām. Tā vien šķiet, ka notikumi brāžas pār galvu tīri nejauši, taču pēdējās nodaļas atklāj pilno mozaīku, kuras gabaliņi tie bija patiesībā. Es vēl trīs dienas nespēju beigt priecāties par „Kaķa koncerta” nobeigumu.

Ja fantāziju un detektīvu mūsu literatūrā vēl var atrast, tad Lindas Nemieras darbi noteikti izceļas ar savu humoru. Bieži vien tās ir tikai pirmās desmit lapaspuses tikko atvērtā grāmatā, kad jau jārauj vaļā lielais smējiens. Vārdu sakot, „Kaķača” sērija kalpo arī par lielisku C vitamīna avotu.

Pārdabiskie romāni pēdējā laikā ir ļoti populāri, taču šajā žanrā pārsvarā par galvenajiem varoņiem dominē pusaudži. Līdz ar to trīsdesmitgadniece Leonīda Fēliksa mūsu vidū nolaižas kā pūkains glābiņš. Nedaudz vecākam tēlam ir pavisam jauns komplekts ar vēlmēm, sarežģījumiem un spēcīgajām pusēm.

Protams, grāmatas gaitā sanāca uzskriet arī kādai loģikas kļūdiņai vai ēnas pusei. Tas gan nav par fantāzijas vai detektīva aspektu, bet tieši Leonīdas ikdienas dzīvi, kura reizēm atgādina glancēto žurnālu par spīti viņas nedienām. Mūžam enerģiskās draudzenes, teju ikvakara nodarbības sporta zālē, būtībā divas algas, noīsinātas darba dienas un ceļošana apkārt, ekstra šikā pārtika smūtijiem un divi vīrieši, kurus dancināt apkārt… Jā, Leonīda ir no privileģētās klases, un šādi sīkumi piesaista aci ik pa laikam. Bet labi – mums visiem ik pa laikam gribās aizmirsties no sūrākās ikdienas.

Ja iepriekšminētie sīkumi teorētiski pazemina darba kvalitāti, tad tiem pretī stājas savas spēcīgās puses. Mani joprojām sajūsmina viena aina no beigām, kuru varētu izvērst teju atsevišķā romānā. [Bet ar uzmestu lūpu varu jau ziņot, ka tāds nebūs, lai arī kā es censtos piekukuļot autori ar šokolādi. Nu ko, vēl jau paliek fanstāstu rakstīšana no manis pašas puses.] Divdabju mitoloģija šajā sērijas daļā bija padziļināta, un atklājās daudz interesantas informācijas. Arī Leonīda pati piedzīvoja izaugsmi – gan kā kaķacis, gan personībā. Es ļoti ieinteresēti gaidu, kur novedīs viena sižeta līnija ar vecākiem.

„Kaķa koncerts” koķetē ar amerikas mīta un Latvijas pilsētvides kombināciju, pievienojot labu devu piedzīvojumu un humora. Ja gadījies lasīt kādas pasmagākas grāmatas, tad šis būs kā labi pelnīts atvaļinājums, ar kuru atkal uzlādēt spēkus. Tiem, kuri vēl nav lasījuši „Kaķača” sēriju, noteikti iesaku to pamēģināt, un tiem lasītājiem, kuri gaida katru nākamo Nemieras romānu, varu droši apgalvot – jā, tas ir līdz šim labākais!

Advertisements

Linda Nemiera “Sofijas noslēpums”

300x0_sofijasnoslepums_978-9934-0-6073-1

Apsveicamā ātrumā pie mums ir nonācis kārtējais Lindas Nemieras romāns, šoreiz gan izkāpjot no ierastā fantāzijas lauciņa. Mistērijas un brīnumainu lietu šajā darbā gan netrūkst, un autore arīdzan ir palikusi uzticīga savam vieglajam un humoristiskajam stilam. Tā nu„Sofijas noslēpums” izvērtās tieši par tādu vasaras lasāmvielu, uz kādu biju cerējusi.

Veronika aizvada savas dienas deldējot Vecrīgas bruģi un stāstot par arhitektūras mistisko pusi tūristiem, kuri kādreiz nežēlo arī kniebienus mīkstumos. Kad viņas draudzene nāk klajā ar ideju par ceļojumu uz Turciju, lai izrautos no savām mīlestības dzīves nedienām, Vera piekrīt atpūsties arī no savas rutīnas un kādu laiku veltīt atslābinoties un apskatot Stambulas skaistākās vietas. Viņa gan nenojauta, ka Marutai ir radies plāns šo atvaļinājumu izmantot, koncentrējoties uz kādas mistērijas pārbaudīšanu. Tā teikt, vēsturniekiem brīvdienas nekad nav tikai brīvdienas.

Sācies pie Svētās Sofijas katedrāles, abu draudzeņu ceļš drīz vien piedzīvo neparedzētus pagriezienus un iemet piedzīvojumos, kuri dažbrīd pat apdraud dzīvību. Taču kultūras darbinieki tik viegli nepadodas, un Veronika attopas notikumu juceklī, kas nedēļas laikā viņu izrauj cauri vairākām valstīm. Un pat tad, kad skarbā realitāte un ikdienas rutīna atgādina par sevi, nekad nevar būt drošs, ka nākamā diena vai nedēļa neslēpj jaunu notikumu pavērsienu…

Varbūt tie, kam šis būs pirmais lasītais Lindas romāns, jutīsies nedaudz pārsteigti par izteikti latvisko sarunvalodas stilu un atsaucēm, taču jau pieredzējušākiem lasītājiem tā ir kā atgriešanās mājās. Man šī pieeja vienmēr ir tikai paspilgtinājusi sajūtu, ka tēli varētu būt īsti, un arī latviešiem gadās traki vai pārdabiski piedzīvojumi. Jau pavisam drīz pie šī stila pierod, un rodas vēlme lasīt vairāk grāmatas par pašmāju notikumiem.

Grāmatai ir tikai nedaudz vairāk par divsimt lapaspusēm, bet pat ar to, stāstījums pa vidu draudzeņu nedienām un mīklu risināšanai pamanās atsvaidzināt vēstures zināšanas. Es nudien nesmādētu šo palasīt vidusskolas laikā klāt kultūras vēstures stundām. Nekas tā nenostiprina informāciju, kā ass sižets uz tās fona.

Linda atkal pamanījusies sarakstīt, tā teikt, interaktīvu romānu. Papildus vēlmei apmeklēt minētās vietās, klāt nāk… izsalkums. Jo kultūru, kā zināms, vislabāk iespējams sagaršot ar vēderu un dažādie citu valstu ēdieni ir atainoti ļoti kārdinoši. No vēliem gājieniem uz veikalu neglābj pat attālināšanās no autores Kaķača sērijas.

Kad pāris pēcpusdienās ir izrauta cauri teju visa grāmata, pienāk noslēgums. Neliels realitātes spēriens šeit un kāds dīvains ļaundara monologs tur… Bet viss ir līdzsvarā un dažas pēdējās lapas uzbūra nudien kvalitatīvas beigas. Nišā par šādu noslēpumu meklēšanu autoram vienmēr jāizdara ir izvēle – vai ļaut varoņiem to atrast? Vai tomēr labāk, lai tas paliek grimis aizmirstībā? Manuprāt, Linda ar šo uzdevumu tika galā lieliski.

„Sofijas noslēpums” ir perfekta vasaras piedzīvojumu grāmata, kur ar pudeli vīna un labu draudzeni viss atrisinās, pa ceļam vēl iekuļoties trakās situācijās ar vēstures garšu. Pievienojot arī gana daudz reālisma un spriedzes, kā arī interesantas teorijas par pagātnes personāžiem un viņu paveikto, šis romāns apvieno labāko no dažādiem žanriem, kas varbūt līdz šim likušies nokombinējami. Vēl daži gadi, lai uzspodrinātu prasmes, un Lindu Nemieru varēs sākt saukt par Sofijas Kinselas Latvijas variantu.

 Dzīve mums apkārt mainās tik strauji, bet svētās grāmatas ir sarakstītas pirms tūkstošiem gadu. To sludinātās idejas ir novecojušas un neaktuālas. Bet vēlme kaut kam ticēt ir saglabājusies. Un to izmanto visādi sludinātāji, ekstrasensi un fantastikas rakstnieki. Paskaties, cik Tolkīna grāmatas ir populāras! Vai Harijs Poters! Kurš nezina Hariju Poteru?! Jo – mums gribas ticēt! Vienalga kam! Galvenais, lai tas ir kaut kas brīnumains un izklaidējošs!

Linda Nemiera – Kaķis maisā

300x0_kakismaisa_978-9934-0-5134-0

Latvijas kaķace Leonīda Fēliksa ir atgriezusies! Notikumi „Kaķa lāstā” bija tikai aizsākums, un ja varam uzticēties rakstnieku solījumiem, tad no šīs sērijas varam sagaidīt pat piecas grāmatas. Pirms pāris gadiem par tik lieliskām ziņām varēju tikai sapņot. „Kaķis maisā” turpina detektīva stilā ieturēto pilsētas fantāziju pa Rīgas ielām un ne tikai.

Kopš Leo sakoda lapsa un aktivizēja viņā esošo divdabja gēnu, ir pagājuši trīs mēneši. Šajā laikā viņa neko diži nav iesaistījusies mistiskajā sabiedrībā vai papildinājusi zināšanas, par ko saņem aizrādījumus no Viktorijas – baltās raganas, kas ir gan viņas priekšniece, gan gids. Jaunajiem divdabjiem tiek nozīmēti palīgi, kas palīdz orientēties jaunajā pasaulē, taču Leo ir pavisam slinka skolniece.

Kā jau tas dzīvē gadās, karma nospēlē savu lomu un mums nākas saskarties tieši ar tām lietām, no kurām tik ļoti cenšamies izvairīties. Tā arī Leonīdai bezrūpīgā dzīve ilgi nav lemta, jo Latvijas vilkaču baru skar nebijusi krīze. Izrādās, ka katram baram ir teritorijas karte, kas tagad ir pazudusi un kartes glabātājs tiek atrasts miris, iespējams, nogalināts. Karte kalpo kā barjera, kas notur svešos ārpusē, un ja tā laikā netiks atrasta, baram draud lielas briesmas. Jaunais vadonis Rego lūdz Leo palīdzību atrisināt šo lietu, jo kā kaķacim, viņai piemīt noderīgas prasmes, taču kad sāk atklāties norādes uz noziegumu, Leo attopas briesmu vidū un sākas sacensības ar laiku, lai atrisinātu mistēriju  vēl pirms ir par vēlu.

Sērijas otrajā grāmatā nostiprinās iepriekšējās daļas detektīva motīvs. Populārā fantāzija gandrīz vienmēr ir trillera tipa – kaut kur jādodas, kaut kas jāaptur. „Kaķis maisā” drīzāk ierindojas starp detektīviem – šoreiz jau sākumā tiek dota mistērija, kas ir jāatšķetina. Stilā jūtami uzlabojumi, un arī galvenās varones kaitinošā atteikšanās mācīties par mistisko pasauli iziet cauri tēla attīstībai un izskatās, ka nākamajā daļā viņa beidzot būs gatava pieņemt savu jauno būtību un neattiekties pret to tik vieglprātīgi. Stāsts nedaudz vairāk iepazīstina ar savu mitoloģiju, taču jautājumu vēl ir daudz.

Nedaudz no balansa izsit tas, ka diezgan pamatīgas lietas netika pieminētas pirmajā grāmatā, taču tur visticamāk vainojams laika atstatums. „Kaķa lāstā” viss ko zinājām par vilkačiem bija tas, ka viņiem patīk cept šašlikus, ballēties pa Kolkas ragu un pašu vienkāršāko drusciņu par bara hierarhiju. „Kaķis maisā” nu jau piedāvā detalizētākus aprakstus, lai gan transformācijas teorijas joprojām tiek ignorētas. Man patīk vilkači, es gribu zināt! Es gribu pasaules un mītus! Cerēsim, ka trešajā grāmatā arī Leo beidzot gribēs visu informāciju. Ja tā būs iestrādāta sižetā, tad arī episkās runas darbosies labāk, citādi uz vieglā fona lielas likmes zaudē savu ticamību.

Autore savukārt joprojām liek lietā humoru, kas liek izdvest nepieklājīgu ķiķināšanu darba vietā. Atļaušos pakārdināt, ka romāns apskata baldriānu problēmas kaķača dzīvē. Plus, uzreiz ir arī redzams, kā attaisnojas pieaugušas sievietes izvēle par protagonistu – lasītājiem nav jāizcieš visas tās mokošās frāzes par pirmo mīlestību un iekāri no sešpadsmitgadnieces skatpunkta. Leo ļoti labi apzinās savu seksualitāti un sauc lietas īstajos vārdos.

Vēl pie manām nākotnes cerībām varu minēt blakus tēlu padziļināšanu. Leo draudzenes un vecākus, kā arī darba kolēģus vēlētos redzēt kā reālas personas, nevis kā no „Ievas” vai citu dāmu žurnāliem nākušus personāžus. Nedrīkst jau tā mest “maitekļus”, taču par dažām mīlestības lietām ceru, ka autore noturēs stabilu stāju un neļausies ierastā ceļa vilinājumam. Kaut gan nedomāju, ka tas būtu iespējams, Lindas Nemieras darbu beigas pārsteidz vienmēr.

„Kaķis maisā” kopumā noteikti attaisnoja manas cerības. Autorei ir nags uz detektīvstāstiem un sižeta pavērsieniem kā arī jokiem un komiskām situācijām. Tieši tāds svaigums un neparastums kāds prasās tādā noslogotā žanrā kā fantāzija. Dažkārt ir vēlams nespēlēt pēc noteikumiem. Kas zina, kur vēl mūs aizvedīs turpinājumi, taču es nebrīnītos, ja autorei tīri kaķiskā stilā būtu bijis ģeniāls plāns visu šo laiku un mēs tiksim atstāti ar pavērtām mutēm.

Linda Nemiera – Kaķa lāsts

300x0_cover

Pašmāju autori turpina regulāri papildināt fantāzijas plauktu, un Linda Nemiera ir viena no līderiem ar nu jau pieciem darbiem. „Kaķa lāsts” iznāca 2012.gadā, bet sakarā ar turpinājuma izdošanu, nolēmu atsvaidzināt zināšanas. Šķiet, ka vēl nekad neesmu pārlasījusi latviešu romānus, tā kā tā ir vēl viena norāde uz darba veiksmīgumu savā lauciņā.

Pēdējā laikā FF darbi saistās tikai pusaudžu protagonistiem, taču šeit galvenā varone ir Leonīda Fēliksa – nesen trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī reklāmas firmas darbiniece. Leo dzīvē viss šķiet ideāls – veiksmīgs un izskatīgs draugs, kurš piedāvā sākt dzīvot kopā, divas uzticamas draudzenes, karjera reklāmas biznesā, caur paziņu iegūts ideāls dzīvoklis Rīgas centrā, kā arī rotaļīgi piedzīvojumi ar iepriekšminētajām draudzenēm pa iepriekšminēto Rīgu. Kad vienā no darba pasākumiem Leo sakož it kā pieradināta lapsa, ar sievieti sākas nenoliedzamas pārmaiņas. Tas ir, Leo to no sākuma tik cītīgi noliedz, ka rada sev tikai vēl vairāk problēmu, sakarā ar jaunās būtības un likumu nezināšanu.

Kā izrādās dažos cilvēkos mīt divdabja gēns, kas tiek aktivizēts ar dzīvnieka kodumu. Turpmāk sakostā persona katru pilnmēnesi transformējas par dzīvnieku, visbiežāk, vilku. Vilkači ir vadošā suga – taču galvenā varone iegūst spēju pārvērsties par… kaķi. Tas viņu nostāda opozīcijā ar pārējo Latvijas baru; citas sugas pārstāvji ir ļoti rets gadījums.
Kad pēc pirmās pārvēršanās kļūst skaidrs, ka draudzenes viņu neizjoko un šķietami par pilnu neņemamā šamane viņu nenes cauri, Leo nokļūst saskarē ar citādu Latviju. Tādu, kurā mīt vilkaču bars, ir sastopamas raganas, kas pēc tādām neizskatās un kur nāras nav tikai folklora.

Pirmajā grāmatas pusē darbība noris diezgan lēni, nav izteikta antagonista vai konflikta. Varone saskaras ar pārmaiņām savā izskatā un ieradumos, un pavada vienu pilnmēness transformāciju kopā ar vilku baru, kur iepazīstas ar šarmanto Hariju. Grāmatas darbība tagad tiek veltīta romantisko piedzīvojumu aprakstiem un neko diži vairāk par mitoloģiju nenoskaidrojam. Pie vainas arī varētu būt Leo, kuru vairāk valdzina dejas Rīgas naktsklubos nevis savu superspēju izpēte… Par laimi, pēdējā trešdaļā tiek uzņemti tempi un viss, kā sacīt jāsaka, iet vaļā uz velna paraušanu. Dažas slepkavības un uzbrukums Leo pašai, izraisa notikumu virkni, kas rezultējās diezgan negaidītā noslēgumā.

Ja latviešiem reti ir kāds fantāzijas darbs, tad vēl retāk ir tāds, kur šī fantāzija norisinās Latvijā pašā. Atzīstu, savienot pārdabiskus notikumus ar mūsu ikdienišķo vidi ir sarežģīts uzdevums – vilkaču sanāksmes ASV vienkārši liekas ticamāk, nekā Rīgā blakus Maximai vai centrāltirgum. Dažbrīd autorei izdevušās kvalitatīvas daļas ar baltkrievu raganu un viņas ģimeni, kā arī zēnu, kuru aizved pie vietējās burenes un tā pasaka, ka nu ir darīšana ar vilkačiem. Iespaidu atstāja arī viens garāmejošs teikums, kur mītisko būtņu sanāksmē redzamas sievietes tautastērpos. Lūk, šādi elementi darbojas mūsu vidē! Diemžēl, kur labais, tur arī ne tik labais un teksts dažbrīd atgriežas pie ārzemju formulas imitācijas, kur sastopam vilkačus uz motocikliem, tie savstarpēji runā dusmās rūcošās balsīs un kaujas tiek pasniegtas kā kaut kas amizants.

Lai arī kādas būtu stila vai sižeta problēmas, nekas mani tā nesadusmoja kā viens tēls. Harijs. A.k.a. Kristians Grejs. Spožais konfektes papīrītis ar tukšumu vidū. Vēl ļaunāk – viņš nesniedz nekādu informāciju un izturas pret Leo kā vien grib, uzskatot sevi par traki apburošu. Griezu zobus uz pilnu atdevi, bet jāatzīst, ka autore beigās ar šo jautājumu tika galā izcili.

Diezgan liela daļa sižeta caurumu attiecās uz iekšējās mitoloģijas būvēšanu. Tās drēbes, kas cilvēkam mugurā ir pārvērtību laikā, tiek „paņemtas līdzi”. Nekādas skraidīšanas apkārt kailiem, kad tiek atgūta cilvēciskā forma. No vienas puses labi, taču neseko nekāds pamatojums vai izskaidrojums, kā tas darbojas. Tēli paši izvairās no paskaidrojuma, tāpat par kādu citu aspektu, kas būtībā nekad vairs netiek pat pieminēts, un šķiet, pati autore to aizmirsusi.

Romāns neapšaubāmi ir no vieglā gala, kurš ātri lasās un ir pilns ar humoru. Daži izteicieni bija tik trāpīgi, ka tiešām smējos balsī. Noteikti ir publika, kas negrib uzreiz mesties ar galvu iekšā hardcore fantasy un šis ir labs risinājums pārejas posmam. Jābūt gan gatavam saskarties ar tikpat pavieglu stilu bez emocionālā dziļuma.

Brīdinu, ka grāmata arī var izsaukt nelielu nostaļģiju, jo pieminētas tādas nu jau pagājušas lietas kā santīmi, blūzes ar žabo, Sapņu fabrika, referendums un Prāta banka. Otrais brīdinājums attiecināms uz ēšanas paradumiem. Brīdī, kad varone izjūt iecienītās ēdienkartes nomaiņu, apraksti ir tik kārdinoši, ka nevilšus par pieķert sevi ar pirkstiem aknu pastētes bundžiņā. Vai guļam 11 stundas, jo arī gulēšanas apraksti ir salda miedziņa rosinoši.

Tā jau saka, ka visvairāk kritizējam tās lietas, ko mīlam. Ar šo romānu man ir sarežģītas attiecības, jo tas ir labs, bet varētu būt vēl labāks. Par laimi, turpinājums tiešām seko! Gan autorei, gan galvenajai varonei vēl daudz lielu lietu priekšā, kuras gaidu ar nepacietību. Šo grāmatu izbaudīju pirms trijiem gadiem, un lai gan tagad vairāk redzu trūkumus, tā joprojām saglabā vietu manos latviešu autoru favorītos.

Lidojums

Linda Nemiera pieder pie tiem fantāzijas autoriem Latvijā, kas mūsu grāmatplauktus papildina regulāri. „Lidojums” ir rakstnieces ceturtais darbs, kas vienlaikus ir saistīts ar pašu pirmo – „Vilcenes stāstu.” Tas gan netraucē to uztvert kā atsevišķu gabalu, jo turpināta tiek viena tēla līnija, bet agrākie notikumi paliek veiksmīgi pasniegtā fonā.

Galvenā varone šoreiz ir ragana Froike, kas turpina kalpot karaļa Haroša galmā. Laikā, kad pilnā sparā norisinās karš pret Nargaardas valdnieku, kas ir apņēmies pakļaut apkārtējās zemes, viņai tiek nepatīkamais uzdevums nodot ziņu par karaļa nāvi. Līdz ar to Dienvidtrušta paliek bez valdnieka un nogaida, kurā pusē nostāties. Augstais priesteris, kuram pagaidām uzticēta vadība, izsaka piedāvājumu, ka viņš izrādīs atbalstu cīņā pret Nargaardu, ja apmaiņā saņems mītisko Taurīnas vienradža kausu.

Kauss ir varens Spēka priekšmets, no kura padzeroties iegūst nemirstību. Tas līdz šim tika uzskatīts tikai par teiksmainu objektu, bet nu tieši Froikei uztic sagādāt šo būtisko priekšmetu, kas var izšķirt zemju likteņus. Kopā ar saviem elfu draugiem princi Hāru Ektu (ar kuru raganai pagātnē bijušas sarežģītas attiecības) un Grufu viņa uzsāk meklējumus, kas ne mirkli nav brīvi no neplānotiem šķēršļiem un sarežģījumiem.

Hārs Ekts nāk klajā ar plānu doties pāri Miglas jūrai uz Lielajām smiltīm, kur sakarā ar nostāstiem mītot kāda noslēpumaina cilts, kuru šamanis vienīgais varētu palīdzēt izpildīt viņu uzdevumu. Tikuši līdz ostas pilsētai, viņu iecere piedzīvo pirmo pārbaudījumu, jo vētru dēļ jūra nav kuģojama vairākas dienas. Froike negrib zaudēt laiku, tāpēc pielieto savdabīgu teleportēšanās veidu, lai pārceltu visus trīs uz Lielajām smiltīm, taču iesprūst kaut kur starptelpā. Beidzot izkļuvusi no gūsta, viņa viena pati attopas tuksneša vidū, turklāt palikusi bez redzes, dzirdes un spējas runāt.

Šajā brīdī atklājas, ka sižets vairāk koncentrēsies uz pašu Froiki, nevis viņas uzdevumu. Froike ir daļēji ragana, kā apzīmē cilvēku, kas spējīgs pielietot maģiju, un daļēji gaisa feja. Tagad viņai beidzot jāizšķiras, kura būtība kļūs par noteicošo. Knapi paglābusies no nāves un pavadot pie mītiskā šamaņa vairākus mēnešus, viņa beidzot izvēlas nebēgt un nebaidīties, kā to darījusi līdz šim. Froike atzīst sevi kā gaisa feju un uzsāk vēl vienu ceļojumu – šoreiz uz savu spēju aptveršanu un pielietošanu.

Līdz ar to Taurīnas vienradža kauss pat nedaudz nobāl, jo Froike gan pagūst atkal apvienoties ar ceļabiedriem, gan tos pazaudēt – gluži tāpat kā kausu. Uzdevums, kuram vajadzēja būt teju neiespējamam un episkam, tiek paveikts pārsteidzoši ātri un vienkārši. Visam piedevām viņa piedzīvo atmiņas zudumu un nonāk gaisa feju ciematā. Lielais fināls tiek atrisināts ar deus ex machina, atstājot lasītāju drusku apmulsušu, kas tad īsti ir piedzīvots.

Šeit viedokļi varētu dalīties vai darbs ir veiksmīgs, vai tomēr uzskatāms par sasteigtu un vietām nepārdomātu. Par spīti laika pārlēcieniem un notikumu birumam, es noteikti nenožēloju, ka izlasīju šo grāmatu un kopvērtējumā to uztveru pat ļoti labi. „Lidojumā” ir savs šarms, un varbūt visam nevajag pieiet tik nopietni. Tā kā nekā ir fantāzija, kur ierobežojumu prakstiski nepastāv – viss ir autora paša ziņā kā pasniegt atnākušo ideju.

Romāna ievads nekavējoties ievelk savā varā, un, ja nemaldos, šis bija pirmais Latvijas fantastu darbs, kurš man izsauca daudzsološās gaidu tirpiņas. Par to vien dodu klēpi ar cepumiem. Lielumliela šokolāde pienākas par kārtīgas maģiskas būtnes, dondrāta, radīšanu, par Taurīnas vienradža mītu kā arī pieeju asinssūcējiem.

Nešaubos, ka „Lidojums” gūs atsaucību „Vilcenes stāsta’ lasītāju vidū. Tāpat darbs ir labs solis uz priekšu rakstnieces stilam, un es ticu, ka vēl pēc kādiem gadiem Lindas darbus lasīs arī cilvēki, kas parasti FF romāniem met piesardzīgu līkumu.