Pīrss Brauns “Rīta zvaigzne”

18994694

Tikai pirms nepilna gada  izdevniecības piedāvājums izlasīt „Sarkano sacelšanos” nedaudz pirms tulkojuma izdošanas aizsāka manu apsēstību ar šo triloģiju. Izšķirošais moments joprojām spilgti palicis man atmiņā – rudens vakara saule, esmu vilcienā ceļā uz mājām, atveru grāmatas e-versiju telefonā… un knapi attopos jau savā gala stacijā. Īsti nezinādama, ko gaidīt no satura, es biju ierauta un apburta jau ar pirmajām nodaļām, un tās pārspēja jebko, uz ko būtu varējusi cerēt.

“Zelta dēls” jau gaidīju turēdama īkšķus un nepacietīgi skatoties kalendārā, un nu beidzot arī latviski ir lasāma “Rīta zvaigzne”. Astoņu mēnešu gaidīšana ir bijusi tā vērta, jo Pīrss Brauns triloģiju nobeidz godam un caurcaurēm savā stilā. Lai gan revolūcija ir dažu soļu attālumā, tie ir gana lieli un smagi.

Otrās grāmatas beigas atstāja visus varoņus neapskaužamā situācijā un nostādīja Areja dēlus jaunas ēras priekšā. Viņu līderis ir kritis, draugu rindas retinātas un pats Pļāvējs nonācis ienaidnieka rokās. „Rīta zvaigzne” līdz ar to sākas lēnāk, vispirms cīnoties ar šiem apstākļiem. Brauns vēl piestrādā pie Derova tēla un tā attīstības, un tad jau var sākties īstā darbība un beigu sākums. Aptuveni  pie 80lpp robežas es jau atkal mentāli situ galvu pret sienu, cik viss ir episki un perfekti.

Tā kā Derovs necīnās tikai par kādas valsts apvērsumu, bet veselas kastas atbrīvošanu visā cilvēku kolonizētajā Saules sistēmā, šīs revolūcijas apmēri ir satriecoši.Viņam arī nav tā veiksme nogalēt tikai vienu prezidentu, lai to sasniegtu. Nē,  zeltu valdīšana nozīmē, ka pretinieki ir daudzi un katra rīcībā ir apjomīgi kaujas spēki. Valdniece Oktāvija au Luna paliek par galveno mērķi,taču kopā ar Adriju au Augustu jeb Šakāli un Aju au Grimmu kā arī viņu sabiedrotajiem, tas ir spēcīgs pretinieku tīkls, kuri nebaidās likt lietā nekādas metodes, lai izsvēpētu Areja dēlus un liktu sabiedrībai zaudēt ticību viņos. Šī revolūcija ir daudzslāņaina, pilna ar politiskām figūrām un dzimtu asinsnaidu.

Derovs ir pavadījis nu jau sešus gadus cīnoties par sapni, kas sākotnēji nemaz nebija viņa. Pēdējā laika notikumi ir salauzuši viņu vairāk, nekā viņš gribētu atzīt. Tagad Pļāvējam ir jāatrod vidusceļš ne tikai kara metodēs, bet arī savai motivācijai uz to. Viņam ir daudzas maskas, taču Derovs no Likosas ir tikai viens.

Tiesa, Marsa Pļāvējs var būt tikai viens, bet arī viņa komanda ir iespaidīga. Derovs atgriežas pie cīņām kosmosā, taču floti nevar vadīt un kaujās doties tikai viens cilvēks. Sevro un gaudoņi, Ragnārs, Mustanga, Dejotājs, Orions, Viktra, Mikijs – vesela iecienīto tēlu plejāde atkal ir kopā un gatavi raut vaļā elli katrs citādākā veidā. Visas tipiskās filozfiskās kara tēmas par tā jēgu, un ko tas nodara cilvēkiem vēl nekad nav bijušas pasniegtas ar tādu īstenuma pakāpi. Vismaz es neatceros, kad būtu lasīju kādu grāmatu, kur cauri nespiestos moralizēšanas piegarša. Pīrss Brauns savukārt ar lieliski izstrādātu tēliem, nosedz šos aspektus pavisam organiski.

Visi atkal ir satikušies, sakopojuši armijas spēkus, īstenojuši dažas trakas idejas kā ar cietuši zaudējumus, un gaisā jaušas, ka  nākamā cīņa būs izšķirošā. Ja godīgi, es pat nezināju, ko gaidīt, tikai biju droša,ka Brauns atkal nogāzīs podus. Pēdējās simts lapas bija gana intensīvas un bailes uzdzenošas, lai vēl ilgi nevarētu attapties. Un pats revolūcijas atrisinājums? Droši vien savādāks, nekā daudzi no mums bija gaidījuši, taču tik ļoti, ļoti piemērots un reāls.

Droši vien lielāki ieguvēji būs tie lasītāji, kas visas trīs grāmatas lasīs uzreiz vienu pēc otras, tā nezaudējot neko no sarežģītajiem radurakstiem un senākajām sadursmēm, kas pārtraukumos varbūt ir nedaudz piemirsušās. Taču iztikt var, teksts nodrošina tīri labu kontekstu un pagātnes pieminēšanu. Es gan noteikti uztaisīšu triloģijas lasām-sprintu, jo zinot kādos apmēros sižets izvēršas, sākuma stadijas un intensitāti kāpinošais ceļojums līdz izšķirošajam punktam ir tīrs literārais baudījums. Sešus gadus ilga cīņa. No sešpadsmitgadīga raktuvju strādnieka līdz Marsa Pļāvējam. Šī triloģija neapšaubāmi pievienojas mega izlasei, kuru instinktīvi gribas pārlasīt ik pēc gadiem.

Tad nu ar „Rīta zvaigznes” pēdējā vāka aizvēršanu, ir beidzies arī gadu ilgs piedzīvojums. Epilogs atstāj kārtīgu pēcgaršu, un vēlreiz apstiprina spriedumu,ka Brauns šobrīd ir viens no daudzsološākajiem, talantīgākajiem un drosmīgākajiem autoriem.  Taču tas nav vēl viss. Viena beigas ir cita sākums. Ir izziņota triloģija „Iron Gold”, kuras darbība norisināsies pēc „Rīta zvaigznes” fināla un koncentrēsies uz tā radītajām sekām. Es joprojām nespēju iedomāties vēl labākas ziņas. Atliek tikai gaidīt nākamo gadu, bet par vienu jau ir skaidrs – Pīrss Brauns ir modernās klasikas radītājs.

„Ne jau šo gribēja Ēo,” saku.
„Njā… ko lai saka.” Sevro parausta plecus. „Sapņot ir viegli. Karot nav.”

„Vai zināt, ko mums vajag?” jautā Trigs.
Dedzīgi palūkojos augšup uz viņu. “Taisnu tiesu?”
„Aukstu aliņu.”

„ Šie civilie šobrīd apjauš, ka viņu vieta šajā pasaulē ir mazāka, nekā tie bija iedomājušies. Viņi nav svarīgi. Karā cilvēki zaudē to, kas padara viņus diženus. Savu radošumu. Savu viedumu. Savu prieku. Paliek tikai viņu lietderīgums. Karš ir briesmīgs nevis tāpēc, ka ražo no cilvēkiem līķus, bet gan drīzāk tādēļ, ka padara viņus par mašīnām. Un bēda tiem, kuri karā derīgi tikai tam, lai barotu mašīnas.”

„Tā ir viena no apjomīgākajām uzvarām mūsdienu militārajā vēsturē, tomēr uzvaras nešķiet tik romantiskas, kad pēc tam no grīdas tīri savu draugu atliekas.”

„Vai zini, kas notiks pēc tam?” es jautāju. „Ja nogalināsim Oktāviju un Šakāli? Ja kaut kā uzvarēsim?”
„Nē, ” atbild Sevro.
„Lūk, kur problēma. Man arī nav atbildes uz šo jautājumu. Es neizlikšos, ka man tā ir. Tomēr nepieļaušu, ka Augustam būs bijusi taisnība. Es neradīšu pasaulē haosu, ja nebūs vismaz plāna, kā radīt ko labāku.”

„Mēs ar tevi joprojām meklējam tumsā gaismu un gaidām, kad tā parādīsies. Bet tā jau ir iedegusies.” Pieskaros drauga plecam. „Tā gaisma esam mēs, puis’. Mēs esam ievainota, saplaisājusi unstulba tomēr gaisma, un mēs plešamies plašumā. ”

„Kādreiz es domāju, ka manu draugu dzīves pavedieni ap mani irst, jo manējais ir pārāk spēcīgs. Tagad saprotu,ka,savīti kopā, mēs radām kaut ko neiznīcināmu. Kaut ko, kas turpināsies ilgi pēc šī mūža beigām.”

Pīrss Brauns – Sarkanā sacelšanās

sarkana-sacelsanas

Šoruden būšu sapratusi vienu ellīgi labu dzīves patiesību – ja „Prometejs” taisās izdot jaunu grāmatu, tad jāsaspicē ausis un jāskrien taisnā ceļā uz grāmatnīcu gaidīt. Garantēti augstākās kvalitātes darbi, kurus nav iespējams nolikt malā visu nakti. „Sarkano sacelšanos” man pat bija iespēja priekšlaicīgi saņemt elektroniskajā formātā, tāpēc turpmākās dienas pavadīju ar degunu iedūrusies telefonā.

Pīrss Brauns nekavējoties paņem lasītāju savā varā ar meistarīgi pasniegtu vēstījumu par pavisam jaunu pasauli. Ir nākotne un cilvēce kolonizē Saules sistēmas planētas. Sabiedrība ir sadalīta krāsu sistēmā, katrai piešķirot savus amatus un vietu, zeltam esot par valdniekiem. Zem Marsa virsmas mitinās zemākā kasta – sarkanie, kuri rok vērtīgo Hēliju-3, ar kura palīdzību planētu var sagatavot apdzīvošanai. Tad ierastos citas krāsas un būtu mūžam pateicīgas par sarkano smago dzīvi un darbu briesmīgajos apstākļos šī mērķa labad.

Derovs ir ellesnirējs – urbja vadītājs raktuvēs. Puisis ir diezgan stoisks un nealkst īpaši mainīt politisko iekārtu, kas drīzāk ir viņa sievas sapnis. Viņš ir sava darba meistars un tikai grib mierā gādāt par savu ģimeni un klanu. Vienīgi ar laiku kļūst skaidrs, ka cilvēki var censties, cik vien grib – panākumus vienalga noteiks un sadalīs augstāk stāvošie Sabiedrības locekļi. Notikums noved pie notikuma, un Derovs nonāk Areju dēlu rindās, kas cīnās pret pašreizējo sistēmu. Visiem cilvēkiem ir kāds punkts, uz kura uzspiežot, dvēsele aizsvilstas ar mērķi, un Derovs nav izņēmums.

Es jau biju iekārtojusies uz ērtu lasīšanu un izveidojusi dažādus minējumus kā varētu attīstīties grāmatas gaita, kad tas viss izlidoja ārā pa logu. Patiesība par Marsu izrādās sagrozīta un visa sarkano dzīve ir maldi. Man burtiski roka neceļas rakstīt par diviem vai trijiem nākamajiem sižeta pagriezieniem, tas bija kaut kas pārāk fantastisks un ir jāpiedzīvo katram pašam. Katrā ziņā, šī būs pavisam citāda revolūcija, nekā ja sadusmotam tēlam iegrūstu rokā ieroci un aizsūtītu fiziskā kaujā pret valdību.

Šoreiz atbalstu daļējo salīdzinājumu ar Bada spēlēm, taču „Sarkanā sacelšanās” ir kaut vēl daudz iespaidīgāks. Uz brīdi uzsitās arī asociācijas ar „Endera spēli” un lika man sailgoties palasīt kārtīgus kosmosa gabalus. Taču Pīrss Brauns nav radījis tikai sociālos kariņus kosmosā, visas grāmatas gaitā tās ir arī pārdomas par cilvēku dabu un mūsu izvēlēm. Jau tēlu pretstati vien ir fantastiski un morālās sadursmes ir nebeidzamas.

Vēl viens manas sajūsmināšanās objekts ir galvenais varonis, kas nav tipiskais „tīnis-distopiskajā-pasaulē-grib-gāzt-valdību”. Skaitliski Derovs ir sešpadsmit gadus vecs, bet sarkanajiem tas ir teju kā pusmūžs. Raktuvē darbs tiek sākts trīspadsmit gadu vecumā un precības notiek sešpadsmit gadu vecumā. Bīstamais amats un sliktie dzīves apstākļi padara trīsdesmitgadniekus par senioriem. Kad Derovs tiek nostādīts pretī pusaudžiem no zelta kastas, kontrasts uzvedībā ir neiedomājams. Tas padara visu stāstu vēl aizraujošāku.

Kad tikts cauri diezgan tehniskajam sākumam ar jaunu lietu aprakstiem un pasaules atklāšanu, vidusposms aiziet negaidīta virzienā. Kad ir pierasts pie vidusposma stila un tēmām, beigas atkal tiek parautas neprognozētā virzienā. Tas ir kā spēlēt sunīšus ar autoru, un viņš vienmēr būs soli priekšā un pasitīsies sānus. Absolūti mīlu šo taktiku, tas garantē neskaitāmas epizodes ar iesaukšanos „Viņš nupat to neizdarīja!!” Pīrss Brauns arī nekautrējas saukt lietas īstajos vārdos un rakstīt par tēmām, kuras literatūra parasti notušē smukākas. Te visa dzīve visos tās nesmukumos ir kā uz delnas. Asinis kaujā ir jaukākais, ka te var notikt, un tas laikam visprecīzāk noraksturo autora bagātīgo izdomu kaujās.

Kaujas laikam bija vēl viena no lietām, kas mani dziļi ķēra un lika atkal un atkal atgriezties pie pārdomām. Kad zeltītie pusaudži būtībā paliek par barbariem cīņās viens pret otru… „Bada spēļu” arēna ar pusaudžiem, kas viens otru kapā gabalos un nogalina, nav tik traka kā daži posmi no „Sarkanās sacelšanās”. Kad ir uzstādījums „nogalini vai tiec nogalināts” slepkavības un izkropļošanu, lai arī cik slimu, var attaisnot. Bet ja mērķis ir tikai uzvarēt un būtībā visi ir vienā pusē, bet cilvēki pa ceļam zaudē sevi mežonībā un nododas vardarbībai un slaktēšanai teju kā izpriecai… Ko lai saka, cilvēka daba ir biedējoša.

Grāmata beidzas ar vēl lielāku morālu sadursmi kā sākusies. Neviena revolūcija nav viegla, un cilvēki tajā nav tikai melni vai balti. Ir jāpieņem smagi lēmumi, upurējot vai nu daļu sevis vai savu mērķi. Nudien nepalīdz tas, ka sāc ieraudzīt savus pretiniekus kā biedrus. Pīrss Brauns ir uzstādījis pavisam fantastisku skatuvi, un es nespēju sagaidīt, kad ies vaļā nākamais cēliens. Kā vēsta ziņas no „Prometeja” puses, otrā daļa „Zelta dēls” pie mums gaidāma februārī. Droši vien, pēc tās neizturēšu vēl ilgāku neziņu un pasūtīšu triloģijas finālu oriģinālvalodā. Manam favorītu grāmatplauktam strauji pieaug slodze!

Nav cita dzīvnieka, kas no laba prāta mestos liesmās, kā tikai cilvēks. Izbaudi šo skatu. Vēleiz tu ko tādu neredzēsi.

Vietās, kur cilvēku ka biezs, cilvēcība sairst visātrāk.

Redziet, mocekļi ir kā bites. Viņu vienīgā vara tiek izpausta nāvē. Cik daudzi no jums upurētos nevis tāpēc, lai savu ienaidnieku nogalinātu, bet tikai tāpēc, lai ievainotu?

Zeltos ir labais, jo daudzējādā ziņā viņi ir labākais, kas cilvēcei ir. Tomēr viņi ir arī ļaunākais.

Es uzvarēšu. Noasināšu sevi par zobenu. Atdošu savu dvēseli. Ieniršu ellē ar cerību kādudien iznirt brīvībā. Es upurēšos.