Levs Grosmans “Burvju karalis”

20160219_181927

Pēdējā laikā fantāzijas žanrs ir atgriezies modē, taču diez vai kāds bija gatavs „Burvju” smalkajai ironijai par sevis paša spēles noteikumiem. Tagad šīs drosmīgās triloģijas otrā daļa ir piedzīvojusi tulkojumu latviski. „Burvji” uzlika krietnu augstu latiņu, un lielākais jautājums bija, vai arī „Burvju karalis”spēs to pārlēkt. Tiesa, tīri Leva Grosmana garā, otrā daļa ņēma un tās vietā pārlēca citu latiņu.

Grāmatas notikumi atsākas pāris gadus pēc četrinieka atgriešanās Filorijā, lai kļūtu par karalienēm un karaļiem. „Burvju” noslēgumā pie Kventina kopā ar Eliotu un Džaneti ieradās vēl kāda cita sieviete, kas tagad izrādās neviena cita kā Džūlija. Kopš Breikbilas skola viņu atraidīja, Džūlija ar zobiem un nagiem ir cīnījusies, lai pati nokļūtu pie maģijas, un nu ir augsta līmeņa kārklu ragana, tiesa, viņa ne tuvu vairs nav tā pati meitene kuru Kventins reiz pazina.

Filorijas četri troņi atkal ir aizņemti, Briesmonis uzveikts un sācies jauns miera laikmets. Ar vienu lietu Eliots, Kventins, Džanete un Džūlija gan nebija rēķinājušies – Filorija pati tīri labi tiek galā arī bez valdniekiem. Laika gaitā karaliskā četrotne sāk slīgt teju garlaicībā. Kur nu vēl Kventins, kuram jau atkal dziļi pakrūtē urd pazīstamā „nav pietiekami” sajūta.

Ja pārējie trīs ir kaut cik ir atraduši savu vietu, vai vismaz ir procesā, lai tur nonāktu, tad Kventins paliek arvien nemierīgāks. Beidzot atradis iemeslu laisties kaut nelielā piedzīvojumā un izrauties no ikdienas, viņš kopā ar Džūliju sāk ceļu, kas tipiski Filorijas ironijai tā vien gaida, lai viņam par šo pārmaiņu vēlmi atspēlētos pēc pilnas programmas.

Vienlaikus ar tagadnes skatpunktu no Kventina, „Burvju karalī” kā jaunums nāk vēstījums par Džūlijas pagātni un viņas cīņām kārklu raganu sabiedrībā. Protams, visam ir nozīme un kādā punktā abi šie stāsti saslēdzas ar maksimālu efektu. Šajā daļā lasītājs dziļāk iepazīst maģijas saknes un citas burvju sabiedrības bez Breikbilas, kas bija izolēta un ļoti kontrolēta. Nu atklājas plašā un dažādā maģijas pasaule, kā arī lielākie jautājumi par pašām spējām kā tādām. Vai cilvēkiem vispār bija paredzēts kļūt par burvjiem? Kam oriģināli pieder šī vara?

Grāmata nudien izvēršas visos iespējamos veidos un virzienos. Jauni skatpunkti un tēli, sižeta informācija, jaunas tēlu cīņas ar sevi, jaunas teorijas par maģiju pašu un tās saistību ar reliģiju. Ģeogrāfiskā ziņā tas nozīmē arī jaunas darbības vietas. Šajā daļā redzam Venēciju un Kornvolas laukus, kā arī pašas Filorijas plašumi tiek apskatīti kā vēl nekad.

Man bija prieks no jauna sastapt Džošu un Peniju, un beidzot ieraudzīt kādu pūķi, kurus pirmajā daļā tikai attāli pieminēja. „Burvju karalis” nudien teicami pastrādāja pievienojot vēl un vēl slāņus jau zināmajām lietām un vienalga pieturoties pie sava unikālā stila, kas stāstījumam pa vidu vienmēr iemet ko negaidītu un apstulbinošu. Savā ziņā visas triloģijas  ir maģija, bet pašiem grāmatas varoņiem tās ir grāmatas par Filoriju, tāpēc bija liels gardums uzzināt ko vairāk par Ploveru un viņa rakstu darbu sākumu.

Tie lasītāji, kas pazīst Nārniju un redz smalko līdzību saspēli, kuru Grosmans ir ievijis Fiorijā, šajā grāmatā saskatīs dažādas lietas no „Rītausmas ceļinieka brauciena”. Kā vienmēr, Filorijas mērcē tās pat ir labākas.

Viss iepriekšminētais sasummējas lieliskā vērtējumā, taču mani gan šoreiz nedaudz neatstāja sajūta, ka lielās beigas kaut kur izplēnēja. Pēc laika sapratu, ka biju gaidījusi tādu pašu shēmu, kā „Burvjos”, taču šoreiz fināls bija liels citādā ziņā. Autors saviem lasītājiem neļauj atslābt un vienmēr nostrādā ko negaidītu. Viss nebūt vēl nebeidzas, un šī triloģijas otrā daļa drīzāk bija kā savienojuma posms uz noslēguma grāmatu.

Nekas nenotiek bez iemesla, un viss piedzīvotais veido Kventina tēlu arvien interesantāku. Tā vien šķiet, ka pa šo laiku viņu pazīstam, bet nē, viņš vairs nav tas puisis, kurš beidza Breikbilu. Burvju karaļa loma deva krietnu artavu viņa personības veidošanā, kā arī lika saprast dzīves skarbās patiesības.

Līdz ar „Burvju karaļa” aizvēršanu, nonākam triloģijas finiša taisnē. „Burvja zeme” pie latviešu lasītājiem nonāks aptuveni nākamā gada pavasarī, un, bitīt matos, tas tik ir fināls! Man nedaudz paslīdēja roka un acis, un pavisam nejauši trešo daļu izlasīju oriģinālvalodā. Starp citu, tas tikai lika vēlreiz novērtēt latvisko tulkojumu, jo slengs un stils ir ieturēts ideāli.

Tad nu vēlu veiksmes jaunajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, jo „Burvju karalis” ir žanra saldais ēdiens, kuru negribas nolikt nost.

Lezlija Voltone „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas”

15134785_1028873440592718_5604509533128304674_n

Reti kura grāmata ir spējīga radīt ar neko nesajaucamu auru. „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir tieši šāda noskaņu grāmata, kas vēl ilgi pēc izlasīšanas atstās spēcīgu pēcgaršu. Autore savā debijā ir spējusi radīt maģisku, vietām jautru, bet galvenokārt saldsērīgu darbu par vairāku paaudžu dzīvi un spārnotu meiteni to centrā.

Lai izprastu kādu tēlu, ir jāatgriežas pie tā saknēm. Eivas Lavenderas gadījumā, viss viņas ciltskoks ir bijis savādiem un neparastiem personāžiem pilns. Viņas vecmāmiņa no mātes puses, dzimusi vēl 1904.gadā Francijā, savā ziņā aizsāk šo tuvi savijušos neparasto atgadījumu tīklu. Emiljēna Rū, viņas māsas un brālis pirmie piedzīvo šķietami neticamas un neiespējamas lietas. Bet kurš gan var spriest, kas ir vai nav iespējams? Viens gan ir jāatzīst – pat maģiski notikumi ne vienmēr būs skaisti un priecīgi.

Rū ģimene kādā brīdī pārceļas uz Ameriku, un vēl pēc laika Emiljēna ar savu vīru nonāk Sietlā, kur tad arī koncentrējas viss turpmāko atgadījumu epicentrs. Dzimst Eivas māte Viviāna. Vēl pēc laika, 1944.gada piedzims arī pati Eiva Lavendera un viņas dvīnis Henrijs, taču citādi veselā meitenīte piedzims ar spārniem pie pleciem. Vienīgi viņas māte un vecmāmiņa par to sevišķi nebrīnās…

Kāda var būt dzīve spārnotai meitenei, kuras vecmāmiņu pilsētā tāpat uzskata par raganu, un par kuras māti klīst vēl citas baumas? Eiva un Henrijs uzaug nošķirtībā, taču nevienu nav iespējams pasargāt no dzīves. Eivas sešpadsmitajā mūža gadā viņu beidzot atrod liktenis – ar visiem tā piedzīvojumiem un sāpēm.

Pasniegta kā pašas Eivas vēlākie pētījumi par ģimeni, grāmata ir oriģināla ar savu stāstījuma stilu vien. Tas arī ļauj izvairīties no paslīdēšanas klišejas virzienā par īpašo sešpadsmitgadīgo meiteni, ar kurām fantāzijas grāmatas pēdējā laikā ir pārāk pilnas. Nē, „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” man visvairāk gribās raksturot kā dzimtas stāstu. Notikumos ir iesaistītas trīs paaudžu sievietes, un lasītājs ir liecinieks viņu visu pārdzīvojumiem un mūžiem. Šī dzimta vienmēr ir bijusi dīvaina un ar spējām.

Tātad mums ir spēcīgi un sarežģīti tēli un dažādi notikumi Minhauzena melu stāstu stilā. Šo kombināciju brīnišķīgi papildina retro gaisotne no divdesmitajiem līdz pat sešdesmitajiem gadiem. Parasti es neesmu sajūsmā par vēstures glorifikāciju, taču šeit tas ir tieši pareizajā daudzumā un lieliski iederas gaisotnē. Kaut kā šķiet, ka pagājušajā laikmetā viss būtu bijis iespējams.

Kā jau maģiskajā reālismā, daudzām lietām izskaidrojuma bieži vien nemaz nav. Tā tas ir, tas ir noticis, tāda ir pasaule. Ar laiku pie tā ir tā pierasts, ka nekas vairs nešķiet dīvains vai nedabisks. Cilvēku raksturi ir vienādi skaisti vai šausmīgi jebkurā realitātes versijā. Tieši uz tiem gala beigās koncentrējas pats stāsts. Fantāzija nostādās pretstatā ar atgadījumiem, kas ir tik pazīstami no mūsu ikdienas, vēl vairāk uzsverot tos, liekot domāt par to problemātiskumu. Mīlestības sāpes, izniekotas dzīves, vardarbība – labai literatūrai ir spēja parādīt šīs lietas jaunā aspektā, kas lasītājam sniedz  kādu mācību un arī vēlmi mainīt un uzlabot sevis paša dzīvi.

Rezultātā Lezlija Voltone ir uzbūrusi trausli sāpīgu, bet arī iedvesmojošu stāstu par ģimeni un dzīvi, ilūzijām un smagām atklāsmēm. Varbūt to nāktos nosaukt par sieviešu romānu, taču auditoriju nudien tā nevajadzētu ierobežot. Katrs te var iegūt ko savu, un vīriešiem tieši būtu ieteicams  pavērties uz lietām ar jaunām acīm. “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” noteikti varu ierindot savu šī gada favorītu sarakstā, kā arī pie tiem darbiem, kurus gribu ieteikt visiem lasošajiem ļaudīm.

„Daudzi mani uzskatīja par mīta iemiesojumu, staigājošu pirmšķirīgu leģendu, pat pasaku. Daži mani uzskatīja par briesmoni, par mutāciju. Man par lielu nelaimi, vienreiz mani noturēja par eņģeli. Mātei es biju visa pasaule. Tēvam – itin nekas. Vecmāmiņai es biju kā ikdienišķs atgādinājums par sen zaudētām mīlestībām. Taču es zināju patiesību – dziļi sirdī es to apzinājos vienmēr. Es biju tikai meitene.”

„Kad no kuģa klāja pavērās skats uz Amerikas krastiem, visi pasažieri reizē atvieglojumā tik stipri nopūtās, ka tas izmainīja vēja virzienu un pagarināja ceļojumu par vienu dienu, bet tas bija sīkums.”

„Spēja paredzēt nākotni, kā es vēlāk sapratu, ir bezvērtīga, ja nav iespējams neko iesākt, lai to mainītu.”

Pīrss Brauns “Rīta zvaigzne”

18994694

Tikai pirms nepilna gada  izdevniecības piedāvājums izlasīt „Sarkano sacelšanos” nedaudz pirms tulkojuma izdošanas aizsāka manu apsēstību ar šo triloģiju. Izšķirošais moments joprojām spilgti palicis man atmiņā – rudens vakara saule, esmu vilcienā ceļā uz mājām, atveru grāmatas e-versiju telefonā… un knapi attopos jau savā gala stacijā. Īsti nezinādama, ko gaidīt no satura, es biju ierauta un apburta jau ar pirmajām nodaļām, un tās pārspēja jebko, uz ko būtu varējusi cerēt.

“Zelta dēls” jau gaidīju turēdama īkšķus un nepacietīgi skatoties kalendārā, un nu beidzot arī latviski ir lasāma “Rīta zvaigzne”. Astoņu mēnešu gaidīšana ir bijusi tā vērta, jo Pīrss Brauns triloģiju nobeidz godam un caurcaurēm savā stilā. Lai gan revolūcija ir dažu soļu attālumā, tie ir gana lieli un smagi.

Otrās grāmatas beigas atstāja visus varoņus neapskaužamā situācijā un nostādīja Areja dēlus jaunas ēras priekšā. Viņu līderis ir kritis, draugu rindas retinātas un pats Pļāvējs nonācis ienaidnieka rokās. „Rīta zvaigzne” līdz ar to sākas lēnāk, vispirms cīnoties ar šiem apstākļiem. Brauns vēl piestrādā pie Derova tēla un tā attīstības, un tad jau var sākties īstā darbība un beigu sākums. Aptuveni  pie 80lpp robežas es jau atkal mentāli situ galvu pret sienu, cik viss ir episki un perfekti.

Tā kā Derovs necīnās tikai par kādas valsts apvērsumu, bet veselas kastas atbrīvošanu visā cilvēku kolonizētajā Saules sistēmā, šīs revolūcijas apmēri ir satriecoši.Viņam arī nav tā veiksme nogalēt tikai vienu prezidentu, lai to sasniegtu. Nē,  zeltu valdīšana nozīmē, ka pretinieki ir daudzi un katra rīcībā ir apjomīgi kaujas spēki. Valdniece Oktāvija au Luna paliek par galveno mērķi,taču kopā ar Adriju au Augustu jeb Šakāli un Aju au Grimmu kā arī viņu sabiedrotajiem, tas ir spēcīgs pretinieku tīkls, kuri nebaidās likt lietā nekādas metodes, lai izsvēpētu Areja dēlus un liktu sabiedrībai zaudēt ticību viņos. Šī revolūcija ir daudzslāņaina, pilna ar politiskām figūrām un dzimtu asinsnaidu.

Derovs ir pavadījis nu jau sešus gadus cīnoties par sapni, kas sākotnēji nemaz nebija viņa. Pēdējā laika notikumi ir salauzuši viņu vairāk, nekā viņš gribētu atzīt. Tagad Pļāvējam ir jāatrod vidusceļš ne tikai kara metodēs, bet arī savai motivācijai uz to. Viņam ir daudzas maskas, taču Derovs no Likosas ir tikai viens.

Tiesa, Marsa Pļāvējs var būt tikai viens, bet arī viņa komanda ir iespaidīga. Derovs atgriežas pie cīņām kosmosā, taču floti nevar vadīt un kaujās doties tikai viens cilvēks. Sevro un gaudoņi, Ragnārs, Mustanga, Dejotājs, Orions, Viktra, Mikijs – vesela iecienīto tēlu plejāde atkal ir kopā un gatavi raut vaļā elli katrs citādākā veidā. Visas tipiskās filozfiskās kara tēmas par tā jēgu, un ko tas nodara cilvēkiem vēl nekad nav bijušas pasniegtas ar tādu īstenuma pakāpi. Vismaz es neatceros, kad būtu lasīju kādu grāmatu, kur cauri nespiestos moralizēšanas piegarša. Pīrss Brauns savukārt ar lieliski izstrādātu tēliem, nosedz šos aspektus pavisam organiski.

Visi atkal ir satikušies, sakopojuši armijas spēkus, īstenojuši dažas trakas idejas kā ar cietuši zaudējumus, un gaisā jaušas, ka  nākamā cīņa būs izšķirošā. Ja godīgi, es pat nezināju, ko gaidīt, tikai biju droša,ka Brauns atkal nogāzīs podus. Pēdējās simts lapas bija gana intensīvas un bailes uzdzenošas, lai vēl ilgi nevarētu attapties. Un pats revolūcijas atrisinājums? Droši vien savādāks, nekā daudzi no mums bija gaidījuši, taču tik ļoti, ļoti piemērots un reāls.

Droši vien lielāki ieguvēji būs tie lasītāji, kas visas trīs grāmatas lasīs uzreiz vienu pēc otras, tā nezaudējot neko no sarežģītajiem radurakstiem un senākajām sadursmēm, kas pārtraukumos varbūt ir nedaudz piemirsušās. Taču iztikt var, teksts nodrošina tīri labu kontekstu un pagātnes pieminēšanu. Es gan noteikti uztaisīšu triloģijas lasām-sprintu, jo zinot kādos apmēros sižets izvēršas, sākuma stadijas un intensitāti kāpinošais ceļojums līdz izšķirošajam punktam ir tīrs literārais baudījums. Sešus gadus ilga cīņa. No sešpadsmitgadīga raktuvju strādnieka līdz Marsa Pļāvējam. Šī triloģija neapšaubāmi pievienojas mega izlasei, kuru instinktīvi gribas pārlasīt ik pēc gadiem.

Tad nu ar „Rīta zvaigznes” pēdējā vāka aizvēršanu, ir beidzies arī gadu ilgs piedzīvojums. Epilogs atstāj kārtīgu pēcgaršu, un vēlreiz apstiprina spriedumu,ka Brauns šobrīd ir viens no daudzsološākajiem, talantīgākajiem un drosmīgākajiem autoriem.  Taču tas nav vēl viss. Viena beigas ir cita sākums. Ir izziņota triloģija „Iron Gold”, kuras darbība norisināsies pēc „Rīta zvaigznes” fināla un koncentrēsies uz tā radītajām sekām. Es joprojām nespēju iedomāties vēl labākas ziņas. Atliek tikai gaidīt nākamo gadu, bet par vienu jau ir skaidrs – Pīrss Brauns ir modernās klasikas radītājs.

„Ne jau šo gribēja Ēo,” saku.
„Njā… ko lai saka.” Sevro parausta plecus. „Sapņot ir viegli. Karot nav.”

„Vai zināt, ko mums vajag?” jautā Trigs.
Dedzīgi palūkojos augšup uz viņu. “Taisnu tiesu?”
„Aukstu aliņu.”

„ Šie civilie šobrīd apjauš, ka viņu vieta šajā pasaulē ir mazāka, nekā tie bija iedomājušies. Viņi nav svarīgi. Karā cilvēki zaudē to, kas padara viņus diženus. Savu radošumu. Savu viedumu. Savu prieku. Paliek tikai viņu lietderīgums. Karš ir briesmīgs nevis tāpēc, ka ražo no cilvēkiem līķus, bet gan drīzāk tādēļ, ka padara viņus par mašīnām. Un bēda tiem, kuri karā derīgi tikai tam, lai barotu mašīnas.”

„Tā ir viena no apjomīgākajām uzvarām mūsdienu militārajā vēsturē, tomēr uzvaras nešķiet tik romantiskas, kad pēc tam no grīdas tīri savu draugu atliekas.”

„Vai zini, kas notiks pēc tam?” es jautāju. „Ja nogalināsim Oktāviju un Šakāli? Ja kaut kā uzvarēsim?”
„Nē, ” atbild Sevro.
„Lūk, kur problēma. Man arī nav atbildes uz šo jautājumu. Es neizlikšos, ka man tā ir. Tomēr nepieļaušu, ka Augustam būs bijusi taisnība. Es neradīšu pasaulē haosu, ja nebūs vismaz plāna, kā radīt ko labāku.”

„Mēs ar tevi joprojām meklējam tumsā gaismu un gaidām, kad tā parādīsies. Bet tā jau ir iedegusies.” Pieskaros drauga plecam. „Tā gaisma esam mēs, puis’. Mēs esam ievainota, saplaisājusi unstulba tomēr gaisma, un mēs plešamies plašumā. ”

„Kādreiz es domāju, ka manu draugu dzīves pavedieni ap mani irst, jo manējais ir pārāk spēcīgs. Tagad saprotu,ka,savīti kopā, mēs radām kaut ko neiznīcināmu. Kaut ko, kas turpināsies ilgi pēc šī mūža beigām.”

Roberts Džeksons Benets “Kāpņu pilsēta”

kapnu-pilseta

Fantāzijas žanra grāmatas vienmēr vispirms asociē ar bērnu vai jauniešu auditoriju, un, tiesa, tās arī lielākoties tiek rakstītas šai vecuma grupai. Tomēr ik pa laikam arī līdz latviešu lasītājiem nonāk kāds darbs, kuru vairāk izbaudīs pieaugušie vai tādi cilvēki, kas negaida ierastos sižeta un tēlu ceļus. Tieši tāda ir izdevniecības „Prometejs” nupat izdotā „Kāpņu pilsēta”. Šis Roberta Džeksona Beneta romāns pārņems lasītājus savā varā, taču ne ierastajā veidā.

Vēl salīdzinoši nesen pa Bulikovas ielām staigāja tās dievi, taču arī Kontinenta dižākā pilsēta nu ir Saipūras pakļautībā, kas tos vispār aizliedz pieminēt. Reiz maģiskie laiki ir beigušies kopš Lielā kara, kura laikā saipūru varonis Kādžs nogalināja dievības, un līdz ar to sagrāva arī visu viņu radīto. Zibsnis aizslaucīja lielu daļu pilsētas, pārmainot kvartālus, sagraujot ēkas un atstājot kāpnes vedam nekurienē. Saipūra tagad valda pār Kontinentu un ir izsludinājusi Laicīgo lietu reglamentu, kas ir spēkā jau septiņdesmit piecus gadus un aizliedz piesaukt dievības, izmantot to simbolus vai jebkādi būt saskarē ar pagātnes brīnumiem. Šādā sarežģītā atmosfērā strādāja Dr. Efrems Pangjui un pētīja Kontinenta vēsturi un dievības, līdz kāds rīts Bulikovā uzausa jau ar saipūriešu profesora līķi.

Tagad pilsētā ierodas kultūras vēstniece Šara Tivani, kas nav tikai zemā ranga diplomāte, par kuru tiek uzdota. Šara kopā ar savu asistentu Sigrudu sāk Pangjui slepkavības izmeklēšanu, taču kas sākās kā viens uzdevums noved pie pavisam cita līmeņa mistērijas. Viss sāk norādīt uz to, ka brīnumi nemaz nav atstājuši šo dievišķo pilsētu…

Temps „Kāpņu pilsētā” pieaug pavisam lēnām. Šeit nevajag gaidīt lielu action jau pirmajās nodaļās un turpmāku notikumu birumu. Autors sistemātiski un visaptveroši vispirms iepazīstina ar Kontinenta kultūru un reliģiju, politiskajiem apsvērumiem – un tas ne mazākajā mērā nav tik garlaicīgi, kā varētu izklausīties. Indijas stila klātbūtne, pagātne ar dievībām, valodas un kultūras vide nudien liek lasīt ar baudu un domās arvien atgriezties pie šīs grāmatas. Aptuveni pusē sākās patiesie notikumi, un tad ir redzams, ka sākuma nosacītais lēnums nodrošina, ka lasītājs pārzina šo jauno pasauli un var attiecīgi reaģēt, kā tās iemītnieki.

Galvenā varone Šara uzreiz iekrita man sirdī, jo fantāzijās grāmatās tik bieži negadās lasīt trīsdesmitgadnieces skatpunktu. Viņas attiecību dinamika ar gubernatori Mulagēšu, palīgu Sigrudu un pilsētkungu Votrovu, ar kuru viņai jau ir pagātne, ir vienkārši fantastiska. Visi iepriekšminētie tēli arī paši par sevi ir ar spēcīgu fona stāstu un raksturu. Šara zina, ko vēlas, līdzekļus kā to panākt un nebaidās katrai jaunai situācijai ķerties klāt ar zobiem un nagiem.

Dažbrīd notikumi paliek asiņaini un autors pēkšņi pārsteidz ar kādu brutālu ainu, vai tikpat brutāli patiesu tēmu, kas rada dziļu rezonansi. Katrā ziņā, gan vide, gan notikumi, gan tēli „Kāpņu pilsētā” ir būvēti tik meistarīgi un daudzslāņaini, ka tos ilgi nebūs iespējams aizmirst. Nekas tā nespēj norādīt uz mūsu pašu pasaules problēmām, kā to ekvivalents fantāzijas pasaulē.

Benets ir savijis detektīvstāstu kopā ar lielisku versiju par dievībām, kas piesaistīs lasītājus no dažādām auditorijām un varbūt arī liks pamēģināt ko jaunu. Papildus pievienotie raksti no Pangjui pētījumiem kā arī citiem kontinentāļu mitoloģijas resursiem, notur „Kāpņu pilsētu” perfektā reālisma līmenī, kas palīdzēs kādiem konservatīvākiem lasītājiem ieiet fantāzijas žanrā un saprast, ka tas nebūt nenozīmē haosu un paviršu lietu izdomāšanu.

Kad beidzot pēdējais vāks ir aizvērts, nav jāmokās kādos prātojumos par cliffhanger, jo pirmā triloģijas daļa noslēdzas smuki visu apkopojot un nekas nepaliek karājamies tukšumā. Tikpat labi tā būtu varējusi būt viena atsevišķa grāmata, bet gan jau autoram vēl kas episks padomā. Lai gan visas sižeta līnijas tiek noslēgtas, bez tādām vai citādām emocijām neizbēgt, jo fināls vienalga ir gana spēcīgs. Jau visas grāmatas gaitā, Benets pamanās iepīt sirdssāpes par dažādām tēmām, un pēc izlasīšanas tās var savākties kopā vienās lielās pārdomās par cilvēcību, augstākajiem spēkiem un mūsu izvēlēm.

Triloģijas noslēdzošo daļu oriģinālvalodā paredzēts izdot nākamgad, tā kā ir gana laika, lai sāktu iepazīties ar šīm dievišķajām pilsētām un piedzīvot kvalitatīvu fantāzijas žanra paraugu.

„Pilsēta zina. Tā atceras. Tās pagātne ir rakstīta tās kaulos, pat tad, ja tagad pagātne runā caur klusumu”

 

„Tā ir tā problēma ar brīnumiem. Tie ir ļoti neromantiski. Tie vienkārši dara savu darāmo.”

 

„Bet tev jāzina, ka noteiktā līmenī korupcija nemaz vairs nav korupcija – tas ir likums. Noklusēts, nerakstīts, taču likums.”

 

„Dievības varbūt arī ir radījušas daudzas elles,” viņš saka, „bet man šķiet, ka tās nobāl to priekšā, kuras mēs sev radām paši.”

 

„Vēsture neļaus mums aizmirst. Tā nēsā maskas, katrreiz iepazīstina ar sevi no jauna, uzdodas par kaut ko citu un brīnišķīgu… Taču tā mums neļaus aizmirst.”

 

„Pasaules redzējums ir pieņēmumu, šķietami drošu uzskatu virkne – tādai pasaulei jābūt, jo tāda tā vienmēr ir bijusi un citādi nemaz nevar būt. Šāds redzējums padara pilnīgi neiespējamu jebkādu citu varbūtību, jebkādu citu pasauli.”

 

„Dzīve ir pilna ar skaistām briesmām un bīstamu skaistumu. Tā ievaino mūs veidos, kurus paši neredzam; ievainojumi izplešas kā apļi no ūdenī iemesta akmens, pieskaroties mums arī vēlāk, gadiem tālā nākotnē.”

 

 

Makss Berijs – Leksikons

leksikons

Kas ir materiāls, kuru izmantojam ik dienu, pat ik stundu un minūti? Kuru izmantojam teju nepārtraukti, bet nekad neapzināmies tā patiesā spēka potenciālu? Skaņas, valoda, vārdi ietver mūs ik mirkli, bet mēs tiem vairs nepievēršam uzmanību. Valodas mainās, saplūst, izmirst, tiek pārpludinātas ar barbarismiem, taču to pamatslānis vēl dzīvo to cilvēku prātos, kas ir gana drosmīgi un spējīgi tos pakļaut. Mums atliek tikai cerēt, ka tie tiks izmantoti labiem mērķiem.

Sešpadsmitgadīgā Emīlija bija kāršu triku māksliniece uz ielas, kad kāda organizācija, kas meklē nesatricināmus un pārliecinošus cilvēkus, izteica viņai darba piedāvājumu. Viņai tikai jāiztur dažas pārbaudes un par to viņa saņems samaksu jebkurā gadījumā. Tā kā alternatīva bija palikt dzīvot uz ielas, cīnoties par peļņu un pajumti, meitene nolemj riskēt un izpētīt šo iespēju. Minētie pārbaudījumi ir dīvaini un liek justies stulbi, taču Emīlija ir pieradusi cīnīties par savu vietu, tādēļ iekļūst apmācībā Akadēmijā… kas joprojām ir dīvaina. Psiholoģija, valodas, leksikas likumi… Pirmajiem kursiem vēl netiek atklāts nekas fascinējošs, tāpēc Emīlija sāk veidot pati savas teorijas un izmanto visas iespējas paātrināti iegūt īstas prasmes. Liekot kopā informācijas druskas, viņa nonāk pie secinājumiem, ka organizācija, kuras pārstāvji sevi sauc dzejnieku vārdos, tiešām spēj manipulēt ar vārdiem un līdz ar to – cilvēkiem.

Vilam uzklūp lidostā, kur puisi sagūsta cilvēki, runājot kaut ko nesaprotamu par dzejniekiem, vārdiem un ieroci. Viņi apgalvo, ka Vils ir imūns un viņa rīcībā ir svarīga informācija. Kāda dzejniece ir atbrīvojusi kailvārdu pilsētā, nogalinot trīs tūkstošus cilvēku. Tie paši nolaupītāji gan iesaistās apšaudēs un nodara miesas bojājumus Vilam, kas viņam liek apšaubīt to it kā labos nodomus. Pagaidām gan puisim nekas cits neatliek kā doties kopā ar saviem uzbrucējiem un cerēt, ka tas nebeigsies ar vēl vairāk asinsizliešanu.

Grāmatas iesākums ir diezgan haotisks, un lasītājam tāpat kā tās varoņiem, īsti nav skaidrības, kas notiek, taču notikumi ir pietiekami intriģējoši un sevī ievelkoši, lai uzturētu vēlmi šķirt lapu pēc lapas. Pēc aptuveni piecdesmit lappusēm jau sāk rasties teorijas, kas īsti notiek, un tas tikai palielina aizrautību. Pamazām tekstā tiek atklāts arvien vairāk par dzejniekiem, viņu spējām un cilvēku psiholoģiskajiem tipiem, kuru noteikšana visa pamatā. Tā būtībā ir zinātne, kuru iespējams iemācīties, un cilvēki nudien ir pieraduši neapzināti atklāt par sevi visu, tā paši sevi padarot ievainojamus.

Papildus tēlu stāstījumam, nodaļām vēl ir pievienoti „dokumenti” no avīzēm, interneta forumu sarakstēm vai vienkārši apkārtējo cilvēku savstarpējās saziņas.  Tie ar garāmgājēja skatpunktu iekļauj galveno varoņu darbību, vai reaģē atsaucē uz sižeta notikumiem, sniedzot tiem papildus dziļumu un reālismu.

Šis darbs patiesībā dažbrīd nobalansē pat uz psiholoģiskā trillera robežas, iekļaujot sevī šausmu elementus, kad varoņi nonāk saskarē ar minēto kailvārdu. Vēl joprojām apsveru, vai arī paša „Leksikona” lasīšanu nevarētu ierindot pie psiholoģiskās manipulācijas, jo tikai pēc tā beigšanas, iespējams redzēt, cik ļoti autors visu laiku ir spēlējies ar lasītāju un ļāvis izdarīt automātiskus pieņēmumus. Pat tad, kad apzinies, ka ar tevi, iespējams, spēlējas un izdari minējumus par turpmākajiem notikumiem, rodas aizdomas, vai arī to autors jau nav paredzējis un visu sagrozījis dubultīgi. Sasodīts, šī grāmata nudien spēlējas ar galvu.

„Leksikons” ir zinātniskā fantastika, kas liksies reāla. Pēc izlasīšanas prātoju par tās žanru, un tikai tad attapos, ka aprakstītie notikumi, taču nav iespējami mūsu pasaulē. (Laikam?) Teorija gan ir izklāstīta tik zinātniski un pašsaprotami, ka nemanot jau esi pārliecināts par tās eksistenci mūsu vidū. Maksam Berijam ir izdevies savīt trilleri, kas būs kā literātu un grāmattārpu himna. Beidzot kāds novērtē vārdu spēku, kuru mēs apbrīnojam visu laiku.

Pēcgarša šim darbam ir jūtama vēl ilgi, jo nonākot sabiedrībā, joprojām pieķeru sevi vēlmē segmentēt un kompromitēt cilvēkus… Pat nezinot dzejnieku zinātni un spēka vārdus, sarunās kaut vai tikai izvēloties dažādus sinonīmus un epitetus ir iespējams veidot savādāku jēgu un iegūt no cilvēkiem citādāku reakciju un attieksmi. Tas notiek ar PR, tas notiek dažādās prezentācijās un tas pavisam noteikti notiek rakstniecībā. Vārdi ir snaudošs spēks, kurus tikai atliek pareizi savirknēt un raidīt mērķī. Makss Berijs to izdarījis teicami, radot patiesi spēcīgu romānu, kuru lasīs pat tie, kas no fantāzijas žanriem parasti izvairās.

“Reiz senos laikos dzīvoja burvji,” viņa iesāka. “Kuri īstenībā bija vienkārši cilvēki, kas kaut ko drusku zināja par pārliecināšanu. Dažiem no viņiem klājās tīri tā neko – viņi valdīja pār karaļvalstīm, dibināja reliģijas un tā tālāk, bet dažkārt gadījās, ka viņus dzīvus sadedzināja nikni pūļi, viņiem nocirta galvas vai noslīcināja, lai pārbaudītu, vai viņi nav burvji. Tā nu dažu pēdējo gadsimtu,varbūt pat tikai pēdējo piecdesmit gadu laikā, viņi izdomāja apvienoties organizācijā. Lai atrisinātu sadedzināšanas problēmu.”

Mēs cenšamies sevi slēpt, tomēr patiesībā nevēlamies būs apslēpti pilnībā. Mēs gribam tikt atrasti. [..] Tā nu mēs iemainām noslēgtību pret tuvību. Mēs riskējam ar to, cerot, ka, atklādami sevi, ļausim kādam atrast ceļu pie mums. Tādēļ cilvēku sugas pārstāvis vienmēr būs ievainojams –  jo tas vēlas tāds būt.

 

Ikviens jebkad uzrakstītais stāsts

ir

citādāk savirknēti

tie paši burti, tās pašas zīmes.

Dažkārt šīs zīmes nes prieku,

bet citkārt uzdzen skumjas.

Un ir reizes, kad ļaudis metuši

tās ugunī,

jo tās savirknētas tik briesmīgos

veidos.

Pīrss Brauns – Zelta dēls

Zelta-dēls

Lielā cepumu kārba Prometejam par ātro tulkojumu! „Sarkanā sacelšanās” sevi Latvijā pieteica novembrī, bet jau pēc četriem mēnešiem Ķīpsalas grāmatu svētki tika padarīti sava vārda cienīgi, to laikā izlaižot triloģijas otro daļu „Zelta dēls”. Pasaule nupat kā sajukusi prātā ar janvārī izdoto „Morning star”, kas pieliek punktu sāgai par Derovu, bet līdz tam mums priekšā vēl daudzi piedzīvojumi. Un, oi kādi!

Ir pagājuši trīs gadi kopš Derovs zvērējās arhiGubernatoram Nero au Augustam un kļuva par viņa šķēpnesi. Institūtā piedzīvotais ir palicis aiz muguras, bet nekas nav aizmirsts. Derovs nupat kā beidz Akadēmiju, kas ir nākamais izglītības posms zeltiem. Derova radītais Pļāvēja tēls vēl joprojām gūst lielu Sabiedrības uzmanību, un viņa gaitām kosmosa kaujās seko daudzas acis. Ceļš uz panākumiem un ietekmi gan izrādās grūtāks, nekā Derovs sākotnēji plānoja, piekrizdams Areja dēlu plānam iefiltrēt viņu zeltu rindās. Institūtā iegūtie draugi joprojām ir ar viņu, taču diemžēl arī ienaidnieki. Bellonas ir pieteikuši neoficiālu asinsatriebību par Derova nogalināto Džulianu, visi to zina, un šī situācija drīz draud sarežģīt arī vadošo namu savstarpējās politikas lietas. Cik ilgi Augusts spēs izturēt arvien nopietnākās problēmas, ko rada viņa aizbilstamais?

Par laimi Derovs apzinās, ka virsotni nav iespējams sasniegt pa ceļam neciešot dažas sakāves, un tā laikā var nākties pamainīt virzienu. Areja dēlu vidū notiek sava šķelšanās, un viņi tiecas uz mērķi arvien brutālāk. Tautās izplatās ne tikai Pļāvēja tēls, bet arī grafiti un citi veltījumi Ēo – meitenei, kas dziedāja. Arī citas krāsas sāk just nemieru trīsas… Kombinējot šīs lietas, Derovs nāk klajā ar kārtējo trako un pārdrošo plānu kā zeltus ievainot vissmagāk. Īstā veiksme ir sagraut šo Sabiedrības virsotni no iekšienes. Valdniece Oktāvija au Luna, Augusa nams, Bellonas ģimene, Pļāvējs, Areja dēli… Tā ir sprādzienbīstama kombinācija, kuru jutīs visa Saules sistēma, un jo sevišķi Marss.

Nekas nav tik superīgs, kā atgriešanās pie iemīļotajiem tēliem un pasaules. Laikam vēl superīgāka ir tikai to padziļināšana. „Zelta dēls” sniedz vairāk informācijas par krāsu sistēmu, apdzīvotajām vietām, varoņiem un to motivāciju, tādējādi vēl vairāk liekot novērtēt pašu stāstu.
Derovs tagad ir divdesmit gadus vecs un pieredzējis vēl vairāk, nogalinājis vēl vairāk, liekot saviem pagātnes dēmoniem izskatīties maziem un nekaitīgiem, salīdzinājumā ar to, cik baiss tēls ir kļuvis viņš pats. Viņam vienlaikus jācīnās, lai asinīs un revolūcijā nezaudētu sevi un uz visiem laikiem nepaliktu tāds pats kā pārējie zelta briesmoņi. Arī šādā ziņā ir  atmaksājusies Derova stratēģija Institūtā veidot draugus, nevis padotos. Pie viņa sāniem joprojām ir Mustanga, Sevro, Takts, Roks, Kvinna, gaudoņi… Tie vienlaikus ir gan uzticami leitlanti, gan cilvēki, kas atgādina, ka Derovs ir labāks par tiem, pret kuriem cīnās. Turklāt Derova draugu komanda nebūt nav tikai divdimensionāli palīgrīki, kas izceltu galveno varoni. Man šķiet, es grāmatas beigās vairāk fanoju par Mustangu un Sevro, nekā pašu protagonistu. Autors nudien ir veicis apsveicamu darbu, veidojot spēcīgus, citādus, daudzdimensionālus otrā plāna tēlus. Arī „ļaundaru” puse nonākusi apstrādē, un mēs vairāk iepazīstam Šakāli, Augustu un citas antagonistu figūras, kas padara romānu vēl daudzslāņaināku un kvalitatīvāku.

It kā varētu šķist, ka sabiedrības dalījums krāsās ir kārtējais young adult lauciņa fufelis. Nē, nē, nē, manuprāt, šis ir vienīgais darbs, kur tas tiešām ir pamatoti, zinātniski un reāli. Tā nav cilvēka rakstura dominējošās īpašības izvēle un izcelšana, bet gan burtiski selekcija, ģenētiskā audzēšana, atšķirīga DNS veidošana. Tā ir nākotne, kur cilvēkus iespējams dizainēt un izveidot tos viņu paredzētajam mērķim.  Kopā ar plašāko ieskatu un informācijas druskām par Zemi un pārējo Saules sistēmu, rodas reālistiska cilvēces nākotnes aina. Nekādas naivi bailīgās domas par apokalipsi vai sabrukušu distopiju. Tiesa, šo nevarētu saukt pat idilli, taču tā ir ticama virzība tehnoloģijas attīstībā un robežu izplešanā. Došanās kosmosā un saules sistēmas kolonizēšana, atdalīšanās no Zemes pārvaldības un jaunas sabiedrības iekārtas radīšana. Fizikas pusi es tik ļoti nepārzinu, lai varētu vērtēt, cik atsevišķas aprakstītās detaļas ir zinātniski precīzas, bet ar teoriju ātra tempa action sci-fi gabalam  autors ir ticis galā teicami.

Grāmatas pirmā daļa sākotnēji varētu šķist lēnāka nekā „Sarkanā sacelšanās”; vairāk tendēta uz politiku un varas spēlēm vienai vadošajai figūrai ar otru. Man jau radās teorija, ka „Zelta dēls” sekos triloģiju otro daļu shēmai, kas padziļina pirmās grāmatas informāciju un uzstāda spēles galdu finālam… taču tas tomēr ir Pīrss Brauns un viņam, droši vien, pilnīgi nospļauties par jebkādām normām. Vēl pirms puses tiek pārslēgti ātrumi, atgriežas kaujas un nodevības, cilvēki tiek cirsti uz pusēm… Nu ir skaidrs, ka citu triloģiju finālu episkums te ir tikai ievads „Morning star”. Pēdējās simts lapaspuses vien… Labāk piesprādzēties un izbrīvēt laiku, jo ieejot finiša taisnē, cita pasaule ārpus grāmatas vairs neeksistēs.

Kas padara “Sarkanās sacelšanās” triloģiju tik atkarību raisošu un pārsteidzošu līdztekus citām  lietām, ir netipiskāka vēstījuma izvēle – lasītāja rīcībā nav tā pati informācija, kas galvenajam varonim. Derovs ik pa laikam pamanās kaut ko sastrādāt aizkadrā un tad nākt klajā ar kārtējo trako plānu, par kura slēptajiem elementiem mēs nezinām. Viņa firmas gājiens ir izvilkt no azotes kādu trumpi, kuru sagatavoja lasītājam neredzamajā laikā, un nošokēt kā tas maina turpmāko notikumu gaitu.

Pārsteigumi lasīšanas laikā  tiešām būs daudz, un fanošanas līmenis aizverot pēdējo vāku tikai dubultosies. Noteikti varam paļauties uz Pīrsa Brauna perfekti izkalkulēto finālu, kas mūs vēl ilgi vajās, taču līdz tam vēl daudz ko pārdomāt par iepriekš uzzināto. Tas, kā jaunā informācija saliek visu pa plauktiņiem, vedina domāt, ka šīs triloģijas pārlasīšana būs īpaši baudāma un radīs gluži svaigu skatījumu. Pats „Zelta dēls” beidzas uz diezgan liela cliffhanger, taču tas vienlaikus apkopo sižeta līnijas un noslēdz dažas tēmas. Tā kā jā – viss mainīsies milzīgos apmēros un aina ir palikusi “karājamies gaisā”, taču tas ir kā aizvērt vienas durvis un turpināt ceļu aiz nākamajām. Pazīstot Derovu, Saules sistēma pēc viņa izplosīšanās vairs nebūs tāda kā agrāk.

Tā nu, ļaudis, ņemiet kafiju, nomierinošu tēju vai viskiju – kas nu kuram vairāk prasās pie mežonīgiem sižeta pavērsieniem un nejaukiem stāsta aprāvumiem – un dodieties literārā ceļojumā, kas uz mūžiem pacels sci-fi kvalitātes latiņu jūsu acīs. Noderēs arī kāds labs draugs, kurš tāpat ir lasījis šos darbus, jo pēc piedzīvotā ir vajadzīga sesija ar izbļaustīšanos un viedokļu apmaiņu, kā arī kopēju sajūsmināšanos.

Kosmosa cīņas pret sengrieķu estētismu zeltu sabiedrībā, brutālas nogalināšanas ainas pret beznosacījumu draudzību – šis ir kontrastu meistardarbs.  Hic sunt leones!

„Galvenais nav viņus sāpināt. Galvenais ir viņus sakaut. Mēs šaujam uz āboliem, kad vajadzētu kapāt saknes.”

„Mēs neesam sasniegtais stāvoklis sabiedrībā. Mēs esam mēs – mūsu darbu summa, tas, ko vēl vēlamies paveikt, un cilvēki, ko turam savā tuvumā.”

„Apbrīnojami, kāda vara tev tiek dota, kad esi līdz elkoņiem asinīs un ne lāse no tām nav tavējās.”

“Saka,ka sašķelta karaļvalsts nevar pastāvēt. Par sašķeltu sirdi nav ne vārda.”

“Dažu cilvēku dzīves pavedieni ir tik izturīgi, ka tie nodeldē un pārplēš citus ap sevi.”

– [..] Tas ir vienīgais veids, kā uzveikt briesmoņus.
– Tas nav vienīgais veids.
– Nē?
– Vienmēr ir iespēja arī pašam kļūt par briesmoni.

Hjū Hovijs – Putekļi

putekli

Vilna. Maiņa. Putekļi. Visam pienāk gals, arī Hjū Hovija fantastiskajai triloģijai. Kas sākās kā ierastā distopija, nu ir nonākusi līdz spēcīgam finālam, kurš vēl ilgi paliks lasītāju prātos.

„Maiņa” pamanījās izspēlēt teju visus laika līnijas notikumus no to izraisītāju viedokļa, radot pavisam jaunu konfliktsituāciju. Mēs jūtam līdzi Donaldam un Šarlotei, taču arī Džuljeta ar saviem ļaudīm ir iekarojuši mūsu sirdis. Nu šīs abas puses nonākušas līdz sadursmei un pēdējai cīņai par nākotni.

Džuljeta ir atgriezusies savā elevatorā 18 un kļuvusi par tā mēru. Lūkass ir pie vadības IT daļā, un abi kopā mēģina uzturēt savas mājas pie dzīvības. Sarunas ar elevatoru 1 paliek tikpat aizplīvurotas, bet Džuljetai ir skaidrs, ka šie ļaudis, kuri spēlē dievus, ir jāaptur. Viņa gan sāk ar vēl steidzamāku jautājumu un uzsāk urbšanos elevatora 17 virzienā, lai tiktu pie tur atstātajiem Džimija ar bērniem. Tas raisa kārtējo neapmierinātības vilni viņas vadāmo cilvēku vidū, jo joprojām ir grūti noticēt, ka ir vēl arī citas „pasaules” ar citiem cilvēkiem.

Tikmēr elevatorā 1 Donalds kopā ar Šarloti strādā paši pie savas pretošanās vadībai. Tūrmans arvien vairāk sāk atgādināt jukušo, kad atklājas jaunas viņa trakā plāna daļas. Elevatoru izveidošana bija tikai sākums, bet tiem ir paredzētas arī beigas. Donalds pūlas izpētīt gan ārpasauli, gan Tūrmana nodomus, vienlaikus cenšoties palīdzēt elevatoriem, cik vien iespējams. Elevatora 18 mērs Džuljeta, gan ir kaismīga un apņēmīga,  to krietni sarežģījot…

Drīz vien sākas notikumu gūzma, kura būs vien jālasa pašiem, jo es pa dzīvi soļoju ar striktu no-spoilers nostāju. Bet varat būt droši, ka viss norisinās traki intensīvi un lielos apmēros. Lai arī action daļas ir lieliskas, es joprojām vairāk fanoju par dalīto skatpunktu. Džuljetas atklājumi par sazvērestības lielumu pret Donalda un Šarlotes pakāpenisko pieķeršanos elevatoru iemītniekiem… Kontrasts starp elevatoru jaunajām paaudzēm, kuras domā, ka pasaule ir mirusi tūkstošiem gadu, un ļaudīm, kas tajā patiešām dzīvoja un vēl joprojām mitinās elevatora 1, atceroties kā varēja vakariņot restorānā Laikā Pirms, ir diezgan satriecošs. Pieskaitot augšminētajām lietām arī sižeta lielo noslēgumu par Tūrmana beigu plānu, kas ir vēl šausminošāks par pašu elevatoru izveidi… Jā, ar šo grāmatu jāapietas uzmanīgi, jo var gadīties attapties daudzas stundas vēlāk ar piedegušiem kartupeļiem katliņā, kuriem oriģināli bija jāvārās, nevis jācepas.

Noslēdzošajā triloģijas daļā tiek smuki savilkti kopā visi gali un jautājumi, kas varbūt bija radušies no fizikas vai teorijas viedokļa. Tikpat smuki tiek turpināta spēle ar lielām likmēm un tēlu nāvi. Tas pievieno vajadzīgo reālisma devu, jo bez upuriem šādās cīņās vienkārši nav iespējams iztikt. Atrisinājums man noteikti patika un nebiju vīlusies. Kādreiz hype par triloģiju ir liels, bet beigas izčākst, taču šis noteikti nav tas gadījums. Viss ir gan reāli, gan laimīgi, gan bēdīgi, gan ar cerībām uz labāku nākotni…

Autors noteikti ir, pirmkārt, radījis perfektus romānus, kas filozofē par cilvēci un mūsu dzīvēm uz šīs planētas. Ja tam vēl pievieno kvalitatīvu zinātnisko fantastiku, meistarīgi veidotus tēlus un spraigu sižetu… Nav brīnums, ka Elevatora sāgu ir plaši iecienījušas dažādas auditorijas. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kas jāgrābj ciet pie pirmās izdevības un jāierāda izlases vieta grāmatplauktā.

– Es runāju nopietni. Vai tev šķiet, ka mūsu dvēseles uzlidos mākoņos un atradīs kādu labāku pasauli?
– Nē. Es domāju, ka mēs vienkārši beigsim pastāvēt. Tas, ka manis kādu dienu nebūs, mani neuztrauc. Es neuztraucos par to, ka manis nebija pirms simts gadiem. Domāju, ka nāve lielā mērā ir kaut kas līdzīgs. Pēc simts gadiem mana dzīve būs tieši tāda pati, kāda tā bija pirms simts gadiem. Bet es tev pateikšu, kas ir mūžīgs.
– Kas ir mūžīgs?
– Mūsu lēmumi.
– Piedod – „mūsu lēmumi”? ”
– Jā. Mūsu rīcība, vai saproti? Tā pastāv mūžīgi. Lai ko mēs darītu, tas vienmēr būs tas, ko mēs izdarījām. To nevar atsaukt.

 

„Cilvēces muļķība – muļķība, kas slēpās sasodītajos elevatoros, ko viņš bija palīdzējis uzcelt, – šis pieņēmums, ka lietas ir jāglābj. Tām vajadzēja likt mieru – gan cilvēcei, gan planētai. Cilvēcei bija tiesības izmirt. Dzīvība tā dara, tā izmirst. Tā dod vietu nākamajam sarakstā. Bet atsevišķi cilvēki allaž bija stājušies pretī dabiskajai kārtībai. Viņiem bija nelegāli klonēti bērni, viņu nanoprocedūras, rezerves daļas un kriopodi. Atsevišķiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas šo visu sarīkoja.”

 

„Donalds noklepojās un iedomājās par senatnes varoņu sāgām, par vīriešiem un sievietēm, kas cīnījās par taisnību, par mūždien laimīgajām beigām, uzvarām pat neiespējamos apstākļos, mūžīgajiem māņiem.Varoņi neuzvarēja. Par varoņiem kļuva tie, kuri PAMANĪJĀS uzvarēt. Vēsture saglabāja viņu stāstu – mirušie neizdvesa ne vārda. Tas viss bija blēņas.”
„Doma kaut ko glābt bija muļķīga, it sevišķi jau dzīvību. Neviena dzīvība visā cilvēces vēsturē nekad nav pa īstam izglābta. Tās tikai paildzinātas. Gals pienāk visam.”

 

„Tur jau tā bēda ar patiesību. Gan meļi, gan godīgi ļaudis saka, ka tā ir viņu pusē.”

 

„Lūk, kā tas darbojas. Tu dzīvo. Tu centies, cik spēj. Tu dod ceļu citiem. Ļauj izvēlēties tiem, kuri nāk pēc tevis. Ļauj, viņiem izlemt, dzīvot savas dzīves pēc pašu ieskatiem. Tāds ir pareizais ceļš.”