Artūrs Bērziņš “Visuma vērpēji”

300x0_0_internet_size_visuma_veerpeeji_vaaks

Daudz izslavēts, bet vai tā vērts? Latvijas skaļākais fantastikas apakšžanra oriģināldarbs ir sasniedzis savus lasītājus un pārbauda viņu robežas. Ja jums patīk izaicinājumi un dīvainības, šī grāmata būs tieši laikā. Ja uzskatāt, kau jau parastā fantāzija un fantastika nav lasāma, tad „Visuma vērpēji” vispār jūs atstās mēmus.

Nezinu, ko biju gaidījusi, bet man bija neliels pārsteigums, ka darbība norisinās Latvijā. Galvenā varone ir Karlīna, studente no Rīgas. Viņu kādā parastā dienā uz ielas uzmeklē kāds puisis, kurš apgalvo, ka abi esot OMO Štāba specaģenti, un Karlīnai esot iztīrīta atmiņa. Apgalvojumi kļūst arvien trakāki, bet meitene piekrīt ar viņu tikties klubā, kur ar draudzenēm svinēs sesijas nobeigumu. Karlīna dodas mājās pie savas nedaudz ekscentriskās Vītolu ģimenes.

Lai arī noslēpumainais aģents Zorge, kā Karlīna viņu sauc, joprojām muld visādas dīvainības, viņa piekrīt doties ar puisi nakts izbraucienā, kas it kā pierādītu viņa stāsta patiesumu. Karlīnai gan ir aizdomas, ka viņš ir izvēlējies dikti īpatnēju aplidošanas tehniku. Nakts paiet, bet nekas īpaši fantastisks nenotiek, Zorge tikai daļājas ar vēl vairāk dīvainiem stāstiņiem. Tikai nākamajā rītā Karlīna sevis pašas mājās uziet ko tik dīvainu, ka tas pārspēj saprāta robežas.

Aptuveni 90.lpp ir tā robeža, kur beidzot sākas solītie dīvainie un pat baisie notikumi, tāds riktīgs mindfuck. Līdz tam valda latviešu slengs, dīvaini lēmumu un daži informācijas blāķi monologos. Jā, dažas metaforas un epiteti bija ļoti vizuāli kā jau māksliniekam, taču apraksti par Karlīnas dienas gaitām mani galīgi neuzrunāja, drīzāk sasmīdināja. Dažbrīd pieslēdzas arī filozofiskas sarunas, kuras ātri vien nogurdina ar savu sarežģīto terminu pārbagātību.

Grāmatas vidus manās acīs bija zelta ēra. Notikumi nudien klauvē pie ārprāta robežas, kā arī liek jaunā gaismā paskatīties uz dažām lietām no grāmatas sākuma. Visuma teorijas, tā teikt, „norāva jumtu”. Kaut kā gan tas viss turpinājās un turpinājās, līdz sāka zaudēt savu asumu.

Es pat īsti nespēju pateikt, kas norisinājās grāmatas beigu daļā, līdz bija pats fināls. Arvien vairāk filozofiskas sarunas sāk izsmelt pēdējos spēkus, nevis tiešām rosina uz pārdomām. Jā, „New Weird” žanram ir jājauc robežas un jāspēlējas ar realitāti, tikai mani nepameta sajūta, ka varbūt „Visuma vērpēji” nav tas izcilākais paraugs šāda tipa darbiem. Idejas tur bija, cik uziet, taču to piegādē līdz lasītājam kaut kas piekliboja.

Protams, katrs šādas netipiskas grāmatas uztvers pa savam. Tie, kas vēlas pārmaiņas savā lasāmajā plauktā, te var saņemt neaizmirstamu pieredzi. „Visuma vērpēji” rada ļoti spēcīgas vizuālas ainas, līdz pat robežai, kur paša lasītāja ķermenis reaģē fiziski. Grāmatas beigās smadzenes būs ļoti izvingrinātas un apvāršņi paplašināti.

Kā teica pats autors, viņam padomā ir vēl daži darbi, kurus no scenārija pārvērst prozā, taču tas būs gaidāms vēl pēc kāda laika. Līdz tam varēsim baudīt vēl vairāk viņa dizainus citu grāmatu vākiem, un apdomāt visu, kas izlasīts šajā. „Visuma vērpēji” iespiežas dziļi apziņā, un vēl ilgi nākas atcerēties dažas ainas. Visums vienmēr ir bijis neizskaidrojams, un šī ir tikai viena no versijām, kaut arī es nebrīnītos, ja kādā alternatīvā realitātē, tā arī izrādītos patiesība.

 

Pīrss Brauns “Rīta zvaigzne”

18994694

Tikai pirms nepilna gada  izdevniecības piedāvājums izlasīt „Sarkano sacelšanos” nedaudz pirms tulkojuma izdošanas aizsāka manu apsēstību ar šo triloģiju. Izšķirošais moments joprojām spilgti palicis man atmiņā – rudens vakara saule, esmu vilcienā ceļā uz mājām, atveru grāmatas e-versiju telefonā… un knapi attopos jau savā gala stacijā. Īsti nezinādama, ko gaidīt no satura, es biju ierauta un apburta jau ar pirmajām nodaļām, un tās pārspēja jebko, uz ko būtu varējusi cerēt.

“Zelta dēls” jau gaidīju turēdama īkšķus un nepacietīgi skatoties kalendārā, un nu beidzot arī latviski ir lasāma “Rīta zvaigzne”. Astoņu mēnešu gaidīšana ir bijusi tā vērta, jo Pīrss Brauns triloģiju nobeidz godam un caurcaurēm savā stilā. Lai gan revolūcija ir dažu soļu attālumā, tie ir gana lieli un smagi.

Otrās grāmatas beigas atstāja visus varoņus neapskaužamā situācijā un nostādīja Areja dēlus jaunas ēras priekšā. Viņu līderis ir kritis, draugu rindas retinātas un pats Pļāvējs nonācis ienaidnieka rokās. „Rīta zvaigzne” līdz ar to sākas lēnāk, vispirms cīnoties ar šiem apstākļiem. Brauns vēl piestrādā pie Derova tēla un tā attīstības, un tad jau var sākties īstā darbība un beigu sākums. Aptuveni  pie 80lpp robežas es jau atkal mentāli situ galvu pret sienu, cik viss ir episki un perfekti.

Tā kā Derovs necīnās tikai par kādas valsts apvērsumu, bet veselas kastas atbrīvošanu visā cilvēku kolonizētajā Saules sistēmā, šīs revolūcijas apmēri ir satriecoši.Viņam arī nav tā veiksme nogalēt tikai vienu prezidentu, lai to sasniegtu. Nē,  zeltu valdīšana nozīmē, ka pretinieki ir daudzi un katra rīcībā ir apjomīgi kaujas spēki. Valdniece Oktāvija au Luna paliek par galveno mērķi,taču kopā ar Adriju au Augustu jeb Šakāli un Aju au Grimmu kā arī viņu sabiedrotajiem, tas ir spēcīgs pretinieku tīkls, kuri nebaidās likt lietā nekādas metodes, lai izsvēpētu Areja dēlus un liktu sabiedrībai zaudēt ticību viņos. Šī revolūcija ir daudzslāņaina, pilna ar politiskām figūrām un dzimtu asinsnaidu.

Derovs ir pavadījis nu jau sešus gadus cīnoties par sapni, kas sākotnēji nemaz nebija viņa. Pēdējā laika notikumi ir salauzuši viņu vairāk, nekā viņš gribētu atzīt. Tagad Pļāvējam ir jāatrod vidusceļš ne tikai kara metodēs, bet arī savai motivācijai uz to. Viņam ir daudzas maskas, taču Derovs no Likosas ir tikai viens.

Tiesa, Marsa Pļāvējs var būt tikai viens, bet arī viņa komanda ir iespaidīga. Derovs atgriežas pie cīņām kosmosā, taču floti nevar vadīt un kaujās doties tikai viens cilvēks. Sevro un gaudoņi, Ragnārs, Mustanga, Dejotājs, Orions, Viktra, Mikijs – vesela iecienīto tēlu plejāde atkal ir kopā un gatavi raut vaļā elli katrs citādākā veidā. Visas tipiskās filozfiskās kara tēmas par tā jēgu, un ko tas nodara cilvēkiem vēl nekad nav bijušas pasniegtas ar tādu īstenuma pakāpi. Vismaz es neatceros, kad būtu lasīju kādu grāmatu, kur cauri nespiestos moralizēšanas piegarša. Pīrss Brauns savukārt ar lieliski izstrādātu tēliem, nosedz šos aspektus pavisam organiski.

Visi atkal ir satikušies, sakopojuši armijas spēkus, īstenojuši dažas trakas idejas kā ar cietuši zaudējumus, un gaisā jaušas, ka  nākamā cīņa būs izšķirošā. Ja godīgi, es pat nezināju, ko gaidīt, tikai biju droša,ka Brauns atkal nogāzīs podus. Pēdējās simts lapas bija gana intensīvas un bailes uzdzenošas, lai vēl ilgi nevarētu attapties. Un pats revolūcijas atrisinājums? Droši vien savādāks, nekā daudzi no mums bija gaidījuši, taču tik ļoti, ļoti piemērots un reāls.

Droši vien lielāki ieguvēji būs tie lasītāji, kas visas trīs grāmatas lasīs uzreiz vienu pēc otras, tā nezaudējot neko no sarežģītajiem radurakstiem un senākajām sadursmēm, kas pārtraukumos varbūt ir nedaudz piemirsušās. Taču iztikt var, teksts nodrošina tīri labu kontekstu un pagātnes pieminēšanu. Es gan noteikti uztaisīšu triloģijas lasām-sprintu, jo zinot kādos apmēros sižets izvēršas, sākuma stadijas un intensitāti kāpinošais ceļojums līdz izšķirošajam punktam ir tīrs literārais baudījums. Sešus gadus ilga cīņa. No sešpadsmitgadīga raktuvju strādnieka līdz Marsa Pļāvējam. Šī triloģija neapšaubāmi pievienojas mega izlasei, kuru instinktīvi gribas pārlasīt ik pēc gadiem.

Tad nu ar „Rīta zvaigznes” pēdējā vāka aizvēršanu, ir beidzies arī gadu ilgs piedzīvojums. Epilogs atstāj kārtīgu pēcgaršu, un vēlreiz apstiprina spriedumu,ka Brauns šobrīd ir viens no daudzsološākajiem, talantīgākajiem un drosmīgākajiem autoriem.  Taču tas nav vēl viss. Viena beigas ir cita sākums. Ir izziņota triloģija „Iron Gold”, kuras darbība norisināsies pēc „Rīta zvaigznes” fināla un koncentrēsies uz tā radītajām sekām. Es joprojām nespēju iedomāties vēl labākas ziņas. Atliek tikai gaidīt nākamo gadu, bet par vienu jau ir skaidrs – Pīrss Brauns ir modernās klasikas radītājs.

„Ne jau šo gribēja Ēo,” saku.
„Njā… ko lai saka.” Sevro parausta plecus. „Sapņot ir viegli. Karot nav.”

„Vai zināt, ko mums vajag?” jautā Trigs.
Dedzīgi palūkojos augšup uz viņu. “Taisnu tiesu?”
„Aukstu aliņu.”

„ Šie civilie šobrīd apjauš, ka viņu vieta šajā pasaulē ir mazāka, nekā tie bija iedomājušies. Viņi nav svarīgi. Karā cilvēki zaudē to, kas padara viņus diženus. Savu radošumu. Savu viedumu. Savu prieku. Paliek tikai viņu lietderīgums. Karš ir briesmīgs nevis tāpēc, ka ražo no cilvēkiem līķus, bet gan drīzāk tādēļ, ka padara viņus par mašīnām. Un bēda tiem, kuri karā derīgi tikai tam, lai barotu mašīnas.”

„Tā ir viena no apjomīgākajām uzvarām mūsdienu militārajā vēsturē, tomēr uzvaras nešķiet tik romantiskas, kad pēc tam no grīdas tīri savu draugu atliekas.”

„Vai zini, kas notiks pēc tam?” es jautāju. „Ja nogalināsim Oktāviju un Šakāli? Ja kaut kā uzvarēsim?”
„Nē, ” atbild Sevro.
„Lūk, kur problēma. Man arī nav atbildes uz šo jautājumu. Es neizlikšos, ka man tā ir. Tomēr nepieļaušu, ka Augustam būs bijusi taisnība. Es neradīšu pasaulē haosu, ja nebūs vismaz plāna, kā radīt ko labāku.”

„Mēs ar tevi joprojām meklējam tumsā gaismu un gaidām, kad tā parādīsies. Bet tā jau ir iedegusies.” Pieskaros drauga plecam. „Tā gaisma esam mēs, puis’. Mēs esam ievainota, saplaisājusi unstulba tomēr gaisma, un mēs plešamies plašumā. ”

„Kādreiz es domāju, ka manu draugu dzīves pavedieni ap mani irst, jo manējais ir pārāk spēcīgs. Tagad saprotu,ka,savīti kopā, mēs radām kaut ko neiznīcināmu. Kaut ko, kas turpināsies ilgi pēc šī mūža beigām.”

Makss Berijs – Leksikons

leksikons

Kas ir materiāls, kuru izmantojam ik dienu, pat ik stundu un minūti? Kuru izmantojam teju nepārtraukti, bet nekad neapzināmies tā patiesā spēka potenciālu? Skaņas, valoda, vārdi ietver mūs ik mirkli, bet mēs tiem vairs nepievēršam uzmanību. Valodas mainās, saplūst, izmirst, tiek pārpludinātas ar barbarismiem, taču to pamatslānis vēl dzīvo to cilvēku prātos, kas ir gana drosmīgi un spējīgi tos pakļaut. Mums atliek tikai cerēt, ka tie tiks izmantoti labiem mērķiem.

Sešpadsmitgadīgā Emīlija bija kāršu triku māksliniece uz ielas, kad kāda organizācija, kas meklē nesatricināmus un pārliecinošus cilvēkus, izteica viņai darba piedāvājumu. Viņai tikai jāiztur dažas pārbaudes un par to viņa saņems samaksu jebkurā gadījumā. Tā kā alternatīva bija palikt dzīvot uz ielas, cīnoties par peļņu un pajumti, meitene nolemj riskēt un izpētīt šo iespēju. Minētie pārbaudījumi ir dīvaini un liek justies stulbi, taču Emīlija ir pieradusi cīnīties par savu vietu, tādēļ iekļūst apmācībā Akadēmijā… kas joprojām ir dīvaina. Psiholoģija, valodas, leksikas likumi… Pirmajiem kursiem vēl netiek atklāts nekas fascinējošs, tāpēc Emīlija sāk veidot pati savas teorijas un izmanto visas iespējas paātrināti iegūt īstas prasmes. Liekot kopā informācijas druskas, viņa nonāk pie secinājumiem, ka organizācija, kuras pārstāvji sevi sauc dzejnieku vārdos, tiešām spēj manipulēt ar vārdiem un līdz ar to – cilvēkiem.

Vilam uzklūp lidostā, kur puisi sagūsta cilvēki, runājot kaut ko nesaprotamu par dzejniekiem, vārdiem un ieroci. Viņi apgalvo, ka Vils ir imūns un viņa rīcībā ir svarīga informācija. Kāda dzejniece ir atbrīvojusi kailvārdu pilsētā, nogalinot trīs tūkstošus cilvēku. Tie paši nolaupītāji gan iesaistās apšaudēs un nodara miesas bojājumus Vilam, kas viņam liek apšaubīt to it kā labos nodomus. Pagaidām gan puisim nekas cits neatliek kā doties kopā ar saviem uzbrucējiem un cerēt, ka tas nebeigsies ar vēl vairāk asinsizliešanu.

Grāmatas iesākums ir diezgan haotisks, un lasītājam tāpat kā tās varoņiem, īsti nav skaidrības, kas notiek, taču notikumi ir pietiekami intriģējoši un sevī ievelkoši, lai uzturētu vēlmi šķirt lapu pēc lapas. Pēc aptuveni piecdesmit lappusēm jau sāk rasties teorijas, kas īsti notiek, un tas tikai palielina aizrautību. Pamazām tekstā tiek atklāts arvien vairāk par dzejniekiem, viņu spējām un cilvēku psiholoģiskajiem tipiem, kuru noteikšana visa pamatā. Tā būtībā ir zinātne, kuru iespējams iemācīties, un cilvēki nudien ir pieraduši neapzināti atklāt par sevi visu, tā paši sevi padarot ievainojamus.

Papildus tēlu stāstījumam, nodaļām vēl ir pievienoti „dokumenti” no avīzēm, interneta forumu sarakstēm vai vienkārši apkārtējo cilvēku savstarpējās saziņas.  Tie ar garāmgājēja skatpunktu iekļauj galveno varoņu darbību, vai reaģē atsaucē uz sižeta notikumiem, sniedzot tiem papildus dziļumu un reālismu.

Šis darbs patiesībā dažbrīd nobalansē pat uz psiholoģiskā trillera robežas, iekļaujot sevī šausmu elementus, kad varoņi nonāk saskarē ar minēto kailvārdu. Vēl joprojām apsveru, vai arī paša „Leksikona” lasīšanu nevarētu ierindot pie psiholoģiskās manipulācijas, jo tikai pēc tā beigšanas, iespējams redzēt, cik ļoti autors visu laiku ir spēlējies ar lasītāju un ļāvis izdarīt automātiskus pieņēmumus. Pat tad, kad apzinies, ka ar tevi, iespējams, spēlējas un izdari minējumus par turpmākajiem notikumiem, rodas aizdomas, vai arī to autors jau nav paredzējis un visu sagrozījis dubultīgi. Sasodīts, šī grāmata nudien spēlējas ar galvu.

„Leksikons” ir zinātniskā fantastika, kas liksies reāla. Pēc izlasīšanas prātoju par tās žanru, un tikai tad attapos, ka aprakstītie notikumi, taču nav iespējami mūsu pasaulē. (Laikam?) Teorija gan ir izklāstīta tik zinātniski un pašsaprotami, ka nemanot jau esi pārliecināts par tās eksistenci mūsu vidū. Maksam Berijam ir izdevies savīt trilleri, kas būs kā literātu un grāmattārpu himna. Beidzot kāds novērtē vārdu spēku, kuru mēs apbrīnojam visu laiku.

Pēcgarša šim darbam ir jūtama vēl ilgi, jo nonākot sabiedrībā, joprojām pieķeru sevi vēlmē segmentēt un kompromitēt cilvēkus… Pat nezinot dzejnieku zinātni un spēka vārdus, sarunās kaut vai tikai izvēloties dažādus sinonīmus un epitetus ir iespējams veidot savādāku jēgu un iegūt no cilvēkiem citādāku reakciju un attieksmi. Tas notiek ar PR, tas notiek dažādās prezentācijās un tas pavisam noteikti notiek rakstniecībā. Vārdi ir snaudošs spēks, kurus tikai atliek pareizi savirknēt un raidīt mērķī. Makss Berijs to izdarījis teicami, radot patiesi spēcīgu romānu, kuru lasīs pat tie, kas no fantāzijas žanriem parasti izvairās.

“Reiz senos laikos dzīvoja burvji,” viņa iesāka. “Kuri īstenībā bija vienkārši cilvēki, kas kaut ko drusku zināja par pārliecināšanu. Dažiem no viņiem klājās tīri tā neko – viņi valdīja pār karaļvalstīm, dibināja reliģijas un tā tālāk, bet dažkārt gadījās, ka viņus dzīvus sadedzināja nikni pūļi, viņiem nocirta galvas vai noslīcināja, lai pārbaudītu, vai viņi nav burvji. Tā nu dažu pēdējo gadsimtu,varbūt pat tikai pēdējo piecdesmit gadu laikā, viņi izdomāja apvienoties organizācijā. Lai atrisinātu sadedzināšanas problēmu.”

Mēs cenšamies sevi slēpt, tomēr patiesībā nevēlamies būs apslēpti pilnībā. Mēs gribam tikt atrasti. [..] Tā nu mēs iemainām noslēgtību pret tuvību. Mēs riskējam ar to, cerot, ka, atklādami sevi, ļausim kādam atrast ceļu pie mums. Tādēļ cilvēku sugas pārstāvis vienmēr būs ievainojams –  jo tas vēlas tāds būt.

 

Ikviens jebkad uzrakstītais stāsts

ir

citādāk savirknēti

tie paši burti, tās pašas zīmes.

Dažkārt šīs zīmes nes prieku,

bet citkārt uzdzen skumjas.

Un ir reizes, kad ļaudis metuši

tās ugunī,

jo tās savirknētas tik briesmīgos

veidos.

Pīrss Brauns – Zelta dēls

Zelta-dēls

Lielā cepumu kārba Prometejam par ātro tulkojumu! „Sarkanā sacelšanās” sevi Latvijā pieteica novembrī, bet jau pēc četriem mēnešiem Ķīpsalas grāmatu svētki tika padarīti sava vārda cienīgi, to laikā izlaižot triloģijas otro daļu „Zelta dēls”. Pasaule nupat kā sajukusi prātā ar janvārī izdoto „Morning star”, kas pieliek punktu sāgai par Derovu, bet līdz tam mums priekšā vēl daudzi piedzīvojumi. Un, oi kādi!

Ir pagājuši trīs gadi kopš Derovs zvērējās arhiGubernatoram Nero au Augustam un kļuva par viņa šķēpnesi. Institūtā piedzīvotais ir palicis aiz muguras, bet nekas nav aizmirsts. Derovs nupat kā beidz Akadēmiju, kas ir nākamais izglītības posms zeltiem. Derova radītais Pļāvēja tēls vēl joprojām gūst lielu Sabiedrības uzmanību, un viņa gaitām kosmosa kaujās seko daudzas acis. Ceļš uz panākumiem un ietekmi gan izrādās grūtāks, nekā Derovs sākotnēji plānoja, piekrizdams Areja dēlu plānam iefiltrēt viņu zeltu rindās. Institūtā iegūtie draugi joprojām ir ar viņu, taču diemžēl arī ienaidnieki. Bellonas ir pieteikuši neoficiālu asinsatriebību par Derova nogalināto Džulianu, visi to zina, un šī situācija drīz draud sarežģīt arī vadošo namu savstarpējās politikas lietas. Cik ilgi Augusts spēs izturēt arvien nopietnākās problēmas, ko rada viņa aizbilstamais?

Par laimi Derovs apzinās, ka virsotni nav iespējams sasniegt pa ceļam neciešot dažas sakāves, un tā laikā var nākties pamainīt virzienu. Areja dēlu vidū notiek sava šķelšanās, un viņi tiecas uz mērķi arvien brutālāk. Tautās izplatās ne tikai Pļāvēja tēls, bet arī grafiti un citi veltījumi Ēo – meitenei, kas dziedāja. Arī citas krāsas sāk just nemieru trīsas… Kombinējot šīs lietas, Derovs nāk klajā ar kārtējo trako un pārdrošo plānu kā zeltus ievainot vissmagāk. Īstā veiksme ir sagraut šo Sabiedrības virsotni no iekšienes. Valdniece Oktāvija au Luna, Augusa nams, Bellonas ģimene, Pļāvējs, Areja dēli… Tā ir sprādzienbīstama kombinācija, kuru jutīs visa Saules sistēma, un jo sevišķi Marss.

Nekas nav tik superīgs, kā atgriešanās pie iemīļotajiem tēliem un pasaules. Laikam vēl superīgāka ir tikai to padziļināšana. „Zelta dēls” sniedz vairāk informācijas par krāsu sistēmu, apdzīvotajām vietām, varoņiem un to motivāciju, tādējādi vēl vairāk liekot novērtēt pašu stāstu.
Derovs tagad ir divdesmit gadus vecs un pieredzējis vēl vairāk, nogalinājis vēl vairāk, liekot saviem pagātnes dēmoniem izskatīties maziem un nekaitīgiem, salīdzinājumā ar to, cik baiss tēls ir kļuvis viņš pats. Viņam vienlaikus jācīnās, lai asinīs un revolūcijā nezaudētu sevi un uz visiem laikiem nepaliktu tāds pats kā pārējie zelta briesmoņi. Arī šādā ziņā ir  atmaksājusies Derova stratēģija Institūtā veidot draugus, nevis padotos. Pie viņa sāniem joprojām ir Mustanga, Sevro, Takts, Roks, Kvinna, gaudoņi… Tie vienlaikus ir gan uzticami leitlanti, gan cilvēki, kas atgādina, ka Derovs ir labāks par tiem, pret kuriem cīnās. Turklāt Derova draugu komanda nebūt nav tikai divdimensionāli palīgrīki, kas izceltu galveno varoni. Man šķiet, es grāmatas beigās vairāk fanoju par Mustangu un Sevro, nekā pašu protagonistu. Autors nudien ir veicis apsveicamu darbu, veidojot spēcīgus, citādus, daudzdimensionālus otrā plāna tēlus. Arī „ļaundaru” puse nonākusi apstrādē, un mēs vairāk iepazīstam Šakāli, Augustu un citas antagonistu figūras, kas padara romānu vēl daudzslāņaināku un kvalitatīvāku.

It kā varētu šķist, ka sabiedrības dalījums krāsās ir kārtējais young adult lauciņa fufelis. Nē, nē, nē, manuprāt, šis ir vienīgais darbs, kur tas tiešām ir pamatoti, zinātniski un reāli. Tā nav cilvēka rakstura dominējošās īpašības izvēle un izcelšana, bet gan burtiski selekcija, ģenētiskā audzēšana, atšķirīga DNS veidošana. Tā ir nākotne, kur cilvēkus iespējams dizainēt un izveidot tos viņu paredzētajam mērķim.  Kopā ar plašāko ieskatu un informācijas druskām par Zemi un pārējo Saules sistēmu, rodas reālistiska cilvēces nākotnes aina. Nekādas naivi bailīgās domas par apokalipsi vai sabrukušu distopiju. Tiesa, šo nevarētu saukt pat idilli, taču tā ir ticama virzība tehnoloģijas attīstībā un robežu izplešanā. Došanās kosmosā un saules sistēmas kolonizēšana, atdalīšanās no Zemes pārvaldības un jaunas sabiedrības iekārtas radīšana. Fizikas pusi es tik ļoti nepārzinu, lai varētu vērtēt, cik atsevišķas aprakstītās detaļas ir zinātniski precīzas, bet ar teoriju ātra tempa action sci-fi gabalam  autors ir ticis galā teicami.

Grāmatas pirmā daļa sākotnēji varētu šķist lēnāka nekā „Sarkanā sacelšanās”; vairāk tendēta uz politiku un varas spēlēm vienai vadošajai figūrai ar otru. Man jau radās teorija, ka „Zelta dēls” sekos triloģiju otro daļu shēmai, kas padziļina pirmās grāmatas informāciju un uzstāda spēles galdu finālam… taču tas tomēr ir Pīrss Brauns un viņam, droši vien, pilnīgi nospļauties par jebkādām normām. Vēl pirms puses tiek pārslēgti ātrumi, atgriežas kaujas un nodevības, cilvēki tiek cirsti uz pusēm… Nu ir skaidrs, ka citu triloģiju finālu episkums te ir tikai ievads „Morning star”. Pēdējās simts lapaspuses vien… Labāk piesprādzēties un izbrīvēt laiku, jo ieejot finiša taisnē, cita pasaule ārpus grāmatas vairs neeksistēs.

Kas padara “Sarkanās sacelšanās” triloģiju tik atkarību raisošu un pārsteidzošu līdztekus citām  lietām, ir netipiskāka vēstījuma izvēle – lasītāja rīcībā nav tā pati informācija, kas galvenajam varonim. Derovs ik pa laikam pamanās kaut ko sastrādāt aizkadrā un tad nākt klajā ar kārtējo trako plānu, par kura slēptajiem elementiem mēs nezinām. Viņa firmas gājiens ir izvilkt no azotes kādu trumpi, kuru sagatavoja lasītājam neredzamajā laikā, un nošokēt kā tas maina turpmāko notikumu gaitu.

Pārsteigumi lasīšanas laikā  tiešām būs daudz, un fanošanas līmenis aizverot pēdējo vāku tikai dubultosies. Noteikti varam paļauties uz Pīrsa Brauna perfekti izkalkulēto finālu, kas mūs vēl ilgi vajās, taču līdz tam vēl daudz ko pārdomāt par iepriekš uzzināto. Tas, kā jaunā informācija saliek visu pa plauktiņiem, vedina domāt, ka šīs triloģijas pārlasīšana būs īpaši baudāma un radīs gluži svaigu skatījumu. Pats „Zelta dēls” beidzas uz diezgan liela cliffhanger, taču tas vienlaikus apkopo sižeta līnijas un noslēdz dažas tēmas. Tā kā jā – viss mainīsies milzīgos apmēros un aina ir palikusi “karājamies gaisā”, taču tas ir kā aizvērt vienas durvis un turpināt ceļu aiz nākamajām. Pazīstot Derovu, Saules sistēma pēc viņa izplosīšanās vairs nebūs tāda kā agrāk.

Tā nu, ļaudis, ņemiet kafiju, nomierinošu tēju vai viskiju – kas nu kuram vairāk prasās pie mežonīgiem sižeta pavērsieniem un nejaukiem stāsta aprāvumiem – un dodieties literārā ceļojumā, kas uz mūžiem pacels sci-fi kvalitātes latiņu jūsu acīs. Noderēs arī kāds labs draugs, kurš tāpat ir lasījis šos darbus, jo pēc piedzīvotā ir vajadzīga sesija ar izbļaustīšanos un viedokļu apmaiņu, kā arī kopēju sajūsmināšanos.

Kosmosa cīņas pret sengrieķu estētismu zeltu sabiedrībā, brutālas nogalināšanas ainas pret beznosacījumu draudzību – šis ir kontrastu meistardarbs.  Hic sunt leones!

„Galvenais nav viņus sāpināt. Galvenais ir viņus sakaut. Mēs šaujam uz āboliem, kad vajadzētu kapāt saknes.”

„Mēs neesam sasniegtais stāvoklis sabiedrībā. Mēs esam mēs – mūsu darbu summa, tas, ko vēl vēlamies paveikt, un cilvēki, ko turam savā tuvumā.”

„Apbrīnojami, kāda vara tev tiek dota, kad esi līdz elkoņiem asinīs un ne lāse no tām nav tavējās.”

“Saka,ka sašķelta karaļvalsts nevar pastāvēt. Par sašķeltu sirdi nav ne vārda.”

“Dažu cilvēku dzīves pavedieni ir tik izturīgi, ka tie nodeldē un pārplēš citus ap sevi.”

– [..] Tas ir vienīgais veids, kā uzveikt briesmoņus.
– Tas nav vienīgais veids.
– Nē?
– Vienmēr ir iespēja arī pašam kļūt par briesmoni.

Hjū Hovijs – Putekļi

putekli

Vilna. Maiņa. Putekļi. Visam pienāk gals, arī Hjū Hovija fantastiskajai triloģijai. Kas sākās kā ierastā distopija, nu ir nonākusi līdz spēcīgam finālam, kurš vēl ilgi paliks lasītāju prātos.

„Maiņa” pamanījās izspēlēt teju visus laika līnijas notikumus no to izraisītāju viedokļa, radot pavisam jaunu konfliktsituāciju. Mēs jūtam līdzi Donaldam un Šarlotei, taču arī Džuljeta ar saviem ļaudīm ir iekarojuši mūsu sirdis. Nu šīs abas puses nonākušas līdz sadursmei un pēdējai cīņai par nākotni.

Džuljeta ir atgriezusies savā elevatorā 18 un kļuvusi par tā mēru. Lūkass ir pie vadības IT daļā, un abi kopā mēģina uzturēt savas mājas pie dzīvības. Sarunas ar elevatoru 1 paliek tikpat aizplīvurotas, bet Džuljetai ir skaidrs, ka šie ļaudis, kuri spēlē dievus, ir jāaptur. Viņa gan sāk ar vēl steidzamāku jautājumu un uzsāk urbšanos elevatora 17 virzienā, lai tiktu pie tur atstātajiem Džimija ar bērniem. Tas raisa kārtējo neapmierinātības vilni viņas vadāmo cilvēku vidū, jo joprojām ir grūti noticēt, ka ir vēl arī citas „pasaules” ar citiem cilvēkiem.

Tikmēr elevatorā 1 Donalds kopā ar Šarloti strādā paši pie savas pretošanās vadībai. Tūrmans arvien vairāk sāk atgādināt jukušo, kad atklājas jaunas viņa trakā plāna daļas. Elevatoru izveidošana bija tikai sākums, bet tiem ir paredzētas arī beigas. Donalds pūlas izpētīt gan ārpasauli, gan Tūrmana nodomus, vienlaikus cenšoties palīdzēt elevatoriem, cik vien iespējams. Elevatora 18 mērs Džuljeta, gan ir kaismīga un apņēmīga,  to krietni sarežģījot…

Drīz vien sākas notikumu gūzma, kura būs vien jālasa pašiem, jo es pa dzīvi soļoju ar striktu no-spoilers nostāju. Bet varat būt droši, ka viss norisinās traki intensīvi un lielos apmēros. Lai arī action daļas ir lieliskas, es joprojām vairāk fanoju par dalīto skatpunktu. Džuljetas atklājumi par sazvērestības lielumu pret Donalda un Šarlotes pakāpenisko pieķeršanos elevatoru iemītniekiem… Kontrasts starp elevatoru jaunajām paaudzēm, kuras domā, ka pasaule ir mirusi tūkstošiem gadu, un ļaudīm, kas tajā patiešām dzīvoja un vēl joprojām mitinās elevatora 1, atceroties kā varēja vakariņot restorānā Laikā Pirms, ir diezgan satriecošs. Pieskaitot augšminētajām lietām arī sižeta lielo noslēgumu par Tūrmana beigu plānu, kas ir vēl šausminošāks par pašu elevatoru izveidi… Jā, ar šo grāmatu jāapietas uzmanīgi, jo var gadīties attapties daudzas stundas vēlāk ar piedegušiem kartupeļiem katliņā, kuriem oriģināli bija jāvārās, nevis jācepas.

Noslēdzošajā triloģijas daļā tiek smuki savilkti kopā visi gali un jautājumi, kas varbūt bija radušies no fizikas vai teorijas viedokļa. Tikpat smuki tiek turpināta spēle ar lielām likmēm un tēlu nāvi. Tas pievieno vajadzīgo reālisma devu, jo bez upuriem šādās cīņās vienkārši nav iespējams iztikt. Atrisinājums man noteikti patika un nebiju vīlusies. Kādreiz hype par triloģiju ir liels, bet beigas izčākst, taču šis noteikti nav tas gadījums. Viss ir gan reāli, gan laimīgi, gan bēdīgi, gan ar cerībām uz labāku nākotni…

Autors noteikti ir, pirmkārt, radījis perfektus romānus, kas filozofē par cilvēci un mūsu dzīvēm uz šīs planētas. Ja tam vēl pievieno kvalitatīvu zinātnisko fantastiku, meistarīgi veidotus tēlus un spraigu sižetu… Nav brīnums, ka Elevatora sāgu ir plaši iecienījušas dažādas auditorijas. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kas jāgrābj ciet pie pirmās izdevības un jāierāda izlases vieta grāmatplauktā.

– Es runāju nopietni. Vai tev šķiet, ka mūsu dvēseles uzlidos mākoņos un atradīs kādu labāku pasauli?
– Nē. Es domāju, ka mēs vienkārši beigsim pastāvēt. Tas, ka manis kādu dienu nebūs, mani neuztrauc. Es neuztraucos par to, ka manis nebija pirms simts gadiem. Domāju, ka nāve lielā mērā ir kaut kas līdzīgs. Pēc simts gadiem mana dzīve būs tieši tāda pati, kāda tā bija pirms simts gadiem. Bet es tev pateikšu, kas ir mūžīgs.
– Kas ir mūžīgs?
– Mūsu lēmumi.
– Piedod – „mūsu lēmumi”? ”
– Jā. Mūsu rīcība, vai saproti? Tā pastāv mūžīgi. Lai ko mēs darītu, tas vienmēr būs tas, ko mēs izdarījām. To nevar atsaukt.

 

„Cilvēces muļķība – muļķība, kas slēpās sasodītajos elevatoros, ko viņš bija palīdzējis uzcelt, – šis pieņēmums, ka lietas ir jāglābj. Tām vajadzēja likt mieru – gan cilvēcei, gan planētai. Cilvēcei bija tiesības izmirt. Dzīvība tā dara, tā izmirst. Tā dod vietu nākamajam sarakstā. Bet atsevišķi cilvēki allaž bija stājušies pretī dabiskajai kārtībai. Viņiem bija nelegāli klonēti bērni, viņu nanoprocedūras, rezerves daļas un kriopodi. Atsevišķiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas šo visu sarīkoja.”

 

„Donalds noklepojās un iedomājās par senatnes varoņu sāgām, par vīriešiem un sievietēm, kas cīnījās par taisnību, par mūždien laimīgajām beigām, uzvarām pat neiespējamos apstākļos, mūžīgajiem māņiem.Varoņi neuzvarēja. Par varoņiem kļuva tie, kuri PAMANĪJĀS uzvarēt. Vēsture saglabāja viņu stāstu – mirušie neizdvesa ne vārda. Tas viss bija blēņas.”
„Doma kaut ko glābt bija muļķīga, it sevišķi jau dzīvību. Neviena dzīvība visā cilvēces vēsturē nekad nav pa īstam izglābta. Tās tikai paildzinātas. Gals pienāk visam.”

 

„Tur jau tā bēda ar patiesību. Gan meļi, gan godīgi ļaudis saka, ka tā ir viņu pusē.”

 

„Lūk, kā tas darbojas. Tu dzīvo. Tu centies, cik spēj. Tu dod ceļu citiem. Ļauj izvēlēties tiem, kuri nāk pēc tevis. Ļauj, viņiem izlemt, dzīvot savas dzīves pēc pašu ieskatiem. Tāds ir pareizais ceļš.”

Hjū Hovijs – Maiņa

maina

Okay, saku jau uzreiz – man ir milzīga vājība pret otrajām daļām/turpinājumiem/garām sērijām. Līdzko parādās vairāku tēlu skatpunkti, atklājas vēsture un notikumu veidošanās, jau zināms teksts tiek atkārtots no pavisam cita viedokļa… Tieši šī secība – parādīt stāstu un tad atkāpties pie notikumiem, kas to izveidoja, reducē mani uz sajūsmā spiedzošu grāmatu tārpu, kas drīzāk izlaidīs garu, nekā izlaidīs no rokām to grāmatu. Tas tā, kopsavilkumam, lai radītu aptuvenu skici, kāpēc es nevarēju izvilkt degunu no „Maiņas”, līdz biju pabeigusi to lasīt.

„Vilnas” notikumi atstāja lasītājus revolūcijas gaidās, un ja esam godīgi – man līdz ar to drusciņ noplaka interese par nākamo daļu nākotnes pavērsieniem. Vai tad tam nav iziets cauri neskaitāmas reizes? Jauna pasaules iekārta + spēcīgi tēli + tikpat spēcīgi ļaundari = lielā sadursme? Nop, apsēdieties, paņemiet tēju un cepumus, jo mums jāparunā par daudz labākām lietām.

Pirmās grāmatas nedefinēti tālo nākotni nomaina Vašingtona 2049.gadā. Tehnoloģijas ir aptuveni tādas pašas un cilvēku domu gājiens arīdzan. Diemžēl, ar abu kombināciju ir pietiekami, lai pasaules nākotne nebūt nerādītos gaišos toņos. Nesen ievēlētais kongresmenis Donalds Kīns saņem kādu piedāvājumu no paša senatora, ar kuru viņam jau ir pagātne. Sākotnēji nevainīgais lūgums palīdzēt kādas būves dizainā un atcerēties vecās, labās dienas, kad Donalds bija arhitekts, izvēršas arvien dīvainākos notikumos, kas turpinās gadiem. Donaldam ar sievu rodas arvien lielākas domstarpības, tiek pieminēti vecie sakari, senators Tūrmans kļūst aizvien nesakarīgāks, ēkas projektā ir visādas neskaidrības, ko neviens negrib paskaidrot, un Donaldam sāk šķist, ka viņš pats jūk prātā. Bet viss taču būs tā vērts, kad projekts tiks pabeigts, vai ne…

Tikmēr skatpunkts regulāri pārslēdzas arī uz Troju, sākot ar 2110.gadu. Tas ir vīrietis, kas jau dzīvo elevatorā, bet ar starpību, ka šis ir vadošais, ne uzmanīgi kontrolētais kā elevators 18 vai pārējie. Elevatoru 1 apdzīvo vīrieši, kas maiņās uzrauga notikumus citos elevatoros, un tad atkal tiek ievadīti kriomiegā, līdz pienāks nākamā reize „nostrādāt” savus mēnešus. Viņu ģimenes ir aizmidzinātas dziļākā formā, lai uzturētu motivāciju darboties, bet nesadalītu uzmanību. Tā ir nogurdinoša, rutīnas pilna eksistence, kurai ātrāk kārojas sagaidīt galu. Daudzi nemaz nenojauš, kas notiek pārējo elevatoru iedzīvotāju prātos, viņiem tie ir tikai emocionāli attālināti objekti. Trojs ir ticis pie visatbildīgākā darba – kontaktēties ar elevatoru IT daļu un izteikt pavēles. Kad sākās kārtējā sacelšanās, Trojs aptver, ka pamodināšana no kriomiega viņu ir tikai iesviedusi nākamajā murgā.

Sākās notikumu gāziens, kas gluži kā sniega pika veļoties no kalna, kļūst arvien lielāka un lielāka, un beigās nav kontrolējama. Viss sakrīt savās vietās. Donalda pagātne, Troja nākotne, senatora Tūrmana plāni, elevatora 1 skatapunkts, lielā sacelšanās elevatorā 18, elevatora 17 krišana… Nav iespējams nejust līdzi gan Donaldam, kas it kā pārstāv antagonistu pusi, gan vēl citiem tēliem no elevatoriem, kuri piešķir it kā jau zināmajam stāstam jaunas dimensijas. Uzzinām, kas notika ar Džimiju jeb Solo, kā Džuljetas aiziešana tīrīt izskatījās no vadības gaiteņiem… Ja būtu iespējams novērtēt romāna vērtību zeltā, tad „Maiņa” būtu tāda kaudze, kuru nāktos pārvest ar kravas auto.

Autors ir radījis spēcīgu sci-fi darbu, kas vienlaikus ierauj filozofiskās domās par pasauli, cilvēkiem un iznīcību. Gan tēlu, gan lasītāju starpā sāksies debates, vai risinājums nav ļaunāks par pašu problēmu. Šī ir pavisam ticama apokalipse, jo, būsim reāli, mēs drīzāk nobeigsim paši sevi, nekā kāds ārējs faktors noslaucīs no Zemes visu cilvēci un/vai tipiskākās tūrisma vietas, kā to redzam Holivudas grāvējfilmās.

„Maiņa” lieliski strādā ar informāciju un tās pavēršanu vajadzīgajā virzienā. Lasītājs zina vairāk par gaidāmo nekā Donalds, un tieši tas rada šo episko sajūtu, nekā, ja autors būtu izvēlējies sākt stāstīt tieši ar šiem notikumiem to hronoloģiskajā secībā. Trojs savukārt zina vairāk nekā elevatoru iedzīvotāji un jūt tiem līdzi, un arī tas rada kontrastu salīdzinājumā ar „Vilnu”, kur mistiskie vadītāji no IT zonas bija tikai balss mikrofonā, ļaundari, kuri jāaptur. Nu mēs redzam elevatora 1 domas, vai drīzāk sajūtas par šo situāciju. Sajūtu būt kā nemirstīgam dievam un pieskatīt aitu bariņus konteineros.

Pirmās divas grāmatas nu ir izveidojušas pilnīgu un bagātīgu kopainu, dodot ceļu trešajai ar tā saucamo „beigu spēli”. Frontes līnijas ir novilktas, visiem ir savi mērķi, un visi ir tikpat apņēmības pilni tos sasniegt. Jautājumi vēl ir palikuši, bet nu ir iestājusies aptuvena nojauta, uz kurieni tas viss ved. Ja iepriekš mani īpaši nesaistīja fināla cīņa, tad pēc „Maiņas” meistarstiķiem, kas liek rūpēt par lietām, ko nebiji gaidījis, atliek tikai nervozi grauzt nagus un uzreiz ķerties pie triloģijas noslēguma. Manā gadījumā, ķerties arī pie stāstīšanas par Hjū Hovija darbiem visiem, kuri vien ir gatavi klausīties, jo šī ir pasaule, kuru nedrīkst laist garām.

Un tā tu droši vien guvi vērtīgāko mācību par noslēpumiem. Noliegšanu. [..] Noliegums ir šīs pilsētas slepenā mērce. Tā ir garša, kas satur kopā visas pārējās sastāvdaļas. Lūk, ko es saku tikko ievēlētajiem – patiesība izkļūs ārā, tā vienmēr notiek, bet tad patiesība nebūs redzama starp visiem meliem.

Patiesība un meli šķiet balti un melni, bet, sajaukti kopā, tie padara visu pelēku un maldinošu.

Viņš gribēja teikt, ka Mantojums ir atļautā patiesības daļa, patiesība, kas visos elevatoros tiks saglabāta nākamajām paaudzēm. Bet meli, viņš pie sevis nodomāja, ir tas, kas notiek šeit, elevatorā 1, šajā trakomājā, kur ar zālēm apreibinātajiem kaut kā jānodrošina cilvēces izdzīvošana.

– Atceries, kā runājām par to, ka reiz būsim noteicēji? Ka tad viss būtu citādāk?
– Tā tas nenotiek. Ap to laiku, kad būsim noteicēji, paši būsim vecāki nekā viņi, mums viss būs vienalga. Un tad mūsu bērni varēs ienīst mūs par to, ka rīkojamies tikpat muļķīgi.

Visiem liekas, ka viņiem pieder viss pasaules laiks. Bet viņi nekad neapstājas, lai pajautātu, cik laika pasaulei vēl ir atlicis.

Varbūt mēs visi domājam, ka būsim pirmā paaudze, kas vienkārši nenomirs, kas dzīvos mūžīgi. Katrā gadījumā mēs visi gaidām, ka sasniegsim simt trīsdesmit gadu vecumu, varbūt pat vairāk, it kā tās būtu mūsu tiesības. Un mana teorija ir… Agrāk bērni bija mūsu mantojums, vai ne? Viņi bija mūsu iespēja apmānīt nāvi, nodot tālāk kādu daļu no mums. Bet tagad mēs ceram, ka tie vienkārši būsim mēs paši.

Lielu daļu sava mūža abi esam pavadījuši plānodami, kā izglābt pasauli. Patiesībā pat vairākus mūžus. Nu, kad tas izdarīts, mani nomāc cits jautājums, baidos, ka nespēju uz to atbildēt, un mēs nekad nebijām gana drosmīgi vai pat pārdroši, lai to sev uzdotu. Tādēļ jautāju Tev tagad, dārgais draugs, vai šī pasaule vispār bija glābšanas vērta? Vai mēs bijām glābšanas vērti?

Hjū Hovijs – Vilna

vilna

Kamēr pasauli pārņēmis jauniešu distopiju vilnis, ir vērts ieviest nelielu dažādību un, paliekot žanrā, pievērsties tā nopietnākajam galam. Hjū Hovijs ir radījis reālistisku apokalipses gabalu, kurš pievēršas dziļākiem ierastās tēmas aspektiem.

Cilvēki ir apbrīnojamas būtnes. Ja pietiekami ilgi ir dzīvots noteiktos apstākļos, tie kļūst par pašsaprotamu normu. Tā arī ļaudis no elevatora vada savu ikdienu, īpaši par to nedomājot. Viņu mājas ir 142 stāvi, kas sniedzas dziļi zemē, uz ekrāna ir redzama izpostītā un neapdzīvojamā ārpasaule, un vēsture ir vien neskaidras bērnu pasakas. Visi dodas savās ikdienas  gaitās un par ārpasauli skaļi nerunā. Ja esi tik pārgalvīgs, lai sāktu prašņāt par pagātni vai došanos ārā, tad tā tiek uztverta kā nemieru celšana un savu vēlmi arī saņem – sods ir izsūtīšana ārā notīrīt kameru, kas ar laiku tiek aizpūsta ar putekļiem. Vari izbaudīt savas divas brīvības minūtes, jo ārienes toksiskums tevi apmēram tādā pašā laikā saēdīs pat cauri visam aizsargtērpam. Tīrīšanas incidenti notiek ik pēc kāda laika, līdz arī tie ir kļuvuši par normu.

Šerifs Holstons nekad nebūtu domājis, ka viņam būs kāda saistība ar Tīrīšanu, taču tad viņa sieva sāk uziet lietas par pagātni, kas sola tikai nepatikšanas. Mērs Džensa nekad nebūtu domājusi, ka sava mūža nogalē būs jāpiedzīvo jauni triecieni un no jauna jācīnās, lai varas posteņos nonāktu labi cilvēki. Pēc dažādiem ieteikumiem, viņai padomā ir spēcīga kandidāte. Āķis tāds, ka Džuljeta ir mehāniķe zemākajos līmeņos. Sākas garais kāpiens lejup, ar cerību, ka viņa vispār piekritīs šādam piedāvājumam.

Džuljeta nekad nebūtu domājusi, ka viņai var nākties atgriezties elevatora augstākajos stāvo. To dzīvi viņa ir iemainījusi pret darbu pie ģeneratora, kas uztur visas elevatora  sistēmas pie dzīvības. Vienīgi neredzamais varas motors, kas uztur kārtību vairākos tūkstošos cilvēku, arī prasās pēc labošanas. Džuljetai ir plašāks pasaules skatījums, jo sava darba ietvaros viņa burtiski ir rakusies dziļāk par elevatora robežu, un savienojumā ar apņēmīgo personību un šerifa amatu, tas izraisa notikumu virkni un pārmaiņas, kuras neviens nebija gaidījis. Sākot ievērot aizdomīgajās lietas IT līmenī, kuru vadītājs uzvedās tā, it kā būtu noteicējs pār elevatoru, līdz informācijas druskām no iepriekšējā šerifa, Džuljeta saprot, ka ļaudis tiek turēti maldos un pasaule nebūt nav tāda, kā viņi bija domājuši.

Grāmatas sākums varbūt ir palēns, taču tas ir motors, kas uzņem jaudu. Tad visas detaļas saliekas kopā un iekustās revolūcijas mašīna. Pārmaiņas pēc ir redzams ne tikai „labo varoņu” skatpunkts, bet ieskats arī antagonistu viedoklī. Par vienu no maniem mīļākajiem tēliem kļuva Lūkass, kurš nonāk IT daļas melu labirintos un sāk uzzināt baiso patiesību, kas noticis ar pasauli.

„Vilna” ir fascinējoša ar to, ka parāda, cik ļoti ir iespējams manipulēt ar cilvēku uztveri. Elevators ir visa to iedzīvotāju pasaule. Daudzi cilvēki dzīvo pa saviem līmeņiem un citas zonas nemaz neapmeklē, jo tas nozīmē garu kāpienu. Mācītāji raduši reliģiju, ka elevators te vienmēr ir bijis un to radījis kāds gādīgs dievs, ieliekot tajā visu, kas viņiem būtu nepieciešams. Paaudze pēc paaudzes ir audzinātas melos un tās vairs neko citu nepazīst. Elevatora iemītniekiem pateikt, ka viņu mājas ir kā smilšu grauds salīdzinājumā ar pārējo planētu, būtu kā mūsdienu cilvēkiem pateikt, ka Visums patiesībā  ir vien  mikroskopiska vienība kādas citas augstāk stāvošas lietas sastāvā.

Noteikti vēl viena grāmatas stiprā puse ir fakts, ka galvenie varoņi ir pieaugušie, nevis pirmajā mīlā tvīkstoši sešpadsmitgadnieki. Tas uzreiz saliek stāstījumam citus akcentus un aptver plašākas tēmas. Kad darbības notiek tik šaurā apvidū, psiholoģijas aspekts ir sevišķi svarīgs.

Autors nekautrējas nogalināt savus varoņus kā arī parādīt cilvēces tumšākos aspektus. „Vilna” ir tikai pirmais darbs no Elevatora triloģijas, un tā piesaka Hjū Hoviju uz augstas nots. Šī būs lasāmviela visdažādākajai auditorijai, sevī ietverot izdzīvošanas tēmas un filozofiju, savu devu action, spēcīgus sieviešu tēlus, kā arī morāles sadursmes un labi veidotus ļaundarus. Perfekta izklaide, kas nodrošina arī pārdomas.

„Viņa redzēja, ka aizliegtie sapņi par ārpasauli bija skumji un tukši. Tie bija miruši sapņi. Cilvēki šeit augšā, kas pielūdza šo skatu, saprata visu ačgārni – nākotne bija lejā. No turienes nāca nafta, kas nodrošināja viņiem enerģiju, minerāli, kas pārtapa noderīgās lietās, slāpeklis, kas atjaunoja zemi viņu dārzos. To zināja katrs, kas ēnojis metalurģijā un ķīmijā. Tie,kas lasīja bērnu grāmatas un mēģināja atjaunot zaudētās un neizdibināmās pagātnes noslēpumu, maldījās tumsā.”

„Viņš iebāza kabatā sauju nāvējošo ložu, nodomādams, ka katra no tām varētu izdzēst dzīvību, un saprata, kādēļ šīs lietas bija aizliegtas. Nogalināt cilvēku vajadzētu būt grūtāk nekā vienkārši pavicināt cauruli viņa virzienā. Tam vajadzētu notikt pietiekami ilgi, lai sirdsapziņa pagūtu nostāties ceļā.”

„Mums neviens nepateicas par to, ka esam pie pilna prāta, vai ne? Man neviens nesaka paldies. Pat ne es pats sev. Es turos un turos, un tieku līdz nākamai dienai, nākamam gadam un neviens to nenovērtē. To, ka neesmu jucis.”

„Atklājās, ka dažas samudžinātas lietas izskatījās vēl atbaidošāk, kad bija iztaisnotas.”