Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”

Advertisements

Cassandra Clare – The Mortal Instruments (original trilogy) City of: Bones/Ashes/Glass

4becd6fd77c29e65c4e2bdf0a05da911

Note #1  Šīs grāmatas esmu lasījusi angliski, tādēļ izvēlos saglabāt dažus terminus oriģinālvalodā, lai palīdzētu pārnest jēgu, kuras nianses zūd latviskojumos.

Lasīšanas ceļi ir neizskaidrojami. Es nekad nebūtu domājusi, ka iekritīšu The Mortal Instruments pasaulē pāri galvai, taču tieši ar tādu mega maratonu sākās mans 2016.gads. Janvāra beigās pirmizrādi piedzīvoja šajā sērijā balstīts seriāls – kurš man sākotnēji arī tikai lika nobolīt acis – taču domino efekta rezultātā, es to tomēr iemīlēju. Tas savukārt lika atgriezties pie avota un vēlreiz mēģināt lasīt grāmatas.

[Pieņemu, ka daudzi tomēr zina galvenos faktus par šīm grāmatām, jo pat latviski tās visas jau ir izdotas. Var gadīties pa kādam spoiler.]

Ar „City of Bones” man jau izsenis bijušas smagas attiecības, taču ar šo jauno enerģiju, pat latviskajam tulkojumam izspēros cauri pāris dienās. Oriģinālā reakcija iekš goodreads.

Stāsts ir diezgan ierasta urbānā fantāzija – piecpadsmitgadīga meitene uzzin, ka pasaulē mīt pārdabiski radījumi, ir bariņš ar hunters, kas pret tiem cīnās, un viņa ir šo shadowhunters pēctece. Clary iepazīst Ņujorkas līdz šim nemanīto pusi, taču nekas nav tik vienkārši, jo šī slēptās pasaules atklāšana sākās ar dēmonu uzbrukumiem un viņas mātes pazušanu. Tad nu izrādās, ka viņa ir meita diezgan skandalozam pārītim.

Valentine Morgenstern jau iepriekš ir satricinājis shadowhunters pasauli ar diezgan krasiem plāniem kā mainīt viņu varas iekārtas un definēt attiecības ar downworlders. Lieki piebilst, ka downworlders – werewolves, vampires, warlocks un fey – par to nebija sajūsmā. Arī Clave – tāds kā shadowhunter vadības panelis – nebija par to sajūsmā un Valentine tika apturēts. Clary mātei tur bija liela nozīme, jo tieši viņa savam toreizējam vīram atņēma the Mortal Cup, kurš Valentine apgādāja ar pārāk lielu varu. Nu Cup meklējumi ir atsākušies, un to dara visi, kam vien nav slinkums iegūt savos nagos vēsturisko un spēcīgo objektu, kurš spēj radīt jaunus shadowhunters un kontrolēt dēmonus.

Shadowhunters institūts Ņujorkā nokļūst visa centrā, taču, diemžēl, tur uzturas diezgan…maz mednieku. Kopš Clary pamanīja Jace kādā klubā slaktējam dēmonus kopā ar Alec un Isabelle Lightwoods, viņi visi kopā iekuļas notikumos pāri savām nepilngadīgajām galvām. Institūtu uzrauga viņu mentors Hodžs, bet viņam nav ļauts atstāt tā teritoriju. Tā kā Clary ir apņēmības pilna noskaidrot visu par savu pagātni un Jace nav spējīgs atteikt Clary (kaut gan pazīst viņu pusotru dienu), un Alec nevar laist savu cīņu biedru stulbos uzdevumos vienu pašu, un Isabelle nevar lasīt savu brāli stulbos piedzīvojumos vienu pašu, šī četrotne pamanās sastrādāt visādu apmēru ziepes. Pievienojot arī Simon, Clary draugu, kurš ir viņā neglābjami saķēries un arī nevar viņai ļaut kaut kur doties vienai. Vienai ar Jace.

Sižeta ziņā pirmā grāmata ir diezgan paplāna, jo izņemot paša sākuma un pašu beigu ātrās cīņu ainas un informācijas gāzienu, vidus ir mērens… kas pie velna. Tie, kas jutīs līdzi Clary un Jace lielajai mīlai gan jau būs apmierināti, bet es tomēr gaidīju… kaut ko.. jebko…? Bet bija daži ļoti dīvaini piedzīvojumi un tad jau fināls.

Lightwoods ir vienīgie, kas spēj mani ieinteresēt un likt just līdzi. Viņu ģimenes pagātne ir sarežģīta, Isabelle ir patstāvīga un kickass meitene, un Alec is gay shadowhunter, kas eņģeļu pēctečiem ir nepiedodama lieta. Tuvu grāmatas beigām gan ierodas arī absolūtais bae, ne tēls – Magnus Bane. Viņš konstanti parādās visās trīspadsmit līdz šim izdotajās shadowhunters pasaules grāmatās, un ne velti. Tik daudzslāņains un izklaidējošs varonis sen nebija lasīts, un autore, šķiet, ir apkopojusi visu savu prasmi viņā un viņa attiecībās, jo daudzas citas lietas šajās grāmatās pieklibo.

Pirmajā grāmatā tās ir tikai dažas ainas, taču spēcīgākais jauno laiku ship ir dzimis, jeb būsim-reāli-daudzi-lasa-šo-sēriju-tikai-dēļ-malec. Alec & Magnus attiecībās ir viss, kas trūka ar Jace & Clary un kuri man krita uz nerviem visu grāmatu lasīšanas laikā.

Pirmo grāmatu beidzu bolot acis, taču shippers ir gatavu uz visu, lai tiktu pie sev vēlamā materiāla, tādēļ arī uzreiz lēcu iekšā nākamajās grāmatās. Nebija tik traki kā biju baidījusies, jo daudz palīdzēja tieši teksts angļu valodā. Ja latvisko visas maģiskās būtnes un jauniešu slengu, rezultāts ir diezgan sāpīgs.

Tā nu īsumā par divām turpmākajām grāmatām, kas oriģināli bija paredzētas kā noslēdzošās triloģijā.

“City of Ashes” oriģinālā reakcija iekš goodreads.

Sākums ļoti daudzsološs, parādās lielāks sižets par The Mortal Instruments un Valentine plāniem. The Mortal Cup atkal ir nozudis, bet nu lietas grozās ap the Mortal Sword. Jace tiek turēts aizdomās par sadarbošanās ar Valentine, un arī Clave beidzot attopas, ka jāiesaistās šajā juceklī un jāsūta savi pārstāvji uz Ņujorku. Clary tikmēr pavada savu laiku ņemoties gan ap Jace, gan ap Simon, jo citas lietas taču nav tik nozīmīgas kā viņas mīlestības dzīve.

Par laimi, tiek ieviesti arī citi skatpunkti. Ja pirmā grāmata bija jāiztur tikai Clary balsī, tad nu no tā ik pa laikam ir glābiņš. Turklāt parādās arī daži jauni un interesanti tēli, tā kā otro grāmatu jau sāku izbaudīt vairāk.

Viena no jaunpienācējiem – werewolf Maia – ir ar interesantu stāstu, Simon līnija arī paliek interesanta, Clary iegūst papildus spējas, malec uzņem apgriezienus, vairāk iepazīstam vampires, warlocks un Seelie Court … Jā, otrā grāmata nudien ir daudz labāka. Man gan labo garastāvokli sabojāja kārtēja Clary un Jace bezjēdzīgā drāma, taču atkal – tā pāra piekritēji gan jau piešņukstēja pilnus kabataslakatiņus par viņu mīlas mokām.

Fināls atkal šo to atrisināja, bet cīņu ar Valentine vēl nenoslēdza. Alec un Magnus cīnās ap savām problēmām un sagādā citātus, kas vēl ilgi salauzīs sirdi. Simon mani teju pārbiedēja līdz kliegšanai balsī. Beidzot tiek iepazīstināts veids, kā varbūt varēs atmodināt  Clary māti un viņa varēs pārstāt dīkt „have to save my mom” meldiņu piecpadsmit variācijās, tāpēc vispār atkorķēju šampanieti.

“City of Glass”! Oriģinālā reakcija iekš goodreads, kur būtībā arī visu esmu pateikusi.

Sižeta ziņā viss vēl vairāk uzņem apgriezienus. Varoņi dodas uz Alicante – shadowhunter slēptās teritorijas galvaspilsētu – tikai Clary pamanās palikt iepakaļ. Viņa gan izdomā savu paņēmienu, kā tur nokļūt un turpina taisīt ziepes. Tas, droši vien, viņai ir iedzimts no Valentine, jo izrādās, ka viņš pagātnē ir nodevies diezgan šausmīgiem eksperimentiem un sataisījis lielākas ziepes, nekā kāds nojauta. Clary ar Jace vismaz pusi no grāmatas pamanās nodoties savām mīlas mokām, bet kad skatpunkts seko citām lietām, ir tiešām interesanti.

Magnus un Alec turpina uzvesties kā divi stūrgalvīgi idioti, bet vismaz rezultāts ir labs. Simon pārsvarā (gan ne pēc savas izvēles) uzturās savā nodabā, bet kad viņš pieslēdzas lielajam sižetam, notiek episkas lietas. Lightwoods piedzīvo ļoti draņķīgu dienu, bet šis „šokējošais” pavērsiens mani neķēra, jo iepriekš tā līnija nebija gana nostiprināta, lai manī izsauktu kādas emocijas. Shadowhunters mitoloģija ir pacelta jaunā līmenī, un gala cīņa ar Valentine ir makten iespaidīga, jo tajā tiek iesaistīti arī downworlders palīgi. Burtiskā The Mortal Instruments – cup, sword & mirror – līnija līdz ar šo tiek noslēgta. Tas gan nenozīmē, ka Clary un Jace varētu nomierināties par savām sirdsāpēm un nespēju būt kopā, vai ka kāds cits psihopāts nepārņemts Valentine uzsākto darbiņu ar shadowhunters iznīdēšanu un pārveidošanu.

Es nevienā brīdī neapgalvoju, ka The Mortal Instruments sērija ir tikai laba, vai tikai slikta. Te pavisam noteikti ir kaudze ar problemātiskām lietām, bet tad notiek kaut kas tik fantastisks, ka par to aizmirstas. Katrs lasītājs tur atradīs savu mīļāko lietu, un ar katru nākamo grāmatu to skaits tikai pieaug. Kasandras Klēras radītās pasaules lielākais pluss, ir fakts, ka viss norisinās vairākos slāņos vienlaikus un stāsta līnijas tiek būvētas cita caur citu. Tēli parādās viens otra grāmatās un shadowhunters ģimeņu vēsture un tās notikumi, un piedzīvojumi ir zināmi nu jau simt piecdesmit gadu laika posmā. Nudien iesaku turpināt lasīt šo sēriju un tai pievienotās grāmatas, jo kvalitātes pieaugums ir neapstrīdams un “City of Heavenly Fire” ar lielo noslēgumu atstāja mani bez vārdiem uz divam dienām.