Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”

Advertisements

Laura Dreiže “Deja ar nāvi”

300x0_dejaarnavi_978-9934-0-4765-7

Tiem, kas seko līdzi pašmāju autoru aktualitātēm, šis bija ilgi gaidīts notikums. No sākuma retāk, tad arvien biežāk un biežāk nozibēja kāda informācijas druska sociālajos tīklos, sarunās ar pašu Lauru vai izdevniecības pasākumos. Laurai būs jauns darbs. Alternatīvais Viktorijas laikmets ar steampunk! Ei, un tā būs triloģija. Iznāks visas daļas vienlaikus. Tagad Didža grāmata, un Laura uz strīpas nākamā. Jā, varētu gaidīt uz septembra vidu. Un tad – pirmā daļa „Deja ar nāvi” iznāk 7.septembrī, sekojot pārējām daļām 7. oktobrī un 7.novembrī! Šis paziņojums vienu vakaru salauza grāmatu blogeru interneta pusi.

Redzot kāda izaugsme autorei ir katru nākošo grāmatu, nešaubījos, ka šis būs tiešām labs un baudāms darbs. Kad likās, labākas ziņas vairs nevar saņemt, Zvaigzne ABC blogeriem piedāvāja priekšlaicīgu grāmatas apskati. Mūsu sajūsmas pilnie pieteikšanās saucieni sekoja burtiski minūšu laikā, un liktenis bija vēlīgs man nokļūt to piecu vidū, kas varēja saņemt grāmatu jau pirms 7.septembra. Gaidīt pat paātrināto termiņu šķita mokas, satraukums pulsē lasošās sabiedrības vidū, ienākas pirmās recenzijas… Tad vēl dažas dienas, un beidzot skrienu arī pēc sava eksemplāra. Goda vārds, kad ieraudzīju kā grāmata pārdevējas rokās ceļo pie manis, paspruka neliels spiedziens un knapi atturēju sevi no dīdīšanās un lēkāšanas skolnieku mammu priekšā, kuras nodarbojās ar skolas grāmatu vākošanu un nesaprata, kas notiek. Dabūjusi savu dārgumiņu, steidzos mājup, gatava 8 stundu atvaļinājumam citā pasaulē.

Autore uzreiz aizved lasītāju 19.gadsimta vidē pie sešgadīgās Viktorijas, kas piedzīvo sava tēva nāves aizdomīgos apstākļus. Stāstījums ir tik saistošs, ka nākamreiz attopos piecdesmit lappuses vēlāk. Ir pagājuši 12 gadi, un Viktorija, nu jau kā jauna dāma, pošas īstenot savu plānu par iekļūšanu Karaliskajā Maģijas akadēmijā. Problēma ir tāda, ka tā pieņem tikai zēnus. Ar māsīcas un brāļa palīdzību, Viktorija uzņemas pārģērbties vīriešu drānās un rada stāstu par Viktoru, cerot, ka ar jauno identitāti spēs uzzināt ko vairāk par tēvu, kurš līdz priekšlaicīgajai nāvei bija Akadēmijas arhemags.

Trakā plāna pirmais solis izdodas, bet drīz meitene saprot, ka ar to sākas tikai lielākie sarežģījumi. Iegūstot vienu draugu, var iedzīvoties vairākos ienaidniekos, atklājot jaunu noslēpuma pavedienu – iepīties daudz lielākā spēlē. Emocionālās un fiziskās sāpes ir maksa, kas tikai pieaug.

Man jau ar pirmo nodaļu iepatikās to virsrakstu stils, kas atgādināja dažas bērnībā lasītās grāmatas un izsauca nelielu nostaļģiju.

20150903_224924

20150903_224958

20150903_225014

Tie vienmēr ir intriģējoši un amizanti, kas vēl vairāk pastiprina „vēl tikai vienu nodaļu” atrunu. Arī darbība internātskolā uzjundī senās ilgas, kuras piedzīvoja visi Harija Potera lasītāji. Dēkas nakts laikā un noklausītas sarunas gaiteņos, maģijas nodarbības un sadursmes ar citiem studentiem… Laikam pirmo daļu var iekļaut internātu piedzīvojumu žanrā, ar attiecīgo vieglo valodu un dažbrīd paredzamajiem elementiem, kas drīzāk ir klasika nevis klišeja. Vietām var redzēt, kur bijuši izmesti āķi, lai nonāktu līdz sižeta pavērsienam, bet garantēju, ka daži vienalga uzkritīs kā sniegs uz galvas un atstās ar ieplestām acīm.

Ik pa brīdim, kad sižets nedaudz ļauj ieelpot, sāku prātot par tehniskām lietām. Pieņemu, ka Laura pārzin Viktorijas laikmeta vidi labāk par vairumu lasītāju, jo apraksti tiešām ir dzīvi un uzreiz uzbur redzes gleznas. Dažas vietas gan atstāja domīgu, jo manas vēstures zināšanas prasās pēc atsvaidzināšanas un nav tik plašas. Vai pasaka Runcis zābakos, bija zināma jau 1860-tajos gados? Vai tad lietoja terminu „sports” ? Kā vēlāk atklāja google, jā, tā bija. Lūk, papildus ieguvums – zināšanu paplašināšana. Līdz ar to uzticējos par faktu pareizumu, bet gariņš iekšā urdīja pētīt citas lietas. Netika minēts, ka Viktorija maskējoties par puisi pārveido balsi. Vai tad astoņpadsmitgadīgas meitenes balss nav pirmais, kas viņu nodod? Sākumā atainotā karietes pacelšanās ar dzinējiem mani atstāja samulsumā, līdz vēlāk sekoja piebilde, ka arī zirgiem ir mehāniskie spārni. Viktorija izlaboja savus dokumentus un ciltskoku, kad uzdevās par Viktoru Elingtonu, kaut arī Akadēmijas profesori zināja, ka arhimagam Elingtonam bija tikai viens dēls. Tas gan tika atrisināts tekstā, liekot man autorei uzticēties arī šajā jautājumā. Lasītājam dotajā brīdī tiks dota tieši tā informācija, kas tobrīd nepieciešama. Mans mazais urdītājs vēl nedaudz piesējās dažu vietu izteiksmes stilam, ģībšanai un vienai epizodei, kur profesora uzrašanās un stundas sākšana bija kā deja vu ar jau minēto Harija Potera profesoru Strupu.

Sākoties grāmatas pēdējai trešdaļai, gan es, gan mazais urdītājs bijām tā pārņemti ar notikumiem, ka neskaitot neartikulētas emociju izpausmes, nekas vairs netika teikts. Lasot pēdējās lapas, sirds paātrina tempu, un tas nav tikai tēlains izteikums. Tad teksts beidzas notikumu vidū, un kādu vēl notikumu vidū, burtiski vienas papīra sloksnes attālumā no vāka. Nekāda satura, autora piezīmes, vai vienkārša formāta noslēguma beigu lapas ar izdevniecības parametriem. Pēdējais teikums un tad pēdējais vāks. Nu jau ne tikai auļo sirds, bet arī dreb rokas. Acu priekšā vēl zib pēdējās ainas, un prāts cenšas tikt līdzi notikumu gūzmai, kas norisinājās pēdējās piecās stundās. Tieši tik ātri es šo grāmatu izlasīju.

Laimīgā kārtā, man nav dažu blogeru vidū novērotās reakcijas, ka mēneša gaidīšana līdz nākamajai daļai ir kā gads un katra diena ir kā nāves mokas. Jā, otro daļu es gaidu vēl dedzīgāk par pirmo, taču man patīk arī šis posms. Gaidīšana, teorijas, iepriekšējās vielas apdomāšana un runāšanās ar citiem lasītājiem. Tas ir aizraujošs laiks, un tā kā ar mums ir noticis labākais scenārijs, kur katra daļa iznāk tikai ar 30 dienu starpību, mums nudien ir doti fantāzijas svētki trīs mēnešu garumā.

Pēc autores teiktā un goodreads aprakstiem, nākamās daļas atstāj Akadēmiju un darbība noris dažādās Londonas vietās, vairāk izpētot radīto pasauli. Es nudien gribu redzēt vairāk tieši steampunk detaļas, kas šajā daļā bija ievada līmenī. Mūs noteikti sagaida aizraujošs ceļojums pa Viktorijas Elingtonas pasauli, jo ne velti šī ir triloģija. Fantāzijas pasaules reti kad ļaujas iespiesties tikai vienā sējumā.

„Deja ar nāvi” noteikti ir Lauras līdz šim labākā grāmata un tālu pārspēj pirmos darbus. Nekas mani neiepriecina vairāk, kā vērot veidojamies tiešām spēcīgu latviešu autoru. Nobeigumā mans mīļākais citāts no šīs grāmatas, kas vienlaikus ierindojas arī starp visas ceturkšņa lasāmvielas citātu favorītiem.

– Vai cilvēks var nejust neko?

– Manuprāt… Jā, es domāju, ka var.

[..], un tobrīd Viktorija aptvēra, ka melo. Cilvēks nevar nejust neko. Brīžos, kad krūtis piepilda bezgalīgs tukšums, cilvēks patiesībā jūt tik daudz, ka sirds nespēj izturēt pārslodzi un reaģē kā roka, kas notirpst zem pārmēru liela svara.

Grāmata tirgošanā jau no pirmdienas, 7. septembra.

20150903_121428