Sallija Grīna „Zaudētā puse”

20150618_170133

Beidzot esmu sagaidījusi savu nr.1 grāmatu šogad – jau otro reizi. Marta beigās pasaule piedzīvoja „Half Lost” izlaišanu, un Zvaigzne ABC ir sekojusi ar tulkojumu vien astoņus mēnešus vēlāk. Tas bija signāls beidzot tik pāri sirdssāpēm un dod ieskatu, kas šajā triloģijas noslēgumā ir sagaidāms. Ja godīgi, man ir bail izteikties pat aptuveni, jo tas bija vienkārši grandiozi, un šķiet, ka ir jāuzrauga katrs vārds, lai neradītu kādu maitekli. Viens nepārprotami ir skaidrs – tā vienkārši uz galvas mesties iekšā šajā grāmatā nav ieteicams, jo tiem, kuriem rūpēja tēlu liktenis jau pirmajās divās grāmatās, gaidāmi sevišķi emocionāli pārdzīvojumi. “Zaudētajai pusei” labāk tuvoties lēni un piesardzīgi, visu laiku sev atkārtojot,ka nekas nav garantēts…

„Mežonīgā puse” beidzās, maigi izsakoties, intensīvā momentā. Kaujā pie Bjalovežas Brīvo burvju alianse tiek teju iznīcināta, kad Analīsa, savu motīvu vadīta, sašauj un nogalina Markusu. Viņš vienīgais būtu spējis nodrošināt izredzes veiksmīgam uzbrukumam, vai vienkārši ar izdzīvošanai.Taču tagad puse no alianses un Markuss mirst, Neitans apēd tēva sirdi un pārņem viņa talantus, kā arī zvēr atriebību Annalīsai par viņas pastrādāto.

Jā, Sallija Grīna nejokojas apkārt. Ja kāds vēl nebija uztvēris brutālās noskaņas no “Tumšās Puses”, tad “Mežonīgā puse” ne reizi vien pierādīja, cik tumšs un asiņains gabals tiek lasīts. Bet par spīti tam, fanu bāze bija diezgan satricināta, kad internetā ekskluzīvi tika publicētas pirmās trīs nodaļas no “Half Lost”. Viss bija vēl daudz, daudz trakāk un intensīvāk, nekā gaidīts. Ha ha ha, un tad notika pārējā grāmata un sākums bija vien kā šūpuļdziesma. Bet par visu pēc kārtas.

Neitanam nepavisam nav labi. Ierauts karā, kļuvis par slepkavu, apēdis tēva sirdi, puisis ir uz robežas ar prāta zaudēšanu. Atrast Annalīsu ir kļuvis par viņa apsēstību, ar kuru alianse nav mierā, jo Neitans ir pārāk vērtīgs, lai patrulētu apkārt un nogalinātu atsevišķus medniekus, lieki riskējot ar savu dzīvību. Viņš gan sāk apgūt no Markusa pārņemtos talantus, bet lai arī tie ir izdevīgi, tomēr nepadara viņu neievainojamu.

Dzīvi palikušie alianses locekļi mitinās nomaļās apmetnēs, kas izkaisītas pa visu Eiropu. Neitans un Gabriels skaitās pie Greitoreksas apmetnes, kaut gan dzīvo nostāk. Daudzi sabiedrotie un jauniesauktie nav sajūsmā par Markusa dēlu, un Neitans pavisam noteikti nav sajūsmā par jauniesauktajiem. Karš pret Soula vadīto Balstasiņu Burvju Padomi ir diezgan izmisīgs; Volends ar saviem eksperimentiem ir nodrošinājis medniekus ar papildus talantiem, taču alianse negrasās padoties.

Gabriels baidās, ka Neitans nespēs mitēties un pilnībā pazaudēs sevi. Viņš vairākkārt lūdz Neitanu aiziet no šī neprāta un dzīvot tālu prom no tā visa, pirms vēl ir par vēlu. Neitans gan apzinās, ka nekad nebūs patiesi brīvs, kamēr Souls un Volends, un Džesika ar saviem medniekiem netiks apstādināti. Arī Markusam bija jābēguļo un viņš nekad nespēja atslābt, ne pa īstam. Tieši tādēļ tēvs bija licis Neitanam atriebtiem baltasiņiem pilnībā un nogalināt visus medniekus. Tā nu puisis savās vēlmēs ir iespiests starp diviem dzirnakmeņiem, un tikmēr nogalināto skaits uz viņa sirdsapziņas tikai pieaug. Piecdesmit… sešdesmit…. Bet viņš neapstāsies, kamēr to vidū nebūs arī Annalīsa.

Alianses apmetņu dzīve ritēja samērā mierīgi, trenējot mācekļus un ievācot ziņas, taču kādā brīdī izplēn arī pēdējā miera ilūzija. Uzbrukumi, gūstekņi, apmetņu pārvietošana, vecu draugu satikšana un jaunas informācijas iegūšana… Neitanam paveras kāda iespēja, kas varētu nodrošināt papildus izredzes cīņā pret Soulu, bet visam ir sava cena.

„Zaudētā puse” atkal ir noris ļoti lielā tempā, un nemanot, grāmata jau ir pāri pusei, un tad jau klāt fināla sadursme. Ak vai, Sallij, nu kāpēc… Es joprojām esmu traumatizēta, jo dažas pēdējās nodaļas vienkārši iznīcināja mani uz vairākām dienām. Gadās grāmatas, kas spējīgas atstāt ļoti spēcīgu iespaidu un visu laiku atgriezt pie sevis domas, taču šāda līmeņa sagrāvi es nekad vēl neesmu piedzīvojusi. Pati pasaule, tēli un vēstījuma stils ir tik sevī ievelkošs, ka šī triloģija šķiet vairāk nekā reāla. Tādēļ arī emocionālā piesaiste ir daudz lielāka, un reakcijas uz notikumiem – pavisam jaunā līmenī.

Bet pirms beigām nāk citas ļoti labas lietas. Neuzskatu to maitekli, jo tas sen bija skaidrs, un autores apstiprināts. Jā, Neitans un Gabriels tiešām saiet kopā. Nekādas biseksualitātes patirināšanas deguna priekšā, tikai lai iegūtu ažiotāžu, un tad neizpildīt savus mājienus. Laižam uguņošanu, jo tāpat kā citas tēmas, arī šo līniju Sallija paveica izcili. Atšķirībā no uz nerviem krītošiem jauniešu romāniem, kur romantiskā līnija pamatīgi sakrīt uz nerva un sabotē pašu sižetu, „Zaudētā puse” nekādā ziņā uz to nefokusējas. Tā vienkārši ir lieta, kas ir.

Mana nebeidzamā sajūsma ir par Sīlijas, Vanas un Greitoreksas tēliem. Šajā grāmatā pievienojās vēl viena interesanta persona – Ledžeri. Žēl, ka par viņu uzzinājām samērā maz, jo Ledžeri sev līdzi atnesa plašākas un dziļākas tēmas par raganu spējām.

Tulkojums gan dažbrīd nojauca gaisotni. Nesaprotu iemeslus, kāpēc gan „kill” vietām būtu jāpārveido par „nomušīt” vai „nožmiegt”,”her” jāuzliek par „meiča” un „hi” jāpieņem par „čau”. Tas viss ļoti griež acīs, jo “Tumšās puses” triloģija galīgi nav kaut kāds tīnīšu gabals ar attiecīgi vieglo stilu. Pats stāsts norit kā ārpus laika, jo nav ierastās pilsētvides un tehnoloģijas.

Grāmatā ir daži motīvi un izteikumi, kuri stāsta gaitā vairākkārt tiek pieminēti. Sallija ir savijusi perfektu tīklu, kas visu laiku ir bijis vadīts vienā virzienā, pat ja sākumā to nejutām. Tiesa, pakrūtē konstanti ir jūtams truls žņaudzējs, jo lai arī cerība par nākotni ir, tā tomēr nespēj atvairīt bailes par ne tik veiksmīgu iznākumu.

Iznākums bija… wow. Pat ja nebūtu jāuzrauga maitekļi, es diez vai zinātu, kā to raksturot. Noraudāt vairākas nodaļas no vietas nav joka lieta. Bet tas bija arī tik labi. Nedomāju,ka es jebkad biju ticējusi vienkāršam atrisinājumam, un Sallija piepildīja mūsu cerības godam. Tiesa, fanubāze sašķēlās divās frontēs, jo daļa bija nikna un vairāk nekā neapmierināta. Internetam vienmēr patīk par kaut ko sūkstīties, tā kā to noteikti nevar ņemt par raksturlielumu. Ir risks, ka šīs divas frontes izveidosies arī starp lasītājiem no Latvijas, bet nudien nav iespējams paredzēt, kurš būs kurā.

Lai vai kāda būtu mūsu reakcija, fakts paliek fakts, ka Sallija Grīna ar šo triloģiju uz ilgu laiku atstās zīmi  jauniešu literatūrā. Trīs gadu laikā, tā daudziem ir kļuvusi par iedvesmu uzdrošināties un cerību bāku cīņā par labāku nākotni un dažādāku jauniešu literatūru, kur tēlos varētu ieraudzīt arī sevi.

Nu ir pienācis laiks pēdējās recenzijas pēdējai rindkopai. Ir tik dīvaini atlaist Neitanu, un sākt lasīšanas ēru, kur vairs nav gaidāmi turpinājumi par šo pasauli.(Tiesa, ir divi mazie stāsti – „Half Lies” un „Half Truths”.) Es zinu, ka es turpināšu pie tās atgriezties un vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz salauzt savu sirdi. Izteikumi par to, ka šis ir Potera atdarinājums, vai ka slavinošās atsauksmes ir uzpirktas, tā īsti nav beigušies. Joprojām nespēju saprast, kāpēc cilvēki nesaprot, ka grāmatas izraisa dažādas reakcijas. Jā, mēs esam tāds dīvaiņu pulks, kuriem šī triloģija ir sevišķi dārga un tā uz mūžu būs favorītos. Nē, visiem nav obligāti tā justies. Es nudien iesaku dot „Tumšajai pusei” vismaz iespēju. Var gadīties, ka ar to iegūsiet mūžam neaizmirstamus iespaidus.

P.S. Norellei ir izdevies fenomenāli noķert un atainot “Zaudētās puses” grāmatas noskaņas.

– Vai es esmu kara varonis vai psihopātisks slepkava?
– Tu neesi psihopāts un neesi slepkava. Neesi slikts. Neesi ne drusciņas ļauns. Tu esi iekūlies asiņainā karā, un tas tevi sagrauž – tas tikai pierāda, cik īstenībā esi normāls.

 

– Pa to laiku mirs cilvēki.
– Cilvēki vienmēr mirst. Tas ir drausmīgs ieradums, bet tu to nekādi nevari mainīt.

 

– Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?
– Biju ievainots, nevis pazudis.

Savvaļas valdzinājums: Sallija Grīna – “Mežonīgā puse”

300x0_mezoniga_puse_vaks

Kopš pasauli 2014.gada martā pāršalca „Tumšās puses” vilnis, ir pagājis kāds laiciņš. Pavasarī izlasīju turpinājumu „Half Wild”, jo vienkārši nespēju dzīvot bez jaunas devas. Tagad pārlasot latvisko tulkojumu, sapratu, cik ļoti viedokļi var atšķirties dažādos  laika posmos. Viens gan nav mainījies – Sallija Grīna ir radījusi vienu no pašreiz spēcīgākajiem YA darbiem.

„Tumšā puse” atstāja lasītājus spriedzes pilnā momentā. Neitans saņēma trīs dāvanas no tēva, taču ja vienas briesmas dzīvībai ir pāri, tad nākamās nav tālu jāmeklē. Viņam uz pēdām min mednieki, kamēr Merkūrija joprojām tur gūstā Analīsu un Gabriels pēc piedzīvotā uzbrukuma Šveicē ir kaut kur nošķīries. Situācija nav no pozitīvākajām.

„Mežonīgajā puse” sākas būtībā turpat. Neitans ir nobāzējies kādā mežā gaidot, kad norunātajā vietā uzradīsies Gabriels. Laiks iet, taču no drauga nav ne miņas, kas nevar liecināt ne par ko labu. Papildus tam, Neitanu nomoka jauniegūtais burvja talants, kas izrādās tāds pats kā tēvam – spēja pārvērsties par dzīvnieku. Problēma tikai tāda, ka dzīvnieks negrib sadarboties un Neitans nekontrolē šo savu pusi. Brīdī, kad puisis jau sāk atmest ar roku pašreizējam plānam un domā vai varbūt virzīties tālāk, viņu uzmeklē kāds Nesbits, sakot, ka nāk melnasiņu burves Vanas rīkojumā. Ar to sākās Neitana iepīšanās lielākās lietās. Gabriels jau ir pie Vanas, tā kā vismaz tās raizes atkrīt, taču vietā stājas jaunas un jaunas. Burvji neko nedara tikai pakalpojuma pēc; lai iegūtu palīdzību atrast un izglābt Analīsu, Neitanam ir jādod kaut kas pretī.

Papildus tam, starp Lielbritānijas melnasiņu un baltasiņu burvjiem valda arvien lielāka spriedze. Souls ir ieguvis vēl lielāku varu un pakļauj Eiropas baltasiņu burvju padomes savai ietekmei un izvērš mednieku darbu. Neitana pusmāsa Džesika tagad vada medniekus, lai padzītu un iznīcinātu visus melnasiņu burvjus. Samērā mierīga līdzāspastāvēšana kā līdz šim vairs nav iespējama. Neitans mazāk par visu vēlās iesaistīties dumpjos vai cīņās, bet patiesība ir skarba un nepielūdzama. Pat ja viņam izdotos atmodināt Analīsu un aizbēgt no vajātājiem, tas nekad nebeigsies, mierīga dzīve nebūs iespējama, līdz Souls nebūs apturēts. Būdams Markusa dēls, Neitans tiks vajāts kaut līdz pasaules malai. Tiek veidota alianse starp baltasiņu, pusasiņu un melnasiņu burvjem, lai pieliktu punktu šim karam, un Neitans Birns ir ļoti gaidīts dalībnieks.

Jāatzīst, ka pirmoreiz lasot „Mežonīgo pusi”, es ierindojos to cilvēku grupā, kas bija nedaudz vīlušies ar šo turpinājumu. Pēc nepārtrauktās spriedzes, action un Neitana fiziskas un garīgas mocīšanas mēs dabūjam… meitenes glābšanu, politiku un Lielās Lietas Ar Burvju Karu? Bet mierīgi, mierīgi. Tagad ievelkam elpu un padomājam no citādāka skatpunkta. Jā, sižeta ātrums drusku krītas, it sevišķi, ja lasa abas daļas vienu pēc otras, tad kontrasts ir diezgan čābīgs. Ja sāk tikai ar „Mežonīgo pusi”, ir jau labāka sajūta un var ar interesi iedziļināties lietās un apdomāt, kas mums tiek vēstīts.

Neitans nu ir ārpus būra un izbēdzis no mednieku nagiem, tāpēc vajadzīga tālejošāka rīcība, par vienu kautiņu pēc otra. Viņa ieslēgšana un brīžiem pat spīdzināšana nebija galvenā cīņa, pret ko jāvēršas, bet tikai simptoms tām problēmām, kas valda burvju pasaules iekārtā. Baltasiņu padomes pieaugošā vara, puskoda burvju iezīmēšana un kontrole, melnasiņu burvju spīdzināšana un nogalināšana bez iemesla, pat vēršanās pret baltasiņu burvjiem, kuri iebilst šīs tirānijas piekopšanai. Šāda situācija vairs nevar turpināties, un ja Neitans jebkad grib savu dzīvi un brīvību, viņam ir jāpalīdz to sasniegt.

Es „Mežonīgo pusi” vairāk uztveru kā stājas ieņemšanu un pozīciju noteikšanu, kura vairāk strādā uz tēlu padziļināšanu un attiecību būvēšanu, nevis kādu jaunu un spraigu notikumu attēlošanu. Tā ir skatuves sagatavošana trešajai daļai, kur action atkal atstās lasītājus iegrābušos grāmatās un ieplestām acīm. Šeit mēs tuvāk iepazīstam Neitanu un viņa dinamiku ar tēvu, puiša attieksmi pret tumsu un zvēru sevī. Šeit redzams, ka baltasiņu un melnasiņu burvji nav iedalāmi vienkārši labajos un sliktajos. „Baltie” dažkārt ir rīkojušies daudz šausmīgāk nekā savi šķietami ļaunie sugas brāļi. Te norāda kādu Neitanu Birnu redz pārējā pasaule – tumšu un spēcīgu slepkavu, kas ir tik līdzīgs tēvam – bet vienlaikus lasītājs redz izmocītu pusaudzi ar pretrunīgām emocijām, kuram šajā pasaulē nekur nav vietas.

Sallija Grīna ir pelnījusi aplausus vēl par kādu lietu. Lielu lietu. Dekādē, kur beidzot cilvēki sāk domāt ar galvu un atvērtāk, nevis tikai ar bībeles iedzītiem stereotipiem, ir svarīgi redzēt arī literāros varoņus, kas ir „minoritātes”. Ugh, kā man netīk šie apzīmējumi, un šajā grāmatā tie vispār neiederas, ir tikai attiecības. Es joprojām nespēju beigt sajūsmināties par „Tumšās puses” posmu, kuru Neitans pavadīja Šveicē pie Gabriela. Tēlu kontrasts un raksturu mijiedarbība tur bija absolūti satriecoša. Arī vēlāk viņu draudzība ir ļoti svarīgs aspekts, un es varu iedomāties fanu bāzes kliedzienus, kad „Mežonīgā puse” atklāja, ka tas var būt kaut kas vairāk par draudzību. Es biju viena no kliedzējām.

Cik reizes YA pāris nav šķitis samocīts? Cik reižu fani vienkārši nepieraksta kādu no pāra citam tēlam, jo ar to ir labāka jūtu ķīmija? Ar Gabrielu un Neitanu tas nav nepieciešams, jo te ir viss, ko vēlēties. Jā, Neitans pusotru grāmatu no šīs triloģijas ir pavadījis ieķēries Analīsā, taču šīm attiecībām labs gals nav lemts; viņi ir pārāk atšķirīgi. Kopš pirmās grāmatas beigām ir zināms, ko Gabriels jūt pret Neitanu, un varbūt bija aizdomas par Neitana biseksualitātes ieskicēšanu. Taču kā uzsver autore un ir redzams arī grāmatā pašā, Neitans Birns nav apzīmējams ar kādu birku. Tā ir pasaule, pilna ar sāpēm un asinīm, un mazākā ļaunuma izvēlēšanos, kur labi cilvēki mirst un citus labus cilvēkus aprij iekšējie dēmoni. Pa vidu visam šim izmisumam un tumsai ir arī lojalitāte un mīlestība. Viņi ar Gabrielu vienkārši ir divi cilvēki, kuri ir viens otram dārgi. Tā ir dvēseles un būtības mīlestība. Viņu attiecības nevienā brīdī nav seksualizētas vai pārvērstas par kaut kādu milzonīgo notikumu. Gabriels nav reducēts tikai uz savām jūtām pret Neitanu, viņš joprojām ir spēcīgs melnasiņu burvis ar savu stāstu un savām dusmām pret pasauli.

Līdz ar to, „Mežonīgā puse” ir radījusi diezgan netipisku mīlas trijstūri. Tas gan gluži nav trijstūris, bet drīzāk zilonis istabā un vēl viens iemesls, lai Gabrielam būtu nepatika pret Analīsu. Ar Analīsu iet diezgan smagi, nevienam viņa šajā daļā nepatīk. Kas bija kaut cik komplicēts tēls pirmajā daļā, šeit drīzāk sāk krist uz nerviem. Man pašai par pārsteigumam, es viņu neienīstu kā lielākā daļa fanu bāzes (sižetisku iemeslu netrūkst…), jo ir jāpiekrīt, ka arī Analīsai ir sava daļa taisnības attieksmē pret visu notiekošo aliansē un burvju kaujām, kas var kļūt ļoti vardarbīgas. Viņas baltasines skatpunkts ir tikpat pamatots kā Neitana un citu melnasiņu. Tas tikai ir vēl viens pierādījums viņu nesaderībai, jo abu pagātne un piedzīvotais ir pārāk atšķirīgs.

Tātad mums ar disleksiju sirgstošs un demiseksuāls galvenais varonis, labā un ļaunā apvērstas lomas, genderfluid tēls, prasmīgas sieviešu kareives, mērķa uzstādījums nevis apkarot ļaunos, bet nodrošināt mierīgu līdzāspastāvēšanu, reālistiskas emocijas par nogalināšanu un kara sūdīgumu vispār, kā arī darbības norise cauri visai Eiropai (Norvēģija, Francija, Vācija, Šveice, Beļģija). Es ticu, ka šim zelta vērtajam sarakstam pievienosies vēl citas lietas no triloģijas noslēguma. Ja kāds grib diverse un atšķirīgu jauniešu literatūru, šī triloģija ir atbilde visam.

Goodreads lietotāji pārsvarā saka, ka „the magic is gone”. Es saku, ka tā ir pārveidojusies citā formā. Ir grāmatas, kuras lasa dēļ notikumiem, un ir tādas, kuras lasa dēļ tēliem. Sallija Grīna ir radījusi tēlus, kuru dzīvēm sekot līdzi līdz pasaules galam un malai. Arī notikumi ir fantastiski, taču, manuprāt, mums vairāk rūp par iemīļotajiem varoņiem to vidū. „Mežonīgās puses” beigas pēdējā brīdī pamatīgi nošokē un apvērš visu kājām gaisā, tāpēc ticu, ka noslēguma daļa attaisnos mūsu cerības uz grandiozu noslēgumu. Jau tagad stāsts ir kļuvis pavisam tumšs un Neitans ar aliansi pēc klasiskā vērtējuma ir savas pasaules antagonisti.

Ja šī sērija ir sākta, tad atpakaļceļa vairs nav. Vienu brīdi šķita, ka Latvijā esmu vienīgā, kas kopš marta līdz novembra latviskojuma izdošanai zina par jaunāko notikumu attīstību un ik pa laikam slīgst fanošanas neprātā, taču nu mūsu ir vairāk. Ar prieku esmu samaitājusi Norelli, un ārzemju fanu bāze tumblr vispār ir fantastiska un radoša. Sallija pati nesmādē sociālos tīklus un sarunas ar saviem lasītājiem. Ziņas par „Tumšās puses” filmu diži nav mainījušās – ekranizācijas tiesības pieder kompānijai „Fox 2000”, bet procesi uz priekšu nav gājuši. Triloģijas noslēgums „Half Lost” tiks izlaists 2016.gada martā/aprīlī, tā kā palikuši tikai nieka četri mēneši. Jau ir pieejams pirmo nodaļu ieskats, un, sasper mani pērkons, viss ir daudz intensīvāk un trakāk, nekā jebkurš no mums bija domājis. Baiļu aura par sāpīgām beigām neatstāj mani ne dienas, bet nu ko – dzīvosim, redzēsim. Trakais karuselis trīs gadu garumā drīz finišēs un neapšaubāmi vēl ilgi neatstās mūsu domas.

„When you talk about about rivers and mountains, you change. You’re different then. I think that’s your true self. That’s how I love to think of you, at peace with nature and truly happy. Truly free.”

„Un mana vēlēšanās ir būt pavisam mežonīgam, pavisam brīvam. Bez jebkādas kontroles.”

Mežonīgs ir interesants vārds. Mēs iztēlojamies, ka mežonīgs nozīmē nesavaldīgs un nekontrolējams, bet daba tāda,protams,nav; daba ir sakārtota, apvaldīta un visādā ziņā ļoti disciplinēta. Dzīvniekiem baros ir līderi un ir sekotāji; notiek strīdi, tomēr pastāv organizācija.

Sallija Grīna “Tumšā puse”

300x0_cover

Priekškars ir kritis, Sallijas Grīnas „Tumšā Puse” nu ir izlasīta. Kopš aizvēru pēdējo vāku, ir pagājušas vairākas stundas, taču adrenalīns joprojām kūsā un nespēju vien beigt riņķot pa istabu. Pēc ieskata garšas sajušanas manas sajūtas nekļūdījās, un šis darbs tikai turpināja kļūt arvien labāks. Tas jau atkal noved pie domu dalīšanās – vai labāk būtu, ja „Tumšā Puse” būtu singulārs romāns, vai tomēr kā šajā gadījumā – triloģija, kas noved pie grāmatmīļiem tik pazīstamās agonijas, kad jāgaida turpinājumi. Kad rokas beigušas drebēt, tomēr izlemju par labu šim emociju orkānam un vairāku gadu gaidīšanas, jo ar šo lieliskumu, Sallija varētu sarakstīt kaut veselu sēriju un tad stāvēt uz postamenta, kas no tām izveidots.

Sāksim ar sākumu. Tu pamosties būrī saslēgts važās. Tu esi sagūstīts un kontrolēts, bet tev ir padomā plāns. Tev ir jāizbēg, pat ja tas nozīmē riskēt ar skābes aproces aktivizēšanu. Plāns izgāžas. Sāpes ir neizturamas. Bet tās jau ir kļuvušas par daļu no tavas dzīves un arī nākotne nesola neko labāku.

Kad realitāte pieviļ, vienmēr var kavēties atmiņās. Tieši tā mēs iepazīstam Neitanu. Viņa pasaule ir pasaule, kurā burvji dzīvo atklātībā, un visa sabiedrība dalās četrās daļās – baltasiņu burvjos, melnasiņu burvjos, jauktasiņos un tukšasiņos. Bet līdz ar Neitanu Birnu šajā pasaulē ienāk arī piektais veids – pa pusei gaišais, pa pusei tumšais burvis jeb pusasinis. Viņu jau kopš bērnības uzrauga Padome, pārbaudot vai tumšā puse negūst virsroku un nespējot izlemt, kam viņu pieskaitīt. Tumšie burvji tiek medīti un nogalināti, bet kas padara visu vēl ļaunāku – Neitana tēvs ir tumšais burvis Markuss, kas joprojām ir brīvībā un ir mērcējis rokas vairāk nekā simts burvju asinīs, dažiem no tiem atņemot īpašos talantus un pievienojot sev. Padome cer, ka Neitans var būt kaut cik noderīgs, aizvedot pie sava tēva, taču ir skaidrs, ka nogalināti tiks viņi abi.

Neitana sarežģīto stāvokli papildina fakts, ka viņam ir jāsaņem Trīs Dāvanas, tādejādi aktvizējot savas spējas, citādi viņš mirs. Septiņpadsmitā dzimšanas diena arvien tuvojas, un liktenim labpaticis sabīdīt figūras tā, ka viņš šo mantojumu var saņemt tikai no tēva.
Šī grāmata ir perfekta,autonoma pasaule, kuru nepieciešams piedzīvot katram pašam, nekādi apraksti nešķiet gana atbilstoši, bet var radīt nepareiza leņķa skatījumu uz lietām, kas jāpiedzīvo ar svaigu prātu. Tāpēc palikšu pie galvenajiem punktiem, kas „Tumšo pusi” padara par vienu no maniem favorītiem.

* Protogonists ir 16 gadīgs zēns, kurš pārmaiņas pēc arī izklausās pēc tāda. Valoda momentā piesaista un ierauj tekstā.
* Asums un realitātes brutālums tieši vajadzīgajās devās bez notušējumiem. Cīņa par izdzīvošanu nav nekāda skaistā.
* Pirmo divu daļu stils, kurā stāstījums, atmiņas un domas pārklājas cita caur citu, gluži kā tas notiek prātā.
* Attieksme pret „labo” un „ļauno”, jo viss ir atkarīgs no skatapunkta. Ja parasti romāni tiek vadīti no „labā tēla” puses, šis ir tuvākais, ko mēs varam dabūt ļaundarim. Bet robežas šeit ir tik izplūdušas, ka praktiski neeksistē.
*Burvju spēju teorijas, kas vairāk velk uz alķīmijas pusi.
* Patiesi badass tēls. Jo Neitans ir piedzīvojis daudz, bet vienmēr aiziet ar paceltu galvu, cīnās cauri sāpēm un negrasās būt upuris.
* Cik gan reižu nav bijis pareģojuma, kurā dēlam paredzēts nogalēt tēvu. Pavērsiens – Neitanam tas ir pilnīgi vienalga un viņa nostāja ir gluži pretēja.
* Iespējams vismīļākā vieta man bija piektā daļa. Cita tēla skatījums uz Neitanu, un Neitana apjausma kā viņu redz citi. Man bija jānoliek grāmata un jāparipinās pa gultu – tik perfekti nokomplektēts un pasniegts viņš bija.
* Fakts, ka arī šeit ir iekļauta romantiskā līnija, bet patīkamās devās, kas atbalsta sižetu nevis to nosmacē. Arī puiša skatapunkts līdz. Nedomāju, ka man pietiks nervi izlasīt vēl vairāk par piecām YA grāmatām, kur meitene teju apokalipses vidū nespēj beigt jūsmot par sava perfektā varoņa žokļa līniju.
* Kaudzīte ar blakus varoņiem, kas ir sarežģīti un ar savu motivāciju. Manipulācijas. Varas spēles. Viss, kas veido kopainu, tādu kāda tā patiesībā ir.

Visbeidzot un galvenokārt – „Tumšā Puse” ir kā krāčaina kalnu upe kādam, kurš pēdējos gadus pavadījis tuksnesī. Ar tuksnesi domājot young adult romānu vilni, kas pēdējā laikā figurē pasaulē. Meitenes skatapunkts, mīlas trijstūri, romantikas jaukšana virzošajā sižetā… Paranormālajai romancei nudien vajadzētu piebremzēt. Izsaku līdzjūtību puišiem, kuriem tas viss ir bijis jāpacieš. Izsaku līdzjūtību MEITENĒM, kurām tas viss ir bijis jāpacieš! Mēs arī gribam action! Un Tumšā Puse ir atbilde.

Tagad tikai atliek gaidīt turpinājumus, autore pagaidām izsakās, ka otrā daļa „Half Wild” varētu iznākt 2015.gada martā, jo ir vēl rakstīšanas / rediģēšanas procesā. [ visa pasaule sinhroni novaidas ] Pa to laiku jātur acis vaļā un jāgaida plašākas ziņas par ekranizāciju. Šis mazais book trailer sniedza ieskatu, kā tas varētu izskatīties uz ekrāna, un jau atkal filma, manuprāt, zaudēs tik daudz no grāmatas maģijas. Mūsu prāti ir pilis, ekranizācija – namiņš, kas ļoti līdzinās visiem citiem namiņiem.

Būris ir uzlauzts. Neitans Birns ir izbēdzis. Visi zin viņa vārdu.

Ieskats “Tumšajā Pusē”

Šoreiz izdarīju izņēmumu un piekritu Zvaigznes ABC piedāvājumam izlasīt pirmās nodaļas no grāmatas pirms tās izdošanas – jo arī grāmata ir īpaša. Sallijas Grīnas debijas romāns „Tumšā puse” vienlaicīgi tiks izdota visā pasaulē šī gada martā, un jau tagad ir noslēgts līgums par tās ekranizēšanu. Kas gan slēpjas aiz šī panākuma gājiena?

Pirmoreiz „Tumšo pusi” ieraudzīju Ķīpsalas grāmatu izstādē, kur tā karājās būrī. Jā, būris šeit ir svarīgs lielums, jo tieši tur mēs pirmoreiz arī ieraugām galveno varoni.

Sešpadsmitgadīgais Neitans atrodas savas pasaules spēku krustugunīs. Sabiedrībai,kur burvji atklātībā dzīvo līdzās cilvēkiem ir arī savas sliktās puses – tumšos burvji tiek medīti un nogalināti. Neitans ir jauktasinis, kura māte ir baltā burve, bet tēvs – viens no spēcīgākajiem tumšajiem burvjiem. Padomes kontrole arvien pieaug, līdz puisim ir skaidrs, ka viņi tikai meklē iemeslu, lai izsludinātu, ka tumšā puse viņā ir lielākā pārsvarā un viņš ir nogalināms. Ar to vien problēmas nebeidzas – Padome novēro katra Neitana soli cerībā, ka viņš aizvedīs pie sava tēva, kas joprojām ir brīvībā. Tas nav tālu no patiesības – Neitanam IR jāsatiek savs tēvs, lai saņemtu Trīs Dāvanas, kas nodrošina spēju nodošanu un aktivizēšanu, citādi viņš mirs.

Šis nav ierastais stāsts par pusaudzi, kurš ir ierauts notikumu virpulī, kuru nespēj kontrolēt. Pateicoties meistarīgajai tēla balsij un rakstības stilam, Neitans atdzīvojas pavisam citā līmenī un nudien izklausās pēc 16 gadus veca puiša. Viņa prāts ir ass, un Neitans nemaz negrasās būt upuris šajā situācijā. Arīdzan ierastā sižeta gaita, kur dēlam jācīnās pret savu tēvu, šeit ir pavērsta citādi. Jā, Neitans ir pa daļai tumšais burvis, bet tas nebūt neliek viņam mocīties bezmiega naktīs. Drīzāk izbaudīt pilnmēness nakti ārpus telpām un kalt plānus kā atrast savu tēvu.

Ieskata posms beidzās ar otro daļu, kas atstāj Neitanu iesprostotu būrī un burves uzraudzībā. Nu āķis ir lūpā un dienas līdz grāmatas iznākšanai burtiski skaitāmas. Par laimi 20.marts jau ir tepat aiz stūra! Droši zināms, ka vēlreiz pārlasīšu sākumu, jo grāmatas stilam nav iespējams pretoties. Tas ir kā logs uz citu pasauli, un viss vizualizējas bez paša apjausmas.
Kas ir vēl labāk, Zvaigzne ABC piedāvā akciju – 20.martā pirmajiem trīs pircējiem „Tumšā Puse” bez maksas! Nav labāka veida kā sagaidīt pavasara pirmo pilnmēnesi, kā izlasot šo grāmatu vienā naktī. Jo apstāties nav iespējams.