Levs Grosmans “Burvju karalis”

20160219_181927

Pēdējā laikā fantāzijas žanrs ir atgriezies modē, taču diez vai kāds bija gatavs „Burvju” smalkajai ironijai par sevis paša spēles noteikumiem. Tagad šīs drosmīgās triloģijas otrā daļa ir piedzīvojusi tulkojumu latviski. „Burvji” uzlika krietnu augstu latiņu, un lielākais jautājums bija, vai arī „Burvju karalis”spēs to pārlēkt. Tiesa, tīri Leva Grosmana garā, otrā daļa ņēma un tās vietā pārlēca citu latiņu.

Grāmatas notikumi atsākas pāris gadus pēc četrinieka atgriešanās Filorijā, lai kļūtu par karalienēm un karaļiem. „Burvju” noslēgumā pie Kventina kopā ar Eliotu un Džaneti ieradās vēl kāda cita sieviete, kas tagad izrādās neviena cita kā Džūlija. Kopš Breikbilas skola viņu atraidīja, Džūlija ar zobiem un nagiem ir cīnījusies, lai pati nokļūtu pie maģijas, un nu ir augsta līmeņa kārklu ragana, tiesa, viņa ne tuvu vairs nav tā pati meitene kuru Kventins reiz pazina.

Filorijas četri troņi atkal ir aizņemti, Briesmonis uzveikts un sācies jauns miera laikmets. Ar vienu lietu Eliots, Kventins, Džanete un Džūlija gan nebija rēķinājušies – Filorija pati tīri labi tiek galā arī bez valdniekiem. Laika gaitā karaliskā četrotne sāk slīgt teju garlaicībā. Kur nu vēl Kventins, kuram jau atkal dziļi pakrūtē urd pazīstamā „nav pietiekami” sajūta.

Ja pārējie trīs ir kaut cik ir atraduši savu vietu, vai vismaz ir procesā, lai tur nonāktu, tad Kventins paliek arvien nemierīgāks. Beidzot atradis iemeslu laisties kaut nelielā piedzīvojumā un izrauties no ikdienas, viņš kopā ar Džūliju sāk ceļu, kas tipiski Filorijas ironijai tā vien gaida, lai viņam par šo pārmaiņu vēlmi atspēlētos pēc pilnas programmas.

Vienlaikus ar tagadnes skatpunktu no Kventina, „Burvju karalī” kā jaunums nāk vēstījums par Džūlijas pagātni un viņas cīņām kārklu raganu sabiedrībā. Protams, visam ir nozīme un kādā punktā abi šie stāsti saslēdzas ar maksimālu efektu. Šajā daļā lasītājs dziļāk iepazīst maģijas saknes un citas burvju sabiedrības bez Breikbilas, kas bija izolēta un ļoti kontrolēta. Nu atklājas plašā un dažādā maģijas pasaule, kā arī lielākie jautājumi par pašām spējām kā tādām. Vai cilvēkiem vispār bija paredzēts kļūt par burvjiem? Kam oriģināli pieder šī vara?

Grāmata nudien izvēršas visos iespējamos veidos un virzienos. Jauni skatpunkti un tēli, sižeta informācija, jaunas tēlu cīņas ar sevi, jaunas teorijas par maģiju pašu un tās saistību ar reliģiju. Ģeogrāfiskā ziņā tas nozīmē arī jaunas darbības vietas. Šajā daļā redzam Venēciju un Kornvolas laukus, kā arī pašas Filorijas plašumi tiek apskatīti kā vēl nekad.

Man bija prieks no jauna sastapt Džošu un Peniju, un beidzot ieraudzīt kādu pūķi, kurus pirmajā daļā tikai attāli pieminēja. „Burvju karalis” nudien teicami pastrādāja pievienojot vēl un vēl slāņus jau zināmajām lietām un vienalga pieturoties pie sava unikālā stila, kas stāstījumam pa vidu vienmēr iemet ko negaidītu un apstulbinošu. Savā ziņā visas triloģijas  ir maģija, bet pašiem grāmatas varoņiem tās ir grāmatas par Filoriju, tāpēc bija liels gardums uzzināt ko vairāk par Ploveru un viņa rakstu darbu sākumu.

Tie lasītāji, kas pazīst Nārniju un redz smalko līdzību saspēli, kuru Grosmans ir ievijis Fiorijā, šajā grāmatā saskatīs dažādas lietas no „Rītausmas ceļinieka brauciena”. Kā vienmēr, Filorijas mērcē tās pat ir labākas.

Viss iepriekšminētais sasummējas lieliskā vērtējumā, taču mani gan šoreiz nedaudz neatstāja sajūta, ka lielās beigas kaut kur izplēnēja. Pēc laika sapratu, ka biju gaidījusi tādu pašu shēmu, kā „Burvjos”, taču šoreiz fināls bija liels citādā ziņā. Autors saviem lasītājiem neļauj atslābt un vienmēr nostrādā ko negaidītu. Viss nebūt vēl nebeidzas, un šī triloģijas otrā daļa drīzāk bija kā savienojuma posms uz noslēguma grāmatu.

Nekas nenotiek bez iemesla, un viss piedzīvotais veido Kventina tēlu arvien interesantāku. Tā vien šķiet, ka pa šo laiku viņu pazīstam, bet nē, viņš vairs nav tas puisis, kurš beidza Breikbilu. Burvju karaļa loma deva krietnu artavu viņa personības veidošanā, kā arī lika saprast dzīves skarbās patiesības.

Līdz ar „Burvju karaļa” aizvēršanu, nonākam triloģijas finiša taisnē. „Burvja zeme” pie latviešu lasītājiem nonāks aptuveni nākamā gada pavasarī, un, bitīt matos, tas tik ir fināls! Man nedaudz paslīdēja roka un acis, un pavisam nejauši trešo daļu izlasīju oriģinālvalodā. Starp citu, tas tikai lika vēlreiz novērtēt latvisko tulkojumu, jo slengs un stils ir ieturēts ideāli.

Tad nu vēlu veiksmes jaunajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, jo „Burvju karalis” ir žanra saldais ēdiens, kuru negribas nolikt nost.

Advertisements

Levs Grosmans – Burvji

burvji

Šī rudens traki labā grāmatu raža turpinās arī izdevniecības „Prometejs” dārziņā, un ja vēl tiek piedāvāta ekskluzīva iespēja izlasīt grāmatu vēl pirms tās iznākšanas, laime ir pilnīga. Tikai vēlāk sapratu, ka „Burvji” ir tulkotais nosaukums tiem pašiem „The Magicians”, kas man jau bija atzīmēti lasīšanas sarakstā dēļ 2016.gada janvārī gaidāmā seriāla. Kad nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu jeb iegūst lielisku grāmatu un sagatavojas tās ekranizācijai, tad laime kļūst ne tikai pilnīga, bet arī galīga.

Ir grūti apiet cilvēkos iedzītās asociācijas, tāpēc tikai norādīšu, ka viss nav tā, kā pirmajā mirklī var izklausīties. Jā, apraksts var atgādināt kādu ļoti zināmu grāmatu sēriju, uz kuru, diemžēl, spiež katrs reklāmas darbinieks, ja tam nekas cits nenāk prātā.

Kventins Koldvaters vienmēr ir vēlējies dzīvē iegūt kaut ko vairāk, nekā spēj sniegt pelēkā Bruklinas ikdiena. Septiņpadsmit gadius vecais puisis nav atradis laimi, un šķiet, ka tā vienmēr mīt drusku tālāk nekā viņš spēj aizsniegties. Kventins ar izcilību un izietiem padziļinātajiem kursiem ir beidzis vidusskolu un tagad ir nonācis augstskolas izvēles priekšā. Viena no tam paredzētajām intervijām izgāžas, taču arī dod pavedienu, kas viņu aizved līdz kādai pavisam maģiskai vietai. Tā burtiski ir burvju skola, kas atrodas citā laikā un tās teritorijā spēj nokļūt vienīgi tai atbilstošie kandidāti. Breikbilas maģiskās pedagoģijas koledža šķiet kā atbilde uz visām Kventina vēlmēm. Jau kopš bērnības viņš ir sajūsminājies par Kristofera Plovera grāmatu sēriju, kas apraksta kādu maģisko pasauli Filoriju. Iespēja mācīties Breikbilā ir kā došanās tieši tādā piedzīvojumā.

Kventins atstāj aiz muguras vecākus un dažus retos draugus, kuri nenojauš, kādā tieši skolā puisis iestājie, un sāk piecu gadu apmācību, lai kļūtu par magu. Roku veiklības un acu apmāna triki, kuros viņš trenējies ilgu laiku, šeit vairs neko nenozīmē, tāpat kā spēja smagi strādāt un ātri apgūt vēl smagāku vielu. Kventins beidzot ir starp sev līdzvērtīgiem jauniešiem. Vienu pēc otra atklājot maģijas dziļākos slāņus, puisis saprot, ka realitāte ir daudz skarbāka par viņa sākotnēji nedaudz sapņainajām iedomām. Gadi skolā paskrien diezgan ātri, un Kventins ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem attopas vēl grūtākas izvēles priekšā. Ko tagad iesākt ar dzīvi, kad teorētiski vari visu?

Bet tad viņus atrod kāda piedzīvojuma iespēja, kurai nevar pateikt nē, un kuras beigas neviens nebūtu spējis nojaust…

Uzreiz jāsaka, ka Grosmans lieki neklīrējas un tūlīt ķeras pie lietas. Autoram nav bail no tēmām un izteicieniem, kas parasto sabiedrības daļu var izsist no komforta zonas. „Burvji” ir pilni ar dzīves patiesību bez izskaistinājumiem par spīti maģijas klātbūtnei tajā visā. Tie ir pusaudži, viņi ir dažādi un viņi dara lietas, ko pieaugušie mēdz pārklāt ar ērto aizmirstības miglu un izlikties, ka jaunībā paši tā nerīkojās. Autoram arī nav bail no spēcīgi satricinošu ainu iekļaušanas, kuras vēl ilgi nav iespējams izmest no prāta un beigt apdomāt. Grosmans tāpat ļoti talantīgi strādā ar noskaņas radīšanu. Tēli sāk ainu, it kā nekāda darbība vēl nenotiek izņemot sarunas – taču daži epiteti te, daži nekautrīgi apraksti tur, un lasītājs neapšaubāmi sajūt nemieru un aizdomas, ka tūlīt sekos kas nelāgs.

Sākotnēji sižets un laika plūdums var šķist diezgan saraustīts. Breikbilas gadi beidzas aptuveni grāmatas pusē – bieži vien tiek brīvi pārstāstīti vairāku mēnešu notikumi ar tikai dažām smalkāk aprakstītām epizodēm pa vidu. Viss sākas tieši ar skolas beigšanu un došanos lielajā piedzīvojumā, kad stāsts iegūst klasisko vēstījuma tipu, izsekojot varoņu gaitām dienu no dienas. Un beigas – grandiozās, fantastiski grandiozās beigas – beidzot liek aptvert, kāpēc izvēlēta tieši šāda pieeja. Fināla apgaismība pēkšņi padara redzamus visus meistarīgos zirnekļa tīmekļa pavedienus, kuri uz to vienmēr ir vadījuši. Ar jauno informāciju tā vien gribas „Burvjus” izlasīt vēlreiz, un tad tā top par pilnīgi citu grāmatu. Fascinējoši, kā cilvēki automātiski ieņem pozitīvo nostāju un metas iekšā jaunā grāmatā ar aizrautīgu smaidu uz lūpām un cerību, ka viss būs labi. Piedodiet, draugi, bet šī nav tāda grāmata.

Nevaru atrast atbilstošus latviešu valodas īpašības vārdus, tādēļ izmantošu angļu valodā pieejamos, kas ir nepieciešami, lai dažviet raksturotu šo romānu. Raw & disturbing. Te ir varas spēles un manipulācijas, nedaudz bohēma, nedaudz eksistenciāli jautājumi. Ko darīt, kad tev it kā ir viss, bet joprojām nespēj beigt dzīties pakaļ laimei? Šī grāmata ir kā skarbā realitāte, kur pasakas tikpat ātri var pārvērsties murgos.

Es nespētu iedomāties lielāku pretstatu Harijam Potera sāgai kā „Burvjus”. Tie ir kā piemēri, kuri viens otru izslēdz. Ja neskaita simts citas atšķirības, man kā viena no galvenajām šķiet galveno varoņu atšķirība pašā būtībā. Harijs vienkārši kūlās cauri skolai un burvju pasaules lietām, cerot katra gada beigās nenomirt, kā arī paļāvās uz draugu palīdzību, kas pārsvarā arī bija izšķirošā lieta, lai viņš uzvarētu un iegūtu nopelnus, kurus visi apbrīno. Kventins savukārt zina, ko grib, kā to sasniegt un arī dara visu, lai to sasniegtu.[Vismaz sākotnēji. Ar dzīves sūtību gan Kventinam švakāk iet, bet tā jau ir cita tēma.] Levs Grosmans drīzāk pietuvojas Džonatana Strouda triloģijai par Bartimaju. Tas ir vēl viens nepelnīti mazpazīstams darbs fantāzijas pasaulē.

Kad aizvēru pēdējo vāku un atguvos no visiem notikumu pavērsieniem un atklājumiem, kas liek ieplestiem acīm un skaļi iesaukties, sāku pārdomāt, kādas ir izredzes to spēt ietvert seriālā. Jā, trailer izskatījās daudzsološi, kad vēl nebiju lasījusi grāmatu vai tikusi tālāk par tās pusi. Materiāls ir diezgan pateicīgs ar savu pārstāstījuma stilu, un arī seriālam ekrāna laiks ir gana ilgs, lai sižets nebūtu nepieklājīgi jāapcērp. Jautājums ir par noskaņas radīšanu un šokējošo lietu parādīšanu. Lasītāja prāts ir vislabākā specefektu ražotne, un katrs var nodoties savam dīvainuma līmenim. Seriālam nepieciešama nedaudz universālāka auditorija, tāpēc baidos, ka lietas var tikt notušētas vai stereotipizētas. Jau galvenā varoņa atveidotājs vairāk izskatās pēc amerikāņu futbola komandas kapteiņa, ne savrupa ģēnija-frīka, kā tika aprakstīts Kventins. Bet gaidīsim un redzēsim, varbūt seriāls būs tāda pati meistarklase un mūs patīkami pārsteigs.

Tagad iestājas mokošākā stadija. Pirmā grāmata ir nosēdusies un apspriesta no visām pusēm, bet tai seko vēl divas. Sagaidīt tulkojumu šobrīd šķiet neiespējami, tādēļ nāksies ķerties pie turpinājumu medīšanas internetā. Tiesa, kad tie būs dabūti un varēs ķerties pie lasīšanas, ļoti iespējams man būs bailes tos sākt, jo, ja padomā kāda bija tikai pirmā grāmata, kas ir kā ievads… kāda tad būs trešā, kas ir kulminācija?? Varbūt labāk nodzīvot dažus mēnešus vairāk ar tām nervu šūnām, kas man ir atlikušas.

Levs Grosmans ar “Burvjiem” ir pacēlis latiņu mūsdienīgajai jauniešu fantāzijas literatūrai. Ar aizrautību gaidu, ko vēl šis prāts spēj radīt. Ēsmu esam norijuši, un tagad gribam vēl.