V.E.Schwab „A Darker Shade of Magic” + visas triloģijas apskats

all shades

Dažas grāmatu sērijas jauniešiem interenta vidē ir ļoti populāras. Viena no tādām ir V.E. Schwab fantāzijas triloģija „Shades of Magic”. Fanu bāze šai autorei ir savākusies ļoti stipra un aktīva, un sekojot dažādiem grāmatu blogiem, neglābjami kādā brīdī uzpeld arī Schwab vārds. Triloģijas noslēgums „A Conjuring of Light” iznāca tikai šopavasar, un izpelnījās ļoti emocionālu reakciju no faniem.

Pa šo laiku arī man neglābjami bija izveidojies kāds priekšstats par “Shades of Magic”, un neapšaubāmi biju nolēmusi, ka tā ir ļoti laba un taupāma lieta kā deserts. Pirmoreiz gan Schwab lasīju citā viņas sērijā – „Monsters of Verity” dualoģijā. Tās pirmā grāmata „This Savage Song” bija izslavēta tuvu un tālu, kā arī Norelle to nosauca par savu gada mīļāko grāmatu jau pavasarī. Tad jau jābūt labai, vai ne? Jā, bija laba, bet ne absolūti fantastiska. Kaut kā man nebija saiknes ar tēliem un notikumiem, taču autores stils bija ļoti labs, un turpināju domāt, ka „Shades of Magic” beidzot uztaisīs man klikšķi un es sapratīšu, par ko visi jūsmo. Vai tā bija? Nē un arī jā.

1. “A Darker Shade of Magic”

Nepārprotiet, koncepts un pasaules uzbūve šai triloģijai ir lieliski. Četras paralēlas Londonas – Sarkanā, Pelēkā, Baltā un Melnā. Katra tik ļoti dažāda un ar savādāku maģijas līmeni. Reiz tās visas bija plaukstošas un piesātinātas, taču Melnā vairs nespēja savaldīt savu maģiju un tā draudēja aprīt visu. Pārējās pasaules aizslēdza savas robežas, atstājot Melno Londonu nolemtībai, un savstarpējā ceļošana starp visām pasaulēm beidzās.  Ja agrāk jebkurš cilvēks,kurš bija gana prasmīgs maģijā, varēja šķērsot pāri uz citu Londonu, tad tagad tas ir pa spēkam tikai Antari – arvien retākiem magiem, kuri spēj pārvaldīt visus sešus elementus kā arī dara to ar īpašu spēku. Viņu pazīme ir viena pavisam melna acs. Tikai Antari magi spēj izveidot durvis starp dažādajām pasaulēm un pārvietoties starp tām. Kells ir viens no pēdējiem Antari, uzaudzināts Sarkanās Londonas valdnieka ģimenē un pilda viņu vēstnieka amatu ceļojot pie Baltās un Pelēkās Londonas karaļiem.

Kamēr Sarkanā Londonā ir maģijas piesātināta un teju visi ļaudis to pārvalda, Pelēkā Londona, tā teikt, mūsu Londona, ir sen šīs prasmes aizmirsusi un vada ļoti parastu ikdienu. Savukārt Baltā Londona ir mirstošā pasaulē, cietusi no robežu slēgšanas un tagad slīgst panīkumā un agresijā. Kellam nav nekāda prieka apmeklēt to vadītājus, taču viņa paša karalis ir norīkojis savu Antari par vēstnieku, lai saglabātu attiecības starp palikušajām pilsētām.

Tātad mūsu galvenie tēli ir Kell – Antari, vēstnieks, uzaudzis karaļģimenē, dažkārt vāc dažādas piemiņas lietiņas no citām pasaulēm. Holland – otrs zināmais Antari, nedaudz baiss, kalpo Baltās Londonas valdniekiem. Lila – meitene no Pelēkās Londonas, zagle, ļoti patīk naži. Rhy –  Sarkanās Londonas princis un adoptētais brālis Kell, jo viņi abi jau no bērnības ir uzauguši kopā.

Visi tēli ir ap divdesmit gadiem veci, izņemot Holland, kuram varētu būt pie četrdesmit. Tas kaut cik novērš vairumu pusaudžu grāmatu klišejas, un kā jau teicu, stils šeit nudien ir labs. Teorētiski arī tēli ir interesanti, taču savos centienos uzsvērt atšķirīgumu, manās acīs viņi dažkārt kļuva par sava citāduma stereotipiem. Lila ģērbjas vīriešu drēbēs un nav kā citas meitenes. Rhy flirtē ar visu un visiem, un tas būtībā arī ir viss viņa tēls. Kell ir… pieri raucošs rudmatis? Un Holland nedaudz uzdzen tirpas, taču droši vien pārprastais cietējs.

Man tik ļoti gribējās sajūsmināties par šo triloģiju, taču tas īsti neizdevās un tāpēc radīja nerimstošu frustrāciju. Ļoti novērtēju idejas, taču to izpildījums manī rezonansi neizraisīja. Nepalīdzēja arī fakts, ka grāmatā bija ļoti lēns sižets, ja tāds vispār bija. Kādā brīdī Kell uzgāja priekšmetu no citas Londonas, kas sāka taisīt starppasauļu likstas, un tad Kell, Lila un Holland dažādās draudzības un ienaidnieku pakāpēs staipīja šo objektu un nolaupīja vienam no otra. Drusku cīņas, drusku slepkavībiņas. Eh. Nekādi nespēju tam visam pieslēgties.

Šķiet, ka man tā īstāk  iepatikās nobeiguma nodaļas. Varbūt biju gana pie visa pieradusi un, nedēļu lēnā tempā izcietusi lasīšanu, sāku vēl intensīvāk meklēt labo. Gluži kā pašsaglabāšanās instinkts. Katrā ziņā, viss nebeidzās uz cliffhanger un pat raisīja domu, ka varbūt vajadzētu kādā brīdī mēģināt lasīt otro daļu, jo Lila bija mans mīļākais tēls no visiem, un viņa aizgāja zagt pirātu kuģi, tā kā tas vismaz apsolīja ko interesantu.

Kopumā, tomēr piedzīvoju vilšanos, jo savā prātā biju saskrūvējusi dikti lielas ekspektācijas. Ja ignorē to, ka grāmata nebija tāda, kā biju domājusi, tā bija laba diezgan, lai nemestu pret sienu un nepaziņotu, ka tālāk sēriju nelasīšu. Pasaule ir intriģējoša, valoda un stāstījums – ekselenti, arīdzan interesanti tēlu aizmetņi, no kuriem tālāk var cerēt ko vairāk. Pietrūkst gan tā knifa, tās neaprakstāmā klišķa ar grāmatu, kad nespēj vairs to nolikt nost un  lasi līdz diviem naktī.

6/10

Tagad neliels (un cenšoties iztikt bez maitekļiem)  ieskats turpmākajās daļās. Paldies, Asmo, kurš atdāvināja savus eksemplārus ar pirmajām divām grāmatām, tas bija papildus stimuls turpināt lasīšanu.

 

2.”A Gathering of Shadows”

Ar otro daļu es piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, jo MAN PATIKA. Man nudien, nudien patika, un kad uzsāku trešo daļu, kas atkal bija kā kritiens atpakaļ, beidzot spēju nodefinēt, kas ir mana problēma ar Schwab darbiem Tā laikam nav tik ierasta lieta jauniešu literatūras praksē, taču Schwab dod skatpunktu arī saviem ļaundariem. Kas bieži vien ir garlaicīgi. Ja man jālasa, kā melni dūmi plāno pārņemt varu pasaulē un grib  vēl, vēēēēl, vēēēllllll, tad drīz vien sāku bakstīties pa tumblr un meklēt smukas aesthetic bildītes par triloģiju, nevis lasu pašu triloģiju. Gan šie ļaundara skatpunkti, gan cīņas ar šo ļaundari man galīgi gāja pār galvu un ātrāk centos tikt tām cauri. Savukārt paši tēli un to mijiedarbība mani jau ieinteresēja.

Iedomājieties tos svētkus, kad atklāju, ka otrā grāmata ir ar ļoti retu un ļoti minimālu ļaundaru skatpunktu, un viss pārējais ir par tēliem un to piedzīvojumiem maģiskās spēlēs?? Jā, vērtējums uzšāvās augstu debesīs.

Darbība galvenokārt notiek Sarkanajā Londonā, jo tā ir galvaspilsēta Arnes impērijai, kura šogad rīko Elementu Spēles – internacionālas sacensības trīs kaimiņu impēriju magiem, kurās labākie elementu pārvaldītāji sacenšas savā starpā.

Oi, taču pašas grāmatas darbība sākas uz pirātu kuģa, jo Lila Bard noblieza tādus uguņus jau pirmajā nodaļā, ka man drusku vajadzēja atgulties un atkopties no tā, cik fantastiski episki tas bija. Sākums vienlaikus iepazīstina ar jaunu tēlu, kurš pievienojas galveno varoņu grupiņai. Kapteinis Alucard Emery ir viena no labākajām lietām triloģijā. (Jā,jā, es jau sen viņu tumblr redzēju, ups :D)

Tā nu visa grāmata centrējas uz šo četrinieku – Kell, Lila, Rhy, Alucard. Visiem ir kāda saistība ar otru, daži viens otru nevar ciest, daži ir labākie draugi, daži mēģina būt kopā. Un tad vēl ģeniāli stulbas idejas, ka derētu piedalīties Elementu Spēlēs. Tas bija fantastiski.

Un beigas! Sasodītās beigas šoreiz ar cliffhanger! Tas bija vairāk nekā intensīvi un uzreiz lika man grābt pēc trešās daļas.

9/10

3.”Conjuring of Light”

Sākuma nodaļas bija vēl intensīvākas par iepriekšējās finālu. Man pat parādījās maza emocijiņa par Kell! Un Alucard skatpunkti sākas??? Jā, es nedaudz sēdēju dīvānā un brēcu. No tiesas likās, ka šai grāmatai beidzot varēšu iedot piecas zvaigznes.

Nedaudz vēlāk gan atkal nācās taisīt diendusu, jo atgriezās lielais sižets ar antagonistu un man tas viss nevarētu rūpēt vēl mazāk. Vienīgās ainas pa vidu, kas man atkal lika saslieties ieinteresētībā, bija ainas ar manu četrinieku.

Fināls bija okay? Kaut kā likās, ka jābūt kam lielākam. Pats noslēgums atkal nolīdzināja gar zemi, jo mans četrinieks. MANS ČETRINIEKS. Jā, beidzot es tiešām kaut ko jūtu par tiem tēliem.

Schwab turklāt piekopa pēdējo gadu modi, kad dažas lietas paliek neatrisinātas vai neizskaidrotas. Visiem pirmais šoks un aplauziens bija pie Megijas Stīvoteras „The Raven King”, bet tas ir Stīvoteras stilā izlikt lamatas un raisīt viltus pieņēmumus. Schwab šeit izdara ko līdzīgu un liek pašiem lasītājiem izdomāt, kā iztulkot pāris elementus. Tā kā tie elementi man nebija tik svarīgi, daudz galvu nelauzu. Pretrunīgu emociju vētru man toties izraisīja dažas viņas izvēles ainu attēlojumā, kuras bija neskaidri pasniegtas un saprotamas diezgan dažādi – viena no versijām no  būtu neglaimojoši autorei.

8/10

Bet lai nu kā, tagad esmu šo briesmīgi izslavēto triloģiju izlasījusi, un vismaz zinu kā komentēt dažus viedokļus ar savu viedokli. Ironiski, bet fakts – var ticēt gan tiem, kas liek 3 zvaigznes un saka, ka nevarēja īsti iejusties, gan tiem, kas bliež 5 zvaigznes un sauc šo par meistardarbu. Tas ir ļoti atkarīgs no katra lasītāja un es pati esmu abās nometnēs, jo dažas sižeta līnijas manās acīs ieguva maksimālo vērtējumu, kamēr pārējais nerūpēja vispār.

 

Tātad, ja jums patīk šīs lietas, tad ir izredzes, ka jums patiks arī „Shades Of Magic”. (ar nelieliem spoileriem)

*meistarīga un vijīga stāstījuma valoda

*meitenes, kuras izvēlas bikses un nažus, un dēmonu maskas

*meitenes kuras kļūst par dēmonisku leģendu starp pirātiem

* slowburn starp diviem idiotiem, kuri acīmredzi sader kopā, bet negrib to atzīt

*slowburn starp diviem idiotiem, kuri BIJA kopā, bet nu ir jātiek pāri šķietamai nodevībai

*prinči kuri flirtē ar kuģu kapteiņiem

*kuģu kapteiņi, kuri flirtējot ar prinčiem, izved no pacietības prinču brāļus

*brāļi, kuri gatavi upurēt visu viens otra labā, mazākais no tā ir dzīvība

*maskotas meitenes, kuras ceļo kopā ar kuģu kapteiņiem un kopā iekuļas nepatikšanās

Noslēgumā vēl daži citāti.  Mans darbs nu ir padarīts, secinājumi paliek katra paša ziņā.

“Sure I do,” countered Lila cheerfully. “There’s Dull London, Kell London, Creepy London, and Dead London,” she recited, ticking them off on her fingers. “See? I’m a fast learner.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“Kell wore a very peculiar coat.
It had neither one side, which would be conventional, nor two, which would be unexpected, but several, which was, of course, impossible.
The first thing he did whenever he stepped out of one London and into another was take off the coat and turn it inside out once or twice (or even three times) until he found the side he needed. Not all of them were fashionable, but they each served a purpose. There were ones that blended in and ones that stood out, and one that served no purpose but of which he was just particularly fond.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“She bent most of the rules. She broke the rest.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

“Oh yes, your relationship with Miss Bard is positively ordinary.”
“Be quiet.”
“Crossing worlds, killing royals, saving cities. The marks of every good courtship.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

 

“I am Delilah Bard, she thought, as the ropes cut into her skin. I am a thief and a pirate and a traveler. I have set foot in three different worlds, and lived. I have shed the blood of royals and held magic in my hands.”
― Victoria SchwabA Gathering of Shadows

 

“What are we drinking to?”
“The living,” said Rhy.
“The dead,” said Alucard and Lila at the same time.
“We’re being thorough,” added Rhy.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

“In myths, the hero survives.
The evil is vanquished.
The world is set right.
Sometimes there are celebrations, and sometimes there are funerals.
The dead are buried. The living move on.
Nothing changes.
Everything changes.
This is a myth.
This is not a myth.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

Advertisements

Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”