Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”

Advertisements

Džeikobs Grejs “Zvērači. Kraukļu vārdotājs”

aci

Bērnu un jaunatnes literatūra Latvijā turpina piedzīvot savu uzplaukumu ar kārtējo maģiskas un kvalitatīvas sērijas tulkojuma aizsākšanu. Šoreiz tā ir Džeikoba Greja pilsētas fantāzijas triloģija „Zvērači”. Pats autors ir tikpat noslēpumains, cik viņa grāmatas, un tas kopā rada pavisam īpašu auru. Vāka dizains un anotācija mani savaldzināja jau no pirmā acu skatiena, un es pavisam noteikti nebiju vīlusies savās augstajās ekspektācijās.

Blekstouna nav parasta pilsēta. Pirms astoņiem gadiem to piemeklēja noziedzības vilnis, pa ielām klaiņojoši savvaļas dzīvnieku bari un citi savādi notikumi… Lai arī Tumšā vasara ir pagājusi, daudzi to nav aizmirsuši. Kas attiecās uz Krā, viņš par to gan neko daudz nezin. Divpadsmitgadīgais puika kopā ar kraukļiem dzīvo Blekstounas parkā un vada savas naktis klejojot pa jumtiem un sirojot pēc ēdamā. Atmiņas par vecākiem ir miglainas un apmeklē viņu vien sapņa formā, padarot parasto dzīvi tik tālu. Vēl Krā ir kāds noslēpums. Viņš spēj sarunāties ar kraukļiem un saprast viņu atbildes.

Krā vienmēr ir turējies nostāk no nepatikšanām un centies palikt nemanāms, taču Blekstounā atkal sāk risināties dīvaini notikumi. No netālā cietuma izbēg daži noziedznieki. Krā ceļi krustojas ar kaimiņu meiteni Lidiju. Vietējā bibliotekāre piedzīvo uzbrukumu. Tarakāni, zirnekļi un čūskas ložņā ap saviem vadītājiem…

Krā atklāj, ka ir viens no zvēračiem – cilvēkiem, kuri spēj sarunāties ar noteiktas sugas putniem vai zvēriem. Pēkšņi Blekstounā notiekošais iegūst citu jēgu, bet paveras arī lielāki draudi. Krā arvien biežāk sāk vajāt sapņi par Audējvīru, kuram ir kāds briesmīgs mērķis. Puikam būs jāapkopo visa sava drosme un spējas, lai kopā ar vēl citiem ātklātajiem zvēračiem, nepieļautu tā īstenošanos.

„Zvērači” ir tik krāšņa un aizraujoša bērnu grāmata, ka izkāpj no savas mērķauditorijas robežām. Šo iesaku visiem, kas mīl urbāno fantāziju, rudens noskaņas un maģiju. Vecāki lasītāji varbūt saskatīs šādas tādas sižeta pretrunas un loģikas caurumus ikdienas dzīves pusē, taču uz to ir iespējams pievērt acis un ļauties stāsta burvībai.

Es biju ļoti iepriecināta, ka pārmaiņas pēc, šeit ir iesaistīti arī pieaugušie, kuri zina, kas notiek. Daži sižeta pavērsieni nudien atstāj ar pārsteigumā pavērtu muti, jo arī nedaudz baisi uzbrukumi un nāve te nav sveši. Tas viss gan ir pasniegts ļoti piemēroti bērnu auditorijai un nav ne pārsaldināti naivi, ne pārspīlēti ļauni. Fināls varbūt nedaudz pievēršas moralizēšanai, taču kopumā autors ļoti prasmīgi ir spējis savīt reālās dzīves svarīgās tēmas ar oriģināliem maģiskiem piedzīvojumiem un pilsētvidi.

Šī ir tikai pirmā grāmata no triloģijas, tāpēc, kaut arī beidzies, nekas nav beidzies. Sižets noslēdzas bez īpašiem cliffhangers, bet atstāj vietu arī nākotnei un jauniem pārbaudījumiem. „Kraukļu vārdotājs” ir ieskicējis lielisku pasauli, kurā tā vien kārojas atgriezties un izpētīt visus stūrīšus.

Cassandra Clare – The Mortal Instruments (original trilogy) City of: Bones/Ashes/Glass

4becd6fd77c29e65c4e2bdf0a05da911

Note #1  Šīs grāmatas esmu lasījusi angliski, tādēļ izvēlos saglabāt dažus terminus oriģinālvalodā, lai palīdzētu pārnest jēgu, kuras nianses zūd latviskojumos.

Lasīšanas ceļi ir neizskaidrojami. Es nekad nebūtu domājusi, ka iekritīšu The Mortal Instruments pasaulē pāri galvai, taču tieši ar tādu mega maratonu sākās mans 2016.gads. Janvāra beigās pirmizrādi piedzīvoja šajā sērijā balstīts seriāls – kurš man sākotnēji arī tikai lika nobolīt acis – taču domino efekta rezultātā, es to tomēr iemīlēju. Tas savukārt lika atgriezties pie avota un vēlreiz mēģināt lasīt grāmatas.

[Pieņemu, ka daudzi tomēr zina galvenos faktus par šīm grāmatām, jo pat latviski tās visas jau ir izdotas. Var gadīties pa kādam spoiler.]

Ar „City of Bones” man jau izsenis bijušas smagas attiecības, taču ar šo jauno enerģiju, pat latviskajam tulkojumam izspēros cauri pāris dienās. Oriģinālā reakcija iekš goodreads.

Stāsts ir diezgan ierasta urbānā fantāzija – piecpadsmitgadīga meitene uzzin, ka pasaulē mīt pārdabiski radījumi, ir bariņš ar hunters, kas pret tiem cīnās, un viņa ir šo shadowhunters pēctece. Clary iepazīst Ņujorkas līdz šim nemanīto pusi, taču nekas nav tik vienkārši, jo šī slēptās pasaules atklāšana sākās ar dēmonu uzbrukumiem un viņas mātes pazušanu. Tad nu izrādās, ka viņa ir meita diezgan skandalozam pārītim.

Valentine Morgenstern jau iepriekš ir satricinājis shadowhunters pasauli ar diezgan krasiem plāniem kā mainīt viņu varas iekārtas un definēt attiecības ar downworlders. Lieki piebilst, ka downworlders – werewolves, vampires, warlocks un fey – par to nebija sajūsmā. Arī Clave – tāds kā shadowhunter vadības panelis – nebija par to sajūsmā un Valentine tika apturēts. Clary mātei tur bija liela nozīme, jo tieši viņa savam toreizējam vīram atņēma the Mortal Cup, kurš Valentine apgādāja ar pārāk lielu varu. Nu Cup meklējumi ir atsākušies, un to dara visi, kam vien nav slinkums iegūt savos nagos vēsturisko un spēcīgo objektu, kurš spēj radīt jaunus shadowhunters un kontrolēt dēmonus.

Shadowhunters institūts Ņujorkā nokļūst visa centrā, taču, diemžēl, tur uzturas diezgan…maz mednieku. Kopš Clary pamanīja Jace kādā klubā slaktējam dēmonus kopā ar Alec un Isabelle Lightwoods, viņi visi kopā iekuļas notikumos pāri savām nepilngadīgajām galvām. Institūtu uzrauga viņu mentors Hodžs, bet viņam nav ļauts atstāt tā teritoriju. Tā kā Clary ir apņēmības pilna noskaidrot visu par savu pagātni un Jace nav spējīgs atteikt Clary (kaut gan pazīst viņu pusotru dienu), un Alec nevar laist savu cīņu biedru stulbos uzdevumos vienu pašu, un Isabelle nevar lasīt savu brāli stulbos piedzīvojumos vienu pašu, šī četrotne pamanās sastrādāt visādu apmēru ziepes. Pievienojot arī Simon, Clary draugu, kurš ir viņā neglābjami saķēries un arī nevar viņai ļaut kaut kur doties vienai. Vienai ar Jace.

Sižeta ziņā pirmā grāmata ir diezgan paplāna, jo izņemot paša sākuma un pašu beigu ātrās cīņu ainas un informācijas gāzienu, vidus ir mērens… kas pie velna. Tie, kas jutīs līdzi Clary un Jace lielajai mīlai gan jau būs apmierināti, bet es tomēr gaidīju… kaut ko.. jebko…? Bet bija daži ļoti dīvaini piedzīvojumi un tad jau fināls.

Lightwoods ir vienīgie, kas spēj mani ieinteresēt un likt just līdzi. Viņu ģimenes pagātne ir sarežģīta, Isabelle ir patstāvīga un kickass meitene, un Alec is gay shadowhunter, kas eņģeļu pēctečiem ir nepiedodama lieta. Tuvu grāmatas beigām gan ierodas arī absolūtais bae, ne tēls – Magnus Bane. Viņš konstanti parādās visās trīspadsmit līdz šim izdotajās shadowhunters pasaules grāmatās, un ne velti. Tik daudzslāņains un izklaidējošs varonis sen nebija lasīts, un autore, šķiet, ir apkopojusi visu savu prasmi viņā un viņa attiecībās, jo daudzas citas lietas šajās grāmatās pieklibo.

Pirmajā grāmatā tās ir tikai dažas ainas, taču spēcīgākais jauno laiku ship ir dzimis, jeb būsim-reāli-daudzi-lasa-šo-sēriju-tikai-dēļ-malec. Alec & Magnus attiecībās ir viss, kas trūka ar Jace & Clary un kuri man krita uz nerviem visu grāmatu lasīšanas laikā.

Pirmo grāmatu beidzu bolot acis, taču shippers ir gatavu uz visu, lai tiktu pie sev vēlamā materiāla, tādēļ arī uzreiz lēcu iekšā nākamajās grāmatās. Nebija tik traki kā biju baidījusies, jo daudz palīdzēja tieši teksts angļu valodā. Ja latvisko visas maģiskās būtnes un jauniešu slengu, rezultāts ir diezgan sāpīgs.

Tā nu īsumā par divām turpmākajām grāmatām, kas oriģināli bija paredzētas kā noslēdzošās triloģijā.

“City of Ashes” oriģinālā reakcija iekš goodreads.

Sākums ļoti daudzsološs, parādās lielāks sižets par The Mortal Instruments un Valentine plāniem. The Mortal Cup atkal ir nozudis, bet nu lietas grozās ap the Mortal Sword. Jace tiek turēts aizdomās par sadarbošanās ar Valentine, un arī Clave beidzot attopas, ka jāiesaistās šajā juceklī un jāsūta savi pārstāvji uz Ņujorku. Clary tikmēr pavada savu laiku ņemoties gan ap Jace, gan ap Simon, jo citas lietas taču nav tik nozīmīgas kā viņas mīlestības dzīve.

Par laimi, tiek ieviesti arī citi skatpunkti. Ja pirmā grāmata bija jāiztur tikai Clary balsī, tad nu no tā ik pa laikam ir glābiņš. Turklāt parādās arī daži jauni un interesanti tēli, tā kā otro grāmatu jau sāku izbaudīt vairāk.

Viena no jaunpienācējiem – werewolf Maia – ir ar interesantu stāstu, Simon līnija arī paliek interesanta, Clary iegūst papildus spējas, malec uzņem apgriezienus, vairāk iepazīstam vampires, warlocks un Seelie Court … Jā, otrā grāmata nudien ir daudz labāka. Man gan labo garastāvokli sabojāja kārtēja Clary un Jace bezjēdzīgā drāma, taču atkal – tā pāra piekritēji gan jau piešņukstēja pilnus kabataslakatiņus par viņu mīlas mokām.

Fināls atkal šo to atrisināja, bet cīņu ar Valentine vēl nenoslēdza. Alec un Magnus cīnās ap savām problēmām un sagādā citātus, kas vēl ilgi salauzīs sirdi. Simon mani teju pārbiedēja līdz kliegšanai balsī. Beidzot tiek iepazīstināts veids, kā varbūt varēs atmodināt  Clary māti un viņa varēs pārstāt dīkt „have to save my mom” meldiņu piecpadsmit variācijās, tāpēc vispār atkorķēju šampanieti.

“City of Glass”! Oriģinālā reakcija iekš goodreads, kur būtībā arī visu esmu pateikusi.

Sižeta ziņā viss vēl vairāk uzņem apgriezienus. Varoņi dodas uz Alicante – shadowhunter slēptās teritorijas galvaspilsētu – tikai Clary pamanās palikt iepakaļ. Viņa gan izdomā savu paņēmienu, kā tur nokļūt un turpina taisīt ziepes. Tas, droši vien, viņai ir iedzimts no Valentine, jo izrādās, ka viņš pagātnē ir nodevies diezgan šausmīgiem eksperimentiem un sataisījis lielākas ziepes, nekā kāds nojauta. Clary ar Jace vismaz pusi no grāmatas pamanās nodoties savām mīlas mokām, bet kad skatpunkts seko citām lietām, ir tiešām interesanti.

Magnus un Alec turpina uzvesties kā divi stūrgalvīgi idioti, bet vismaz rezultāts ir labs. Simon pārsvarā (gan ne pēc savas izvēles) uzturās savā nodabā, bet kad viņš pieslēdzas lielajam sižetam, notiek episkas lietas. Lightwoods piedzīvo ļoti draņķīgu dienu, bet šis „šokējošais” pavērsiens mani neķēra, jo iepriekš tā līnija nebija gana nostiprināta, lai manī izsauktu kādas emocijas. Shadowhunters mitoloģija ir pacelta jaunā līmenī, un gala cīņa ar Valentine ir makten iespaidīga, jo tajā tiek iesaistīti arī downworlders palīgi. Burtiskā The Mortal Instruments – cup, sword & mirror – līnija līdz ar šo tiek noslēgta. Tas gan nenozīmē, ka Clary un Jace varētu nomierināties par savām sirdsāpēm un nespēju būt kopā, vai ka kāds cits psihopāts nepārņemts Valentine uzsākto darbiņu ar shadowhunters iznīdēšanu un pārveidošanu.

Es nevienā brīdī neapgalvoju, ka The Mortal Instruments sērija ir tikai laba, vai tikai slikta. Te pavisam noteikti ir kaudze ar problemātiskām lietām, bet tad notiek kaut kas tik fantastisks, ka par to aizmirstas. Katrs lasītājs tur atradīs savu mīļāko lietu, un ar katru nākamo grāmatu to skaits tikai pieaug. Kasandras Klēras radītās pasaules lielākais pluss, ir fakts, ka viss norisinās vairākos slāņos vienlaikus un stāsta līnijas tiek būvētas cita caur citu. Tēli parādās viens otra grāmatās un shadowhunters ģimeņu vēsture un tās notikumi, un piedzīvojumi ir zināmi nu jau simt piecdesmit gadu laika posmā. Nudien iesaku turpināt lasīt šo sēriju un tai pievienotās grāmatas, jo kvalitātes pieaugums ir neapstrīdams un “City of Heavenly Fire” ar lielo noslēgumu atstāja mani bez vārdiem uz divam dienām.

Dievi amerikāņu gaumē

Vēl viena no grāmatām, kurām slava iet pa priekšu ir Nīla Geimena „Amerikāņu dievi”. Izdota vairāk kā pirms desmit gadiem, tā ir ieguvusi daudzas prestižas fantāzijas literatūras balvas un nerimstoši turpina vākt jaunus lasītājus un sajūsminātas atsauksmes. 2012.gada nogalē tā beidzot tika tulkota arī latviski. Tagad, kad tracis ir nedaudz pierimis, nolēmu izvērtēt šo FF apgabala spožo bāku.

Pēc pieredzes esmu iemācījusies ļoti izreklamētiem darbiem tuvoties piesardzīgi. Nevajag visu uztvert pārāk nopietni un sabūvēt milzīgas ekspektācijas; visticamāk, jāuzslavē būs PR speciālisti nevis pats darbs. Tāpēc ar „Amerikāņu Dieviem” pārāk neiespringu, un tas izrādījās labākais piegājiens.

Grāmatas ideja fantāzijas cienītājiem nebūs nekāds jaunums. Mītiskas būtnes un dievi ir reāli; tie turpina dzīvot mūsu vidū, pielāgojoties laikmetu maiņai un saplūstot ar pūli. Kad cietumnieks vārdā Ēna, tiek atbrīvots pēc sava laika nosēdēšanas, viens no šādiem dieviem viņu uzmeklē un nolīgst par darbinieku. Tas ir neviens cits kā Odins, Visa Tēvs, kurš šoreiz dod priekšroku vārdam Trešdiena. Trešdiena necieš prašņāšanu, tāpēc Ēna iemācās nebāzt degunu svešās darīšanās, pildīt to, ko viņam liek un saņem savu summiņu. Situācija pasaulē mainās, cilvēki zaudē ticību vecajiem dieviem un tos aizstāj jaunie – tehnoloģiju. Tuvojas vētra, drīz tiks atklāts karš starp šīm divām pusēm, un Trešdiena meklē sev atbalstītājus. Ēna kļūst par viņa šoferi/miesassargu, un kopīgi viņi apbraukā ASV, meklējot pagrīdē nogājušos dievus.

Tas arī ir viss, kas vairāk vai mazāk norisinās šajā darbā. Vēl pa vidu galvenajam sižetam ir iestarpināti autonomi gabaliņi, kas vēsta par to cilvēku ierašanos Amerikā, kuri atveda sev līdzi dievus no Vecās Pasaules, vai arī par to, kā šie dievi velk savu dzīvi tagad. Visa grāmata diezgan vienveidīgi turpinās vienā līmenī, bez īpašiem kāpinājumiem un kulminācijas. Solītā vētra tā arī nepienāk, tie ir tikai negaisa mākoņi, kas staigā gar pamali un tad atkal izklīst.

Vēl vairāk par to mani sakaitināja Ēnas tēls. Varonis, no kura skatpunkta notiek visa darbība, tā arī paliek neizpētīts un divdimensionāls. Ne viņu satrauc dievu esamība, ne mirusī sieva, kas sāk staigāt apkārt. Lasītājs neuzzina, kas ar viņu ir noticis līdz cietumam, arī īstais vārds netiek minēts. Reakcijas iztrūkst praktiski uz visu, nav zināms, kas viņam patīk, kādi ir viņa plāni, visi tie sīkumi, kas tēlu padara stabilu. Rezultātā man visu laiku bija iekšējs nemiers un urdoša sajūta, ka nav droša pamata uz kura stāvēt, lai varētu vērot turpmākos notikumus. Pēdējās nodaļās beidzot atklājas Ēnas īstā izcelsme, bet tas nemaina faktu, ka līdz šīm pēdējām lapām lasītājs ir spiests dzīvot ar sarauktu pieri. Jā, tēls var būt kā ēna, taču šajā gadījumā man personiski autora pieeja nelikās veiksmīga.

Patīkamāk ir ignorēt dziņas analizēt tehniku un visu laist gar ausīm jau no pirmajām lapām, tad dažādie neloģiskie pavērsieni un ainas liks tikai pasmieties un izbaudīt laiku. Šī ir kārtīga autsaideru un frīku literatūra, es joprojām nebeidzu brīnīties, kā tā ir kļuvusi tik populāra. Bet veiksmes atslēga varbūt nemaz nav tik sarežģīta – cilvēkus nemainīgi piesaista sekss un iekšas, kas „Amerikāņu Dievos” nav tālu jāmeklē. Valoda ir asa un reālistiska, bez ierastā glancējuma, tādejādi vēl vairāk pastiprinot fantāzijas elementus, kas var būt arī tumši – paranormālās romances popularitātes kāpums paspēris šo faktu putekļainā pagaldē.

Mani mīļākie brīži no „Dieviem” bija kāda blakus tēla, Hincelmaņa, izpildījumā, kurš mēdza stāstīt Minhauzena cienīgus atgadījumus par bargajām ziemām, kas viņa pilsētā piedzīvotas vectēvu laikos. Darbā pa vidu Snickers un Jack Daniels reklāmām sastopamas arī dažas spēcīgas un trāpīgas atziņas. Kā trešā no top lietām, manuprāt, ir teorija, kas tad ir šie dievi. Tā nav maģija, dievs ir cilvēku ticības produkts. Ir jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju – viņi kļūst par koncentrētu sevis esenci.

Grāmatu ir vērts lasīt, bet tā ir kā krievu rulete – ir lielas iespējas, ka šis darbs patiks vai liksies normāls, bet var būt gadījumi, kad kāds to nespēs ciest un izlidinās no istabas. Jebkurā gadījumā būs iegūts neparastāks skatpunkts uz lietām un idejām, tā kā tas vien jau ir ieguvums.

Ar šo romānu vēl nekas nav beidzies, patreiz notiek darbs pie seriāla adaptācijas, un pats Geimens, savukārt, ir atzinis, ka plāno „Amerikāņu Dievu” turpinājumu, kas vairāk koncentrēsies uz jaunajiem dieviem. Tā kā par dieviem mēs vēl dzirdēsim, un vēl ir laiks sākt lasīt Geimenu, ja ir svarīgi pārzināt aktuālo grāmatu un seriālu saknes.

Toreiz, tagad un “Mūžam”!

Visām triloģijām pienāk beigas, taču šo gadījumu es uztveru īpaši smagi. Nav neviena grāmata, kas spētu līdzināties „Mērsifolas vilku” sērijas sajūtu pasaulei.

Megija Stīvotera ir viena no manām mīļākajām urbānās fantāzijas rakstniecēm, kuras darbi vienmēr ierauj sevī un nelīdzinām nekam citam. Kad 2011.gadā latviski iznāca „Mērsifolas vilku” triloģijas pirmā daļa „Trīsas”, es zināju, ka gaidāms kas labs, taču īsti nenovērtēju tā apmērus.

Nevajag ļaut sevi maldināt anotācijai, šis nav kārtējais pusaudži-iemīlas-un-viens-no-viņiem-ir-pārdabiska-būtne atreferētais darbs. Jā, darbības laikā galvenajiem varoņiem ir apmēram septiņpadsmit gadi. Jā, tur ir mīlestība. Un jā – tur ir vilki. Vilki nevis vilkači.

Tā ir šīs pasaules veiksmes atslēga. Mīts par vilkačiem ir pagriezts pavisam citā veidā. Tam nav nekāda sakara ar mēness ciklu, neviens nepaliek par spalvainu manekenu, kas gaudo uz ēku jumtiem, vai vēl briesmīgāk – savā cilvēciskajā formā neprot valkāt kreklu. Krekli ir ļoti vajadzīgi un vēl pāris jakas piedevām, jo šeit transformācijas katalizators ir aukstums. (Bet cēloņi sniedzas vēl tālāk gēnos, kā izrādās turpmākajās daļās) Šie vilkači vasarās ir cilvēki, bet tuvojoties ziemai un aukstumam, vairs nespēj palikt savā ādā un top par vilkiem. Īstiem, dzīvnieciskiem dzīvniekiem, tā teikt. Romāna gaitā transformācijas pasniedz tik lieliski, ka nekas nešķiet loģiskāks.

Arī tēli šeit ir daudzdimensionāli un sulīgi – reiz iepazīstot Semu, Greisu, Izabellu, Kolu un pārējos, viņus nav iespējams nemīlēt. Neviens nav tikai labs vai ļauns, un visiem ir pagātne.

Kas padara šīs grāmatas tik neaizmirstamas ir abu iepriekšējo apvienojums. Valoda un apraksti visu stāstu padara tik asi reālistisku, ka burtiski ir iespējams sajust smaržas, skaņas un dabas detalizēto skaistumu. Lasītājs praktiski atrodas tur. Pirmā lapaspuse ir solis cauri durvīm, kuru otrā pusē ir kas daudzkārt labāks par 3D kino. Atšķirot jebkuru lapu, tieši no valodas ir iespējams nešaubīgi pateikt, kas tā par grāmatu.

„Trīsas” manās acīs ir un paliks triloģijas spēcīgākā grāmata. Sekojošajās „Svārstībās” darbība nedaudz pieklust un parādās citi romāna aspekti – kas nekādā ziņā nav slikti. Pēdējā daļa „Mūžam” atrodas kaut kur uz robežas. Ja sākums vēl ir nosacīti mierīgs un vairāk strādā uz tēlu atklāšanu no dažādiem skatpunktiem, beigas garantē acu nepacelšanu no lappusēm, nagu graušanu un sirdsklauves.

Kopš Greisa pārvērtās un nozuda mežos, ir pagājuši divi mēneši. Tagad tuvojas pavasaris un vilki periodiski atgriežas cilvēku ādā. Greisas prombūtnes laikā notikumi nav stāvējuši uz vietas – Semu dēļ viņas pazušanas tur aizdomās policija, Kols savā maksimālisma stilā strādā pie vilkacisma dziedināšanas līdzekļa un mežos atrod vēl vienu vilku nogalinātu meiteni. Tas ir pēdējais piliens Tomam Kalpeperam un viņš beidzot izdabū atļauju rīkot medības, lai iznīcinātu vilku baru, kas mīt Mērsifolas Robežu mežos – tikai daudzi no tiem patiesībā nemaz nav vilki…

Kad Greisa beidzot ir spējīga palikt cilvēka veidolā, viņa ierosina pagaidām labāko plānu – vilkus pārvietot. Vietas jautājums atrisinās, kad policists Kēnigs uzzin, kas īstenībā notiek un sāk sadarboties ar jauniešiem. Plāna grūtākā daļa – kā tieši aizvadīt baru ar vilkiem jūdzēm tālu.

Ja šāda tipa romānos pierasta lieta ir viens pāris, kura mīlestības stāsts ir viena no vadošajām līnijām, Stīvotera grauj arī šo ieradumu. Mums ir Sems un Greisa, taču ne mazāk spēcīgas jūtas valda starp Izabelu un Kolu. Vēl labāk – tās ir destruktīvas, izmisīgas, sāpjpilnas, un pilnīgi atšķirīgas no parasti attēlotajām. Labais, gaišais un neapšaubāmais pret iekšējiem dēmoniem. Perfekts balanss, kas neļauj stāstam palikt pārāk saldam un nodrošina līdzjutējus visiem mīlētāju veidiem.

Fināls vēlreiz apliecina, ka Stīvotera ir spējīga uz sižeta pagriezieniem, kas nebūt nav iepriecinoši. Mani nepārsteigtu, ja izrādītos, ka lasītāju baidīšana ir viņas hobijs. Saldsērīgas beigas ar nākotnes cerību – ko vēl vairāk varam vēlēties. Varbūt skaidrāku atbildi par vilkacisma infekciju, kas otrajā daļā uzsāka tik veiksmīgu gaitu medicīniskajā pieejā, bet šeit apsīka. Tiesa, iztēle vienmēr ir labāka par skaidru atbildi. Autore mums deva pamatu versijām, un šādi nevarēsim vilties, ja ekspektācijas neizrādītos patiesas.

Sērijas grāmatu nosaukumi lieliski raksturo arī fāzes, kam iziet cauri lasītājs. Sākumā trīcēšana no bagātīgajām emocijām, tad svārstīšanās, vai iecelt šos darbus savā mīļākajā plauktiņā, un visbeidzot atklāsme, ka jau esi to izdarījis un paliksi kopā ar tiem mūžam.

Tas ir par grāmatām. Izskatās, ka arī šiem darbiem taps ekranizētās versijas. „Warner Bros” ir pieteicis tiesības uz filmas adaptāciju, taču pagaidām projekts atrodas attīstības sadaļā un nav zināms pat aptuvens iznākšanas gads. Ja vien tas nebūs vēl pēc kādiem pieciem gadiem, kuru laikā tehnoloģijas būs ļāvušas radīt 6D vai 7D kino, tai filmai pat īsti nav jēgas, jo ar ekranizāciju tā tieši zaudēs, sastāvot no kā vairāk par attēlu + skaņu.
Bet ko es te muļķojos, cilvēki jau sen ir izgudrojuši 7D kino. To sauc par grāmatu lasīšanu.

Vērts apmeklēt: Autore ir sastādījusi skaņu celiņu katrai grāmatai, kas rada atbilstošo noskaņu. Visvairāk esmu pieķērusies „Trīsu” dziesmām. http://m-stiefvater.livejournal.com/118747.html
Pārējos playlist, kā arī vairāk informācijas par sērijas grāmatām, var atrast šeit. http://maggiestiefvater.com/the-shiver-trilogy/

Raganu pulcēšanās Aplī

null

Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas kopdarba „Aplis” latvisko tulkojumu gaidīju vairāk nekā gadu, līdz vienā saules apspīdētā dienā grāmatnīcas sirojumos uzdūros jau iznākušajiem eksemplāriem un zināju – Raganu medības var sākties.

Stāsts šķietami ir pēdējā laika klasika – pusaudzes atklāj, ka viņām piemīt maģiskas spējas un gaidāmi notikumi, kas mainīs visu viņu dzīvi. Kas tajā labākais? Nekas nav tā, kā izklausās. Grāmata jau no paša sākuma prasa pilnu uzmanību, jo notikumi risinās no daudziem skatpunktiem, kas tuvojoties beigām nostabilizējas uz četriem. Stāsts sniedz daudz pavedienus, un jāpatur prātā visi, kopā ar tēliem mēģinot saprast, kas īsti notiek.

Darbība norisinās Zviedrijas mazpilsētā Engelsforsā. Skolā kāds puisis izdara pašnāvību – bet tā kā tas ir depresīvais un alternatīvā stila piekritējs Elīass, nevienam tas neliekas aizdomīgāk nekā vajadzētu. Nevienam izņemot viņa labāko draudzeni Linneju, kura netic, ka viņš to izdarījis pēc savas gribas.

Tai pat laikā vairākas Elīasa skolasbiedrenes, bet citādi savstarpēji nesaistītas meitenes sāk piedzīvot dīvainas parādības. Minu vajā spilgti sapņi, kas atstāj aiz sevis deguma smaku; Vanesa nekontrolēti spēj izgaist citu skatienam, Rebekai stresa situācijās parādās psihokinētiskas spējas, bet Anna Kārina atklāj, ka var ietekmēt citu cilvēku gribu. Nevienai nav ne jausmas, kas īsti notiek, līdz iestājas asinssarkans pilnmēness un kāds nezināms spēks viņas visas nakts vidū aizvada uz pilsētas sen pamesto akmeņlauztuvi.

Tur meitenes uzzina, ka ir izraudzītās, raganas. Uzrodas ne tikai Linneja, Minu, Rebeka, Anna Kārina, Rebeka un Vanesa, bet arī Īda – perfektā meitene no skolas, kura visus spēj izvest no pacietības. Viņas sagaida pavadonis Nikolauss, kura konsultēšanas spēja ir krietni apšaubāma, jo viņš pats vēl visu nezin. Neviens nav gaidījis, ka izraudzīto būs tik daudz – kopā ar Elīasu, viņi būtu septiņi. Septiņi, kas kopā veido apli. Tagad tik atšķirīgajām meitenēm jāmācās sadarboties, jo tikai tā viņas spēs izdzīvot.

Tik daudz par fantāzijas līniju. Manuprāt, veiksmīgākais šajā darbā ir nevis fantastiskais aspekts, bet viss fons, pamats, uz kura tas darbojas. Šī ir retā jauniešu grāmata, kurā attēlota dzīve kāda tā ir – bez jebkāda literārā glamūra, visas pusaudžu ikdienas nežēlības un skolas afēras, ar kurām nākas tikt galā.

Ar katru nākamo nodaļu, lasītājs tiek ierauts arvien dziļāk sižeta cilpās un pavērsienos. Neko nevar zināt droši. Kāds sistemātiski uzbrūk izraudzītajām, bet kurš tas ir? Skolas direktore vairākas reizes šķiet ļauna, tad atkal laba un ļauna, un tā visa stāsta gaitā, līdz vairs neuzticies gala spriedumam. [ Pssst – it kā nevainīgiem tēliem, kas atrodas tuvu klāt, bet ne centrā, nekad nav veselīgi uzticēties.] Šeit nāve ir reāla un piemeklē dažu labu svarīgu tēlu. Šeit ir attēlotas visdažādākās personas un kā tās izskatās cita citas acīs. Ēšanas traucējumi, emocionālais terors, pumpas, seksuālie sakari, problēmas ģimenē, alkohols – nekas nav nogludināts un padarīts smuks, jo tāda nav pati dzīve.
„Šausmīgais īstenībā nav tas pats, kas šausmīgais filmā. Īstenībā tas nav saistoši. Vienīgi biedējoši un netīri. Un galvenais – no tā nevar atbrīvoties.”

Pa vidu šai līdz mielēm īstajai dzīvei, uzplaiksnī pa kādam veiksmīgam jokam, izveidojot perfektu kompozīciju. Fantāzija, dzīve un humors. Aplis ir izveidojies.

„Aplis” ir triloģijas pirmā grāmata, tāpēc vēl daudz ko no tām sagaidu. Tieši mītiskā daļa prasa plašāku attīstību, pagaidām nejūtos pārliecināta, ka Engelsforsā notiks liela līmeņa kaujas pāri dimensiju robežām. Daudzsološajiem izteikumiem, ka pēc maģijas sausuma perioda tuvojas plūdi, arī nav seguma, un pašas meitenes savu jauno lomu pieņem pārsteidzoši ātri. Tagad, kad galvenās varones ir sākušas attīstīt savas spējas kā elementu raganas, visam beidzot vajadzētu uzņemt apgriezienus arī fantāzijas jomā.

Matss un Sāra kopā raksta lieliski un tiešām ir cienīgi saukties par divgalvaino būtni. Jau tagad ar nepacietību gaidu turpinājumus. Zviedri kārtējo reizi dara sevi zināmu ar grāmatām – šī pelnīti tiek saukta par 2012./2013. gadumijas fascinējošāko grāmatu. „Aplis” ir darbs, kas patiks visām auditorijām.