V.E.Schwab „A Darker Shade of Magic” + visas triloģijas apskats

all shades

Dažas grāmatu sērijas jauniešiem interenta vidē ir ļoti populāras. Viena no tādām ir V.E. Schwab fantāzijas triloģija „Shades of Magic”. Fanu bāze šai autorei ir savākusies ļoti stipra un aktīva, un sekojot dažādiem grāmatu blogiem, neglābjami kādā brīdī uzpeld arī Schwab vārds. Triloģijas noslēgums „A Conjuring of Light” iznāca tikai šopavasar, un izpelnījās ļoti emocionālu reakciju no faniem.

Pa šo laiku arī man neglābjami bija izveidojies kāds priekšstats par “Shades of Magic”, un neapšaubāmi biju nolēmusi, ka tā ir ļoti laba un taupāma lieta kā deserts. Pirmoreiz gan Schwab lasīju citā viņas sērijā – „Monsters of Verity” dualoģijā. Tās pirmā grāmata „This Savage Song” bija izslavēta tuvu un tālu, kā arī Norelle to nosauca par savu gada mīļāko grāmatu jau pavasarī. Tad jau jābūt labai, vai ne? Jā, bija laba, bet ne absolūti fantastiska. Kaut kā man nebija saiknes ar tēliem un notikumiem, taču autores stils bija ļoti labs, un turpināju domāt, ka „Shades of Magic” beidzot uztaisīs man klikšķi un es sapratīšu, par ko visi jūsmo. Vai tā bija? Nē un arī jā.

1. “A Darker Shade of Magic”

Nepārprotiet, koncepts un pasaules uzbūve šai triloģijai ir lieliski. Četras paralēlas Londonas – Sarkanā, Pelēkā, Baltā un Melnā. Katra tik ļoti dažāda un ar savādāku maģijas līmeni. Reiz tās visas bija plaukstošas un piesātinātas, taču Melnā vairs nespēja savaldīt savu maģiju un tā draudēja aprīt visu. Pārējās pasaules aizslēdza savas robežas, atstājot Melno Londonu nolemtībai, un savstarpējā ceļošana starp visām pasaulēm beidzās.  Ja agrāk jebkurš cilvēks,kurš bija gana prasmīgs maģijā, varēja šķērsot pāri uz citu Londonu, tad tagad tas ir pa spēkam tikai Antari – arvien retākiem magiem, kuri spēj pārvaldīt visus sešus elementus kā arī dara to ar īpašu spēku. Viņu pazīme ir viena pavisam melna acs. Tikai Antari magi spēj izveidot durvis starp dažādajām pasaulēm un pārvietoties starp tām. Kells ir viens no pēdējiem Antari, uzaudzināts Sarkanās Londonas valdnieka ģimenē un pilda viņu vēstnieka amatu ceļojot pie Baltās un Pelēkās Londonas karaļiem.

Kamēr Sarkanā Londonā ir maģijas piesātināta un teju visi ļaudis to pārvalda, Pelēkā Londona, tā teikt, mūsu Londona, ir sen šīs prasmes aizmirsusi un vada ļoti parastu ikdienu. Savukārt Baltā Londona ir mirstošā pasaulē, cietusi no robežu slēgšanas un tagad slīgst panīkumā un agresijā. Kellam nav nekāda prieka apmeklēt to vadītājus, taču viņa paša karalis ir norīkojis savu Antari par vēstnieku, lai saglabātu attiecības starp palikušajām pilsētām.

Tātad mūsu galvenie tēli ir Kell – Antari, vēstnieks, uzaudzis karaļģimenē, dažkārt vāc dažādas piemiņas lietiņas no citām pasaulēm. Holland – otrs zināmais Antari, nedaudz baiss, kalpo Baltās Londonas valdniekiem. Lila – meitene no Pelēkās Londonas, zagle, ļoti patīk naži. Rhy –  Sarkanās Londonas princis un adoptētais brālis Kell, jo viņi abi jau no bērnības ir uzauguši kopā.

Visi tēli ir ap divdesmit gadiem veci, izņemot Holland, kuram varētu būt pie četrdesmit. Tas kaut cik novērš vairumu pusaudžu grāmatu klišejas, un kā jau teicu, stils šeit nudien ir labs. Teorētiski arī tēli ir interesanti, taču savos centienos uzsvērt atšķirīgumu, manās acīs viņi dažkārt kļuva par sava citāduma stereotipiem. Lila ģērbjas vīriešu drēbēs un nav kā citas meitenes. Rhy flirtē ar visu un visiem, un tas būtībā arī ir viss viņa tēls. Kell ir… pieri raucošs rudmatis? Un Holland nedaudz uzdzen tirpas, taču droši vien pārprastais cietējs.

Man tik ļoti gribējās sajūsmināties par šo triloģiju, taču tas īsti neizdevās un tāpēc radīja nerimstošu frustrāciju. Ļoti novērtēju idejas, taču to izpildījums manī rezonansi neizraisīja. Nepalīdzēja arī fakts, ka grāmatā bija ļoti lēns sižets, ja tāds vispār bija. Kādā brīdī Kell uzgāja priekšmetu no citas Londonas, kas sāka taisīt starppasauļu likstas, un tad Kell, Lila un Holland dažādās draudzības un ienaidnieku pakāpēs staipīja šo objektu un nolaupīja vienam no otra. Drusku cīņas, drusku slepkavībiņas. Eh. Nekādi nespēju tam visam pieslēgties.

Šķiet, ka man tā īstāk  iepatikās nobeiguma nodaļas. Varbūt biju gana pie visa pieradusi un, nedēļu lēnā tempā izcietusi lasīšanu, sāku vēl intensīvāk meklēt labo. Gluži kā pašsaglabāšanās instinkts. Katrā ziņā, viss nebeidzās uz cliffhanger un pat raisīja domu, ka varbūt vajadzētu kādā brīdī mēģināt lasīt otro daļu, jo Lila bija mans mīļākais tēls no visiem, un viņa aizgāja zagt pirātu kuģi, tā kā tas vismaz apsolīja ko interesantu.

Kopumā, tomēr piedzīvoju vilšanos, jo savā prātā biju saskrūvējusi dikti lielas ekspektācijas. Ja ignorē to, ka grāmata nebija tāda, kā biju domājusi, tā bija laba diezgan, lai nemestu pret sienu un nepaziņotu, ka tālāk sēriju nelasīšu. Pasaule ir intriģējoša, valoda un stāstījums – ekselenti, arīdzan interesanti tēlu aizmetņi, no kuriem tālāk var cerēt ko vairāk. Pietrūkst gan tā knifa, tās neaprakstāmā klišķa ar grāmatu, kad nespēj vairs to nolikt nost un  lasi līdz diviem naktī.

6/10

Tagad neliels (un cenšoties iztikt bez maitekļiem)  ieskats turpmākajās daļās. Paldies, Asmo, kurš atdāvināja savus eksemplārus ar pirmajām divām grāmatām, tas bija papildus stimuls turpināt lasīšanu.

 

2.”A Gathering of Shadows”

Ar otro daļu es piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, jo MAN PATIKA. Man nudien, nudien patika, un kad uzsāku trešo daļu, kas atkal bija kā kritiens atpakaļ, beidzot spēju nodefinēt, kas ir mana problēma ar Schwab darbiem Tā laikam nav tik ierasta lieta jauniešu literatūras praksē, taču Schwab dod skatpunktu arī saviem ļaundariem. Kas bieži vien ir garlaicīgi. Ja man jālasa, kā melni dūmi plāno pārņemt varu pasaulē un grib  vēl, vēēēēl, vēēēllllll, tad drīz vien sāku bakstīties pa tumblr un meklēt smukas aesthetic bildītes par triloģiju, nevis lasu pašu triloģiju. Gan šie ļaundara skatpunkti, gan cīņas ar šo ļaundari man galīgi gāja pār galvu un ātrāk centos tikt tām cauri. Savukārt paši tēli un to mijiedarbība mani jau ieinteresēja.

Iedomājieties tos svētkus, kad atklāju, ka otrā grāmata ir ar ļoti retu un ļoti minimālu ļaundaru skatpunktu, un viss pārējais ir par tēliem un to piedzīvojumiem maģiskās spēlēs?? Jā, vērtējums uzšāvās augstu debesīs.

Darbība galvenokārt notiek Sarkanajā Londonā, jo tā ir galvaspilsēta Arnes impērijai, kura šogad rīko Elementu Spēles – internacionālas sacensības trīs kaimiņu impēriju magiem, kurās labākie elementu pārvaldītāji sacenšas savā starpā.

Oi, taču pašas grāmatas darbība sākas uz pirātu kuģa, jo Lila Bard noblieza tādus uguņus jau pirmajā nodaļā, ka man drusku vajadzēja atgulties un atkopties no tā, cik fantastiski episki tas bija. Sākums vienlaikus iepazīstina ar jaunu tēlu, kurš pievienojas galveno varoņu grupiņai. Kapteinis Alucard Emery ir viena no labākajām lietām triloģijā. (Jā,jā, es jau sen viņu tumblr redzēju, ups :D)

Tā nu visa grāmata centrējas uz šo četrinieku – Kell, Lila, Rhy, Alucard. Visiem ir kāda saistība ar otru, daži viens otru nevar ciest, daži ir labākie draugi, daži mēģina būt kopā. Un tad vēl ģeniāli stulbas idejas, ka derētu piedalīties Elementu Spēlēs. Tas bija fantastiski.

Un beigas! Sasodītās beigas šoreiz ar cliffhanger! Tas bija vairāk nekā intensīvi un uzreiz lika man grābt pēc trešās daļas.

9/10

3.”Conjuring of Light”

Sākuma nodaļas bija vēl intensīvākas par iepriekšējās finālu. Man pat parādījās maza emocijiņa par Kell! Un Alucard skatpunkti sākas??? Jā, es nedaudz sēdēju dīvānā un brēcu. No tiesas likās, ka šai grāmatai beidzot varēšu iedot piecas zvaigznes.

Nedaudz vēlāk gan atkal nācās taisīt diendusu, jo atgriezās lielais sižets ar antagonistu un man tas viss nevarētu rūpēt vēl mazāk. Vienīgās ainas pa vidu, kas man atkal lika saslieties ieinteresētībā, bija ainas ar manu četrinieku.

Fināls bija okay? Kaut kā likās, ka jābūt kam lielākam. Pats noslēgums atkal nolīdzināja gar zemi, jo mans četrinieks. MANS ČETRINIEKS. Jā, beidzot es tiešām kaut ko jūtu par tiem tēliem.

Schwab turklāt piekopa pēdējo gadu modi, kad dažas lietas paliek neatrisinātas vai neizskaidrotas. Visiem pirmais šoks un aplauziens bija pie Megijas Stīvoteras „The Raven King”, bet tas ir Stīvoteras stilā izlikt lamatas un raisīt viltus pieņēmumus. Schwab šeit izdara ko līdzīgu un liek pašiem lasītājiem izdomāt, kā iztulkot pāris elementus. Tā kā tie elementi man nebija tik svarīgi, daudz galvu nelauzu. Pretrunīgu emociju vētru man toties izraisīja dažas viņas izvēles ainu attēlojumā, kuras bija neskaidri pasniegtas un saprotamas diezgan dažādi – viena no versijām no  būtu neglaimojoši autorei.

8/10

Bet lai nu kā, tagad esmu šo briesmīgi izslavēto triloģiju izlasījusi, un vismaz zinu kā komentēt dažus viedokļus ar savu viedokli. Ironiski, bet fakts – var ticēt gan tiem, kas liek 3 zvaigznes un saka, ka nevarēja īsti iejusties, gan tiem, kas bliež 5 zvaigznes un sauc šo par meistardarbu. Tas ir ļoti atkarīgs no katra lasītāja un es pati esmu abās nometnēs, jo dažas sižeta līnijas manās acīs ieguva maksimālo vērtējumu, kamēr pārējais nerūpēja vispār.

 

Tātad, ja jums patīk šīs lietas, tad ir izredzes, ka jums patiks arī „Shades Of Magic”. (ar nelieliem spoileriem)

*meistarīga un vijīga stāstījuma valoda

*meitenes, kuras izvēlas bikses un nažus, un dēmonu maskas

*meitenes kuras kļūst par dēmonisku leģendu starp pirātiem

* slowburn starp diviem idiotiem, kuri acīmredzi sader kopā, bet negrib to atzīt

*slowburn starp diviem idiotiem, kuri BIJA kopā, bet nu ir jātiek pāri šķietamai nodevībai

*prinči kuri flirtē ar kuģu kapteiņiem

*kuģu kapteiņi, kuri flirtējot ar prinčiem, izved no pacietības prinču brāļus

*brāļi, kuri gatavi upurēt visu viens otra labā, mazākais no tā ir dzīvība

*maskotas meitenes, kuras ceļo kopā ar kuģu kapteiņiem un kopā iekuļas nepatikšanās

Noslēgumā vēl daži citāti.  Mans darbs nu ir padarīts, secinājumi paliek katra paša ziņā.

“Sure I do,” countered Lila cheerfully. “There’s Dull London, Kell London, Creepy London, and Dead London,” she recited, ticking them off on her fingers. “See? I’m a fast learner.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“Kell wore a very peculiar coat.
It had neither one side, which would be conventional, nor two, which would be unexpected, but several, which was, of course, impossible.
The first thing he did whenever he stepped out of one London and into another was take off the coat and turn it inside out once or twice (or even three times) until he found the side he needed. Not all of them were fashionable, but they each served a purpose. There were ones that blended in and ones that stood out, and one that served no purpose but of which he was just particularly fond.”
― V.E. SchwabA Darker Shade of Magic

“She bent most of the rules. She broke the rest.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

“Oh yes, your relationship with Miss Bard is positively ordinary.”
“Be quiet.”
“Crossing worlds, killing royals, saving cities. The marks of every good courtship.”
― V.E. SchwabA Gathering of Shadows

 

“I am Delilah Bard, she thought, as the ropes cut into her skin. I am a thief and a pirate and a traveler. I have set foot in three different worlds, and lived. I have shed the blood of royals and held magic in my hands.”
― Victoria SchwabA Gathering of Shadows

 

“What are we drinking to?”
“The living,” said Rhy.
“The dead,” said Alucard and Lila at the same time.
“We’re being thorough,” added Rhy.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

“In myths, the hero survives.
The evil is vanquished.
The world is set right.
Sometimes there are celebrations, and sometimes there are funerals.
The dead are buried. The living move on.
Nothing changes.
Everything changes.
This is a myth.
This is not a myth.”
― V.E. SchwabA Conjuring of Light

Advertisements

Marie Lu “The Young Elites” triloģija

 

Viena no internetā populārajām triloģijām, kuru šogad gribēju pārbaudīt, bija Marie Lu sarakstītās „The Young Elites” grāmatas. Tā kā pirmo daļu izdevīgi nopirku Ķīpsalas grāmatu izstādē, vairāk šo apņemšanos atlikt nevarēju. Bieži vien izslavētos darbos sanāk vilties, taču es vēl joprojām līdz galam nespēju saprast savas emocijas par nupat izlasīto. Tur bija arī liela daļa sajūsmas, tāpēc tas vien jau ir daudz labāk par citām pārslavinātām jauniešu sāgām, par kurām tikai nobolu acis.

Šī ir vēsturiska tipa fantāzijas grāmata, kuras darbība notiek jaunradītā zemē Kenettra 1361.gadā. Savā pasaulē tās ir dienvidu zemes, kuras tāpat kā tālākos kaimiņus nesen ir pārņēmusi mistiska slimība, kuru cilvēki iesauca par asins drudzi. Pieaugušie no tā mira, bet bērni pārcieta, pēc tam uz ķermeņa iegūstot dīvainas pazīmes. Nedabiskas matu vai acu krāsas, tumši izsitumi utt. Tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad daži no izdzīvojušajiem bērniem sāka iegūt arī nedabiskas spējas, no visiem asins drudža skartajiem sāka baidīties un tos ienīst, nevis žēlot. Saukti par malfettos, tie tagad ir sabiedrības zemākais slānis. Tikai viens no tūkstoš malfettos var iegūt spējas, kurus tad viņus padara par the young elites, taču  aizdomās tiek turēti visi.

Kenettras lielākajā pilsētā Enstenzia pamazām sāk vākties kopā vairāki the young elites, kuri saucas par The Dagger Society. Daži viņus ienīst, daži slepus apbrīno. Taču karalis ar saviem inkvizitoriem ir uzsācis visu the young elites vajāšanu, pasludinot tos par dēmoniem un dedzinot uz sārta. Šādā neizdevīgā sabiedrībā galvenā varone Adelina Amouteru atklāj, ka arī viņai piemīt spējas.

Adelinas ģimenes situācija ir daudz sarežģītāka un tumšāka, tāpēc tikai teikšu, ka viņai ir visai labs iemesls ienīst cilvēkus un neuzticēties varai. Pēc negadījuma, kurā atklājas viņas spējas vērpt ilūzijas, Adelina izmisumā bēg uz Estenziu, cerot,ka turienes daudzo malfetto starpā tik ļoti neizcelsies un varbūt pat uzmeklēs mistiskos The Dagger Society. Viņas plāns nevedas gluži kā plānots, pa vidu viņa pamanās tapt piesieta pie sārta, taču galvenais, ka Daggers tiešām uzrodas.

Kas jau tā balansēja uz diezgan tipiskas jauniešu grāmatas robežas, te strauji parauj stūri citā virzienā. Jā, Daggers līderis viņu izglābj, atklāj slepeno sabiedrību un sāk trenēt. Lielākā atšķirība šoreiz ir Adelīnā pašā. Viņā mājo patiesa tumsa un viņas spējas barojas no bailēm un dusmām, tā kā tas satrauc pat The Dagger Society. Viņa var būt pat pārāk nekontrolējama un nestabila, lai paliktu viņu rindās, jo Daggers līderis ir uzstādījis diezgan ambiciozu mērķi.

Tuvojoties grāmatas beigām, viss sāk uzņemt patiesus apgriezienus, stūri ne tikai parauj citā virzienā, bet vēl arī nobrauc no ceļa. Cīņas, sakāve, nodevības, tumša nākotne. Bija vērts izturēt diezgan smagnējo tekstu, lai tiktu pie tāda fināla.

Otrajā grāmatā uzbūves shēma daudz maz atkārtojas, un Adeline pati paliek arvien tumšāka un baisāka. Vienā ziņā šī triloģija būtībā seko ļaundara backstory, ne vairs stilīgajai jauniešu organizācijai, kas vienmēr ir ar tādu cīnās. Adeline uzsper gaisā visus priekšstatus par YA galvenajām varonēm.

Ja pirmajā grāmatā the young elites spējas man šķita diezgan liels savārstījums kopā ar trīs mēnešiem pie debesīm un lidojošām rajām, tad otrā grāmata beidzot pieķērās plašākam to skaidrojumam, un trešā daļa vispār salika visu pa vietām un vēl kroni pa virsu. Autore bija smalki visu izplānojusi un pati daļēji savijusi ilūzijas. Triloģijas fināls ir vairāk nekā episks.

Vienīgā lieta, kas mani pastāvīgi bremzēja lasīšanā, bija dīvainā skatpunktu pārslēgšanās. Adelines posmi ir rakstīti 1.pers, bet daži apkārtējie tēli pieslēdzas ar 3.pers, kas nedaudz izsit no sliedēm. Līdz ar to, grāmatas dažbrīd atstāja nepabeigta un neizlabota manuskripta iespaidu.

Toties ļoti laba piedeva man šķita citāti katras nodaļas sākumā. Pārmaiņas pēc tie nebija pretenciozi Šekspīra asaru gabali par mīlu, bet gan izvilkumi no tās pašas izdomātās pasaules kultūras avotiem. Dažbrīd varēja lasīt par asins drudža pirmajām fāzēm, citkārt bija minēta kāda vietējā leģenda, kurai ir ietekme arī uz sižetu. Ļoti patīkams papildinājums, kurš piedod stāstam papildus dimensiju.

Lai arī cik grūti man gāja iesākumā, šīs triloģijas lasīšana tomēr būs lieta, ko atcerēties un pieminēt. “The Young Elites” noteikti izcelsies visa gada šķērsgriezumā, jo ne tik bieži gadās uziet kādu YA triloģiju,kuras galvenā varone ir dienvidnieciska meitene ar vienu zaudētu aci un tumsu sirdī.

 

“Someday, when I am nothing but dust and wind, what tale will they tell about me? Once upon a time, a girl had a father, a prince, a society of friends. Then they betrayed her, and she destroyed them all.”

 

“The irony of life is that those who wear masks often tell us more truths than those with open faces.”

 

“Why can’t I be the one to strike first, to hit so early and with such fury that my enemies cower before they can ever think of turning on me?”

 

“None of us are saints. We can all do better.”

 

“We were never meant to exist, Adelina,” he says. “And we will never exist again. But we cannot take entire world with us.” He meets my gaze. “No matter how it has wronged us.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”

Sallija Grīna „Zaudētā puse”

20150618_170133

Beidzot esmu sagaidījusi savu nr.1 grāmatu šogad – jau otro reizi. Marta beigās pasaule piedzīvoja „Half Lost” izlaišanu, un Zvaigzne ABC ir sekojusi ar tulkojumu vien astoņus mēnešus vēlāk. Tas bija signāls beidzot tik pāri sirdssāpēm un dod ieskatu, kas šajā triloģijas noslēgumā ir sagaidāms. Ja godīgi, man ir bail izteikties pat aptuveni, jo tas bija vienkārši grandiozi, un šķiet, ka ir jāuzrauga katrs vārds, lai neradītu kādu maitekli. Viens nepārprotami ir skaidrs – tā vienkārši uz galvas mesties iekšā šajā grāmatā nav ieteicams, jo tiem, kuriem rūpēja tēlu liktenis jau pirmajās divās grāmatās, gaidāmi sevišķi emocionāli pārdzīvojumi. “Zaudētajai pusei” labāk tuvoties lēni un piesardzīgi, visu laiku sev atkārtojot,ka nekas nav garantēts…

„Mežonīgā puse” beidzās, maigi izsakoties, intensīvā momentā. Kaujā pie Bjalovežas Brīvo burvju alianse tiek teju iznīcināta, kad Analīsa, savu motīvu vadīta, sašauj un nogalina Markusu. Viņš vienīgais būtu spējis nodrošināt izredzes veiksmīgam uzbrukumam, vai vienkārši ar izdzīvošanai.Taču tagad puse no alianses un Markuss mirst, Neitans apēd tēva sirdi un pārņem viņa talantus, kā arī zvēr atriebību Annalīsai par viņas pastrādāto.

Jā, Sallija Grīna nejokojas apkārt. Ja kāds vēl nebija uztvēris brutālās noskaņas no “Tumšās Puses”, tad “Mežonīgā puse” ne reizi vien pierādīja, cik tumšs un asiņains gabals tiek lasīts. Bet par spīti tam, fanu bāze bija diezgan satricināta, kad internetā ekskluzīvi tika publicētas pirmās trīs nodaļas no “Half Lost”. Viss bija vēl daudz, daudz trakāk un intensīvāk, nekā gaidīts. Ha ha ha, un tad notika pārējā grāmata un sākums bija vien kā šūpuļdziesma. Bet par visu pēc kārtas.

Neitanam nepavisam nav labi. Ierauts karā, kļuvis par slepkavu, apēdis tēva sirdi, puisis ir uz robežas ar prāta zaudēšanu. Atrast Annalīsu ir kļuvis par viņa apsēstību, ar kuru alianse nav mierā, jo Neitans ir pārāk vērtīgs, lai patrulētu apkārt un nogalinātu atsevišķus medniekus, lieki riskējot ar savu dzīvību. Viņš gan sāk apgūt no Markusa pārņemtos talantus, bet lai arī tie ir izdevīgi, tomēr nepadara viņu neievainojamu.

Dzīvi palikušie alianses locekļi mitinās nomaļās apmetnēs, kas izkaisītas pa visu Eiropu. Neitans un Gabriels skaitās pie Greitoreksas apmetnes, kaut gan dzīvo nostāk. Daudzi sabiedrotie un jauniesauktie nav sajūsmā par Markusa dēlu, un Neitans pavisam noteikti nav sajūsmā par jauniesauktajiem. Karš pret Soula vadīto Balstasiņu Burvju Padomi ir diezgan izmisīgs; Volends ar saviem eksperimentiem ir nodrošinājis medniekus ar papildus talantiem, taču alianse negrasās padoties.

Gabriels baidās, ka Neitans nespēs mitēties un pilnībā pazaudēs sevi. Viņš vairākkārt lūdz Neitanu aiziet no šī neprāta un dzīvot tālu prom no tā visa, pirms vēl ir par vēlu. Neitans gan apzinās, ka nekad nebūs patiesi brīvs, kamēr Souls un Volends, un Džesika ar saviem medniekiem netiks apstādināti. Arī Markusam bija jābēguļo un viņš nekad nespēja atslābt, ne pa īstam. Tieši tādēļ tēvs bija licis Neitanam atriebtiem baltasiņiem pilnībā un nogalināt visus medniekus. Tā nu puisis savās vēlmēs ir iespiests starp diviem dzirnakmeņiem, un tikmēr nogalināto skaits uz viņa sirdsapziņas tikai pieaug. Piecdesmit… sešdesmit…. Bet viņš neapstāsies, kamēr to vidū nebūs arī Annalīsa.

Alianses apmetņu dzīve ritēja samērā mierīgi, trenējot mācekļus un ievācot ziņas, taču kādā brīdī izplēn arī pēdējā miera ilūzija. Uzbrukumi, gūstekņi, apmetņu pārvietošana, vecu draugu satikšana un jaunas informācijas iegūšana… Neitanam paveras kāda iespēja, kas varētu nodrošināt papildus izredzes cīņā pret Soulu, bet visam ir sava cena.

„Zaudētā puse” atkal ir noris ļoti lielā tempā, un nemanot, grāmata jau ir pāri pusei, un tad jau klāt fināla sadursme. Ak vai, Sallij, nu kāpēc… Es joprojām esmu traumatizēta, jo dažas pēdējās nodaļas vienkārši iznīcināja mani uz vairākām dienām. Gadās grāmatas, kas spējīgas atstāt ļoti spēcīgu iespaidu un visu laiku atgriezt pie sevis domas, taču šāda līmeņa sagrāvi es nekad vēl neesmu piedzīvojusi. Pati pasaule, tēli un vēstījuma stils ir tik sevī ievelkošs, ka šī triloģija šķiet vairāk nekā reāla. Tādēļ arī emocionālā piesaiste ir daudz lielāka, un reakcijas uz notikumiem – pavisam jaunā līmenī.

Bet pirms beigām nāk citas ļoti labas lietas. Neuzskatu to maitekli, jo tas sen bija skaidrs, un autores apstiprināts. Jā, Neitans un Gabriels tiešām saiet kopā. Nekādas biseksualitātes patirināšanas deguna priekšā, tikai lai iegūtu ažiotāžu, un tad neizpildīt savus mājienus. Laižam uguņošanu, jo tāpat kā citas tēmas, arī šo līniju Sallija paveica izcili. Atšķirībā no uz nerviem krītošiem jauniešu romāniem, kur romantiskā līnija pamatīgi sakrīt uz nerva un sabotē pašu sižetu, „Zaudētā puse” nekādā ziņā uz to nefokusējas. Tā vienkārši ir lieta, kas ir.

Mana nebeidzamā sajūsma ir par Sīlijas, Vanas un Greitoreksas tēliem. Šajā grāmatā pievienojās vēl viena interesanta persona – Ledžeri. Žēl, ka par viņu uzzinājām samērā maz, jo Ledžeri sev līdzi atnesa plašākas un dziļākas tēmas par raganu spējām.

Tulkojums gan dažbrīd nojauca gaisotni. Nesaprotu iemeslus, kāpēc gan „kill” vietām būtu jāpārveido par „nomušīt” vai „nožmiegt”,”her” jāuzliek par „meiča” un „hi” jāpieņem par „čau”. Tas viss ļoti griež acīs, jo “Tumšās puses” triloģija galīgi nav kaut kāds tīnīšu gabals ar attiecīgi vieglo stilu. Pats stāsts norit kā ārpus laika, jo nav ierastās pilsētvides un tehnoloģijas.

Grāmatā ir daži motīvi un izteikumi, kuri stāsta gaitā vairākkārt tiek pieminēti. Sallija ir savijusi perfektu tīklu, kas visu laiku ir bijis vadīts vienā virzienā, pat ja sākumā to nejutām. Tiesa, pakrūtē konstanti ir jūtams truls žņaudzējs, jo lai arī cerība par nākotni ir, tā tomēr nespēj atvairīt bailes par ne tik veiksmīgu iznākumu.

Iznākums bija… wow. Pat ja nebūtu jāuzrauga maitekļi, es diez vai zinātu, kā to raksturot. Noraudāt vairākas nodaļas no vietas nav joka lieta. Bet tas bija arī tik labi. Nedomāju,ka es jebkad biju ticējusi vienkāršam atrisinājumam, un Sallija piepildīja mūsu cerības godam. Tiesa, fanubāze sašķēlās divās frontēs, jo daļa bija nikna un vairāk nekā neapmierināta. Internetam vienmēr patīk par kaut ko sūkstīties, tā kā to noteikti nevar ņemt par raksturlielumu. Ir risks, ka šīs divas frontes izveidosies arī starp lasītājiem no Latvijas, bet nudien nav iespējams paredzēt, kurš būs kurā.

Lai vai kāda būtu mūsu reakcija, fakts paliek fakts, ka Sallija Grīna ar šo triloģiju uz ilgu laiku atstās zīmi  jauniešu literatūrā. Trīs gadu laikā, tā daudziem ir kļuvusi par iedvesmu uzdrošināties un cerību bāku cīņā par labāku nākotni un dažādāku jauniešu literatūru, kur tēlos varētu ieraudzīt arī sevi.

Nu ir pienācis laiks pēdējās recenzijas pēdējai rindkopai. Ir tik dīvaini atlaist Neitanu, un sākt lasīšanas ēru, kur vairs nav gaidāmi turpinājumi par šo pasauli.(Tiesa, ir divi mazie stāsti – „Half Lies” un „Half Truths”.) Es zinu, ka es turpināšu pie tās atgriezties un vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz salauzt savu sirdi. Izteikumi par to, ka šis ir Potera atdarinājums, vai ka slavinošās atsauksmes ir uzpirktas, tā īsti nav beigušies. Joprojām nespēju saprast, kāpēc cilvēki nesaprot, ka grāmatas izraisa dažādas reakcijas. Jā, mēs esam tāds dīvaiņu pulks, kuriem šī triloģija ir sevišķi dārga un tā uz mūžu būs favorītos. Nē, visiem nav obligāti tā justies. Es nudien iesaku dot „Tumšajai pusei” vismaz iespēju. Var gadīties, ka ar to iegūsiet mūžam neaizmirstamus iespaidus.

P.S. Norellei ir izdevies fenomenāli noķert un atainot “Zaudētās puses” grāmatas noskaņas.

– Vai es esmu kara varonis vai psihopātisks slepkava?
– Tu neesi psihopāts un neesi slepkava. Neesi slikts. Neesi ne drusciņas ļauns. Tu esi iekūlies asiņainā karā, un tas tevi sagrauž – tas tikai pierāda, cik īstenībā esi normāls.

 

– Pa to laiku mirs cilvēki.
– Cilvēki vienmēr mirst. Tas ir drausmīgs ieradums, bet tu to nekādi nevari mainīt.

 

– Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?
– Biju ievainots, nevis pazudis.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”

300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3

Izziņota jau iepriekšējā gada Ziemassvētkos, visu gadu cītīgi gaidīta un beidzot arī sagaidīta, grāmatnīcu plauktos nonāk „Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata, kas vienlaikus iepazīstina latviešu lasītājus ar citur jau izdaudzināto Džo Aberkrombiju. „Pusķēniņš” ir aizraujošs romāns ar pareizo daudzumu atriebības un piedzīvojumiem, lai to nolikt malā būtu gana grūti.

Jārvi ir Getlandes ķēniņa jaunākais dēls, kuram nekas dižs nav paredzēts. Piedzimis ar kroplu roku, puisis jau ir pieņēmis savu likteni un nemaz nealkst karot vai valdīt. Tā vietā Jārvi mācās, lai kļūtu par maģistru, kas ir padomdevēji un dziednieki. Tiesa, visi nākotnes plāni tiek sagrauti, kad gan ķēniņš, gan viņa vecākais dēls tiek nogalināti. Jārvi jākļūst par nākamo Getlandes valdnieku, no kura visi sagaida atriebi par izlietajām tēva un brāļa asinīm.

Tā nu zēns, kuram īsti derīga tikai viena roka, nonāk ķēniņa amatā. Daudzi par to vīpsnā, daudziem viņš ir vien pusķēniņš. Jārvi lieliski apzinās savus trūkumus, bet viņa pusē ir Maģistrāta pārbaudījumam apgūtās gudrības un ass prāts. Viņš uzsāk atbildes karagājienu pret  kaimiņzemi, taču viss izrādās daudz sarežģītāk, un pats grūtākais Jārvi ir tikai priekšā.

Lai gan Latvijas blogosfērā kādā brīdī parādījās viedokļi, ka „Pusķēniņa” tulkojums ir diezgan švaks, mani pat tas ierāva un aizrāva jau pirmajā nodaļā. Nepaspēju pat aizdomāties par kvalitāti, kad jaunradītā Getlandes pasaule bija mani pārņēmusi. Teorētiski romāns ir fantāzijas žanrā, taču pašu maģiju te sastapt vēl nevar, ja neskaita senos mītus par elfiem, kas sašķēla Dievu 409 šķēpelēs, no kurām tad tālāk radās dievi, kurus Getlandes ļaudis pielūdz. Visa iekārta atgādina šo to no Skandināvijas un ir absolūti šarmanta.

Jārvi ir ļoti interesants tēls, kas grāmatas gaitā piedzīvo ievērojamu izaugsmi. Gan izsmiets, gan nodots, gan mocīts, sākotnēji šķiet, ka puisis tiek galā tīri labi – jo mēs visu piedzīvojam no viņa skatpunkta un viņa „balsī”. Tikai pēc tam, kad pats Jārvi apzinās savas kļūdas un iepriekšējo uzvedību, arī lasītājs spēj vairāk distancēties un pavērties uz ralsturu starpību, kas ir liela. Manuprāt, tā grāmatās ir viena no aizraujošākajām lietām.

Romāns lasās ļoti strauji, un uz beigu pusi sāk parādīties vesela kaudze ar atklājumiem un sižeta pavērsieniem. Ja acis ir turētas vaļā un visi tēli uztverti ar aizdomām, tad varbūt pārsteigumi nav tik lieli, taču gandarījums par uzminēto arī ir tā vērts. „Pusķēniņš” seko diezgan klasiskam sižetam, kura atsevišķas daļas ir iespējams paredzēt, bet tas nekādā gadījumā nemazina lasīšanas prieku.Tieši otrādi – kas gan nemīl ieritināties savā mīļākajā segā ar savu mīļāko dzērienu rokās? Tāda pati sajūta ir ar dažām grāmatām, kur elementu atpazīšana tikai nodrošina to vēl stiprāku iemīlēšanu un mājīguma sajūtu.

Triloģija ir aizsākta spēcīgi un interese iepazīt tuvāk Sašķeltās jūras apvidu ir iedegta. Tā runā, ka šis ir tāds „vieglais Aberkrombijs” un citas grāmatas autoram ir daudz iespaidīgākas. Ļoti labi, gaidīsim arī tās, bet pagaidām baudīsim ieskatu autora paņēmienos un stilā, tā teikt, no pamatiem. „Pusķēniņš” ir vairāk uz jauniešiem tendēta grāmata, kas notur sevi labā līmenī un attaisno cerības. Otrā daļa vairs nav aiz kalniem, tā kā var droši izrauties no ikdienas, lai ļautos valdnieku intrigām, jūras ceļojumiem un cilvēka nesalaužamās gribas pierādījumiem.

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Atslēga”

300x0_atslega_978-9934-0-5401-3

Teju neticami, bet arī Engelsforsas triloģijai pienākušas beigas. „Apļa” latviskais tulkojums bija izziņots jau 2012.gada nogalē, un 2013.gada janvārī beidzot nobaudījām šo zviedru piegājienu jauniešu fantāzijai un raganām. 2014.gads nāca ar otro daļu „Uguns” un Matsa un Sāras viesošanos Rīgā. Un nu, 2016.gada sākumā, iznāca lielais fināls, kuru gaidīju ar nelielām bažām. Engelsforsas triloģijas lielākais trumpis ir jauniešu attiecību un sadzīves tēmu atainošana. Vai pati apokalipse būs tikpat veiksmīga un iederīga? O jā.

„Uguns” bija viltīgs ar savu noslēgumu. Pēc fināla atrisinājuma ģimnāzijas sporta zālē, pašās pēdējās lapās sekoja cliffhanger ar Īdu. „Atslēga” atsākas burtiski tajā pašā momentā un iepazīstina lasītājus ar jaunu vietu – Robežzemi – kas spēlē savu lomu gan pašreizējo Izraudzīto stāstā, gan visu izredzēto raganu vēsturē.

Tikmēr ierastajā laika ritējumā Minu, Anna Kārina, Vanesa un Linneja joprojām cīnās ar “Pozitīvās Engelsforsas” sekām un citām ikdienas likstām. Pamazām zīmes par kā ļauna tuvošanos un gala cīņu tikai pieaug spēkā, līdz Matilda atkal kontaktējas ar meitenēm un nāk klajā ar šokējošām ziņām – apokalipse notiks gada laikā. Iepriekšējā Izraudzītā beidzot arī sniedz plašāku informāciju gan par apokalipsi, gan sargātājiem un dēmoniem. Tagad ir zināma apokalipses tehniskā puse – kas ir jāpaveic, lai to apturētu. Tiesa, paliek jautājums par to, KĀ to izdarīt. Cerībās, ka ar laiku atklāsies arī tas, meitenes paliek pie mazākām cīņām.

Lai arī cīņa nav ar dēmoniem, lietas ir gana nopietnas. Izredzēto savstarpējās attiecības vēl nekad nav bijušas tik saspringtas. Minu joprojām nomoka viņas netipiskais spēju elements, kamēr Anna Kārina sāk atklāt jaunas spējas. Vanesas un Linnejas attiecības sasniedz jaunu punktu, taču visam pa vidu papildus pārbaudījums uzliek tiesas prāva pret Ēriku, kurš “Pozitīvās Engelsforsas” laikos ar saviem draugiem uzbruka Linnejai. Šķiet, ka viss slīd ārā no rokām, un arī Matilda sāk atstāt arvien neuzticamāku iespaidu. Ja ar to nepietiktu, Padome ar savu pārstāvi Aleksandru Ērenšeldu ir nolēmusi paši ķerties pie apokalipses jautājuma risināšanas.

Maigi izsakoties, šī grāmata ir „ķieģelis”. Vairāk kā 700 lapaspušu diezgan sīkā drukā var izskatīties biedējoši, taču tur vienlaikus slēpjas triloģijas panākumu atslēga. Kamēr ierastie pasaules glābšanas stāsti koncentrējas vairāk uz notikumiem un action, šīs grāmatas vienmēr ir bijušas centrētas uz tēliem. Arī „Atslēga” saglabā šo stilu un pirmo trešdaļu vairāk pievēršas tēlu attiecībām un konfliktiem to dzīvēs. Tad, pamazām, nodaļu pa nodaļai klāt tiek likta pati apokalipse. Ainiņa šeit, kāds informācijas gabals tur. Vēl kāda šermuļus izsaucoša aina, kas iezīmē brīdinājumu par kulminācijas tuvumu. Lasītājs pašam nemanot tiek „pārslēgts” no jauniešu sadzīves uz episkiem notikumiem – un tie nemaz neliekas neiederīgi vai neticami.

Manas lielākās bailes līdz ar to izrādījās veltas. Pasaules gala zīmes pienāca un pats pasaules gals arī nebija tālu jāmeklē, taču viss iederējās lieliski un bija aprakstīts meistarīgi. Līdz ar tik garo ievadu pirmajās divās grāmatās, Engelforsas triloģija nonāk starp tiem retajiem darbiem, kas ir nevis par apokalipsi, bet gan par cilvēkiem tajā. Līdz ar to, apokalipses apturēšana kļūst tik daudzas reizes svarīgāka un iespaidīgāka. Likmes ir īstas, mēs esam iesaistīti līdz sirds dziļumiem.

„Atslēga” sastāv no tik daudzām brīnišķīgām lietām. Joprojām ir jūtama outsideru tēma, tai klāt pastiprināti nāk  klāt skarbā patiesība par tiesu sistēmas  trūkumiem un sabiedrības izvēlēšanos ticēt glītākajiem un bagātākajiem. Šeit ir prasmīgi un reāli parādīti LGBTA tēli. Spēcīgi sieviešu un meiteņu tēli, kuras atbalsta vienu otru. Turklāt arvien vairāk tēli uzzina par notiekošo Engelsforsā un rodas iespaidīgas komandas un apvienošanās. Neiet secen arī dažas ikdienišķāku apstākļu nāves, un kā tās ietekmē pusaudžus. Dažas ainas savukārt robežojās ar šausmu žanru un uzdzen tīri reālu zosādu. Visas grāmatas gaitā notiek negaidīti sižeta pavērsieni, līdz pat finālam… un vēl aiz tā. Jāatzīst, ko tādu es nebiju gaidījusi. Tiesa, Nikolauss manās acīs saglabā bezjēdzīgākā pavadoņa titulu.

Fināls bija lielisks un ilgās gaidīšanas vērts. Nedomāju, ka atrisinājumu ir iespējams paredzēt., kur nu vēl saviļņojošās ainas pirms tam un adrenalīnu uzdzenošo  potenciālu pēc tam. Man nudien prasītos vēl vienu grāmatu… vai triloģiju… Negribu laist Engelsforsu vaļā. Tomēr beigu skaistums ir tajā, ka tās pienāk, tāpēc būs vien jāpierod pie domas, ka šis ceļojums ir noslēdzies.

Kad izslēdzam jūtas un aizbildināmies, ka rīkojamies racionāli… Tieši tad mēs pieņemam pašus bīstamākos lēmumus.

– Kad skaties filmu, gribas ticēt, ka tu pats esi galvenais varonis. Ka varētu būt tāds kā viņš, kas visu apšauba, – kas redz patiesību, kad to nesaskata neviens cits… Un tad tu atklāj,ka it nemaz neesi viņš.

Samanta Šenona “Sapņu staigātāja”

300x0_sapnustaigataja_978-9934-0-5218-7

Parasti es fantāzijas un fantastikas jaunumus pamanu jau pirms to izdošanas, taču šim gabalam uzdūros vien tāpēc, ka ar vēl citiem grāmatu blogeriem pārcilājām visus grāmatnīcas plauktus. Paslēpusies aiz diezgan ezoteriska vāka dizaina, mīt vēl viena jauniešu distopija ar diezgan intriģējošu anotāciju. Atsauksmes no lasītājiem ir diezgan pretrunīgas, taču šoreiz noriskēju un uzticējos iekšējai sajūtai, kas bieži pierādījusi, ka grāmatas atrod mani, nevis otrādi.

Peidžai ir deviņpadsmit gadu, un trīs no tiem viņa ir pavadījusi noziedzīga grupējuma sastāvā. Ir 2059.gads, bet Londona jau teju divsimt no tiem ir bijusi Saionas impērijas sastāvā. Saiona tika dibināta, lai cīnītos pret gaišredzības sērgu, kas izsludināta par pretdabisku, bet laika gaitā Saionas impērija ir kļuvusi par reģu medīšanas mašinēriju. Peidžai par nelaimi, viņa ir ne tikai gaišreģe, bet arī viena no to retākā un spēcīgākā paveida. Meitene aizvada savas dienas kā uz naža asmens, sadarbojoties ar pagrīdes gaišreģu organizāciju, kuru viņa jau sākusi uzskatīt par ģimeni.

Citi reģi spēj redzēt auras vai uzbrukt ar poltergeistiem, bet Peidža ir vērtīga ar savu reto prasmi iekļūt cilvēku prātos. Par spīti briesmām, viņa uzturas pašā Saionas sirdī un dodas sava grupējuma uzdevumos, taču kādā dienā gan viņas veiksme izbeidzas, un meitene tiek sagūstīta. Neviens nezina, kas notiek ar Saionas republikas notvertajiem reģiem, izņemot, ka dažkārt tiem izpilda publisku nāvessodu. Tagad atklājas, ka cīņa pret gaišreģiem ir tikai aizsegs daudz lielākai un drūmākai shēmai.

No Saionas kartēm izdzēstā Oksfordas pilsēta nekur nav pazudusi, tikai kļuvusi par centru citiem mērķiem. To jau divus gadsimtus pārvalda cita rase, un refaīti, tāpat kā reģi, ir saistīti ar ētera pasauli. Reģi ir vajadzīgi refaītiem, refaīti var nodrošināt reģu aizsardzību…. bet tikai kalpības veidā. Tā nu Peidžas arests beidzas ar nokļūšanu verdzībā un pie sava Aizbildņa. Meitene gan nav gatava padoties un samierināties ar šausmīgo likteni. Kamēr neviens nezina, ka viņa ir Sapņu staigātāja, cerības vēl nav zudušas.

Pēc tuvākas izpētes, atklājās, ka jau esmu šo grāmatu atzīmējusi lasāmajā sarakstā, taču latviskais nosaukums neradīja asociācijas ar oriģinālo nosaukumu. Droši vien, ja būtu lasījusi angliski un elektroniskajā formātā, tad ap 70.lpp pienāktu brīdis, kad to pašu elektronisko versiju arī aizvērtu. Sākums par pareģiem bija sarežģīts un intriģējošs, taču punkts, kad iepazīstina citu rasi, kurai ir savs slepenais plāns, var nākt kā ne pārāk patīkams pārsteigums, kas tikai liek nobolīt acis. Tieši tādēļ šajā atsauksmē ir daļēji maitekļi, lai varētu saprast, ko no šīs grāmatas var sagaidīt. Zinot galveno noskaņu un tēmas, un esot tam gatavi, lasīšana var kļūt par pavisam citu pieredzi.

„Sapņu staigātāja” noteikti ir tumšs un dažās vietās disturbing darbs. Vēstījums notiek 1.personā, un Peidžai neklājas viegli. Gaišreģi refaītu pakļautībā ir zemāki radījumi, kamēr pārsvarā ar nodevībām pret citiem cilvēkiem neuzkalpojas augstākā rangā. Tas, ka Peidžas aizbildnis izturas pret viņu labāk, nenozīmē, ka apkārtējiem tāpat veicies. Verdzība paliek verdzība, un šeit tā noteikti nav romantizēti tīrā un Holivudas filmu versija.  Vienā brīdī viss ir briesmīgi un bezcerīgi, kas paver pavisam citādāku fantāziju. Visbiežāk jauniešu fantasy ir paredzamas un glītas, un galvenokārt laimīgas. „Sapņu staigātāja” piedāvā skarbu un brutālu pretmetu.

Varu saprast to tumšo un dumpiniecisko ideju, taču, diemžēl, tas ne vienmēr tika iznests un stils pasliktināja iecerēto konceptu. Ja ikdiena bija netīra un bez romantizēšanas… diemžēl pienāca brīdis, kad sākās pati romantika. Kas gan var būt saistošāks par ieķeršanos savā vergturī un pakļāvējā. Nu, man tas nav saistoši. Tas vairāk būs lauciņš Greja faniem.

Tā nu notiek grāmatas vidusspunkts ar vēl lielāku info gūzmu par Saionas iekārtu, dažiem šausmu elementiem, kad parādās vēl citi radījumi, dumpja noskaņām un saprašanu, ka Peidžas aizbildnis taču nav tāds, kā visi citi. (Par laimi, viņam bija tīri labs iemesls un pagātnes notikumu atspaids tādam būt, nevis tikai Peidžas sastapšana) Es joprojām izbaudu action ainas ar pareģu spējām, un tādejādi vismaz saņēmu savu daļu no grāmatas anotācijas solījumiem.

Noslēguma dala atkal nesakrita ar manu gaumi, jo nu autore sāka romantizēt arī prāta pakļaušanu un iekļāva šādas tādas pagātnes traumu ainas, kuras es vēl pieciestu, jo dzīve ir draņķīga, taču tad to pievienoja tagadnes divdomīgajam sižetam, un es biju tikai dusmīga. Viena aina pirms lielā fināla man sagādāja lielu smējienu (tikai tas droši vien bija plānots kā sāpīgs moments, tāpēc neskaitās), bet pats fināls šķita kaut kur izčākstam haosā. Nu varbūt tāpēc, ka atkal biju aizkaitināta par romantisko līniju un pusaugu meitenēm, kas pieņem sliktus prioritāšu lēmumus.

Kopumā, grāmata ir tieši tik pretrunīga, kā es biju gaidījusi. Tai ir savi kvalitātes momenti, bet tad atkal dažas līnijas nošļūk klišeju bedrē. Varbūt lielākais vaininieks ir pāragrā izdošana – autorei grāmatas publicēšanas brīdī bija tikai 22 gadi. Sērijas ideja un patumšais stils ir lieliska iecere, bet dažbrīd nevajadzīgs slengs un jauniešu klišejas to sabotē vēl aizmetnī. Varbūt piecus vai septiņus gadus vēlāk, autore būtu spējusi rast vajadzīgo balansu un toni. Varbūt nē. Atliek tikai vērot, kāds izpildījums būs sērijas nākamajām grāmatām, jo tādas kopumā iecerētas septiņas.

„Sapņu staigātāja” patiks tiem, kas kāro aizliegto romanci (kas dažbrīd var būt teju disturbing) vai meklē ko citādāku fantāzijas žanrā (galvenās varones, kas saka, ka ir citādākas neskaitās). Par spīti visām lietām, fakts paliek fakts, ka šī grāmata ir detalizēti veidota alternatīvā pasaule, ar varoni, kas JAU par sevi spēj parūpēties pirms sākusi revolūciju (ar iekļauto makeover). Pilnai laimei tikai trūktu draudzība starp rasu pārstāvjiem, kas sniegtos dziļāk filozfiskajos aspektos un būtu episkāka par kārtējo klišejisko mīlasstāstu, bet visu uzreiz jau nevar iegūt.