Mārtiņš Zvīdriņš. #Fudzi161km

Grāmatu cilvēki Latvijā pa vienu pīļu dīķi vien peras un beigu beigās visi vienalga kaut kā satiekas. Tā arī pie manis nonāca piedāvājums izlasīt jau gatavo #Fudzi161km grāmatu, par kuru kā projektu pirmoreiz izdzirdu pagājušā gada pavasarī.

Neveikli, bet fakts, bet kaut kā biju palaidusi garām visu oriģinālo hype no 2013.gada, kad risinājās galvenais notikums, kura dēļ tapa šī grāmata – latviešu puisis Mārtiņš Zvīdriņš bija uzstādījis sev mērķi piedalīties Japānas ultramaratonā, apskrienot 161 kilometru ap Fudzi vulkānu. Varbūt kaut ko pa ausu galam dzirdēju, bet sociālajos tīklos vēl nesekoju pareizo cilvēku kombinācijai, tāpēc viss interneta tusiņš man paskrējis garām. Nu ko, toties man tagad bija iespējams lasīt fantastisku grāmatu, kas citiem varbūt ir daļēji zināmas aizkulises ar zināmu rezultātu, bet man bija kā pilnīgi jauns piedzīvojums.

Laikam biju nospriedusi, ka grāmatai formāts būs tāds klasisks ap 400lpp, tāpēc acis drusku iepletās, kad man uz letes BABAH! nolika tādu vienu kilogramu smagu un 616lappušu biezu ķieģelīti. Pirmā doma – šitā man līdzi uz Frankfurti nespīd! Kā vienmēr viss notiek reizē, un biju iegājusi pēc sava eksemplāra tieši pirms sākt jūnija ceļošanas nedēļu. Uz Vāciju #Fudzi161km neaizlidoja līdzi, bet daudzās stundas autobusā uz Trāķiem noderēja teicami. Tā nu pirmajā vakarā tikai pāršķirstīju savu blokmājas ķieģelīti, vēl nesaprotot, ko par to visu domāt.

Iespaids sākotnēji bija diezgan haotisks un tiešām nezināju ko gaidīt, bet tā kā grāmata bija nonākusi pie manis, nu kā var nelasīt. Biezajā sējumā kā kišmiš ar rozīnēm slēpās paša Mārtiņa stāsts, lēkājot caur vairākiem gadiem un nelineāriem notikumiem, kombinējumā ar dažādu populāru darbu fragmentiem, atsevišķām lappusēm ar kādu treknrakstā izceltu teikumu [tie turklāt uz beigām vēlreiz iegūst citu kontekstu], un dažbrīd sms sarakstēm un bloga ierakstiem, kā arī dažām ilustrācijām. Skan haotiski? Jā.

Bet beidzot ķeroties klāt, sākums momentā ierauj, un pavisam drīz sāc, tā teikt, rubīt fišku, kā šī interesantā grāmata spēlējas ar vairākiem slāņiem uzreiz. Var arī gadīties, ka ir knapi astoņi no rīta un tu sēdi Bastejkalnā un zviedz par sašķiebtām tortēm. Tas tā, no pieredzes.

Nemēģināšu izstāstīt visus sižeta slāņu un līkločus, drīzāk paliekot pie galvenajām tēmām un pieturvietām. Lai gan galvenais notikums ir tieši ultramaratons ap Fudzi vulkānu, tikpat nozīmīgi bija notikumi, kas Mārtiņu līdz tam noveda. Grāmata sākas ar laiku, kad viņš vēl strādāja par Latvijas Nacionālās Operas biļešu kontrolieri un beidzot uzsāka lasīt sev jau sen aizdotu romānu. Grāmata izrādījās neviena cita kā Alfreda Lānsinga „Izturība”, kura drīz vien simboliski sasaucās ar Mārtiņa paša ceļojumu un grūtībām. Papildus citētiem fragmentiem no šīs grāmatas, #Fudzi161km iekļauti simboliski izvilkumi arī no „Grāfs Monte-Kristo”, „Dvēseļu putenis”, „Nāves sala. Latvju strēlnieku cīņas Ikšķiles priekštilta apcietinājumos” un „Mazais Princis”, veidojot spēcīgu asociāciju tīklu.

[ Starp citu, man ļoti patīk, kā Valkīra rekomendē „Izturību” ]

Pamazām vien, viena pēc otras atklājas arī citas nozīmīgas Mārtiņa dzīves šķautnes, kuras kopā rezultējas, ka viņš 21 gada vecumā stāvēja Fudzi kalna pakājē ar domu tam apskriet, tādejādi uzceļot pieminekli. Darbs Latvijas Nacionālajā Operā, RuneScape geimera laiki, vidusskolas līkloči, pašas skriešanas uzsākšana un Montblāna ultramaratons, ekstrēmas spēles #MieraMuzejs veidošana kopā ar draugiem, kuri apvienojās zem nosaukuma Baltais Kalns, ģimenes lietas un attiecību sāpīgās mācības, kad divi cilvēki ir neglābjami sapinušies un tikpat neglābjami turpina viens otru sāpināt.

Nē, tur nav nekāda ziepene, tas viss bija vajadzīgs. Es pat neiedomājos, cik tas patiesībā šāda vēstījuma grāmatā ir vajadzīgs, līdz to jau lasīju. Tikpat labi #Fudzi161km varēja būt sausu faktu atstāstīšana tikai par to pusgadu, kurā notika ultramaratona gatavošanās un pašas sacensības. Un kas tad būtu? Cilvēks nav sala, vajag stāstu kā tur nokļuva nevis „ai, jā, bija viens džeks, kas gribēja apskriet ap vulkānu, un re, kā viņam izgāja”. Vajag kontekstus tam, kas maļas pa skrējēja galvu šajā trakajā distancē un liek tam turpināt vai izstāties.

Grāmatā darbojošies cilvēki teju vienmēr ir saukti segvārdos, visbiežāk ļoti prozaiskos vai pat no pasakām aizgūtos, taču pieļauju, ka savējie saprata un tie, kas zina Mārtiņu, var arī atrast pieminētos, tādēļ ceru, ka ar viņiem šāda stāsta tapšana tika sarunāta un piekrišana gūta. Bieži vien gan vispār aizmirstas kā šī grāmata ir par patiesiem notikumiem, cik meistarīgi tā ir savīta. Mārtiņš būtu varējis taisīt augšā prozas grāmatu balstītu šajos notikumos un ar izdomātiem tēliem, un tas būtu pamatīgs hits. Izdevniecības paspārnē tāda sistu augstu vilni, un man jau tagad patīk labāk par visām izlavētajām Jelgavām un Maskavām. Tomēr tieši reālumam piemīt patiesais svars un spēja nodot iedvesmu tālāk.

Šis ir piemērs, kā top tie trakākie lēmumi. Nē, lēmums jau ir pieņemts, bet tad jāiegulda visi spēki, lai to realizētu. Pat tad, kad viss nostājas pretī un izejas šķietami nav. Ir tādas naktis, kad aiz spīta un ar teju pārcilvēcisku gribasspēku no sevis tiek izcelta pēdējā iespējamā ideja, kas tad arī ir uzvarošā. Tas ir gluži vai pārpasaulīgs prāta stāvoklis, kad neizdošanās nav pieļaujama, un pats Visums ieklausās. Man interesanti šķiet, ka daudziem šobrīd pirmā reakcija būtu sacept projektu internetā un prasīt tur palīdzību – bet Mārtiņam tā nāca kā pēdējā. Tāds oldschool paraugs par sava ceļa lauzēju, nevis lūgšanos citiem un pieņemšanu, ka mums pienākas viss, ko iegribam.

Līdz ar šo pēdējā mirkļa ideju iesaistīt būtībā visus latviešus, kas vien to vēlās, dzima mākoņkilometru tirgotājs un Mārtiņš dabūja finansējumu, lai tiktu līdz Fudzi, bet priekšā vēl pats lielākais notikums. 161kilometrs, 9100 augstuma metru, 46 stundu kontrollaiks. Tie, kas sekoja līdzi hashtag #Fudzi161km tā norises laikā jau zina, kā tas izvērtās, bet man kā neinformētam bumbierītim tas bija pilnīgs lēciens nezināmajā ar lielu stresa devu lasīšanas laikā. Un ziniet kā bija? Bija ellīgi labi.

Nudien neņēmos prognozēt, kā tas viss beigsies un vai viņam izdosies. Bet notika kā bija jānotiek, un grāmata kulminēja ar vienu no iespaidīgākajām ainām, kuras iespaidā teju ieliku visam darbam maksimālo vērtējumu. Ir jābūt ar pamatīgām iekšām, lai izliktu sevi lasītāju priekšā gan garīgā, gan fiziskā šķērsgriezumā, tā kā respect autoram.

Tātad #Fudzi161km ir viena fantastiska lieta, taču ja esam pilnīgi godīgi, te savācās arī šādi tādi sīkumi, kas tomēr neļauj ar tīru sirdsapziņu dot maksimālo vērtējumu. Dažas ainas nu gluži uz 5 zvaigznēm, uz 10/10 vērtējumu, bet tad tomēr seko kāds haotiskāks gabals, un pati grāmata BIJA nedaudz par garu.

Līdz pusei visa uzbūve bija cieša un mijiedarbīga un vajadzīga, bet tad pie viduspunkta iestājas lēnāks temps Mārtiņa dzīvē, bet grāmatā, pat ja tas ir šīs dzīves atstāts, tādu sižeta atslābumu nevar ļaut. Tas pats ar finālu – tieši kad kārotos paša Mārtiņa noslēgumu zināt, pa vidu jaucas pārāk gari literārie fragmenti, kuri tajā brīdī vairāk kaitina un liek tos pārskatīt tikai pa diagonāli. To nepieciešamības būtību es pilnībā sapratu, bet te nudien prasījās redaktora klātbūtne, kurš tos izķidātu un nolīdzsvarotu. Kopumā no grāmatas varētu noņemt pat 50-100lpp, un tad tā ietilptu līdz tai mentālajai 500lpp apjoma robežai, pēc kuras šķērsošanas, ieraugot tik biezas grāmatas, cilvēkiem paliek dikti bail.

Kopumā #Fudzi161km ir grāmata-emocionālais piedzīvojums ar ļoti plaša diapazona izjūtām. Nudien no smiekliem līdz asarām nav tālu. Pie viena tā arī atgādina, ka skriešana nav kā tās smukās bildītes ar smukajiem cilvēkiem pret saullēkta fonu, bet gan līdz nokrišanai atdauzīti nagi un noberzti jēlumi. Kā mazākais! Es esmu ekstrēmā kārtā pavadījusi nomodā 40 stundas, kad jau pēc pirmās nakts galva kļūst kā spainis. Esmu arī skrējusi sev tobrīd izaicinošu distanci, kuras galā vēl ielikts kalns, kurš, ja vien būtu vairāk spēka, liktu nolamāt visus, sākot ar kaimiņu Annu un beidzot ar likteni pašu. Nākamajā dienā ne var tikt ārā no gultas, ne paiet. Bonusā pēc nedēļas gribēju kādu trīnīti noskriet, bet rezultātā vispār uz vairākiem mēnešiem sastiepu kājas cīpslu. Negribu pat domāt kāda ir sajūta šos aspektus sakombinējot un sareizinot ar simts. Vēlreiz respect Mārtiņam,tu nudien esi psihopāts vārda labākajā nozīmē.

Tomēr te uzrodas arī jautājums un filozofiskas pārdomas – jā, var sevi triekt līdz maksimumam un lūzuma punktam, bet vai tas vienmēr vajadzīgs? Super, ka grāmatas beigās uz to savā ziņā bija arī atbildēts.

Šī grāmata jau ir manos 2017.gada favorītos, un zinot, ko Mārtiņš sadarīja nākamajos gados, prasās pēc kāda turpinājuma vai vienkārši vēl kāda projekta. Šī viņam bija tikai pirmā grāmata, un, sasodīts, ja tāda ir debija, tad man steidzami vajag arī visas turpmākās! Nu kur var būt tik daudzpusīgi talantīgi cilvēki!

#Fudzi161km ir diezgan underground projekts, bet, ja ir iespēja tikt pie grāmatas, nudien iesaku to darīt. Man latviešu tipiskā literatūra ar mūžīgajiem padomijas gadu atgremojumiem un ciešanām galīgi nesaista, un šo cilvēkstāstu es izbaudīju no visas sirds. Prieks, ka ieviešas dažādība un nāk klāt arvien jauni un jauni rakstītāji. Un galvenais – iedvesmotāji.